Zviedris par trenera neatvadīšanos, šķiršanos no "Liepājas" un posmu Somijā

"Zin' kā, gribētu teikt, ka vienmēr ir kaut vai pavisam maza procentiņa iespēja izglābt jebkuru sitienu – var paveikties, var kaut kā sanākt nolasīt. Gaidīju, ka viņš sitīs, taču gaidīju, ka viņš pēc bumbas saņemšanas sitīs uzreiz ar otro pieskārienu, bet viņš bumbu vēl pavilka tālāk un sita tikai tad. Treniņos viņš man tādus, teikšu godīgi, nebija iesitis ne reizi (smejas)," portālam Sportacentrs.com sacīja 27 gadus vecais vārtsargs. "RFS ir ļoti laba komanda – tieši komanda, ne tikai izpildītāji, tādēļ domāju, ka arī Eirokausos tā var tālu aizcīnīties."

"Audai" pārtrūka trīs uzvaru sērija, bet iepriekšējais panākums pēc izlašu pauzes tika gūts jau slovēņu galvenā trenera Zorana Žeļkoviča vadībā: "Par treneru maiņu neko pat nezināju. Viņš [portugālis Filipi Almeida] tā īsti nemaz neatvadījās, kas man šķita diezgan dīvaini. Atbraucām mājās no pēdējās spēles Tukumā [4:1], izlašu pauzes dēļ bija četras brīvdienas, atbraucām un mums pateica, ka trenera vairs nav. Personīgi es no trenera neesmu atvadījies – atnācu uz treniņu, un mani nolika fakta priekšā. Pēdējoreiz treneri redzēju pēc pēdējās spēles, kad viņš pateica paldies par spēli, un viss."

"Pie jaunā trenera man ļoti patīk, ka ir disciplīna. Ir nianses, ko nedrīkstam darīt, nedrīkstam kavēt treniņus, kas, protams, ir normāli. Izmaiņas pagaidām nav lielas, jo jāsaprot, ka treneris ir atbraucis sezonas vidū un viņam vēl ir jāiepazīstas, kas mēs tādi esam un kādas ir mūsu stiprās, vājās puses. Pilnīgi saprotu, ka trenerim ir ļoti grūti ielēkt braucošā vilcienā un uzreiz kaut ko ļoti mainīt. Taču šādas tādas nianses jau ir – kaut vai aizsardzības standartsituācijās vairs nespēlējam zonās, bet gan sedzam viens pret vienu," sacīja Zviedris, kurš ticis arī pie jauna vārtsargu trenera – Dino Šeremeta, kurš pats savulaik spēlējis arī Anglijā, Grieķijā un Kiprā. "Vārtsargu treneris liek mums kārtīgi pastrādāt. Liepājā mums komandā bija slovēnis Niks Kapuns – kad viņš uzzināja, ka brauc šie treneri, uzreiz ierakstīja divu minūšu audio, ka brīvdienas vārtsargiem ir beigušās (smejas)." Īpatnēja nianse ir arī tā, ka pie jaunā vārtsargu trenera Zviedrim iesildīšanas jāveic arī pirms spēles otrā puslaika.

Krišjānis Zviedris lidojumā. Foto: Sanita Sparāne/RFS

Arī pagājušās sezonas otrajā pusē "Audas" pamatvārtsargs bija Kuldīgā dzimis un Liepājas futbolā uzaudzis vārtu vīrs – Roberts Ozols, kurš pirmoreiz devies leģionāra gaitās un spēlē Uzbekistānā. Zviedris, pievienojoties "Audai", jau zināja, ka Ozols nepaliks, bet viņam pašam nekādu solījumu ne par minūtēm, ne pat līgumu nebija: "Ielēcu pēdējā vilcienā. Pagājušais gads sanāca diezgan švaks – sezonas sākumā bija trauma, mocījos, aizbraucu uz Somiju, vispār nebiju spēlējis un, rupji izsakoties, apdirsos. Ziemā nekādu variantu man nebija vispār – skrēju pakaļ vilcienam un paguvu ielēkt pašā pēdējā vagonā. "Auda" bija mans absolūti vienīgais variants, arī no ārzemēm nekā īsti nebija. Sākumā pirmais kontakts bija ar Juri Gorkšu un piedāvāja atbraukt uz treniņiem, lai treneris mani paskatās, – sākumā nebija runas, ka uzreiz parakstīsim līgumu. Patrenējos tepat Rīgā, aizlidoju uz nometni, un tad jau nometnē treneris pateica, ka gribētu, lai palieku komandā. Sākumā bijām četri vārtsargi – vēl arī Iļja Isajevs [kurš nokļuva "Liepājā"], un tā arī man teica, ka būs konkurence un spēlēs tas, kurš sevi parādīs labāk."

Pirms gada Zviedris liepājnieku vārtos netika arī pēc savainojuma sadziedēšanas un priekšlaicīgi izbeidza līgumsaistības. "Bija tāda interesanta situācija, neteiktu, ka viss beidzās glīti…It kā nekādu ļaunu prātu uz viņiem neturu, bet tas viss nebeidzās zolīdākajā veidā. Pēc atgriešanās no savainojuma ar visiem kopā patrenējos maksimums 2-3 nedēļas un tad lauzu līgumu. Bija arī ārpus futbola apstākļi, pat nezinu, kā lai korektāk atbild…Viņi mazliet manipulē ar spēlētājiem, drusku nesmuki, bet negribas to visu stāstīt," no detaļām izvairīgs bija Zviedris. "Man ir grūti teikt, kas klubā notiek pašlaik, bet tad, kad es tur biju, klubā trūka stabilitātes – visu laiku kaut kas mainījās. Vienu dienu - tas, otro dienu – šis, trešo dienu – tas. Piemēram, kad 2022. gada vasarā atgriezos no izlases un pirms izlašu pauzes bijām zaudējuši "Valmierai" [1:3], iegāju ģērbtuvē un nesapratu, vai esmu atbraucis pareizi vai arī esmu pievienojies kādai jaunai komandai – puses vairs nebija, paņemti kādi astoņi deviņi jauni cilvēki, vispār nesapratu, kas notika. Man šķiet, ka klubam vienkārši pietrūkst stabilitātes."

Vasaras vidū Zviedris kļuva par Somijas tā brīža līdervienības SJK pamatvārtsargu, tomēr jau pēc četrām spēlēm viņu aizvietoja cits jaunpienācējs – sešus gadus jaunākais nikaragvietis Migels Rodrigess, kurš gan pats drīz vien zaudēja pirmā numura statusu. "Nebiju pusgadu spēlējis. Rēķini, ka iepriekšējā spēle man bija novembrī, jo arī ziemas nometnē neaizvadīju nevienu spēli. Sev stāstīju, ka arī bez spēļu prakses it kā jūtos labi, bet varbūt, ka arī spēļu trūkums nospēlēja savu lomu, kādēļ man Somijā neaizgāja. Pirmās divas spēles bija normālas, paņēmām četrus punktus, gājām pa pirmo vietu un tieši tad mājās bija spēle pret HJK [1:2], kurā pieļāvu kļūdu. Tajā spēlē sakrita viss – viņi nomainīja vārtsargu, mēs jau pirmajā puslaikā varējām būt priekšā ar 4:0, trāpījām pa stabu, vārtsargs glāba, bet es otrajā puslaikā rupji kļūdījos, zaudējām un nākamajā spēlē [2:3] atkal bija mazas kļūdiņas. Pēc tam jau viss aizgāja pa ķēdīti – treniņos jutu, ka esmu galīgi nepārliecināts, arī treneris saprata un mani pamainīja, teica, ka grib iedot pauzīti," atminējās Zviedris.

Krišjānis Zviedris SJK formā. Foto: All Over Press / Juha Tamminens/yle.fi

"Treneris iedeva man pauzi, komandai negāja diez ko labi, pēc izlašu pārtraukuma ielika mani vārtos pret "Honka" [1:2], un tur atkal bija manas kļūdas. Jau septembra beigās sapratu, ka mans laiks te ir beidzies," turpināja Zviedris, kurš nekādus akmeņus treneru dārziņā nemet – iespējas bija, bet pats vien tās neizmantoja. "Pats sapratu, ka švaki spēlēju, un par treneriem vispār nevaru sūdzēties. Viņi ar mani runāja jau pēc iepriekšējās sezonas, bet tolaik man vēl bija līgums ar "Liepāju". Viņu vārtsargs, kuru īrēja no Londonas "Arsenal", jūlijā brauca prom, un viņiem vajadzēja jaunu – uzrunāja mani, teica, ka uzreiz spēlēšu. Aizbraucu jau jūnija vidū, bet viņiem logs vērās vaļā tikai jūlija vidū – treneris teica, ka man ir mēnesis laika iejusties. Kad logs atvērās, tā uzreiz arī spēlēju, tā ka par iespējas došanu vispār nevaru sūdzēties."

Kaut gan pēc lielākās daļas statistikas rādītāju "Auda" šosezon būtu saucama par lielā četrinieka komandu – kopā ar RFS, "Riga" un "Valmieru", 19 kārtās tā sakrājusi tikai 25 punktus un ieņem tikai piekto vietu, par sešiem atpaliekot no daugavpiliešiem un par četrpadsmit – no valmieriešiem. "Esam pelnījuši būt augstāk. Daudz spēļu bijušas tādas, kurās mums nav paveicies, - pret "Grobiņu" [1:1, 2:2], "Liepāju" [0:1, 1:1], "Jelgavu" [0:0, 0:1] varējām izspiest trīs punktus, arī pirmās divas spēles pret RFS [1:2, 1:2] bija itin līdzvērtīgas. Šobrīd galvenais ir tikt Eirokausos uz nākamo sezonu, bet domāju, ka joprojām varam mierīgi tikt arī trijniekā – mums vēl būs divas savstarpējās spēles, vēl noteikti varam noķert arī "Valmieru"." Lai gan Zviedris runāja par Eirokausu nākamās sezonas ceļazīmi, pavisam drīz klubu gaida šīs sezonas Eirokausu kampaņa, kurā par izlozi būtu grēks sūdzēties – Fēru salu B36 pirmajā kārtā un, ja izdosies pārvarēt šo barjeru, otrajā kārtā pret Ziemeļīrijas "Cliftonville": "Būs grūti, nekādas pastaigas nebūs – īpaši zinot šo komandu ziemeļniecisko stilu, būs cīņa, bet viss ir mūsu rokās un noteikti varam tikt pāri. "