Freimanis: "Leģionāri bija kā no citas planētas, bet tagad sākam cits citu saprast"
2016. un 2017. gada Latvijas čempions futbolā Jūrmalas "Spartaks" pirms pusotra mēneša, ar 0:3 zaudējot "Mettai", noslīdēja uz pēdējo vietu "Optibet" Virslīgā, bet pirms sešām dienām studentus apspēlēja ar 1:0 un, piecās spēlēs izcīnot 13 no 15 punktiem, jau ir pakāpies uz piekto pozīciju. Pēc iepriekšējā mača portāls Sportacentrs.com aprunājās ar jūrmalnieku kapteini Gintu Freimani.
- Kāpēc šajā spēlē paliki ārpus pamatsastāva?
- Tas jāprasa trenerim. Biju saguris, un ir vēl daži iemesli, taktiskie gājieni. Iepriekš bija arī maza mikrotrauma, tā ka varbūt arī nedaudz pietaupīja, jo nākamā spēle [šovakar Valmierā] atkal būs uz mākslīgā laukuma. Man tomēr vairs nav 20 gadu, kad mierīgi varu lēkāt no viena seguma uz otru. Taču iemesli jāprasa trenerim – viņš zinās, kāpēc paliku malā [Dzavetjēri pēc tam preses konferencē kā iemeslu sauca mikrotraumu – A.S.].
- Arī spēļu grafiks šosezon laikam ir diezgan traks, vai ne? Spēles ik pa trim dienām.
- Arī grafiks, taču arī komandas šosezon ir trakas. Vieglu spēļu nav, un es komandas nešķiroju: "Metta", "Valmiera" vai "Riga", "Liepāja" – tās visas ir vienādas. Visiem tas ir redzams. Pagūt atjaunoties ir iespējams. Mums bija laba pirmssezona, un tagad ir pievienojušies arī jauni itāļu speciālisti, kuri par mums rūpējas. Kā visi zinām, Itālijā futbolisti spēlē līdz 38 gadiem. Viņi ir ļoti kvalitatīvi speciālisti un mūs saved kārtībā tā, ka varam spēlēt.
- Ceturtā sausā spēle pēc kārtas, ceturtā uzvara piecās spēlēs. Vai var teikt, ka "Spartaks" beidzot ir ieskrējies un sācis ripot uz priekšu?
- Es teiktu citādi: paldies Dievam, ka viņš mums neļauj ielaist vārtus. Tāda ir mana pārliecība, un tā es arī uzskatu. Dabūt iekšā vārtus varējām arī šodien – pats redzēji spēli. Ar Dieva svētību mēs tiekam uz priekšu.
- Var teikt, ka sezonas sākumu izgāzāt tādēļ, ka nomainījās lielākā daļa spēlētāju, nomainījās treneris, gandrīz visi leģionāri ir jaunāki par 20 gadiem – komandu, var teikt, veidojāt no nulles?
- Jā, bija daudz problēmu – ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā. Kādas? Daudz jau ir runāts un lasīts, ka viņi [leģionāri] atbrauca kā no citas planētas. Viņi visi ir labi un kvalitatīvi spēlētāji, bet viņiem bija vajadzīga adaptācija. Tas nav vienkārši. Varbūt mums tā šķiet, ka parastā darbā ir viegli aizbraukt strādāt uz citurieni, bet sportā tas ir citādi. Viņiem pašiem ir jātaisa ēst, pašiem ir laicīgi jāaiziet gulēt – visas šīs lietas un plusā vēl futbols. Tāpēc arī bija tāds sākums. Mums bija problēmas laukumā, bet ārpus tā problēmu bija vēl vairāk.
- Uzsvēri problēmas sadzīvē, bet Dzavetjēri pēc zaudējuma "Mettai" pirmajā aplī sacīja arī to, ka viņi īsti nav sapratuši, uz kādu līmeni ir atbraukuši sportiskajā ziņā. Arī treniņos varēja just kaut kādu iedomību?
- Jā, iedomība bija. Domāja, ka atbrauks un visus apspēlēs. [No muguras pielavās "Mettas" vārtsargu treneris Artūrs Biezais, kurš saka, ka bez Freimaņa "Spartaks" nebūtu uzvarējis] Viņi domāja, ka izies laukumā un visus apspēlēs. Zini, pirms sezonas jau bija daudz pārbaudes spēļu, kurās īsti nav nekādas cīņas, bet gan tikai sportiskās formas uzņemšana. Toties te [Virslīgā] cīnās: par punktiem, par godu, par prēmijām, naudu. Un tas situāciju uzreiz maina.
- Tas attiecas tikai uz afrikāņiem, kanādieti – spēlētājiem no cita kontinenta – vai arī uz eiropiešiem no Balkāniem?
- Uz visiem. Viņi ir jauni spēlētāji, kuri vēl lāga nebija spēlējuši pieaugušo futbolu. Jaunatnes futbolā ne par ko necīnās, bet te pretī ir izsalcis vilks, kuram tu nāc atņemt bumbu. Tas zemapziņā ir jāpārslēdz, ka uz katru bumbu jau ej kā uz pēdējo. Sezonas pirmā daļa tāda arī bija. Viņi laukumā gāja tādi jēli un nevarēja neko izdarīt.
- Par Itālijas treneriem ir daudz un dažādu stereotipu: par ntajām taktikām, stundām ilgām video sapulcēm utt. Vai Nuncio ir stereotipisks itāļu treneris?
- Viņš ir mans pirmais itāļu treneris, bet man pašam, kā spēlētājam, šī sezona ir ļoti interesanta. Tā ir liela pieredze to visu redzēt. Ir daudz taktikas, ir ļoti liela disciplīna – ne tikai laukumā, bet arī ārpus laukuma. Arī atjaunošanās process, tehnika. Mums tagad ir vēl divi speciālisti: tehniskās un fiziskās sagatavotības. Tas viss tagad ir citādi. Mazliet ieskatu šajā ziņā redzēju, kad biju izlasē un tajā strādāja itālis: arī stipri, stipri līdzīgi.
- Disciplīnu ārpus laukuma domā tieši atjaunošanās, uztura ziņā?
- Visādā ziņā. Gan atjaunošanās, gan uztura, visas slodzes ir dozētas. Viņi arī zina visu laiku, kas ir nepieciešams, lai atjaunotos.
- Cik ilgas ir video sesijas?
- Īsas un konkrētas. Tas stereotipiem neatbilst. Laukumā gan ar taktiku strādājam ļoti daudz.
- Kā ir ar komunikāciju, ņemot vērā, ka Nuncio angļu valoda tomēr nav augstā līmenī un arī vairāki leģionāri pārāk labi nesaprot?
- Lūk, tā ir viena no tām problēmām, kas mums bija sezonas sākumā. Cik mums ir nāciju komandā: kādas astoņas vai desmit. Tā bija viena no lielākajām problēmām. Tagad jau visi mazliet saprot: kas ir pa labi, kas ir pa kreisi. Arī cits citu izprotam mazliet labāk. No leģionāriem angliski labi saprot Ennins, Vukmaničs, Belakovičs, Alī. Citiem ir grūtāk. Saprot arī Nvaorisa, bet viņš dzīvo nedaudz citā pasaulē (smejas). Apgūt sāk arī Šarpentjē. Atbraucot viņš nesaprata nevienu vārdu – nulle! Arī Obambo. Tā ir liela problēma īstenībā, ļoti liela.
- "Spartaks" ir arī tā komanda, kas izmanto diezgan daudz izvietojumu un bieži maina spēlētāju pozīcijas. Arī tas noteikti iespēlēšanos tikai apgrūtināja.
- Sākumā bija grūti, jā. Skatījāmies pretiniekus un tad arī izdomājām, kā spēlēsim mēs. Tāpēc arī bija daudz izmaiņu. Jaunajiem puikām bija grūti – ja pat man nav viegli zināt, kur katrā epizodē ir jāiet, jo tas viss atšķiras, tad viņiem tas bija vēl divreiz sarežģītāk. Tagad, paldies Dievam, viņi iejūtas un saprot. Un arī treneris ļauj viņiem attīstīties, nevis visu laiku pārmet. Protams, gadās arī, ka uzbļauj, bet viņš ļauj viņiem attīstīties un ir pacietīgs.
- Pirms gada uz "Spartaku" atnāci kā uz Latvijas čempionu. Čempionu līgā arī uzspēlēji, taču pēc tam sekoja kritums: netikšana Eirokausos, sliktais šīs sezonas sākums, pats arī vairs nespēlē savā pozīcijā. Nesāki domāt, vai neesi kļūdījies ar kluba izvēli?
- Nē, tieši esmu priecīgs. Pirmkārt, esmu pie mājām, pie savas ģimenes. Tas bija viens no iemesliem. Un otrs iemesls ir tas, ka es zināju, ka te brauc speciālisti no ārzemēm. Gribēju to izbaudīt, iegūt arī dzīves pieredzi un apskatīties, kā viņi strādā. Man pašam tas ir interesanti. Nuncio saka, ka viņš grib spēlēt futbolu, un arī es gribu spēlēt futbolu – nevēlos bumbu visu laiku sist prom. Tas man nekad nav bijis pašmērķis, es tikai darīju to, ko man lika. Esmu priecīgs, ka tagad esmu te, un, paldies Dievam, arī ar finansēm viss ir kārtībā. Viņi pie tā strādā, nav vienaldzības, viss ir izmaksāts. Arī kluba infrastruktūra mazliet uzlabojas, palielinās darbinieku skaits. Tā ka neko nenožēloju.
- Kā pieņem to, ka spēlē aizsardzības centrā, nevis malā, kur tomēr esi aizvadījis karjeras labākos gadus?
- Tā ir, taču teikšu tā: kur mani liek, tur arī spēlēju. Kur mani vajag komandai, tur arī spēlēju. Treneris teica, ka vajadzēs spēlēt tur, un es teicu: "Okay, ja vari mani iemācīt tur spēlēt, tad esmu ar mieru. Un ja es varu tur spēlēt. Ja tu tiešām redzi, ka es varu, tad labi. Taču, ja redzi, ka nevaru, tad labāk pasaki man to, un viss – es tur vairs nespēlēšu." Es mācos. Un nav tā, ka es tikai tur spēlēju: ir arī savi mērķi. Netaisos tikai vienkārši atspēlēt – es gribu augt un iemācīties. Tāpēc šī sezona man ir diezgan interesanta, jo visu laiku ir sevi jāanalizē, ir jāmācās, ir jāmainās, ir jāskatās kaut kā citādi. Bet visā visumā esmu pateicīgs Dievam, ka esmu šeit.
- Tev tomēr jau ir 34 gadi, uz izlasi jau kādu laiku vairs neesi saukts. Kas vēl ir tavi mērķi? Izlases lappuse ir aizvērta, vai tomēr vēlies tajā vēl kaut ko ierakstīt?
- Protams, izlase ir viens no mērķiem – kamēr vien es spēlēju. Un ceru, ka ar šiem treneriem un visiem speciālistiem viņi varēs mani pacelt tajā līmenī. Izlasē futbolisti spēlē arī 35 un 36 gadu vecumā. Kāpēc es to nevarētu?!
- Centra aizsarga pozīcija arī ir tā, kurā var spēlēt solīdā vecumā. Bet vai šajā pozīcijā esi konkurētspējīgs arī izlases līmenī?
- Pagaidām neesmu (smaida). Pagaidām neesmu, bet strādāju pie tā. Redzēs, kā tas viss būs, bet tāds mērķis ir – neslēpšu.
- Nobeigumā vēl par pagājušo gadu un Klaipēdas "Atlantas". Jau biji Lietuvā, bet pēdējā brīdī pirms sezonas sākuma pēkšņi no turienes pazudi. Kas notika?
- Pirmkārt, tas bija ģimenes apsvērumu dēļ. Sapratu, ka laikam pieņēmu nepareizu un neapdomīgu lēmumu, jo pirmajā vietā man tomēr ir ģimene. Un, otrkārt, tur jau sākās kaut kādas mahinācijas. Jau aizturējās pirmā alga un vēl kaut kas – redzēju, ka tur nav… Paldies Dievam, ka mani izveda ārā, jo parasti tā nenotiek. Kā mani izveda ārā no turienes – pateicība Dievam, ka tiku no turienes ārā (plati smaida).
- Kā tevi izveda ārā?
- Diendienā viss sakrita pareizi, bija arī pareizie cilvēki, arī viņi paši kļūdījās dokumentos. Grūti pastāstīt. Sanāca tā, ka viņi deva parakstīt vienu citu kontraktu. Nebija reģistrējuši. Tas bija tas solis, uz kā pamata varēju aiziet prom. Juridiska kļūda. Paldies Dievam – ja nebūtu aizgājis, tad droši vien vispār būtu beidzis spēlēt. Slava Dievam, jo parasti tādas lietas nenotiek – varu tikai priecāties [smejas], ka tiku prom un tagad esmu šeit.
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
Reliģija - tas ir ko cilvēks dara kopējam, cilvēces labumam un dēļ kopēja labuma - pilnveidojas tikumā un morālē, lai būtu labaka sabiedrība. Neticīgie dzīvo savā izlaidība un nepilnveidojas.
-1 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]