Horvāti pret serbiem, Štimacs pret Mihajloviču – naida vēsture

Štimacs un Mihajlovičs - pazīstami vēl no pusaudžu gadiem

Siniša Mihajlovičs – pašreizējais Serbijas galvenais treneris – savas karjeras laikā, kā lielākā daļa zina, bija īsts karstgalvis. Kaut kas no tā ir bijis redzams viņa darbā ar izlasi, ko pagājušajā gadā izjuta "Fiorentina" spēlētājs Adems Ļajičs. Ļajičs, dzimis Serbijā musulmaņu ģimenē, pirms spēles nedziedāja Serbijas himnu, par ko Mihajlovičs viņu padzina no komandas. Igoram Štimacam – pašreizējam Horvātijas trenerim - ir negants raksturs, un viņš ir bijis iesaistīts visā, sākot ar cilvēku piekaušanu naktsklubos, derību kantoriem ar mafijas biedriem un krāpšanu vēlēšanās gan "Hajduk", gan Horvātijas Futbola federācijā.

Mihajlovičs un Štimacs viens otru iepazina vēl tīņu vecumā. Viņi kopā spēlēja Dienvidslāvijas izlasē, kas 1987.gadā ieguva FIFA Pasaules jaunatnes kausu, un bieži zvaigžņu statusā tikās viens pret otru attiecīgajās komandās no kaimiņpilsētām. Štimacs ir no Horvātijas dienvidu daļas, bet 19 gadu vecumā tika izīrēts Vinkovcu "Dinamo" – Horvātijas austrumu daļā, netālu no pašreizējās Serbijas robežas. Siniša Mihajlovičs uzauga Vukovarā, kādus 20 kilometrus no Vinkovciem. Abi uzturējās dažādās sabiedrībās, taču viņi bieži tikās bāros un kafejnīcās. Viņu attiecīgie draugi neļāva runāt vienam ar otru, taču viņi sasveicinājās un runāja par abu kopīgo interesi – futbolu.

Karš starp Horvātiju un Serbiju uzliesmoja, var teikt, turpat, kur Siniša un Igors dzīvoja vēl tikai pirms dažiem gadiem. 12 horvātu policisti un trīs serbu miliči [milicija – militāra vienība] 1991.gada otrajā maijā tika nogalināti apšaudē Borovo, Vukovaras priekšpilsētā, tikai dažus simtus metru no mājas, kurā Mihajlovičs uzauga, un tā karš sākās. Vukovara praktiski tika nolīdzināta līdz ar zemi, un tā ir viena no lielākajām zvērībām, kas tika pastrādāta kara laikā.

Mazāk nekā dažas nedēļas vēlāk [pēc apšaudes Borovo] Dienvidslāvijas kausa fināls tika aizvadīts Dienvidslāvijas tautas armijas stadionā [pašreizējā "Partizan" stadionā – A.S.] Belgradā. "Crvena Zvezda" tikās ar Splitas "Hajduk", kas kritušo policistu piemiņai valkāja sēru lentes. Kad skanēja Dienvidslāvijas himna, "Hajduk" spēlētāji skatījās zemē, nevis uz karogu. Štimacs bija "Hajduk" kapteinis, un Mihajlovičs bija serbu komandas kapteinis. Kad abi pirms sākuma izspēles tikās laukuma centrā, Štimacs noliecās uz priekšu un iečukstēja Mihajlovičam: "Ceru, ka mūsējie Borovo nogalināja visu tavu ģimeni."

Telefona līnijas ar Borovo nedarbojās jau vairākas dienas, un Mihajlovičam nebija ne jausmas, vai viņa ģimene bija dzīva vai nē. Viņam fināls nevarēja rūpēt vēl mazāk, un viņš katru sekundi izmantoja, lai mēģinātu savainot Štimacu. Spēle beidzās vairāk kā brutāls kikboksa mačs, un abi tika noraidīti. "Hajduk" uzvarēja ar 1:0, Štimacs pacēla kausu un teica: "Tas ir mūsu uz mūžiem. Dienvidslāvijas kauss vairs nekad nenotiks." Pēc dažiem mēnešiem "Hajduk" un "Crvena Zvezda" atkal tikās līgas spēlē. Karstgalvis Mihajlovičs bija kā bumba ar laika degli un tika noraidīts. Atkal.

Mihajlovičs: "Kara krāsa vienmēr ir sarkanā - kā nevainīgo asinis"

Karš plaisu starp abiem spēlētājiem padarīja vēl lielāku. "Hajduk" treniņlaukums bija blakus Horvātijas armijas bāzei, un Štimacs vairāk laika pavadīja ar militāristiem un miličiem nekā saviem komandas biedriem. 1991.gada oktobrī "Hajduk" atgriezās Horvātijā pēc tikšanās Kausu ieguvēju kausā ar "Tottenham". Lai šķērsotu robežu, viņiem vajadzēja ar autobusu doties cauri Austrijai. "Kad tikām līdz Horvātijas ziemeļu daļai, atradāmies frontē. Viss dega. Ik pēc 200 metriem bija detonēta bumba, un, kad tuvojāmies Zadarai, pamanījām, ka viņi tiltā izspridzinājuši lielu caurumu. Mums visiem vajadzēja kāpt ārā no autobusa un lekt pāri," teica Štimacs. Kad komanda beidzot ieradās Splitā, to apturēja policija. Štimacs tika arestēts, jo bez atļaujas nēsāja automātu, un četras dienas pavadīja cietumā. "Daži komandas biedri nopirka automātus, lai turētu autobusā, jo mēs nospriedām, ka mums tie var būt vajadzīgi."

Pēc dažiem mēnešiem Štimacs atgriezās policijas iecirknī. Policija viņu iztaujāja par saistību ar horvātu nacionālistu grupu, kas bija nodedzinājusi un uzspridzinājusi etniskajiem serbiem piederošas kafejnīcas, veikalus un mašīnas. Štimacs nenoliedza, ka bija saistīts ar viņiem, no kuriem viens bija viņa brālēns un cits – viņa dēla krusttēvs. Kaut arī viņš teica, ka viņam nav nekā kopīga ar noziegumiem, viņš teica, ka viņos nesaskata neko morāli nepareizu. "Mani draugi ir Horvātijas armijas antiteroristu grupas daļa. Viņu misija ir uzspridzināt noteiktas ēkas. Mūsu sarunu laikā viņi allaž runā par to, kā padzīs serbus no Splitas, tā kā ar viņiem kļuva neiespējami sadzīvot," sacīja Štimacs.

Mihajlovičam etniskā ziņā bija sarežģītāk. Viņa tēvs bija serbs, bet māte – horvātiete. "Visi kari s*kā, bet pilsoņu karš, kā mūsējais, ir sliktāks par jebko citu. Puiši, ar kuriem kopā uzaugu, tagad šauj viens uz otru. Ģimenes ir izšķirtas," teica Mihajlovičs. Kamēr Vukovaru kontrolēja Horvātijas milicija, viņa serbu ģimene dzīvoja pastāvīgos nāves draudos. Dažas dienas pēc tam, kad Mihajlovičs ģimeni evakuēja, Molotova kokteilis tika iemests mājā, kurā viņš uzauga. Pēc dažām dienām daži viņa draugi nodegušajā mājā atrada vairākas "Crvena Zvezda" komandas bildes. Kāds bija izšāvis lodi caur Sinišas seju katrā no tām.

"Kāpēc lai kāds darītu ko tādu? Tas mani vajāja katru dienu, līdz es to uzzināju. Tas bija Stipe, viens no maniem bērnības draugiem. Zēns, kuru uzskatīju par savu brāli. Viņš to izdarīja vienkārši tāpēc, ka biju serbs un viņš bija horvāts. Kā karš spēj tik ļoti aptumšot prātu kādam, kurš bija tavs draugs?" teica Mihajlovičs. " Pēc tam, kad viņi aizbēga uz Belgradu, Mihajloviča mātei piezvanīja viņas brālis, Horvātijas armijas ģenerālis. "Kāpēc jūs aizbēgāt? Mēs gribējām nogalināt tavu vīru, serbu cūku," viņš sacīja. Kad Vukovara beidzot krita, to pašu tēvoci sagūstīja serbu spēki, kurus vadīja Arkans Raznatovičs. Nāves soda izpilde bija tikai dažu stundu attālumā, kad kāds Arkanam pateica, ka viņš ir Mihajloviča ģimenes loceklis. "Tad kāds piezvanīja man, un man izdevās pārliecināt viņu saudzēt mana tēvoča dzīvību."

Siniša un Arkans iepazina viens otru, kad viņš mazāk nekā pirms gada pārcēlās uz "Crvena Zvezda". Bijušais ultru līderis jau tad bija sasniedzis jauno amatu un statusu, kopš viņš apbruņoja "Delije" ("Crvena Zvezda" fanu grupējumu) un kļuva par sava veida milicijas komandieri. "Satiku viņu caur futbolu. Īsā laika periodā daudz laika pavadījām kopā, un vienmēr viņam būšu pateicīgs par tēvoča dzīvības glābšanu. No ārpuses ir viegli norādīt ar pirkstu, bet viņš aizstāvēja serbus, kuri citādi Horvātijā būtu iznīcināti. Nosodu kara noziegumus, kurus viņš paveica, bet pilsoņu karā nav labā vai ļaunā. Nav baltā vai melnā, kara krāsa vienmēr ir sarkanā, kā nevainīgo asinis," sacīja Mihajlovičs.

Mihajlovičs: "Štimacs ir vienīgais cilvēks, kuru gribētu nogalināt"

Mihajlovičs un Štimacs bija kļuvuši par abu pušu antisimboliem. Daudzi horvāti ienīda Mihajloviču, jo viņš aizstāvēja Arkanu un iestājās par Slobodanu Miloševiču. Daudzi serbi ienīda Štimacu, jo viņš slavināja horvātu ģenerāļus Anti Gotovinu un Mladenu Markaču. Un viņi to turpināja attīstīt, viens otru apvainojot. "Viņš apgalvo, ka vēlēju viņa ģimenei nāvi, bet es tā neizsakos. Mihajlovičs man vairs neeksistē. Tā kā viņa māte ir horvātiete, viņš mēģina kaut ko pierādīt, it kā viņš ir lielāks serbs par visiem pārējiem," teica Štimacs. Mihajlovičs atbildēja: "Tas, ka viņš nespēj atbildēt par to, ko saka, manās acīs viņu padara par vēl niecīgāku personu. Viņam vajadzētu vienkārši izgaist. Neticu vardarbībai, bet Igors Štimacs ir vienīgais cilvēks, kuru es patiesībā vēlētos nogalināt."

Mihajlovičs Vukovarā nav bijis kopš 1991.gada, bet viņš vienreiz ir bijis Horvātijā. 1999.gada oktobrī Eiropas atlases ciklā ar izlasi, kas vēl spēlēja kā Dienvidslāvija, pret Horvātiju. "Stadions Zagrebā bija kā vulkāns. Visur policija. Visiem vēl iekšā sēdēja karš. Bija daudz spēlētāju no vecās Dienvidslāvijas izlases, bet šoreiz mēs spēlējām pret viņiem," teica Mihajlovičs. Pēdējoreiz, kopš Mihajlovičs bija Vukovarā, viņš pat nevarēja to atpazīt. Visas ielas un rajoni bija pazuduši. Bija palikuši tikai māju karkasi un cilvēki. Viņš jutās tā, it kā te vairs nebūtu pat putnu.

"Kad izgāju laukumā, lai tajā kvalifikācijas mačā spēlētu pret Horvātiju, atkal redzēju manas dzimtās pilsētas nosaukumu. Horvātu sektorā aiz vārtiem bija milzīgs karogs, uz kura bija rakstīts "Vukovar 91". Nometos ceļos un pārmetu krustu, atceroties visus serbus, kas tur bija krituši. Šķita, ka stadions sadrups no dusmām pret mani," teica Mihajlovičs. Spēle beidzās ar neizšķirtu 2:2. Horvātija netika uz čempionātu, Dienvidslāvija kvalificējās. Štimacs nespēlēja diskvalifikācijas dēļ, Mihajlovičs piespēlēja abos vārtu guvumos. Dienvidslāvijas spēlētājs Zorans Mirkovičs saņēma sarkano kartīti par to, ka saķēra Robertu Jarni aiz pautiem, un, dodoties nost no laukuma, publikai parādīja provokatīvu serbu zīmi ar trīs pirkstiem. "Nekad neaizmirsīšu to spēli. Tā ir lielākā spēle, kādu jebkad esmu spēlējis," teica Mihajlovičs.

Štimacs 2012.gada novembrī bija Vukovarā. Dažas dienas pēc tam, kad Hāgas tribunāls pasludināja lēmumu Gotovina un Markača apelācijas lietā par viņiem piespriestajiem 24 un 18 gadus ilgajiem cietumsodiem. Kad zvērinātie Gotovinu un Markaču pasludināja par nevainīgiem, vairāk nekā 60 tūkstošu horvātu devās uz Vukovaru svinēt. Štimacs bija viens no viņiem. "Viņi ir lielākie varoņi mūsu vēsturē. Patiešām ceru, ka viņi var tikt uz mūsu nākamo spēli un izdarīt simbolisko pirmo spērienu pa bumbu," sacīja Štimacs.

Štimacs un Mihajlovičs: "Nedrīkstam šo spēli pārvērst kara turpinājumā"

Šī nākamā spēle ir rīt [šodien]. Pirmā spēle vēsturē starp Horvātiju un Serbiju. Kad Štimacs kā treneris sēdīsies uz viena soliņa un Mihajlovičs – uz otra. Pirms dažiem gadiem Štimacs viesojās Horvātijas sarunu šovā. Vadītājs izklāstīja visu naidu starp viņu un Mihajloviču, kad viņš sagādāja pārsteigumu - tika atskaņota iepriekš ierakstīta telefonsaruna ar Mihajloviču: "Esmu jau vecs un esmu sešu bērnu tēvs. Iespējams, ir laiks doties tālāk. Katrs dzīvē var pieļaut kļūdas. Štimacs pieļāva lielu kļūdu, ko viņš droši vien apzinās. Varu viņam piedot, bet ar vienu nosacījumu – ka viņš man iedos divas trīs pudeles vīna. Un tam jābūt īstam Dalmācijas vīnam. Esmu gatavs satikties ar Štimacu, noskūpstīt un apkamt viņu un kopā dzert vīnu. Esmu gatavs viņam piedot par vienu pašu Dalmācijas vīnu."

Mihajlovičs centās nolīdzināt abu attiecības, taču Štimacs reaģēja dusmīgi: "Ko varu pateikt par vīru, kurš ir teicis, ka esmu vienīgais, kuru viņš aukstasinīgi nogalinātu. Viņš nekad neprasīja par viņa vecajiem draugiem kara laikā. Viņš parakstīja Arkana kampaņas vēstules un veicināja lielu Serbiju, kaut arī viņa māte ir horvātiete. Nē, Mihajlovič, nepieņemu tavu piedāvājumu. Varu viņam piedot, bet nekad neapkampšu viņu vai ar viņu dzeršu vīnu." 2012.gada rudenī Varšavā bija UEFA konference. Izlašu treneri no visas Eiropas tika uzaicināti, lai diskutētu aktuālās futbola lietas un atrisinātu dažus adminstratīvos jautājumus. Pēkšņi Štimacs un Mihajlovičs nostājās aci pret aci. Viņi vilcinājās, bet pēc tam piesēdās pie kafijas tases. Mazāk nekā pēc stundas viņi pašķīrās.

Štimacs: "Kad biju jauns, ne vienmēr pieņēmu spīdošākos lēmumus, bet esmu pieaudzis. Tagad saprotu, ka mums ir jānovērš spēles pret Serbiju kļūšana par kara turpinājumu. Ja publika sāks skandēt "Nāvi serbiem" vai dziedās Ustašas [Horvātijas neatkarības kustības] dziesmas, atsaukšu spēlētājus no laukuma. Visvairāk mums ir jāpasargā bērni un jaunatne stadionā no tā paša kara, kas mūsu paaudzes laikā iznīcināja tik daudz dzīvību." Mihajlovičs: "Kad pieņēmu uzaicinājumu kļūt par Serbijas galveno treneri, šī spēle bija liels iemesls tam. Atdotu trīs gadus no savas dzīves, lai varētu nospēlēt šo maču, un ceru, ka varēšu šo izsalkumu nodot saviem spēlētajiem."

"Bet gan es, gan mani spēlētāji aplaudēs Horvātijas himnai, jo vienmēr to darām cieņā pret savu pretinieku. Ja kāds no maniem spēlētājiem tiks noraidīts nesportiskas rīcības vai pūļa uzbudināšanas dēļ, viņš vairs nekad nespēlēs izlasē. Pasaule skatās uz mums. Ir laiks piedot un aizmirst, pasniegt roku un tā vietā doties uz priekšu. Šī spēle nav kara turpinājums. Esam izdzīvojuši īsti karu. Tas bija sasodīti asiņains un netīrs, un mēs joprojām nēsājam ievainojumus un rētas no tā. Bet es, kurš esmu izdzīvojis tam cauri, varu palaist to prom un virzīties uz priekšu. Puišiem, kuri pat vēl nebija dzimuši, vajadzētu būt spējīgiem izdarīt to pašu," Mihajlovičs turpināja.

Kopš 1991.gada daudz kas ir mainījies. Tā bez jebkādām šaubām ir līdz šim lielākā spēle Horvātijas vēsturē. Tā ir liela daudzos veidos. Sāncensība vienmēr paliks. Ja spēles, kā "Real Betis"-"Sevilla", "Schalke"-"Dortmund", "Fenerbahce"-"Galatasaray", vienmēr paliks lielas, jūs varat iedomāties par šo spēli. Sāncensības ziņā izlašu starpā nevaru iedomāties nevienu spēli, kas būtu šādā līmenī. Argentīna-Brazīlija? Vācija-Nīderlande? Skotija-Anglija? Īrija-Anglija? Grieķija-Turcija? Joprojām domāju, ka šī ir lielāka. Tā ir liela...jo tā var būt masīva. Pietiek ar problēmu meklētājiem, lai to pārvērstu kaut kā briesmīgā. Izlaušanās laukumā, petardes, viss ir iespējams.

Vai tā var būt masīva citā veidā. Ļoti laba spēle, nevienam vai tikai dažiem runājot par incidentiem ārpus stadiona vai tajā. Masīva uzvara, turpinot būvēt tiltus starp horvārtiem un mūsu kaimiņiem serbiem. Jā, daudz kas ir mainījies kopš 1991.gada. Tajā laikā ieturēju tādu kā distanci pret cilvēkiem, kuriem zināju, ka viņi ir serbi. Mēs visi to darījām, abas puses. Nekad īsti nebiju iesaistīts tajā nacionālisma mēslā ar naidu pret serbiem, bet tie laiki bija mulsinoši, jūtīgi. Tiem, kas uzauga šeit, Zviedrijā, bija vieglāk turēties pa gabalu vienam no otra. Rīt [šodien] skatīšos spēli kopā ar dažiem serbu draugiem. Viņi uzstāja, ka mums tā ir jāskatās kopā.

Raksta oriģinālu varat aplūkot ŠEIT.