Mārcis Ošs: "Pēc gūtajiem vārtiem zeme pazuda zem kājām"

Veiksmīgā laikā esam sarunājuši interviju. Vakar (saruna notika 1. aprīlī) guvi savus pirmos vārtus Šveices čempionātā un izcīnījāt svarīgu uzvaru. Kādas ir emocijas?
Ja runājam par vārtu guvumu, sajūtas bija fantastiskas. 17 spēles biju gaidījis šo brīdi, un mirklī, kad guvu vārtus, uz kādām desmit sekundēm zeme pazuda zem kājām. Taču ir jāsavāc emocijas, ātri jāatgriežas realitātē un jāturpina spēlēt, citādi tas var dārgi maksāt. Latvijas Virslīgā sanāca biežāk gūt vārtus, bet, atbraucot uz Šveici, uzreiz sapratu, ka viegli nebūs. Ar darbu jāsameklē tie vārti, jāizcīna bumbas ne tikai aizsardzībā, bet arī uzbrukumā.

Šobrīd Šveicē esat trīs Latvijas futbola "vilki" – tu, Andris Vaņins un Roberts Uldriķis. Turieties kopā vai drīzāk esat tādi vientuļie vilki?
Laukumā esam katrs par sevi, pārstāvam dažādus klubus un mums ir dažādi mērķi, taču ārpus tā mums ir lieliskas attiecības. Esmu saticies ar Robertu, pastaigājām pa Lozannu, papusdienojām, parunājāmies... Šādas tikšanās ar tautiešiem, esot ilgstoši prom no mājām, sniedz pozitīvas emocijas, grūdienu. Ar Andri bieži komunicējam internetā.

Neišatele - skaista pilsētiņa ezera krastā, kalnu ieskauta. Vieta, kur varētu vecumdienas pavadīt, vai vismaz vēl pāris sezonas…
Jā, atbraucot uz Šveici, pat nedaudz sanāca sevi kaut kur pazaudēt. Priecājos par skaistumu visapkārt, bet ir jāatceras, ka esmu te ieradies, lai spēlētu futbolu. Lai strādātu. Kad ciemos atbrauc ģimene, brālis, tad gan cenšamies izbraukt kādā ekskursijā. Neišatele ir jauka, mierīga pilsētiņa, kuras iedzīvotāji dzīvo tādā kā harmonijā. Es dzīvoju ciematā, desmit kilometrus nostāk. Spēlējot Latvijā, bieži braucu uz Limbažiem, kas arī ir klusa un mierīga pilsēta. Man patīk šī mājas sajūta. Dzīve Polijā bija pavisam citāda. Tur pilsētā valdīja neliels haoss un bija jūtams stress.

Līgums ar "Xamax" tev ir spēkā līdz sezonas beigām. Kas sekos pēc tam – turpināsi sezonu "Spartakā", vai dosies atvaļinājumā uz vēl vienu pilsētu pie ezera – Limbažiem?
Situācija ir tāda, ka man līgums ar "Xamax” beidzas 30. maijā, pēc tam jāatgriežas “Spartakā”. Šobrīd gan ir sanācis tā, ka esmu nospēlējis pusotru gadu bez atpūtas, tādēļ ceru, ka sanāks kaut kad arī atpūsties Limbažos pie ezera (smejas). Par tālākiem plāniem pagaidām ne ar vienu nekas nav runāts.

Vai vari salīdzināt futbolu Šveicē un Polijā?
Spēles ziņā ir grūti salīdzināt, jo apstākļi bija dažādi. Uz Poliju devos 24 gadu vecumā, tie bija mani pirmie soļi ārpus Latvijas. Klubs man ļāva adaptēties, uzreiz nelaida spēlēt. Tikmēr Šveicē viss notika strauji. Ierados un pēc trim dienām jau izgāju laukumā pret "Young Boys". Sanāca kārtīgas ugunskristības. Šveices čempionāts ir viens no rezultatīvākajiem pasaulē, pie tā ir jāpierod.

Un kā ar futbola kultūru, līdzjutējiem?
Futbolu mīl abās valstīs, bet Polijā līdzjutēji ir krietni karstasinīgāki. Reizēm šo spiedienu izjūt arī spēlētāji. Pēc 0:3 zaudējuma mūsu fani uz ielas ar ugunīm apturēja komandas autobusu. Mums nācās izkāpt un atvainoties, kā arī apsolīt, ka nākamo spēli uzvarēsim. Pēc sezonas pēdējās spēles, kad izkritām uz Polijas 1. līgu, bijām spiesti piecas stundas sēdēt ģērbtuvē un gaidīt, kamēr policija nomierina līdzjutējus. Tad tikām eskortēti mājās.

Latvijas izlasē debitēji pirms diviem gadiem pārbaudes spēlē pret Gruziju, taču pirmo oficiālo spēli aizvadīji nupat pret Ziemeļmaķedoniju. Sanāca tāda kā otrā debija?
Jā. Iziet laukumā oficiālā spēlē – tās ir pavisam citas izjūtas. Bija sajūta, ka tagad tā pa īstam esmu debitējis izlasē. Ceru, ka man izdosies aizvadīt spēli izlases kreklā arī savu līdzjutēju priekšā Latvijā. Līdz šim sanācis spēlēt tikai izbraukumos. Arī tā ir sava veida debija. Iespējams, vissvarīgākā.

Kad uzzināji, ka spēlēsi pamatsastāvā pret Ziemeļmaķedoniju?
Dienu pirms spēles treniņā mani ielika grupā pie pamatsastāva spēlētājiem, bet treneris neko neteica. Biju gatavs gan iziet laukumā, gan atbalstīt komandu no rezervistu soliņa. Spēles dienā sapulcē uzzināju, ka tomēr spēlēšu.

Spēlē pret Poliju nācās darboties pret Robertu Levandovski. Kā ir spēlēt pret vienu no pasaulē labākajiem uzbrucējiem?
Palīdzēja tas, ka ikdienā spēlēju Šveicē. Esmu pieradis pie ātras spēles, daudz uzbrukumiem, taču spēlēt pret tādiem meistariem ir ļoti sarežģīti.

Tavs meistarstiķis, ja tā var teikt, ir tālie auta iemetieni. Šo ieroci pielietoji arī izlasē. Vai treniņos to atstrādājat?
Izlasē, vismaz pagaidām, nē. Sanācām kopā tikai trīs dienas pirms spēles pret Ziemeļmaķedoniju. Bet, spēlējot klubos Latvijā, daudz pie tā strādājām. Kā pie jebkuras standartsituācijas. Esmu to izbaudījis arī uz savas ādas, tāpēc zinu, cik aizsargam šie tālie iemetieni ir neērti, neparocīgi. Grūti paredzēt bumbas trajektoriju un ātrumu. Redzējām, kā Islandes izlase šo elementu izmantoja Pasaules kausā.

Nobeigumā - kāpēc ir forši no rīta pamosties un apzināties, ka esi futbolists?
Ir dienas, kad pamosties un domā, kāpēc vispār esi futbolists? (smejas) Bet, ja nopietni, tad pamostos un esmu priecīgs, ka varu nodarboties ar to, ko esmu darījis jau kopš septiņu gadu vecuma - spēlēt futbolu. Esmu par to pateicīgs un izbaudu ik mirkli. Katrs treniņš, katra diena, mēnesis, sezona, ikviena izcīnītā trofeja ir nesusi neaprakstāmas emocijas. Ikviena izlietā sviedru lāse ir bijusi tā vērta. Esmu cītīgi strādājis, brīžiem atdevis futbolam pēdējos spēkus, un tikpat daudz, ja ne vairāk, tas ir devis man.

Interviju sagatavoja Sportacentrs.com Jauno žurnālistu akadēmijas dalībnieks.