Dubra: "Skonto pretiniekiem vairs nav tik liels izaicinājums kā agrāk"

"Pat nezinu, kādēļ nepaliku Vulverhemptonā"

- Pagājušā gada vasarā pievienojies "Ventspilij". Kāpēc atgriezies Latvijā un kāpēc tieši "Ventspils"?
- Atgriezos, jo aizgāju no kluba Polijā un vēlējos, ja var tā teikt, sevi reanimēt. No Polijas atbraucu uz Latviju un sāku trenēties ar "Mettu"/LU. Notrenējos kādu mēnesi, un tad man piezvanīja no "Ventspils" – Andrejs Butriks, sporta direktors. Parakstīju līgumu līdz šā gada beigām un tagad to pagarināju vēl uz ilgāku laiku. Ar iejušanos komandā nebija problēmu, jo ar daudziem čaļiem biju spēlējis jau iepriekš.

- Bez "Ventspils" tev bija vēl kādi piedāvājumi – ārzemēs, Latvijā?
- Nekā tāda nopietna, jo nebiju daudz spēlējis gan Polijā, gan traumu dēļ arī sezonā pirms tam, kad aizbraucu uz Poliju.

- Kas tev Polijā nesanāca? Arī spēlēt sāki ļoti vēlu - līgumu parakstīji 2012.gada februārī, bet sāki spēlēt tikai maijā.
- Pirms tam bija problēmas arī ar lieko svaru un pietrūka spēļu tonusa. Atbraucu uz turieni, bet tur komandā bija cits sastāvs. Bija otrais aplis, jo Polijā spēlē pēc citas sistēmas – no vasaras līdz ziemai un no ziemas līdz vasarai. Kad atbraucu, nebiju gatavs, un tā tas aizgāja. Plus bija problēmas ar komunikāciju, jo nepratu poļu valodu. Mēnesī pusotrā ieguvu pirmās zināšanas poļu valodā, iedeva iespēju un nospēlēju četras spēles.

- Aiziešana no Polijas bija tava vai kluba iniciatīva?
- Sanāca tā, ka neizmaksāja algas. Komandai it kā bija normāls budžets. Teica, ka maksās visu, jo komanda bija aizbraukusi arī uz nometni Turcijā. Taču nemaksāja algas, un pateicu, ka gribu prom, gribu spēlēt un attīstīties. Pateicu, ka no viņiem nevēlos atpakaļ naudu, bet lai viņi man iedod brīvā aģenta statusu.

Kaspars Dubra (nr. 2) kopā ar komandu atzīmē uzvaras vārtus Latvijas kausa izcīņas finālā pret "Liepājas metalurgu" (2:1), kurus guva pagarinājuma trešajā minūtē. Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64.

- Tavā sakarā parasti tomēr minēja spēcīgākas līgas, bet tu nokļuvi nevis Ekstraklasē, bet gan 1.līgā. Kāpēc?
- Bija tā, ka man vēl nebija 23 gadu – un nav vēl joprojām. Pārejot uz citu klubu, tad man ir jāmaksā kompensācija par izaudzināšanu. Bija tāds variants, ka nospēlētu tur un aizietu uz citu komandu. Aizejot uz komandu, kas rangā ir zemāk, kompensācija tiek zaudēta un viņiem maksāt neko nevajag. Ja es aizietu uz Ekstraklasi, tad man būtu jāmaksā vairāk par 200 tūkstošiem eiro.

- Šī kompensācija ietekmēja arī tavu nepalikšanu Vulverhemptonas "Wanderers", kur biji pārbaudīties?
- Ja tā tiešām iedziļinās, godīgi sakot, pat nezinu, kas tur notika. Nospēlēju spēli, bija arī spēlētāji no pirmās komandas. Uzvarējām, it kā viss labi. Treneris bija apmierināts ar manu sniegumu, un bija ļoti lielas iespējas parakstīt ar mani līgumu. Pēc tās spēles notrenējos vēl divas dienas, bet pēc tam treneris aicināja parunāt un teica, ka ar visu ir apmierināts, bet šoreiz nesanāks. Pateica, kāda līmeņa spēlētājs šobrīd izskatos pēc viņa atzīmēm, un tā arī šķīrāmies.

- Kā tev vispār radās iespēja aizbraukt uz Anglijas Premjerlīgas klubu?
- Man piezvanīja aģents, polis, un pateica, ka ir iespēja aizbraukt uz tādu klubu. Paskatījās, ka esmu jauns, gan jau noskatījās kādu video un bija ieinteresēti mani redzēt. Tai komandai tobrīd bija lielas problēmas ar centra aizsargiem, bet es biju jauns – ar potenciālu.

"Ceru, ka atkal tikšu izsaukts uz izlasi"

- 2010.gadā kļuvi par Latvijas čempionu un debitēji izlasē. Tas joprojām ir spožākais gads tavā karjerā?
- (Pauze) Redzēsim, kā beigsies šis gads. Gribas uzvarēt Virslīgā. Izcīnījām Latvijas kausu un diezgan labi nospēlējām arī Eirokausos. Bet arī tas gads bija labs, jo biju diezgan jauns. Pirmo gadu strādāju kopā ar Aleksandru Starkovu. Arī toreiz sanāca dabūt traumu un nospēlēju, ja nemaldos 19 spēles [no 27]. Ja nebūtu tās traumas un būtu nospēlējis visas spēles, domāju, ka tā būtu ļoti laba sezona. Bet ceru, ka šogad būs vēl labāk.

- Ķīnā debitēji izlasē, taču izgāji tikai pašās beigās un uzreiz ielaidāt vārtus – 0:1. Pašam par šādu debiju droši vien nebija liela prieka?
- Sanāca tā, ka nebiju pat tuvumā tai kļūdai un ielaistajiem vārtiem, tāpēc tas mani drusciņ nomierināja. Bet, protams, ka nebija patīkami. Visu nakti negulēju, jo tāda debija izbraukumā un zaudējām.

- Reiz teici, ka tieši tajā ziemā pēc 2010.gada tevi gribēja trīs Polijas klubi, kas uzreiz bija gatavi piedāvāt līgumu, taču traumas dēļ vēlāk nekas nesanāca. Kuri tie bija?
- Kā man teica aģents, tie bija Polijas labākie klubi. Kā viņš sacīja, ka Krakovas "Wisla" kaut ko bija domājusi. Bet pats to visu uz papīra neredzēju, jo aģents [ar klubiem] strādā savā starpā. Runā jau daudz ko. Grūti pateikt, kas gribēja, kā gribēja, kādi bija nosacījumi un tā tālāk. Bet runas bija, un cilvēki brauca [skatīties]. Toreiz bijām Sadraudzības kausā. Brauca uz turieni speciāli skatīties. Bet tieši, ar kuriem klubiem tika runāts, man negribēja teikt, lai nesadomātos.

- Izlasē debitēji visai agrā vecumā, bet tagad kādu laiku esi pazudis no apvāršņa. Cik tuvu, tavuprāt, esi izlasei?
- Ja godīgi, vispār nevēlos runāt par šo jautājumu, jo sastāvu izvēlas treneris. Tā ir viņa izvēle, un tā izvēle ir jārespektē. Es trenējos, gaidu iespēju un ceru, ka tikšu izsaukts un palīdzēšu komandai, ja man tiks dota iespēja. Pahars ar mani vēl nav runājis. Bet pagaidām strādāju un cenšos spēlēt, kā varu. Un ceru, ka atkal tikšu izsaukts.

- Tajā pašā neveiksmīgajā 2011.gadā sanāca arī nesmukums U21 izlasē. Dzirdēts, ka nebijāt vienīgie vainīgie, taču kā grēkāži kļuvāt tikai tu un Karašausks.
- Par šo tēmu neko nekomentēšu, jo savu kļūdu zinu un to sapratu. Zinu, ka nekad dzīvē tas vairs nenotiks. Katram dzīvē gadās kļūdas, un galvenais ir tās izanalizēt un neatkārtot. Zinu, ka tā bija mana kļūda, un pilnībā par to atbildēju.

Kaspars Dubra (nr. 3) Latvijas U21 izlases pamatsastāvā 2010.gada septembrī. No šī pamatsastāva kopš Pahara stāšanās amatā regulāri uz pieaugušo izlasi tiek saukti trīs spēlētāji - Vitālijs Maksimenko (nr. 2), Artūrs Zjuzins (nr. 15) un Ritvars Rugins (nr. 8). Foto: LFF.

"Gribu vēl vienu sezonu aizvadīt Latvijā"

- Atgriežoties pie Virslīgas. Sestdien jums ir ļoti svarīga spēle. Vai ir sajūta, ka ir pienākusi sezonas kulminācija?
- Kulminācija, protams, bet zelta spēle…Jā, tā būs ļoti, ļoti svarīga spēle, bet, ja tagad uzvari, bet pēc tam zaudēsi, no tās spēles nebūs lielas jēgas. Katrai spēlei gatavojamies cīnīties tikai par uzvaru, un, ja uzvarēsim visās spēlēs, būsim čempioni. Tā kā, protams, tā ir svarīga spēle – Rīgā pret "Skonto", atnāks daudz cilvēku, atnāks Latvijas Futbola federācija, treneri, žurnālisti. Bet tā nevarētu teikt, ka tā ir pati galvenā spēle sezonā. Bet viena no svarīgākajām.

- Jo īpaši pirmajā aplī, savstarpējās spēles pret "Skonto" nav izdevušās pārāk veiksmīgas. Tavuprāt, "Skonto" ir solīti priekšā vai esat vienlīdzīga līmeņa komandas?
- Tajā pirmajā spēlē paši pārdegām un nepareizi nospēlējām. Pēc tam skatījāmies spēles video analīzi – visas kļūdas un kurš tās pieļāva. Izanalizējām, un nākamreiz to kļūdu vairs nebija. Latvijas turnīros kopš tās spēles laikam neesam vairs zaudējuši. Pēc tam ar "Skonto" Ventspilī nospēlējām diezgan normāli, jo mums toreiz bija vairāk momentu nekā "Skonto". Bet kā komandas – "Skonto" ir citi plusi, mums ir savi. Kaut kur viņi ir labāki, kaut kur mēs, bet plus mīnus esam viena līmeņa komandas. Varbūt vienīgi vārtu starpība tabulā viņiem ir labāka. Bet spēles ziņā domāju, ka esam diezgan līdzīga līmeņa komandas.

- Ilgus gadus esi bijis "Skonto" sistēmā. Vai spēles pret "Skonto" Virslīgā ir vairāk īpašas nekā pret citām komandām?
- Tā nav, ka pret "Skonto" kaut kā īpaši gatavojos. "Skonto" ir "Skonto" – tas ir klubs ar lielām tradīcijām. Tas klubs vairāk ir ar vārdu, bet tagad tas vārds man, kā Latvijas futbolistam, nav tāds izaicinājums, kairinātājs. Nav tā, ka pret "Skonto" gatavojos īpaši kā pret kādu grandu un tā tālāk. Mums katra spēle ir svarīga. Neskatāmies, pret ko spēlējam – gan pret komandām, kas ir zemāk, gan pret tām, kas ir augstāk, katrā spēlē ir jāizcīna trīs punkti.

- Ja gūsi vārtus, tos atzīmēsi?
- Protams. Es tik daudz vārtu negūstu, un katri ir īpaši. Jā, šosezon esmu guvis svarīgus vārtus, bet gribētos vairāk. Bija momenti, kuros varēju iesist. Varbūt pietrūka meistarības, arī laimes. Tāpēc katri vārti man ir īpaši.

Tagadējie "Ventspils" pamatsastāva spēlētāji Igors Tarasovs, Kaspars Dubra un Vitālijs Smirnovs svin Dubras vārtus pret "Ventspili" (2:2). Tieši todien - 2010.gada sezonas priekšpēdējā kārtā - "Skonto" oficiāli kļuva par čempioni. Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64.

- Ja turpina par runām – bija daudz runu, ka ar "Skonto" nešķīrāties ar labām attiecībām.
- Ja godīgi, nevēlos to visu laist publikā, jo tas ir starp mani un klubu. Bet, protams, šķiršanās nebija tā labākā, jo "Skonto" gribēja mani paturēt. Taču bija diezgan daudz apstākļu, kas man ar "Skonto" nesakrita un kur mūsu domas bija atšķirīgas. Sanāca tā, ka man vajadzēja aiziet. Bet kopumā var pateikt tā, ka, jā - superattiecību starp mums nav.

- Vai bija iespēja, ka Latvijā tu varētu atgriezties tieši "Skonto", nevis "Ventspilī"?
- Man neviens neko nepiedāvāja. Daudz cilvēku man ir uzdevuši šo jautājumu, kāpēc neesmu atpakaļ "Skonto", bet aizgāju uz "Ventspili". Taču "Ventspils" man uzreiz piedāvāja līgumu un aprakstīja, kā klubs mani redz nākotnē un tamlīdzīgi. Ja ir stabilitāte un pārējais, domāju, ka normāli domājošs cilvēks izvēlēsies tieši to variantu.

- Kā pats vērtē sezonu individuālā ziņā? Esi progresējis un, kā pats teici, reanimējis sevi?
- Vēl palikušas sešas spēles, bet šobrīd jūtu, ka jā. Esmu uzņēmis sportisko formu, esmu nospēlējis visas spēles un, tfu, tfu, tfu, neesmu vēl izlaidis nevienu maču. Visas spēles esmu nospēlējis no sākuma līdz beigām – gan Eirokausos, gan Virslīgā, gan Latvijas kausā. Ceru, ka nospēlēšu visu [sezonu] līdz galam un izcīnīsim arī titulu. Bet kopumā esmu apmierināts ar visu – gan ko man dod "Ventspils", gan kā trenējamies un tā tālāk, jo tas palīdz atgūt spēles tonusu un arī psiholoģiskā ziņā.

- Tieši vēlējos prasīt par traumām. Šosezon pagaidām esi nospēlējis visus mačus, bet agrāk katru sezonu tev kaut kas bija – nopietnāk vai mazāk nopietni. Tās bija hroniskas traumas vai vienkārši apstākļu sakritība?
- Tā sanāca. "Skonto" bija tā ceļgala trauma, par kuru neviens neko nevarēja pateikt. Braucu pie visiem dakteriem, un viņi man teica, ka nezina, kā varam tev palīdzēt, un ka to var izdarīt tikai laiks. Jo operēt neko nevarēja, bija iekaisums. Nekas nepalīdzēja – nekādas tabletes, nekas. Pēc tam aizbraucu uz Poliju, tur man veica visādas procedūras. Nedaudz atlaida un nebija tādu sāpju, jo, kad braucu uz Poliju, man vēl bija drusciņ, drusciņ iekaisis. Bet pēc tam atbraucu uz "Ventspili", un te vispār to noņēma līdz galam. Šogad viss ir garām, un ceru, ka nekā nebūs arī līdz sezonas beigām.

- Sezona vēl nav beigusies, taču varbūt vari nedaudz ieskatīties nākotnē – "Ventspilī" būsi arī nākamsezon vai plāno doties uz ārzemēm?
- Godīgi sakot, gribētos vēl vienu sezonu aizvadīt Latvijā. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā pabeigsim šo sezonu. Jo gribas atkal izcīnīt titulu – tā Latvijā tomēr ir galvenā balva. Un nākamsezon tad varētu piedalīties arī Čempionu līgā. Bet kopumā pats vēlos noteikti vēl vienu sezonu aizvadīt Latvijā, lai vēl progresētu.