Viedoklis: Cikls ar plusa zīmi

Labākais Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas cikls

Lai arī pēc kvalifikācijas cikla palikusi divējāda sajūta – otrā vieta grupā praktiski bija tikai viena puslaika attālumā -, izlase par kvalifikācijas turnīru ir pelnījusi treknu plusa zīmi. Kaut vai tāpēc, ka šis ir pārliecinoši labākais Pasaules kausa izcīņas atlases cikls. Iepriekšējie četri bija diezgan neveiksmīgi. Pašā pirmajā ciklā septiņu komandu konkurencē Latvija, nospēlējot piecreiz neizšķirti un septiņas reizes zaudējot, palika priekšpēdējā vietā. Priekšā tika palaista arī principiālā pretiniece Lietuva. Līdz šim labākais cikls bija 1998.gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijā. Toreiz izdevās aiz sevis atstāt kaimiņus igauņus un baltkrievus, bet priekšā tika palaistas tobrīd vismaz klasi spēcīgākas vienības – Austrija, Skotija un Zviedrija. Nākamo kvalifikācijas turnīru labprātāk aizmirstu – apkaunojošs neizšķirts mājās pret Sanmarīno, sagrāves pret Horvātiju un Beļģiju un pelnīta ceturtā vieta starp piecām izlasēm. Savukārt pirms četriem gadiem izlase ciklu noslēdza piektajā vietā, priekšā palaižot igauņus, slovākus, krievus un portugāļus.

Protam arī uzbrukt

Līdz šim divi labākie kvalifikācijas turnīri – 2000.gada un 2004.gada Eiropas čempionātu – visvairāk saistījās ar aizsardzības futbolu. Tieši dzelžaina disciplīna un teju necaursitama aizsardzība bija lielākie panākumu kaldinātāji. Revaza Dzodzuašvili vadībā sensacionāli Oslo tika pieveikta Norvēģija (3:1), Atēnās - Grieķija (2:1). Savukārt Starkovam izdevās uzvarēt tādas izlases kā Ungāriju (3:1), Poliju (1:0), Zviedriju (1:0) un Turciju (1:0). Mūsējie nebūt nepalika kaunā arī Eiropas čempionātā. Mūsu zelta cikla izlasi raksturoja vairākas lietas – ne tikai saliedētība, komandas gars un disciplīna, bet arī iesēšanās aizsardzībā un pārlieku liela atkarība no viena futbolista – Māra Verpakovska - veiksmēm.

Tik tikko noslēgtais cikls atnesa jaunas un, galvenais, patīkamas pārmaiņas. Joprojām primārā, protams, ir aizsardzība, taču šis izlases modelis prata (un arī nekautrējās to darīt) uzbrukt. Protams, mums nav un arī nekad nebūs saspēle kā spāņiem un tāda momentu realizācija kā slavenajam brazīlietim Ronaldo, taču izlase sākusi spēlēt daudz uzbrūkošāku un arī acij tīkamāku futbolu. Nokļūstot iedzinēju lomā pret Šveici (Rīgā) un Grieķiju, izlase nevis padevās, bet gan pārtvēra iniciatīvu un spēja izlīdzināt rezultātu, un pat izvirzīties vadībā. Bet vislielākais prieks ir par to, ka tagad laukumā bīstams ir jebkurš futbolists, nevis tikai viens vai daži kā senāk. Noskatoties vairākas U-21 valstsvienības cīņas, skaidrs, ka arī nākotnē futbolistu spēles stils varētu kļūt vēl uzbrūkošāks.

Vārtsargs

Kamēr izlase pirmajās spēlēs vēl tikai ieskrējās, Andris Vaņins bija neapšaubāms komandas līderis. Glāba tad, kad varēja, un arī tad, kad nevarēja. Nekāds pārsteigums tāpēc nav, ka Šveices kluba "Sion" spēlētājs ir starp tiem diviem, kas ciklā laukumā bija no zvana līdz zvanam. Ja nebūtu neveiksmīgās spēles Atēnās, neveiksmīgā otrā gola pret Šveici un Moldovu, ilūkstietis būtu pelnījis stabilu desmitnieku. Diemžēl, šķiet, tieši oktobrī Vaņins nebija savā labākajā formā ("Sion" pirms valstsvienības mačiem zaudēja 0:5…). Tik un tā Vaņins bija viens no svarīgākajām komandas sastāvdaļām. Tiesa, nākamā ciklā, ļoti iespējams, nāksies par savu vietu pamatsastāvā pacīnīties, jo Aleksandrs Koliņko beidzot ieguvis spēļu praksi un pamazām atgūst arī kādreizējo sportisko formu.

Aizsargi

Valstsvienība pēc sensacionālās iekļūšanas Eiropas čempionātā ir pārcietusi (veiksmīgi!) paaudžu maiņu. Īpaši tas attiecas uz aizsardzības līniju, jo pēdējais mohikānis Igors Stepanovs kopš mača pret Grieķiju pirms gada laukumā vairs nav atrodams. Uz izlasi gan tiek aicināts arī Dzintars Zirnis, taču, pirmkārt, viņš bija rezervists pirms pieciem gadiem Portugālē, otrkārt, viņš ir rezervists arī šobrīd. Aizsardzības kvartets šobrīd šķiet, ļoti stabils – Oskars Kļava (26 gadi), Kaspars Gorkšs (27), Deniss Ivanovs (25) un Deniss Kačanovs (29). Ja nākamajā sezonā Kačanovs, kurš šajā ciklā bija, manuprāt, labākais un stabilākais izlases aizsargs, atradīs klubu, kurā tiks laukumā, domājams, šis kvartets netiks izjaukts. Ja vienīgi tikai epizodiski. Taču nedrīkst aizmirst, ka progresēt varētu spēt izlases tuvākās rezerves. Rezumējot sniegumu kvalifikācijas mačos, aizsardzības līnija jāvērtē pozitīvi. Tiesa, duelī Atēnās aizsargi savu mikromaču pret grieķiem zaudēja vienos vārtos. Aizsardzība vairs nav tik blīva kā agrāk, taču tagad aizsargi arvien aktīvāk pieslēdzas uzbrukumos, kā arī daudz labāk spēj izdarīt tā saukto pirmo piespēli.

Pussargi: Astafjevs – cik vēl ilgi?

Pussargu līniju var vērtēt dažādi. Par malējiem pussargiem, šķiet, nav ko uztraukties. Vietu pamatsastāvā izkarojis tikai 21 gadu vecais Aleksandrs Cauņa. Ja talantīgais pussargs turpinās progresēt un, vēlams, atradīs labu klubu ārzemēs, kā arī viņu nevajās savainojumi (tfu, tfu, tfu), par vienu laukuma malu nevajadzētu uztraukties. Domājams, spēlētvarošs būs arī Andrejs Rubins, pamatsastāvam turpinās tuvoties Jurijs Žigajevs un Aleksejs Višņakovs, un varbūt vēl kāds. Savukārt par vidējās līnijas centru bažas ir ļoti lielas. Spēle Atēnās apklusināja visus kritiķus, kas uzskata, ka veterānam Vitālijas Astafjevam jau sen kā laiks kārt bučus uz nagliņas. Šis mačs pierādīja, ka Eiropas rekordists izlasei vēl ir vajadzīgs. Nav noslēpums, ka valstsvienības kapteinis jau ir solīdā vecumā – 38 gadi -, tāpēc grūti prognozēt, cik vēl ilgi Vitālijs spēlēs. Diemžēl rezerves centra pussargu lokā ir vistukšākās. Ir Juris Laizāns, Vladimirs Koļesņičenko, taču viņiem labas spēles mijās ar ne tik labām. Iespējams, noderētu Viktors Morozs, taču bulgārs nav Starkova favorītu sarakstā (bet tās ir trenera tiesības aicināt, viņaprāt, labākos futbolistus). Droši vien lielajā izlasē debitēs Jevgēņijs Kosmačovs, taču šobrīd nav iespējams prognozēt, vai 21 gadu vecais spēlētājs būs spējīgs uzreiz ielauzties pamatsastāvā.

Uzbrucēji

No uzbrucējiem neapšaubāmi tika gaidīts vairāk. Māra Verpakovska nedienas var skaidrot ar nespēlēšanu klubā. Atēnās varējām redzēt, uz ko ir spējīgs spēļu praksi ieguvis Verpakovskis. Tāpēc ir pamats cerībām, ka nākamajā ciklā Verpakovskis būs gatavs atkal priecēt līdzjutējus ar daudziem vārtu guvumiem. Vairāk tika gaidīts no arī Ģirta Karlsona. Atceroties 2004.gada kvalifikācijas ciklu, Andrejs Prohorenkovs un Vīts Rimkus bija daudz prasmīgāki ieroču pienesēji un palīgi zelta puisēnam, nekā šobrīd ir Karlsons. Jā, Ģirts darīja daudz melnā darba, tomēr bieži vien aizvadīja diezgan viduvējas spēles. Taču nākamajā ciklā konkurence par katru uzbrucēja vietu solās būt ļoti nopietna. Verpakovskim, Karlsonam un Kristapam Grebim, visticamāk, dzīvi interesantāku padarīs ambiciozi jaunie futbolisti – Edgars Gauračs, Artjoms Rudņevs un Ivans Lukjanovs. Ja vien, protams, visa trijotne neapstāsies izaugsmē.

Bez eiforijas

Kaut arī otrā vieta grupā bija ar roku aizsniedzamā attālumā, krist eiforijā arī nevajadzētu. Neko pārdabisku izlase nav izdarījusi – iegūts tikai viens punkts no Šveices un Grieķijas, četri punkti paņemti no savstarpējo nesaskaņu grautās Izraēlas, kā arī divreiz uzvarēta Moldova un Luksemburga. Otrreiz šokēt Eiropu neizdevās, tomēr, kā jau teicu, cikls ir jāvērtē tikai pozitīvi. Grupā ieņemta trešā pozīcija, izlase atjaunojusi savu labo reputāciju (vēl pirms neilga laika tribīnēs bija izkārts plakāts ar uzrakstu "Nav cīņas, nav atbalsta") un ar cerībām varam skatīties arī nākotnē. Vai šīs cerības attaisnosies, redzēsim tikai pēc diviem gadiem. Nedrīkst aizmirst, ka daudz ko var izšķirt arī apakšgrupu izloze. Paldies izlasei, kas sagādāja daudz pozitīvu emociju!

2. grupa

Statistika

* Iekavās norādīts spēļu skaits, kurās futbolists izgājis pamatsastāvā
** Nospēlēto minūšu skaitā nav iekļauts kompensācijas laiks