Pahars par vizīti "Partizan", "Southampton", Indiju, Latvijas jaunatnes nākotni

Pastāsti, ko darīji "Partizan"!
Caur draugiem man sarunāja tikšanos. Runājām, protams, par futbolu. Pašsaprotami, ka man interesants ir trenera amats. Tai pašā laikā klubs, protams, liels. Ļoti liels. Pirms šīs intervijas nezināju, kādas ir manas iespējas tur. Taču runa bija par to, ka tikšanās statuss būs darba intervija. Tomēr galu galā šī tikšanās vairāk bija tāda kā iepazīšanās vienam ar otru. Pirmkārt, tur jau ir [galvenais] treneris, labs treneris, pieredzējis [Miroslavs Džukičs ir vadījis Serbijas izlasi, "Valencia" - aut.] un viņam līgums ir vēl uz pusotru diviem gadiem. Šobrīd viņiem viss vairāk vai mazāk ir kārtībā [Serbijas čempionātā sešas kārtas pirms beigām otrā pozīcija aiz "Crvena Zvezda" - aut.], un no kluba puses būtu pat nekorekti teikt, ka viņi meklē citu treneri. Viņi treneri nemeklē, taču tāpat kā jebkurā citā lielā klubā, - un man tā bija arī nesen pārrunās "Southampton", kur runāju ar sporta direktoru Lesu Rīdu - tiek monitorēta situācija, notiek tikšanās ar treneriem un brīdī, kad viņiem patiešām vajadzīgs treneris, lielajiem klubiem jau ir saīsinātais kandidātu saraksts.

Mums "Partizan" bija auglīga saruna - tur bija gan sporta direktors, gan tehniskais direktors, gan kluba viceprezidents, gan ģenerālmenedžeris. Daudz cilvēku. Labi aprunājāmies, apspriedām futbola jautājumus. Man šie puiši patika. Ar Ivicu [Ilijevs, kurš 2015. gadā kļuva par "Partizan" sporta direktoru - aut.]] atcerējāmies brīdi, kad viņš vēl bija "Wisla" futbolists, bet es "Skonto" treneris, un viņš mums Čempionu līgā iesita vārtus. Toreiz 2011. gadā tas bija mans pirmais darbs galvenā trenera amatā.

Vai tev būtu interese būt par galvenā trenera asistentu tādā klubā kā "Partizan"?
Ja būtu piedāvājums, es to izskatītu. Godīgi sakot, par tādu variantu nebiju domājis - kad sūtīju viņiem CV un braucu uz šo interviju, tas notika no galvenā trenera pozīcijām.

Šobrīd par nekādiem nākamajiem soļiem nevienojāties?
Sarunājām, ka obligāti būs otrā tikšanās. Kad tā notiks, nav zināms - sarunas notiks caur kopējiem cilvēkiem. Taču jau esam sazvanījušies ar Ivicu, tā ka man tagad ir arī tiešais kontakts. Taču kopumā tur viss tiek lemts caur sponsoriem, nevis caur mani. Pats saproti, brīvu treneru ir ļoti daudz, tāpat ir daudz brīvu treneru ar lieliem vārdiem. Bez pazīšanās vai kopējām interesēm grūti vispār kaut kur nokļūt. Vēl jo vairāk Serbijā, no kurienes tradicionāli nāk daudz labu treneru. Tai pašā "Partizan" par galveno treneri ir strādājis Grants, Mateuss, vēl daži ārzemju treneri, bet pārējos Serbijas klubos, atskaitot varbūt vēl "Crvena Zvezda", praktiski nav ārzemju treneru. Tāpēc tagad par darbu tur būtu nekorekti runāt. Jā, atsauksmes par mani bija labas - vismaz Aleksejs [Mariana draugs, kurš palīdzēja noorganizēt šo tikšanos - aut.] man sacīja, ka klubs un tā serbu sponsori izteikuši pateicību, ka ierados pie viņiem un ka simpātijas ir abpusējas. Taču skaidrs, ka pagaidām tie ir tikai vārdi.

Komunicējāt angliski?
Jā.

Aizritējis gads un viens mēnesis, kopš nestrādā par Latvijas izlases treneri. Jau teici par konkurenci treneru starpā, tomēr tev konkrēti piedāvājumi arī noteikti ir bijuši. Varbūt esi uzlicis pārāk augstu latiņu?
Sākumā man pašam vajadzēja laiku. Goda vārds, tādā darbā kā izlase, turklāt Latvijas [smaida], tu ļoti izdedz. Patiešām. Man vajadzēja vairākus mēnešus, lai atgūtos. Man šai laikā nebija līdz futbolam, es arī uz mačiem negāju. Reāli vajadzēja atslēgties no tā visa. Kad bija pagājis pietiekams laiks, sākās kaut kādas sarunas, kaut kādas tikšanās. Kādu laiku biju noskaņots braukt prom, vēlējos izmēģināt spēkus kādā spēcīgākā [klubu] čempionātā. Tai skaitā ar mērķi pamainīt valsti, restartēt sevi. Bija daži reāli varianti, bet nesanāca. Lidoju uz dažām vietām. Bija gadījumi, kad pats atteicos, jo neapmierināja projekts, nosacījumi vai bija arī tā, ka kluba prezidents pārāk ietekmēja situāciju un tādos apstākļos negribēju strādāt. Bija arī gadījums, kad vēlme bija abpusēja un bija tikai jāpagaida pāris mēneši līdz sezonas beigām, bet tad pēkšņi komanda laboja situāciju - izcīnīja vienu kausu, tad otru, un vadība nolēma paturēt esošo treneri.

Kur tas bija?
Indijas Superlīgā.

Cik saprotu, "Southampton" tev bija iespēja tikt pie U-21 komandas galvenā trenera amata?
Runa bija par reserves team [U-23 komandas] galvenā trenera amatu. Kad tikos ar sporta direktoru, pavaicāju, lai godīgi pasaka - ir man iespēja? Viņš sacīja - iespēja ir, bet ne tagad. Viņš man saka - tev nav lielas pieredzes, tieši pieredzes menedžera lomā, kur ir jāpērk un jāpārdod futbolisti par lielām summām. Anglijā vajadzīgs nevis vienkārši treneris-praktiķis, bet gan treneris ar biznesa redzējumu un idejām. Viņš man ieteica strādāt [citur] un caur darbu, pieredzi - varbūt nedaudz zemākā līmenī un tad pie šīs tēmas varētu atgriezties.

Savukārt, kas attiecas uz U-23 un U-18 komandu, tur - no vacancies [vakanču nav]. Taču te vēl viena nianse - viņi nemaz nevar mani tā pa tiešo paņemt, jo U-21, U-18, U-16 komandu treneri tiek saskaņoti caur FA [Anglijas Futbola asociāciju]. Ja ir vakanta vieta, trenerim ir jāiesniedz pieteikums un FA izskata, vai tu deri šai lomai. Taču tā kā bez darba ir desmitiem angļu treneru, šo pozīciju ārzemniekam ieņemt ir praktiski neiespējami.

Klubam nav teikšanas?
Klubs rekomendē, bet galavārds ir FA. Taču, ja runājam par "Southampton", atkal tas pats, kas ar "Partizan" - labs kontakts, un tu nekad nevari zināt, kā tas nostrādās. Varbūt kādu dienu pēkšņi atskanēs zvans. Praksē tā arī notiek - bez darba, pats redzi, ir daudz treneru un viņi gaida piedāvājumus, kuri ik pa laikam arī parādās.

Ko darīsi tālāk? Negaidīsi taču "Partizan" zvanu, rokas klēpī salicis? Būs jaunas darbības?
Es jau darbojos [smaida]. Nav tā, ka neraujos atrast darbu, bet man ir daži aģenti, kas darbojas. Es pats neskrienu pie visiem pēc kārtas un tādā veidā darbu nemeklēju, CV nesūtu visapkārt. Esmu mierīgs, man arī šeit [Latvijā] ir, ar ko nodarboties. Ir man pāris projekti, tostarp ar Latvijas jaunatni. Ir vēl viens piedāvājums, kas arī ir ar bērnu futbolu saistīts.

Varbūt tu tagad strādā LFF?
Nē, pagaidām nē. Ir viens kopīgs projekts, kas mums ar federāciju var sanākt, taču pagaidām apstiprinājuma nav. Viņi [LFF] noteikti gaida prezidenta vēlēšanu iznākumu, iespējams, gaida izmaiņas savā struktūrā, kadru sastāvā. Provizoriska saruna man ar viņiem ir bijusi.

Sadarbības gadījumā tu kļūtu par LFF darbinieku?
Pagaidām par to nav runāts. Ar federācijas vadību šo tēmu esam aizsākuši ļoti sen - vēl tad, kad biju izlases treneris. Protams, ka es, strādājot izlasē, apzinājos, ka bez labiem futbolistiem pie Latvijas izlases stūres sarežģīti būs jebkuram trenerim. Var jau būt, ka arī ar šiem puišiem ir iespējams gūt panākumus, taču... tas ir ļoti grūti. Tāpēc, jo vairāk mūsu [jauno] futbolistu spēlēs ārzemju klubos, iegūs starptautisku pieredzi, jo spēcīgāka būs izlase - tas ir dabīgi. To visu apzinājos, vēl strādājot par izlases treneri, un jau toreiz sniedzu savus priekšlikumus. Lūk, ir vajadzīga šāda atsevišķa nodaļa federācijā, kas specializēsies elites futbolistu sagatavošanā. Tagad esam tuvu tam, ka šāda nodaļa parādīsies. Tai ir jāparādās - nav svarīgi, vai ar mani vai bez. Taču tagad futbolā notiek daudz interesantā [smejas], tāpēc pagaidām pauze.

Ar ko šī jaunā ideja atšķiras no, piemēram, LFF Futbola akadēmijas?
Stipri atšķiras. Pirmkārt, šai jaunajā projektā pilnīgi iespējams ir līgums ar kādu ārzemju kompāniju, vācu, spāņu, angļu, kas nodarbosies ar mūsu jauno futbolistu promotion [izvirzīšanu, reklāmu]. Plus, ja es kūrēšu šo projektu, tad būs mana personīgā tiešā iesaiste. Viens no mērķiem būs izvairīties no bridge ["tilta"] transfēriem - lai Latvijas klubi nezaudētu futbolistu, neatdotu viņus par pusparvelti [Rudņeva piemērs, kad par futbolistu lielas transfēra maksas saņēma citi klubi, nevis Latvijas klubs - aut.].

Pagaidām ar Latvijas klubiem par to vēl neesmu runājis, jo pats biju aizņemts, braukāju apkārt un arī, kā minēju, federācijai tagad citas domas galvā, taču šim projektam jārealizējas jebkurā gadījumā. Domāju, mūsu klubi šai idejai piekritīs, jo federācija par saviem līdzekļiem gatavos viņu labākos jaunos spēlētājus. Tās nebūs tikai individuālās nodarbības - tur būs arī pārbaudes citos klubos, medicīna, vitaminizācija. Ir daudz šādu aspektu, kas jārealizē augstākā līmenī.

Pat ja šādas mūsu jauno spēlētāju pārbaudes ārzemēs būs nesekmīgas, man personīgi no turienes būs informācija, kas futbolistam pietrūkst, pie kā ir jāpiestrādā, lai pēc pusgada varētu atkal tur atgriezties. Nevis kā ir tagad - spēlētājs aizbrauc uz vienu, otru, trešo, ceturto, piekto pārbaudi, un nekā. Mums šādu piemēru miljons. Jaunā projekta gadījumā būtu konkrēti tēmēti, pārdomāti braucieni uz pārbaudi, un pēc tam mūsu klubi būs pilnībā informēti, pie kā ir jāpiestrādā. Tas viss būtu klubu interesēs.

Ja tev būs divi varianti, - realizēt šādu vērienīgu projektu Latvijā vai doties strādāt uz "Partizan" līmeņa klubu par galveno treneri, - ko izvēlēsies?
Ļoti sarežģīts jautājumus, uz kuru tagad viennozīmīgas atbildes man nebūs. Protams, ka esmu treneris, tā ir mana profesija un es to gribu - man tas sagādā draivu. Un agri vai vēlu es trenēšu. Taču kādā ampluā, grūti sacīt. Teiksim, ja man nebūs patiešām laba piedāvājuma [no ārzemēm] un federācija apstiprinās šo jauniešu projektu, tad uzņemšos realizēt to un apsolīšu to darīt ilgāku laiku - šai ziņā esmu principiāls cilvēks un negrasos mētāties šurpu turpu. Tādā gadījumā atgriezīšos pie galvenā trenera amata meklējumiem, piemēram, pēc gada diviem.