Blogs: astotnieks, bez kura Virslīgas komandas nebūs tādas kā agrāk

Latvijas futbolā ierasta parādība ir lielā tautu staigāšana starpsezonu (un pat vasaras transfēru) periodā, un izņēmums nav bijusi arī šī reize. Sastāva izmaiņu šoziem ir bijis ļoti daudz un, to apdomājot, ienāca prātā, ka katra no astoņām Virslīgas dalībniecēm zaudējusi vismaz vienu īpašu spēlētāju. Zemāk apkopojums, taču vispirms svarīga piebilde: šo rindu autors neapgalvo, ka zemāk minētie futbolisti bija savu komandu līderi, superzvaigznes vai tamlīdzīgi. Šie astoņi futbolisti katrs ar kaut ko (kaut vai tīri statistiski) ir izcēlušies.

"Spartaks": Vladislavs Kurakins

2016. gada 29. oktobrī Jūrmalas "Spartaks" pirmo reizi kluba vēsturē kļuva par Latvijas čempionu, bet jau mazāk nekā pēc diviem mēnešiem, 20. decembrī, tika paziņots, ka jaunizceptais čempions Vladislavs Kurakins pāriet uz ambiciozo "Riga". Skaidrs, ka 20 gadi vārtsargam ne tuvu nav brieduma vecums un bija tādi, kas smīkņāja par Kurakina varējumu, tomēr fakts paliek fakts - Vladislavs 2016. gadā Virslīgas 26 mačos sakrāja 14 sausās spēles (vairāk nekā pusē spēļu palika nepārspēts!), un tas bija labākais rādītājs Virslīgā. Jā, Oļega Kubareva vadībā "Spartaka" spēles organizācija un disciplīna bija augstākajā līmenī un ne katrā spēlē Kurakinam bija jārāda brīnumi, bet statistika šai gadījumā ir viņa sabiedrotais.

Vladislavs Kurakins 2016. gada 29. oktobrī ar izcīnīto Virslīgas trofeju. Foto: Nora Krevņeva.

"Jelgava": Boriss Bogdaškins

"Jelgava" Virslīgā atgriezās 2010. gadā un kopš tā laika līdz 2016. gada sezonas beigām komandu nemainīgi pārstāvējuši tikai divi futbolisti - Boriss Bogdaškins un Valērijs Redjko. Pēc 2015. gada sezonas "Jelgavu" pameta Aleksandrs Gubins, Artim Lazdiņam bija posms Polijā, Oļegs Malašenoks vienubrīd neveiksmīgi mēģināja iejusties Krievijā, pēc tam nedaudz pārstāvot "Jūrmalu", Gints Freimanis un Mārcis Ošs spēlē "Jelgavā" kopš 2011. gada, turklāt Ošs arī uz laiciņu bija devies Polijas ārēs. Un tikai Bogdaškins ar Redjko septiņus gadus pēc kārtas bija "Jelgavā", turklāt katrs no viņiem ik sezonu Virslīgā aizvadīja vismaz 16 spēles. Jāmin, ka īstais jelgavnieks Redjko atšķirībā no Bogdaškina "Jelgavu" pārstāvēja arī pirms iekļūšanas Virslīgā. Tad nu "Jelgava" pērnā gada beigās paziņoja par jauna (pirmā profesionālā) līguma noslēgšanu ar uzticamo Redjko, kamēr Bogdaškins, kurš faktiski aļņus pameta vēl pirms iepriekšējās sezonas beigām, pārcēlās uz "Riga". Zem uzbrucējiem spēlējošais Bogdaškins pēdējās trīs sezonās bija starp komandas rezultatīvākajiem futbolistiem pēc shēmas "vārti+piespēles".

Boriss Bogdaškins 2016. gada 16. oktobrī iziet laukumā savā pirmspēdējā spēlē "Jelgavas" kreklā, turpat nedaudz tālāk ar septīto numuru arī ilgais cīņubiedrs Valērijs Redjko. Foto: Nora Krevņeva.

"Ventspils": Alans Siņeļņikovs

Alans Siņeļņikovs "Ventspilī" aizvadīja mazliet vairāk nekā divas sezonas un visspilgtāk atmiņā viņš, protams, paliks ar saviem centrējumiem un rezultatīvajām piespēlēm - diez vai pēdējos pāris gados šai elementā kāds ir bijis par viņu Virslīgā labāks. 2015. gadā Siņeļņikovam 10 rezultatīvās piespēles - labākais rādītājs līgā, par vienu piespēli apsteidzot gan par Virslīgas labāko spēlētāju atzīto un par čempionu kļuvušo Kristianu Torresu, gan citu tā gada Latvijas čempionu Dāvi Ikaunieku, kurš vēlāk izpelnījās izsaukumu uz Čehijas augstāko līgu. Savukārt 2016. gada Virslīgā Siņeļņikovam deviņas rezultatīvas piespēles, par vienu piespēli atpaliekot no Midauga Grigaraviča ("Metta"/LU) un Jevgeņija Kozlova ("Spartaks"). Šajos divos gados Siņeļņikovam summā 19 rezultatīvās piespēles, bet seko Aleksejs Višņakovs ("Skonto" un RFS) un liepājnieks Torres ar 14 piespēlēm. Kā zināms, starpsezonu periodā Siņeļņikovs pārcēlies uz "Jelgavu".

Alans Siņeļņikovs pateicas līdzjutējiem pēc spēles, kurā viņš veica rezultatīvo piespēli Kasparam Svārupam "Ventspils" dramatiskajā uzvarā 1:0 Slokā pār "Spartaku". Šie vārti un uzvara ļāva "Ventspilij" turpināt cīņu par titulu. Foto: Nora Krevņeva.

"Liepāja" - Kaspars Gorkšs

Lai gan 35 gadus vecais Kaspars Gorkšs "Liepājas" rindās spēlēja tikai kopš jūlija, Virslīgā pagūstot aizvadīt tikai 13 mačus, turklāt šai periodā tā brīža čempioni liepājnieki spēlēja neveiksmīgi (piecās spēlēs ielaisti trīs vārti...), beigās paliekot pat bez medaļām, fakti ir neapgāžami. Proti, viņš joprojām ir Latvijas izlases kapteinis ar lielāko spēļu skaitu (82) starp aktīvajiem futbolistiem, viņš 2016. gadā bija viens no retajiem futbolistiem ar TOP5 līgu pieredzi (14 spēles Anglijas Premjerlīgā, no pārējiem vēl tikai Aristīds Bansē var lepoties ar 48 mačiem Vācijas Bundeslīgā) un viņu savās rindās vēlētos redzēt, domājams, pilnīgi visas Virslīgas komandas. Ne velti galu galā Gorkšs pārgāja uz "Riga", kuras ambīcijas un finansiālais varējums vismaz šobrīd komentārus neprasa. Visvairāk pudu sāls Gorkšs apēdis vairāk nekā solīda līmeņa Anglijas Čempionātā ("Championship"), nospēlējot tur 236 mačus.

Oļegs Timofejevs un Kaspars Gorkšs pērn cīnījās pretējās frontēs, bet šogad būs komandas biedri. Foto: Mārtiņš Sīlis.

"Riga" - Roberts Savaļnieks

"Riga" starpsezonu periodā izcēlusies ar agresīvu transfēru politiku, ar glamūrīgāko ārzemju treniņnometni, ar savdabīgākajām PR akcijām (slavenie video no Dubaijas). Ja par pirmo punktu, tad sastāvā iegūti praktiski visi Latvijas izlases rezultatīvākie spēlētāji, ja runājam par aktīvajiem futbolistiem - Valērijs Šabala (10 vārti), Artūrs Zjuzins (7), Kaspars Gorkšs (5). No vismaz piecus vārtus izlases kreklā guvušajiem trūkst tikai Alekseja Višņakova, Ģirta Karlsona (kuru, starp citu, it kā arī mēģināja pārvilināt, bet neizdevās) un Aleksandra Cauņas, kurš... ir bez kluba - varbūt vasarā uz "Riga"? Izlašnieki ne tuvu nav vienīgie "Riga" papildinājumi - spēlētāju tirgū darbības veiktas tiešām uz urrā. Uz šī fona izceļas Roberta Savaļnieka aiziešana - jā, arī RFS, kas viņu paņēma savā paspārnē, ir ar biezu maku, tomēr kopējās sajūtas ir tādas, ka "Riga" vietējā tirgū var pārtrumpot jebkuru. Savaļnieka karjerai kaut vai vecuma dēļ (tikai nesen apritēja 24 gadi) jābūt ar augšupejošu līkni, tieši 2016. gadā viņš debitēja Latvijas izlasē un arī tā ir cerīga zīme. Nemaz nerunājot par to, ka pērn, kad "Riga" tieši vārtu gūšana radīja lielākās galvassāpes, Savaļnieks ar 5+5 bija komandas pārliecinoši rezultatīvākais/efektīvākais vīrs, kaut gan traumu dēļ izlaida diezgan daudz spēļu.

Jā, "Riga" pameta arī, piemēram, Sergejs Vorobjovs, Igors Litovka, Aristīds Bansē, Džons Kamara un vēl vairāki, taču tieši Savaļnieku var saukt par "Riga" lielāko zaudējumu. Foto: Romāns Kokšarovs (f64).

RFS - Raivis Andris Jurkovskis

Jā, Raivis Andris Jurkovskis nemaz nav piederējis RFS un 2016. gadā spēlēja šajā komandā uz īres tiesībām, taču neapšaubāmi ir tas, ka bez viņa Virslīgas jaunpienācēja neizskatītos tik cienījami. Kamēr citi tādā vecumā piedzīvo nestabilitāti, mēdz izkrist no sastāva vai pat aiz pārāk lielas degsmes un mazas pieredzes gūt dažāda veida mikrosavainojumus, Jurkovskis piedalījās 27 no 28 Virslīgas spēlēm (starp citu, vienīgo izlaida maču, kas rezultāta, bet it sevišķi snieguma ziņā bija starp RFS sliktākajiem sezonā - mājās 0:3 pret "Ventspili"), sakrājot otro lielāko spēles laiku komandā aiz Ritus Krjaukļa un gūstot sešus vārtus. Jurkovskis jau tagad ir iegājis vēsturē kā RFS Virslīgas debijas sezonas rezultatīvākais spēlētājs. Dzīve un arī futbolista karjera ir atkarīga arī no mazajām sakritībām - pirms sezonas kā reāls īres variants Jurkovskim bija "Daugavpils" un, kas zina, vai tur sevi izdotos pierādīt tik spilgti. Toties tagad viss ir kārtībā - "Liepāja" pazudušo dēlu sagaidījusi atplestām rokām.

Nākamgad Jurkovskis varēs mēģināt apbēdināt savu 2016. gada komandas partneri Germanu Māliņu. Starp citu, šis ir kadrs no RFS mača ar "Spartaku", jūrmalniekiem pirmspēdējā kārtā nodrošinot Virslīgas titulu. Foto: Nora Krevņeva..

"Metta/LU" - Roberts Uldriķis

Latvijas futbolā talanti ir - kaut vai šai materiālā apskatīti 1996. gadā dzimušie Kurakins un Jurkovskis. Savukārt 1998. gadā dzimušajam Robertam Uldriķim, sākoties pagājušajai sezonai, bija tikai 17 gadi, toties jau pēc šīs sezonas publiskajā telpā pat izvērtās neliels ķīviņš par viņa tālāko nākotni. Ne velti, jo ar katru gadu Uldriķa vārds Latvijas futbolā liek skanēt aizvien dzirdamāk. Pagaidām vēl nemaz īsti nav skaidrs, kas būs viņa īstā un produktīvākā pozīcija (ir vismaz trīs varianti - izvirzītais uzbrucējs, zem uzbrucēja vai pat centra pussargs), bet pagaidām viņš ar sešiem vārtiem kļuvis par 2016. gada "Mettas"/LU rezultatīvāko futbolistu Virslīgā, par vietu sastāvā itin veiksmīgi konkurējot ar pašu Gati Kalniņu, kurš ir klubiņa "100 un vairāk vārtu" dalībnieks. Tāpat Uldriķis "Mettā" bija labākais rādītājā "vārti+piespēles" (6+2=8) un tas viss, neskatoties uz to, ka sezonas sākumā Roberts dziedēja savainojumu un kopumā pamatsastāvā izgāja "tikai" 17 no 28 spēlēm. Pēc sezonas beigām Uldriķi pārvilināja RFS.

Uldriķis 2016. gadā divreiz saņēma balvu kā Virslīgas apļa jaunākais spēlētājs - trešajā un ceturtajā aplī. Tāpat viņš tika atzīts par "Mettas" gada futbolistu. Foto: Māris Greidāns.

"Babīte" - Maksims Vasiļjevs

Šeit uzreiz neliela atkāpe - Maksims Vasiļjevs nav pametis "Babīti" un vismaz pagaidām arī negrasās to darīt, taču lieta tāda, ka viņam ir smags savainojums un sezonas pirmo pusi piespiedu kārtā nāksies izlaist, savukārt pesimistiskākās prognozes ir tādas, ka varbūt pat vispār šogad viņu laukumā neredzēsim. Šai rubrikā labāk būtu iederējies "Babītes" uzbrukuma līderis Niks Savaļnieks, kurš vienubrīd nopietni apsvēra komandas pamešanu un palikšanu dzimtajā Valmierā (Virslīgā prasības pret treniņprocesu utt. tomēr teorētiski ir ievērojami augstākas), taču galu galā nolēma palikt. Arī pārējie līderi paliek, bet bez Vasiļjeva, kā jau minēts, būs jāiztiek. Viņš pagājušās sezonas beigās guva labās kājas cirkšņa vietas uzrāvumu. Vasiļjevs Virslīgā debitēja 2010. gadā 16 gadu vecumā un toreiz ir uzspēlējis pret tādiem vīriem kā Cauņa un Rakels, bet pagājušo sezonu uzsāka RFS, laukumā Virslīgā netiekot. Toties sezonas otrajā pusē Vasiļjevs pārnāca no RFS un bija labākais uzbrūkošais pussargs. Daudziem 1. līga paslīd garām, taču Vasiļjevs šai turnīrā pērn izcēlās ar laukuma lielisku pārredzēšanu, vārtu sišanu gandrīz katrā spēlē vai, ja neiesita, tad bija iesaistīts gandrīz katrā vārtu guvumā citādā veidā. Turklāt neaizmirsa arī par darbu aizsardzībā, bieži vien atstrādājot labāk par aizsargiem.

Maksims Vasiļjevs mājīgajā "Babītes" stadionā. Foto: SK "Babīte"

Tēlainais apkopojums par sastāva zaudējumiem