Rihards Gorkšs: "Sākumā jāiegulda sevī, un vēlāk tas nāks atpakaļ"

- Četras dienas nav ilgs laiks, lai iepazītu visu komandu. Salīdzinoši īsā laikā bija jāsagatavojas arī pirmajai draudzības spēlei. Devām līdzīgu spēles laiku visām spēlētājām. Katrai vārtsardzei pa 30 minūtēm, abos puslaikos pilnīgi atšķirīgi sastāvi. Vairākas meitenes spēlē sevi parādīja citādāk, nekā tas bija novērots treniņprocesā, ar plusa zīmi. Protams, spēle vienmēr ir lielāka motivācija. Tomēr gribētos uzsvērt, ja treniņprocesā būs tikpat liela atdeve, spēles būs vēl labākas. Spēlē sagaidīju gan cīņassparu, gan motivāciju un pašatdevi. Te ir super materiāls, ar kuru strādāt, un tas arī ir zināms priekšnosacījums, lai komandai būtu panākumi. Spēles ar SFK "Rīga" beigās tika gūti vārti, tā bija tāda kā rozīnīte nometnes beigās. Visas meitenes priecājās, kas nozīmē, ka kolektīvs ir saliedēts, atbalsta viena otru - tiešām komandas gars.

Pamanīji atšķirību starp darbu klubā un izlasē?

- Lielākā atšķirība no ikdienas darba klubā ir tā, ka izlasē meitenēm ir bāze apakšā. Klubā man bija jāveido šī bāze pašam, jo sāku no nulles. Bet te, izlasē – saku uzdevumu, un viņas jau dara. Nav tik daudz skaidrojošā darba. Tas dod vairāk laika treniņos darīt noderīgas lietas. Arī meitenēm deg acis. Uguntiņa liecina, ka šīm spēlētājām ir iekšā. Ceru, ka sanāks laba mijiedarbība – man un viņām. Un izveidosies super kolektīvs. Vēlos parādīt, ka kolektīvs ir liela vērtība. Futbolā var daudz panākt ar kolektīvu. Dažas individuāli spēcīgas spēlētājas nekad neizdarīs tik, cik spēcīgs kolektīvs. Tas ir mans lielākais lozungs.

Biji pārsteigts, ka tiki izvēlēts par izlases galveno treneri?

- Mazliet biju. Konkurēju ar pieredzējušiem cilvēkiem sieviešu futbolā, tāpēc nedaudz biju pārsteigts. Bet es jau vairākus mēnešus uz to intensīvi gāju. Pēc apstiprināšanas bija tikšanās ar Romānu Kvačovu, izrunājām lietas, kuras tiks no manis prasītas. Nākamā tikšanās bija ar Lieni Vācieti, kura ir ļoti pretimnākoša. Izgājām cauri izsauktajām spēlētājām. Uzreiz sākās tāds komandas darbs, par ko man ir prieks, jo strādājam vienā lauciņā un vienam mērķim.

Kādas ir sajūtas uzvilkt izlases formastērpu?

- Man nekad dzīvē kā spēlētājam nebija iespējas uzvilkt Latvijas krāsas. Es pat nevarēju iedomāties, ka kādreiz to izdarīšu. Kā spēlētājam man nebija tas gods, bet ne mazāks gods ir uzvilkt Latvijas izlases formu kā trenerim. To meitenēm teicu pirmajā sapulcē – te ir izvēlētas šīs vecumgrupas labākās. Pārstāvēt valsti ir liels gods. Lai katra to novērtē.

Bija satraukums pirms pirmās nometnes?

- Mazliet bija. Dienu pirms. Visi vēl esam tādā taustīšanās posmā. Meitenes mani vēro, pārbauda mani – cik daudz var atļauties, es arī viņas vēroju. Es neesmu šeit, lai kādu audzinātu. Es esmu šeit, lai sadarbotos. Izrunājām par darba kultūru, cieņapilnu attieksmi, disciplīnu. Uzsvēru, ka es viņām uzticos, es neesmu autoritārs cilvēks, kurš atnāca mācīt. Es vēlos , lai katra spēlētāja saprot, ka attieksmei jābūt tādai, kādu vēlies pret sevi. Jā, 17 gadi, tāds vecuma posms, kad meitenes vēlas, lai tiktu uzskatītas par pieaugušām. Tāpēc es redzu attiecības izlasē, kurās veidojam sadarbību.

Treneris kā draugs?

- Pavisam draudzīgas, čomiskas attiecības – noteikti nē. Visam jābūt robežai, sevišķi nometnes laikā. Tomēr vēlos, lai komandā ir sajūta, ka jebkurā laikā var personīgi ar mani izrunāt, kas patīk, kas nepatīk. Attiecībām jābūt brīvām, tomēr ar robežu. Nevar būt haoss. Mans uzdevums ir darīt visu, lai spēlētājas justos labi. Ja komandā katra spēlētāja jūtas labi, tad arī spēlēs atdos sevi visu. Un tam visam jābūt tādā mijiedarbībā. Treneru štābam jāatrod šis vidusceļš, kas apmierinās visus. Tas radīs rezultātu arī laukumā. Tas ir likumsakarīgi.

WU-17 vecuma posmā svarīgākais ir uzvara vai attīstība?

- Es noteikti negribētu spēlēt tikai uz rezultātu. Negribētu, lai mēs kādā spēlē, esot vadībā, cenšamies tikai saglabāt rezultātu un sitam tikai uz priekšu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esam izvēlējušies shēmu, kas ir tendēta uz spēlētāju izaugsmi, nevis tikai iegūt labvēlīgu rezultātu. Mana taktika ir tendēta uz to, lai spēlētājām ir iespēja būt radošām ar iespēju riskēt, dažreiz būt ārpus komforta zonas, lai pilnveidotos. Protams, ir otra puse. Ja man kā trenerim negribētos uzvarēt, tas būtu ļoti jocīgi. Bet šajā vecuma posmā katras spēlētājas un komandas izaugsme ir svarīgāka par uzvaru. Trenerim jāspēj to visu dabūt līdzsvarā.

Ko Tu izvēlētos - skaista spēle un zaudējums vai nesmuka uzvara?

- Jebkurā vecuma posmā treneris vēlas redzēt savas komandas skaistu spēli, jo tas ir trenera rokraksts. Tomēr tas ir sarežģīts jautājums . Futbola filozofijā katrai labai domai sekos rezultāts. Ja es katras spēlētājas darbībā redzu ideju, nevis vienkārši atbrīvoties no bumbas, tad tas rezultāts sekos. Soli pa solim.

Kāds ir tuvākais mērķis ar šo izlasi?

- Iedot meitenēm pēc iespējas vairāk zināšanas, ar kuru palīdzību var cienīgi pārstāvēt valsti. Priekšā svarīgas spēles ar Ukrainu un Bulgāriju. Uzvaras spiedienu uz meitenēm neradīšu. Šobrīd esmu tādā posmā, kurā man jāsaliek puzle pa gabaliņiem. Kā tas vislabāk darbosies, jāiepazīst meitenes. Ir atnācis jauns treneris, kurš piedāvā savu redzējumu, drīz būs jūtama arī atgriezeniskā saikne no pašām meitenēm. Ir ļoti svarīgi meitenēm paplašināt redzesloku – dažādi treneri, dažādi vadīšanas stili, dažādas taktikas. Tas viss nākotnē viņām nāks tikai par labu.

Kā Tu redzi sieviešu futbolu Latvijā?

- Noteikti attīstoties. Ja salīdzina ar kādu laika posmu, tas ļoti strauji attīstās, bet, ja salīdzina ar pasauli, tad vajadzētu noteikti daudz strādāt. Nevaram ieslīgt komfortā, ka esam izauguši virslīgā no četrām komandām līdz astoņām. Jāstāda augsti mērķi. Protams, ir jābūt konkurencei. Arī izlašu kontekstā – jo jaunāka izlase, jo lielāka izvēle. Spēlētājām jau ir ielikta laba bāze, tā arī ir tā attīstība. Jādara viss, lai meiteņu būtu vairāk, tad katra nākamā izlase kļūs vēl spēcīgāka. Šobrīd nacionālajai izlasei tieši tas arī pietrūkst. Nav tik liela konkurence. Un tām, kuras pārstāv nacionālo izlasi, jānotur latiņa ļoti augstu.

Nacionālajā izlasē ir spēlētājas, kuras vari izcelt?

- Sandru Voitāni gribētu atzīmēt. Patīk viņas darbaspējas un attieksme. Nelle Treimane – ļoti talantīga meitene.

Ir svarīgi, lai futbolistes spēlētu ārpus Latvijas?

- Tas ir svarīgi. Sevišķi, ja dodas uz valsti, kurā futbols ir augstākā līmenī nekā pie mums. Tomēr uzskatu, ka pirms došanās prom ir jābūt pārliecībai, ka to var apvienot ar labas izglītības iegūšanu. Dzīvošana un spēlēšana prom no mājām dod milzīgu rūdījumu, jo tas nav emocionāli viegli. Ja spēlētāja spēj spert šo soli un ir spējīga to izturēt, tas jau par viņu daudz liecina!

Vai pats seko kādam ārzemju sieviešu klubam?

- Sekoju Vācijas Bundeslīgas klubam "SV Meppen", kur iepriekš spēlēja Sandra Voitāne. Pats tur stažējos, pa to laiku iepazinu spēlētājas, satuvinājos ar vadību. Viņiem jāsaka milzīgs paldies par to, ka esmu šeit. Bet izlašu līmenī Eiropas čempionāta laikā sekoju līdzi Anglijai. Ar nepacietību gaidu Pasaules kausu, ko šī izlase parādīs pasaules mērogā.

Ko tev deva stažēšanās Vācijā?

- Bundeslīgas klubā "SV Meppen" ir tikai trīs profesionāles. Pārējās strādā, mācās, treniņi vakaros. Treniņu apstākļi dažos mūsu sieviešu klubos ir pat labāki nekā tur. Bet to meiteņu domāšana un attieksme ir ļoti profesionāla. Protams, spēles dienā tur ir top līmenis - fani, lielais stadions, pusotrs tūkstotis skatītāju. To gan nevar salīdzināt. Treniņprocesā vienu dienu nedēļā notiek individuāli treniņi, jo dažas spēlētājas dzīvo ļoti tālu. Arī infrastruktūra – ģērbtuves atrodas galvenajā stadionā, bet līdz treniņu laukumam desmit minūtes jāiet ar kājām. Neviena gan par to nesūdzas. Arī pats laukums nav tās labākās kvalitātes, bet tā attieksme… Viss tiek darīts kopīgam mērķim. Protams, spēlētājas redz, ka nākotnē ar futbolu var arī nopelnīt. Arī mūsu meitenes var. Pie mums nākas dzirdēt attieksmi, kas līdzīga "iedodiet man super apstākļus, un tad es padomāšu, vai vispār to gribu". Sākumā jāiegulda sevī, un vēlāk tas nāks atpakaļ.

Izmantotie resursi:
Latvijas Futbola federācija