Platonovs: "Baltkrievijā klubi nedomā par rezultātiem, tāpēc esmu šeit, Latvijā"

Cik grūta bija šodienas uzvara?
Neviena uzvara nemēdz būt viegla. Šī nebija uzvara. Mēs laikam mazliet nepareizi spēlējām, bet galvenais, ka tikām pie pozitīva rezultāta - tas mums šobrīd ir svarīgākais.

Kas tieši bija tas nepareizais jūsu spēlē?
Negribētu runāt par taktiskām niansēm, jo manis sacīto izlasīs daudzi konkurenti. Taču uzskatu, ka mums bija daudz kļūdu.

Spēle bija emocionāla - grūstīšanās, saķeršanās?
Abām komandām bija vajadzīgi punkti, un emocijas ir futbola sastāvdaļa. Ja komandām ir savi uzdevumi, kas jāizpilda, emocijas būs vienmēr.

Tev ir seši vārti sešās spēlēs. Kā tev tas izdodas?
Es tikai daru savu darbu [smaida]. Mans uzdevums komandā ir sist vārtus, citiem puišiem ir uzdevums aizsargāties, vēl citiem ir izdarīt piespēles. Kad komandā ir disciplīna un katrs zina savus uzdevumus un pienākumus, arī man ir vieglāk izpildīt savas funkcijas.

Tas ir labākais sezonas sākums tavā karjerā, ņemot vērā, ka neesi vairs nekāds jaunais un karjera ir bijusi visai gara?
Ir spēlētāji, kuri atveras 18 gados, ir tādi, kuri atveras 25 gados, bet citi vēl vēlāk. Uzskatu, ka man vēl viss ir priekšā. Kaut gan nevaru teikt, ka arī agrāk būtu klājies slikti - arī senāk ir bijušas tamlīdzīgas sērijas. Taču gūt vārtus sešās spēlēs pēc kārtas - tas man ir pirmo reizi.

Pagaidām tev neizdodas gūt divus vārtus vienā spēlē, lai gan iespējas šodien bija.
Jā, bija vēl iespējas, tātad man ir pie kā piestrādāt.

Kā attīstījās vārtu guvums?
Uzbrukums pa flangu, tāls centrējums, Vlads [Vladislavs] Kozlovs brīnišķīgi nometa bumbu tieši tajā zonā, kurā biju atvēries. Manuprāt, sanāca ļoti laba kombinācija.

Skatījos, ka Baltkrievijā tev arī bija laba statistika. Nebija variantu šogad spēlēt tur?
Bija varianti, turklāt pat no vairākām komandām, taču Baltkrievijas futbolā šobrīd situācija ir tāda, ka daudzas komandas vienkārši eksistē uz izdzīvošanas robežas un nestāda nekādus uzdevumus. Tās cīnās ar finanšu problēmām, kas sakrājušās vairāku gadu garumā. Man gribējās, lai ir kādi uzdevumi, gribēju cīnīties par augstām vietām, par medaļām - ceru arī, ka uzspēlēsim Eirokausos. Tāpēc uzskatīju, ka karjeras attīstībai tas ir labākais variants.

Vai Baltkrievijā ir algu kavēšanās problēmas?
Domāju, ka šobrīd nav, jo finanšu nosacījumi ir nopietni pasliktinājušies. Ir parādi no citiem gadiem, un klubi šobrīd nodarbojas ar parādu restrukturizāciju un tāpēc arī futbols viņiem šobrīd nav pirmajā vietā.

Jocīgi sanāk - nevienam nav šaubu, ka Baltkrievijas čempionāta sportiskais līmenis ir augstāks nekā Latvijā, bet no tevis sacītā izriet, ka finanšu ziņā labāk ir Latvijā.
Neliktu uzsvaru uz finansēm. Saku, ka Baltkrievijā klubi nedomā par uzdevumiem, par rezultātiem. Saprotu, ka Baltkrievijā ir ekonomiskā krīze un vajag kaut kā izdzīvot, bet futbols, pirmkārt, ir sporta veids un sportā vienmēr pirmajā vietā ir rezultāts. Savukārt risināt finanšu jautājumus ir grāmatveža, kluba menedžera darbs, nevis futbolistu darbs. Man ar to nav vēlmes nodarboties.

Varbūt sportiskā ziņā klubiem nav mērķu, jo BATE monopolizējis futbolu Baltkrievijā?
Nē, problēma nav BATE dominancē, bet gan kluba procesa organizācijā.

Pats arī 2007.gadā esi spēlējis BATE, kas šeit, Latvijā, ir zināmākais baltkrievu klubs. Toreiz BATE vēl tikai virzījās uz to līmeni, kāds tur ir tagad?
Jā, toreiz BATE vēl tikai tuvojās šim līmenim, izcīnījām pirmos divus titulus, aizsākot sēriju, kas tagad laikam ir astoņi vai deviņi tituli pēc kārtas [desmit - aut.]. Toreiz biju BATE pamatsastāva spēlētājs.

Kāpēc nepaliki BATE vai kādā citā baltkrievu klubā uz, teiksim, četriem gadiem vai vairāk?
Visam ir savi iemesli, tai skaitā psiholoģiskie. Psiholoģijā ir pierādīts, ka aizkavēšanās vienā vietā uz trim četriem gadiem beidzas ar pierašanu un vairs nav to sajūtu asuma, kas futbolistam nepieciešams. Tā ka domāju, tas ir galvenais iemesls, kāpēc neaizkavējos vienā klubā uz ilgu laiku.

Latvijā ieradies trenera Kubareva dēļ?
Galvenokārt jā. Labi pazīstu šo treneri un zinu, ka viņš ir augstākā līmeņa speciālists. Uzzinot, ka viņš veido šo komandu, uzreiz sapratu, ka būs nopietni uzdevumi.

Vai zini, kura ir "Spartaka" augstākā vieta Latvijas Virslīgas vēsturē?
Piektā vai ceturtā?

Piektā. Tagad esat līderi...
Šī ir jauna komanda, kurā cilvēki uz kaut ko tiecas. Tas ir galvenais - ka viņi nestāv uz vietas un vēlas augt. Man tas ir svarīgākais.

Vai tici, ka "Spartaks" var cīnīties par medaļām? Varbūt pat par zelta?
Dabiski, ka cīnīsimies. Neesam šeit tāpat vien sapulcējušies.

Kurš no konkurentiem līdz šim atstājis uz tevi lielāko iespaidu? "Ventspils", kas vienīgā jūs apspēlēja?
Nevēlos apspriest konkurentus. Katram ir savi uzdevumi. Man, protams, ir savs viedoklis, taču presei nevēlos to atklāt.

Daudz nākas spēlēt uz sintētikas. Tev tā ir pierasta lieta?
Tas, protams, ir mīnuss, jo sintētika nav tik ātrs segums, un tā ir krietni bīstamāka no traumu viedokļa. Tā ir sava veida specifika. It sevišķi tas ir mīnuss gados vecākiem spēlētājiem, kuri visus jaunības gadus ir pavadījuši uz dabīgajiem laukumiem. Jaunajiem puišiem, kuri jau no bērnības spēlē uz sintētikas, ir vieglāk. Manai paaudzei tas nav tik ērti, bet... ko darīt? Tas laikam tāpat ir labāk, nekā spēlēt dubļos.

Vai Latvija gan no sadzīves, gan futbola viedokļa tevi kaut kādā veidā pārsteidz? Ir kaut kas tāds, ko negaidīji?
Latvijā esmu bijis arī līdz šim, tā ka brīnišķīgi sapratu, uz kurieni braucu. Zināju šīs valsts dzīves līmeni. Man bija priekšstats, kas šeit ir labāk un kas sliktāk nekā Baltkrievijā. Tā ka šeit mani nekas nav pārsteidzis. Priekšzināšanas par Latviju man ir palīdzējušas sekmīgāk adaptēties.

Arī futbola ziņā nekas nepārsteidz - līmenis, skatītāju nelielais skaits?
Skatītāju, protams, ir ļoti maz... Kas attiecas uz mūsu "Spartaku" - vēlamies ar savu sniegumu tomēr piesaistīt līdzjutējus. Ies laiks, cilvēki redzēs, ka spēlējam labu futbolu, nevis vienkārši ripinām bumbu. Spēlējam futbolu, vēlamies darboties agresīvi. Ceru, cilvēki to pamanīs, un vismaz kaut cik apmeklējums palielināsies.