Mihelsons & Zakreševskis: Atbildība jāuzņemas ne tikai Paharam, bet arī LFF vadībai

Ģirts MIHELSONS: "Trenera neveiksmes ir tikai sekas paviršam vadības stilam gadu garumā."

"Manuprāt, vaina jāmeklē sistēmā. Varbūt pilnvaras būtu jānoliek ne tikai izlases galvenajam trenerim, bet arī LFF valdei? Jo valstsvienības rezultāti ir tikai sekas. Latvijas futbola piramīda buksē jau labu laiku. No otras puses – pirms gada jau bija LFF prezidenta vēlēšanas. Īpaši nemanīju, ka futbola sabiedrība pati vēlas kaut ko mainīt. Vairums gaida svēto mesiju, bet paši darīt neko negrib. To, ko runā par personāžiem, kas varētu nākt par nākamo LFF prezidentu, es varu teikt, ka viņi ir tālu no futbola realitātes. Gadu gaitā futbolā nav radīti speciālisti. Runa nav tikai par treneriem, nav arī menedžeru, klubu vadītāju, kaut vai bērnu piesaistītāju.

Jau kopš 1993. gada nav bijusi nekāda programma, kā Latvijas futbols grib izskatīties un sevi pasniegt. Nav izstrādāta neviena vīzija, kādu tad gribam redzēt Latvijas izlases futbolistu. Nav neviena metodiskā materiāla. Katrs strādā pa savam, dara kā grib. Viens skatās uz nīderlandiešiem, otrs uz itāliešiem, vēl kāds cits uz vāciešiem. Bet, kas būsim mēs paši? Kādas ir mūsu vērtības? Tādu nav. Izlasē var tikt jebkurš, kas vien var paskriet un labi parāda sevi atsevišķās epizodēs.

Vai neesmu nožēlojis tvītu par Solovjovu? Es tā patiešām uzskatu. Standartiem jābūt pāri visam. Ja Latvija grib izcīnīt vismaz punktu pret tādu komandu kā Šveice, tad jābūt nevainojamai attieksmei, jo varbūt tieši izšķirošajā brīdī par to nāksies samaksāt. Kuru tad pretinieks pārlēca, kad Šveice guva vienīgos vārtus? Viņš vairs nav padsmitnieks. Uzskatu, ka Solovjovam vieta izlasē jāizpelnās ar lielāku darbu. Lūdzu, nākamajā sezonā - nekādu problēmu. Kad gada garumā esi pierādījis, ka spēj būt atbildīgs.

Jā, tikpat labi varētu pārmest par Rakelu un Karašausku, taču viņi vismaz intervijās ir publiski pauduši nožēlu. Tātad secinājumi ir izdarīti, un viņi virzās uz priekšu. Arī kluba man ir identiska nostāja, parasti cenšamies atbrīvoties no cilvēkiem, kas varētu radīt nepatikšanas. Izlases treneru kolektīvā ir arī "Mettas" galvenais treneris Andris Riherts, taču viņš ir asistents un strādā ar tiem spēlētājiem, kurus izvēlas galvenais treneris, jo tā ir viņa atbildība. Asistentam nepieklātos apspriest galvenā trenera lēmumus. Man nav pamata apvainoties uz Paharu, tomēr šādās situācijās atsevišķi cilvēki vienkārši pievelk dažādus mēslus un nepatikšanās. Bet, lai pacīnītos par to punktu, visam jābūt nevainojami. Varbūt viņa vietā kāds cits paspertu to pussoli tuvāk vai uzlēktu augstāk. Izdotos nospēlēt neizšķirti, bet pēc tam būtu labāks sniegums arī Gruzijā.

Es ļoti jūtu līdzi izlasei, tādēļ man vakar sāpēja galva un nepameta karstuma sajūta. Galu galā man kā kluba pārstāvim pēc 0:5 būs jācenšas iestāstīt, ka futbols ir foršs un ka vecākiem ir vērts sūtīt savus bērnus trenēties futbolā.

Vienlaikus – labi vien, ka izlase zaudēja, vajadzētu zaudēt vēl un vēl. Varbūt tad vismaz 10% futbola sabiedrības sapratīs, ka esam iebraukuši auzās. Pagaidām to saprot kādi 5%, bet pārējiem viss ir kārtībā. Viena forša spēle un vēl pusgadu var stāstīt, ka viss notiek pareizi. Paši futbola cilvēki neredz vai negrib redzēt, ka vajag mainīt lietu kārtību. Pirms gada jau redzējām, ka Latvijas sabiedrības un Latvijas futbola sabiedrības viedokļi diametrāli atšķiras. Kad nāks kāds, kurš var iedibināt kārtību, vienīgais variants ir izstrādāta sistēma, kas piespiež cilvēkus strādāt kvalitatīvi. Kamēr nav kontroles, katrs var strādāt, kā grib.

Kādam mērķis ir uzvarēt "Daugavpili", citam - pieveikt "Mettu", taču mērķim būtu jābūt spēlētāju sagatavošanai. Esmu jau teicis – ja kādam vajag tās medaļas, es nopirkšu un uzkāršu tās viņiem kaklā. Tie ir lokālie mērķi, ar tādiem mēs nekad nevienu neapspēlēsim. Būtu jādomā par to, kā reanimēt izlasi. Bet mēs par mini mērķiem gribam saņemt mega uzslavas. Galvu zemē un smagi jāstrādā. Ja valstsvienība cīnīsies par vietu finālturnīrā, tad mēs visi varēsim viens otram uzsist uz pleca.

Zinot futbola sabiedrību, es šobrīd pat nevaru iedot recepti. Jābūt profesionālai vadībai, plus mīnus kā tas ir basketbolā, kur prezidents arī reāli strādā. Valdes sastāvā nav vajadzīgi 11-12 darbinieki. Ar visu var tikt galā pieci seši profesionāļi. No izlases trenera jau nekas nav atkarīgs. Vienlaikus viņš pats atbalstīja šo sistēmu. Vai tad viņš bija tik naivs, ka gaidīja kādas pārmaiņas? Ir pilns ar padomdevējiem. Labāk būtu domājuši par bērnu un jauniešu piesaistīšanu, laukumu sakārtošanu, sporta veida pārstāvēšanu Saeimā. Trenera neveiksmes ir tikai sekas paviršam vadības stilam gadu garumā.

Paskatīsimies uz U19 izlasi, kas piedzīvoja trīs bezcerīgus zaudējumus pret Norvēģiju, Ukrainu un Maķedoniju. Bet, kur spēlē šie futbolisti? Pārsvarā jauniešos, reti kurš Virslīgā. Vai tiešām šie spēlētāji ir tik vāji sagatavoti, ka neder Virslīgas klubiem? Man liekas, ka viņiem vajadzētu spēlēt Virslīgā. Uz līdzenas vietas jau meistarība neizaugs. Starptautisko spēļu pieredze mūsu futbolistiem ir ļoti maza. Tās izlases spēlētājiem, kas kvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram, bija spēļu prakse augstā līmenī. Tad Indriksonam bija nauda, taču tagad situācija ir mainījusies. Tas nozīmē – vai nu jāmaina sistēma vai jāmeklē kāds, kuram ir iespējas ieguldīt līdzekļus?

Arī 15 gadus veciem spēlētājiem ir vajadzīga regulāra dalība elites līmeņa turnīros. Ikdienas darbā stiprajiem jābūt kopā ar stiprajiem, blakus jābūt treneriem, kuri ir atalgoti un paēduši. Jābūt fizioterapeitiem un dakteriem. Bet, vai tad pat Virslīgā visiem klubiem ir kvalitatīvi speciālisti? Ziemas kausā nestuvju vietā laukumā izskrien ar galdu, bet mēs vēl gribam apspēlēt Šveici. Profesionalitātes trūkst visos segmentos. Ar trenera nomaiņu nekas nemainīsies. Atbildība jāuzņemas arī valdei un LFF vadītājiem, jo kāds taču šo treneri izvēlējās un apstiprināja. Kad beidzot reāli novērtēsim savu vietu Eiropas futbolā, tad varēsim sākt kustību uz priekšu."

Arturs ZAKREŠEVSKIS: "Izlases galvenā trenera maiņa nopietnas un dziļas problēmas neatrisinās."

"Ar saviem kolēģiem šodien runājāmies. Pahars savā ziņā ir kļuvis par grēkāzi, tomēr ir skaidrs, ka kaut kādi lēmumi ir jāpieņem. LFF darbība vai bezdarbība ir novedusi tur, kur mēs pašlaik esam. Situācija ar infrastruktūru ir novedusi pie pašreizējiem rezultātiem, tādēļ apsveru iespēju šo jautājumu pacelt arī LFF sēdē. Pērn jau bija līdzīga situācija, bet tad kopējo ainu mazliet paglāba U21 izlases uzvara Beļģijā. Tomēr viss iet uz to, ka mūsu vieta Eiropā ir piektā desmita pašās beigās, kā to jau vakar bija aprēķinājis žurnālists Edmunds Novickis.

Divus trīs gadus jau mēģinām kaut ko sakārtot Rīgas futbola infrastruktūrā, taču nekādu soļus mums pretī neesmu pamanījis. Galvaspilsētā ir Rīgas Futbola skola, kas var izmantot Rīgas domei piederošo infrastruktūru bez maksas. Pārējiem klubiem, kas ir privātpersonu dibināti, ir jāmaksā pēc noteiktajiem tarifiem. Parēķināju, ka pēdējos trīs gados vidēji esam samaksājuši 17 000 eiro. Ja no LFF saņemam aptuveni 16,5 tūkstošus, tad sanāk, ka visu šo naudu atdodam Rīgas domei. Bet tas jau nav viss. Tikpat liela summa aiziet arī par Olimpiskā sporta centra izmantošanu. Viss šis slogs gulstas uz bērnu vecāku pleciem. Sajūtas tādas, it kā mēs būtu paņemti spīlēs.

Mazajiem bērniem vēl nav problēmu, viņiem nevajag lielo laukumu. Bet 13 gadu vecumā sākas problēmas. Nav resursu, lai viņiem nodrošinātu vismaz pusi laukuma vai pat visu laukumu. Tādēļ šajā vecumā rezultāti sāk kristies. Tāpat vecākiem bērniem jāveltī vairāk laika. Ja mazie var trenēties divas vai trīs reizes nedēļā, tad vecākiem bērniem ar to ir par maz. Viņiem jātrenējas vismaz piecreiz nedēļā. Par spīti visam vecāki ved bērnus arī pie mums, lai gan RFS viņiem atkristu noteiktas izmaksas.

Lai gan vecākiem bērniem jātrenējas vairāk, bieži vien vecāki domā gluži pretēji. Viņi nemaz negrib, lai viņu atvases aug par profesionāliem futbolistiem. Tā ir tikai Rīgas shēma, taču līdzīgi ir arī citās pilsētās. Tur bieži vien pēc 16 gadu vecuma bērni sāk piestrādāt, jo vienkārši nepieciešamas finanses. Vecumā no 16 līdz 19 gadiem atbirst daudz jauniešu. Tā ir nopietna problēma – kā noturēt perspektīvos jauniešus?

Savā programmā pērn pieminēju arī to, ka mūsu platuma grādos puiši attīstās vēlāk. Tomēr uz tā rēķina vien viņi būt gatavi arī ilgāk spēlēt. Jauniešu izlasēs vecuma jautājums ir ļoti aktuāls. Esmu jautājis treneriem, kāds ir viņu uzdevums – gatavot spēlētājus nacionālajai izlasei vai sasniegt rezultātu? Treneri nemācēja atbildēt uz šo jautājumu. Lai gan ir milzīga atšķirība domāšanā un treniņu procesā. Ja mērķis ir sasniegt rezultātu, tad treneris vairāk izmanto fiziski spēcīgus puišus, kurus nebūs tik viegli nogrūst malā, bet veiklāki, vieglāki un domājošāki paliek malā. Ja no četriem komponentiem piemīt tikai viens – fiziskais spēks, tad jaunietis tiek laukumā. Bet taktiskā, tehniskā un psiholoģiskā gatavība paliek otrajā plānā. Fiziski stiprākie dabū regulāru spēļu praksi, jo sastāva rotācija ir minimāla. Taču tad pienāk laiks, kad fiziskais spēks izlīdzinās, un viņiem vairs nav ko likt pretī.

LFF vadībā pāris cilvēki pie teikšanas ir jau divdesmit gadus. Jau iepriekš bija nepieciešams veikt gājienus, lai šobrīd nebūtu šāda situācija. Ja saka, ka mums nav treneru, tad jautājums – kuram gan bija jārūpējas par treneru kvantitāti un kvalitāti? Ja pareizi sāk strādāt ar septiņus gadus vecu bērnu, tad līdz nacionālajai izlasei viņš izaugs apmēram 15 gados. Žēl, ka jau divdesmit gadus atpakaļ netika veiktas konkrētas darbības. 90-to gadu sākumā, kad pats sāku profesionāli spēlēt, pazuda daudzi klubi, kuriem bija vismaz trīs bērnu komandas. Tagad redzam, kas darīts ar deviņdesmitajos dzimušajiem spēlētājiem, kuriem tagad būtu jābūt valstsvienības vilcējiem.

Diemžēl Latvijas futbola sabiedrībā pierasts publiski nekritizēt. Ja viens iesi pret sistēmu, tad tev atspēlēsies, pats būsi kaitējis savai organizācijai. Šādai sistēmai atliek vienīgi sabrukt pašai vai arī jānāk kādam no ārpuses. Izlases galvenā trenera maiņa tik nopietnas un dziļas problēmas neatrisinās. Trenerim spēlētājus iedod tikai uz četrām piecām dienām. Šādā laika posmā neko kardināli izmainīt fiziskajā vai tehniskajā gatavībā nav iespējams. Atliek tikai taktiskā un psiholoģiskā sagatavošana. Trakākais, ka arī mums savulaik neklājās viegli ar Lihtenšteinu, Luksemburgu vai Sanmarīno, taču mēs vismaz uzbrukām. Jā, pievīla realizācija, tomēr mēs radījām spiedienu uz pretinieku vārtiem. Bet tagad tā vairs nav. Spēlē Andorā otrajā puslaikā pretinieki pat vairāk kontrolēja bumbu un sēdēja uz mūsu vārtiem."