Kļosovs: ''Paharam amatu uzdāvinājis Ziemassvētku vecītis''

2008. gadā 51 gadu vecais futbola speciālists pēc Aleksandra Starkova un Jurija Andrejeva kļuva par trešo Latvijas treneri, kurš ieguva UEFA PRO trenera licenci. Vairākus gadus Kļosovs bija Starkova asistents Latvijas nacionālajā izlasē, tāpat abi speciālisti kopā strādājuši Krievijas Premjerlīgas klubā Maskavas ‘’Spartak’’, kā arī Azerbaidžānā ar Baku komandu. Šobrīd Kļosovs ir vienas no Moldovas spēcīgākās komandas Kišiņevas ‘’Dacia’’ galvenais treneris.

Pēc sezonas pirmās daļas ar 32 punktiem 17 spēlēs ierindojas ceturtajā vietā, no līderes atpaliekot deviņus punktus. Labāko trijnieks ir septiņu punktu attālumā. Sarunā ar portālu Sportacentrs.com Kļosovs stāsta par nokļūšanu Moldovā, pavadīto laiku Latvijas izlasē, atklāti un visai skarbi izsaka savas domas par Latvijas izlases vājajiem rezultātiem un treneri Marianu Paharu, kā arī vēl vairākām citām tēmām.

Kādas šobrīd ir Jūsu attiecības ar Moldovas klubu?
9. janvārī [saruna notika 6. janvārī – aut.] dodos atpakaļ uz Moldovu un turpināšu strādāt tur. 25. janvārī jau dosimies uz treniņnometni Spānijā. Decembrī mums beidzās sezonas pirmā daļa un atvaļinājumā atbraucu uz Latviju. Piecus mēnešus nebiju mājās, tāpēc arī morāli vajag atpūsties.

Kas šobrīd Jūs saista ar Latviju?
Pirmkārt, es šeit dzīvoju, te ir manas mājas. Ir gan tuvinieki, gan draugi, gan arī kolēģi Latvijā. Satiekos un apspriežam dažādas lietas.

Moldovā Jūs arī uzskata par Latvijas treneri? Jo tomēr dzimis esat Ukrainā.
Tikai dzimis esmu Ukrainā, bet, protams, uzskata par Latvijas treneri. Esmu savu dzīvi nodzīvojis Latvijā, arī strādāt sāku šeit. Tāpat arī mācījos Latvijā un Krievijā. Par Ukrainas treneri mani noteikti neuzskata, tikai par Latvijas, tomēr esmu arī Latvijā kopā ar Starkovu pastrādājis. Protams, ka mani saista tikai ar Latviju.

Ja mēs paskatāmies, tad šobrīd augstākajās līgās Latvijas treneru praktiski vairāk nav. Kāpēc ir izveidojusies tāda situācija? Ko aiz robežas nozīmē – ''Latvijas treneris''?
Oii… Uzskatu, ka mums ir labi treneri un šādai situācijai ir vairāki iemesli. Domāju, ka mums daudzas problēmas sākas ar Latvijas Futbola federācijas prezidentu. Ja Guntis Indriksons vairākus gadus atpakaļ presē un visur citur pauda, ka mums nav treneru, vai tad pēc tam par kaut ko var runāt. Esot tikai viens treneris un viss…Kā nav? Cik mums bija jaunatnes treneru, kas ar transfēriem to pašu Gunti baroja. Andrejevs, Beļajevs, Čebans, Karpovs…Treneri, kuri sagatavoja futbolistus nacionālajai izlasei un deva savu pienesumu iekļūšanai 2004. gada finālturnīrā. Tas ir smieklīgi, absurds. Ja tāda negatīva informācija nāk no paša prezidenta, tad, protams, tā to uztver arī klubi. Mums Latvijas vadošajos klubos vairs nav neviena Latvijas trenera. Tā nav tikai treneru problēma. Kad treneri bija virsotnē, tad viņus vienkārši aizvāca prezidents ar saviem izteikumiem. Atnāca gados jaunāki treneri – labi vai slikti, es nezinu, bet viņi netika galā ar darbu. Mūsu treneri var strādāt.

Kā Jums parādījās iespēja kļūt par vienas no Moldovas spēcīgākās komandas galvenajiem treneriem?
Parādījās, kā jau tas parasti notiek – aģenti, futbola cilvēki, šajā gadījumā labi cilvēki no Latvijas man palīdzēja. Pazvanīja kluba prezidents un izrunājām lietas, ko no manis sagaida. Vienoties spējām, man tomēr arī CV ir normāls. Pastrādāju pirms tam gan ''Skonto'', gan Maskavas ''Spartak'', tāpat arī Latvijas izlasē un tajā pašā Azerbaidžānā. Protams, neiztika arī bez veiksmes, bet viņi zināja, ko aicina. Nedaudz arī negaidīti tas viss sanāca, jā.
Igors Kļosovs darbā Moldovas ''Dacia'' klubā. Foto no I.Kļosovs personīgā arhīva.

Pirms Kišiņevas kopš 2013. gada bijāt bez trenera darba. Ko darījāt šajā laikā?
Jā, tā sanāca, ka bija vairāk brīvā laika, bet nu biju saistīts ar darbu Rīgas Futbola skolā. Bija jaunā talantu akadēmija, vadīju treniņus. Tāpat daudz braukāju apkārt, stažējos. Man ir arī visai augsta metodiskā pakāpe, tāpēc šobrīd kaut ko arī rakstu.

Ko var teikt par Kišiņevas kluba vadību? Kādi tur ir cilvēki, vadītāji, tā tomēr ir pilnīgi cita valsts…
Kad es kļuvu par komandas galveno treneri, tā jau bija zaudējusi divas spēles. Bija grūti glābt jau izlaisto, ar mīnus sešiem punktiem ir sarežģīti sākt čempionātu. Mēģinājām to deficītu neitralizēt. Tas diezgan labi izdevās, taču beigās diemžēl sabojājām situāciju. Nedaudz neveiksmīgi. Kad aicina treneri, tas nozīmē, ka jau ir kaut kādas problēmas. Ja viss būtu labi, mani nemaz neaicinātu. Komanda ir ļoti izmainījusi sastāvu. Prezidents ļoti uzticas jaunajiem futbolistiem. Pēc nolikuma jāspēlē vienam futbolistam līdz 21 gada vecumam, bet mums spēlē arī 18 un 19 gadīgi jaunieši. Tas nav mīnuss. Prezidents tic Moldovas futbolistiem. Viņš ļoti pārdzīvo par Moldovas futbolu un iegulda tajā lielus naudas līdzekļus. Vēl ir otrais aplis un mēģināsim uzlabot savas pozīcijas. Uzdevumus neviens nav atcēlis.

Kāda ir attieksme pret treneriem Moldovā? Cik droši varat justies par savu vietu klubā?
Mums labākā spēle bija šosezon pret ''Sheriff'' – 3:0 uzvarējām, viņi nekad vēl nebija tā zaudējuši. Pēc tās spēles uzreiz atlaida Francijas treneri – lūk kā. ''Sheriff'' ir lielas ambīcijas, un varbūt viņiem tas zaudējums pat bija apkaunojošs. Tā notiek. Tāds ir trenera liktenis. Man šajā ziņā ir paveicies. Protams, viņš [kluba prezidents] ir interesants cilvēks, spēcīga personība. No vienas puses it kā ļauj strādāt, taču ir viena interesanta nianse – viņš ir konkrēta futbola stila piekritējs, iegulda lielu naudu, un šajā ziņā prezidents ir pasūtītājs. Labā nozīmē. Viņš ir kā pasūtītājs, un, kad pievienojos klubam, vienojāmies, ka spēlēsim konkrētā stilā, tagad to mēģinām realizēt. Man tā ir jauna pieredze. Viena lieta ir vienkārši atnākt un trenēt kā māki, bet kaut kas cits ir censties izdarīt kaut ko konkrētu. Tas liek vēl vairāk domāt un strādāt. Man ir interesanti un domāju, ka attīstos kā treneris.

Ko var pastāstīt par pašu Moldovu?
Ziniet, valsts ir brīnišķīga, turpat blakus ir arī Ukraina. Man tur ir daudz draugu. Skaidrs, ka ir siltāks, tāpēc cilvēki varbūt ir nedaudz klusāki, mierīgāki, par sevi pārliecinātāki. Nevar teikt, ka dzīve ir salda. Valsts nav tajā labākajā situācijā. Bija pat trakots skandāls par nozagtu miljardu. Pastāv lielas problēmas ar korupciju, bet vienalga ir laba atmosfēra. Protams, nevar salīdzināt ar Rīgu – tās ir divas pilnīgi dažādas pilsētas.

Igors Kļosovs spēles laikā darbā Moldovas ''Dacia'' klubā. Foto no I.Kļosova personīgā arhīva.

Runājot par futbola kultūru, mums ir ko pamācīties. Gandrīz visiem vadošajiem klubiem ir savas bāzes. Latvijā nevienam tādas nav. Nevis savs laukums vai stadions, bet tiešām bāze. Te futbolistiem ir viss, lai viņi varētu attīstīties. Futbola izlasei ir tādi apstākļi, kas mūsējiem pat sapņos nav rādījušies. Izlasei, kurai nekad nav bijuši tādi panākumi kā Latvijai. Iekļuvām Eiropas čempionāta finālturnīrā, tikām pie lieliem naudas līdzekļiem, kas tā vienkārši veiksmīgi tika iztērēti. Nav ne bāzes, ne stadiona. Tie, kas ir bijuši Kišiņevā, zina, kāda te ir bāze. Nu to nekādi nevar salīdzināt ar to, kas mums ir uztaisīts Staicelē. Projekts, kurš reāli nemaz nestrādā. Nezinu, kam tas ir domāts – naudas atmazgāšanai vai kam citam…Moldovā futbola izlasei ir neticami apstākļi. Šajā ziņā, lai arī cik jocīgi tas nebūtu, viņi mums ir soli priekšā.

Kāda ir situācija ar algu izmaksāšanu?
Mūsu klubā nekādu problēmu nav. Nezinu, kā ir citos klubos. Skaidrs, ka vadošajos klubos tā situācija ir labāka nekā zemākās vietās esošajām komandām. Viss ir atkarīgs no klubu vadītajiem, jo visi klubi pieder privātpersonām, ir saistīti ar biznesu. Vadošajos piecos klubos problēmas īsti nejūt, ir arī labi ārzemju spēlētāji. Cik zinu, tad tagad lielākā daļa klubu brauks uz nometnēm Turcijā, mēs – uz Spāniju. Tā bija prezidenta izvēle. Arī varētu braukt uz Turciju, bet šoreiz nolēmām doties uz Spāniju, tur ir arī sarunātas labas pretinieces pārbaudes spēlēm.

Latvijā ilgāku laiku cīnījās ar sarunātajām spēlēm, kā ar to ir Moldovas čempionātā?
Nav sanācis ne ar ko tādu saskarties. Man vismaz liekas – ir tā, ka dažas komandas pret konkrētām pretiniecēm spēlēm nedaudz agresīvāk. Ir komandas, kas palīdz citām vienībām. Liekas, ka ir vairāk motivētas. Mums pašiem bija tādas spēles, kad tabulā zemi esošas komandas pret mums bija izteikti motivētas. Tādas lietas varbūt arī ir. Manas klātbūtnes laikā nekādu sarunāto spēļu nav bijis. Par paša futbola līmeni grūti spriest, jo tad ir jāaizvada vairākas savstarpējas spēles, bet, manuprāt, vadošās piecas komandas ir solīti priekšā Latvijas čempionāta komandām.

Esat pastrādājis arī Azerbaidžānā. Varbūt ir kāds interesants stāsts prātā no šīs valsts? Pirms pagājušās sezonas runāju ar Oskaru Kļavu un viņš par Azerbaidžānu sacīja, ka brīžiem bijušas arī neērtas situācijas.
Baku ir viena no mierīgākajām pilsētām kādā esmu dzīvojis. No malas varbūt var likties citādi. Tā dzīve ir pilnīgi citāda. Ja mums liekas, ka dzīvojam Centrāleiropā, tad vajag aizbraukt uz Baku un paskatīties, kā tur cilvēki dzīvo. Man liekas, ka viņi vairāk dzīvo centrā. Pilsēta ļoti mierīga, cilvēki draudzīgi. Cilvēki vienmēr ir gatavi palīdzēt. Varbūt kādā citā Azerbaidžānas daļā ir citādāk, taču Baku ir lieliski. Tur ir karsti, tāpēc cilvēki līdz diviem trijiem naktī ir uz ielām. Tajā laikā vari doties uz jebkuru pilsētas vietu, un tev neviens cits ne pienāks klāt, ne ko pateiks. Pie tam tā ir arī musulmaņu valsts un liela daļa cilvēku nelieto alkoholu, kas arī par kaut ko liecina. Par Baku man ir labākās atmiņas. Cita lieta tur ir futbols, kur ir savas problēmas. Tā tomēr ir cita mentalitāte, daudz radniecības saišu, klubos strādā daudz radinieku, kas aizstāv vien otru un īsti nav iespējas darīt to, kas būtu jādara. Futbols tur bija labā līmenī. Tajā laikā, kad mēs tur bijām, azerbaidžāņi ieguldīja lielu naudu futbolā, tāpēc bija interesanti.

Pēc uzvaras Azerbaidžānas kausa izcīņā. Foto no I.Kļosova personīgā arhīva.

Latvijas pārstāvji Baku klubā Māris Verpakovskis, Deniss Ivanovs un Igors Kļosovs ar Latvijas cilvēkiem Azerbaidžānā. Foto no I.Kļosova personīgā arhīva.

Vēl viena spilgta darbavieta trenera karjerā bija Maskavas "Spartak", kur arī strādājāt kopā ar Aleksandru Starkovu. Organizācijas ziņā tas bija spēcīgākais klubs Jūsu karjerā?
Ja salīdzinām ar tiem klubiem, kur esmu strādājis, tad noteikti. Tā tomēr ir Krievijas Premjerlīga, viens no Krievijas spēcīgākajiem klubiem. Arī šobrīd Krievijā šī komanda ir starp četrām spēcīgākajām. Savukārt tādā čempionāta iekšienē situācija jau ir cita, jo ir klubi, kam ir neizmērojamas iespējas. CSKA, "Zenit", "Lokomotiv". Tas, kas bija interesanti, klubs ir ar lielām tradīcijām, tāpēc bija milzīgs spiediens visu laiku. Katrā brīdī bija spiediens – no līdzjutējiem, preses. Tas nav tikai vārdos. Atbrauc uz stadionu un saproti, kāda atbildība ir uz taviem pleciem. Spēlētājiem arī tas no sākuma traucē, taču beigās sasniedzām to rezultātu, ko no mums gaidīja – tikām Čempionu līgā. Darbs atstāja labu iespaidu, lai gan problēmu bija ļoti daudz. Būs pareizi, ja par tām kādu dienu pastāstīs Aleksandrs Starkovs.

Aleksandra Starkova un Igora Kļosova pirmā spēlē Maskavas ''Spartak'' klubā pret Krievijas Premjerlīgas grandu Maskavas CSKA. Foto no I.Kļosova personīgā arhīva.

Sešus gadus esat strādājis par Aleksandra Starkova asistentu Latvijas izlases sastāvā. Kas ir palicis atmiņā no šī laika?
Latvijas izlasē tas noteikti bija 2009. gads, kad mēs izcīnījām trešo vietu Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā [Latvijai desmit spēlēs piecas uzvaras, divi neizšķirti, trīs zaudējumi un 17 punkti. Grupā ar 21 punktu uzvarēja Šveice, bet otro vietu ieguva Grieķija ar 20 punktiem. Latvija apsteidza tādas komandas kā Izraēla, Luksemburga un Moldova – aut.]. Tas ir visu laiku labākais rezultāts mūsu atlases ciklos [punktu izteiksmē - aut.]. Ja nekļūdos, tad izlase toreiz pacēlās uz 45. vietu FIFA reitingā. Nekad vairs tik augstu izlase nav bijusi, visticamāk, tuvākajā laikā arī nebūs. Mums toreiz bija laba komanda, pie tam bija aizgājusi jau liela daļa, kas spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Bija arī mači, kuros vienu puslaiku bijām vadībā, bet nespējām uzvarēt – piemēram, pret grieķiem. Tiesnesis piešķīra pendeli un apglabāja mūs - bijām viena puslaika attālumā no vietas ''play-off'' spēlēs. Tas bija labs laiks. Mums bija labs kolektīvs, viens otru atbalstījām, visi gribēja uzvarēt un bija patrioti – nebija tādu futbolistu, kas atteiktos spēlēt vai būtu neapmierināti.

''Šī bilde ir veikta pirms mūsu pēdējās spēles labākajā Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā. Atrodamies Tiraspolē un gatavojamies spēlei pret...Moldovu! Likteņa ironija - pēc astoņiem gadiem atkal atrodos Moldovā, bet jau cita iemesla dēļ.'' Foto no I.Kļosova personīgā arhīva.

Tomēr pēdējais gads izlasē Jums neizdevās. Kāpēc Aleksandrs Starkovs pieņēma lēmumu atstāt izlasi?
Tas jau laikam būtu jāprasa pašam trenerim, bet, domāju, ka viņš nedaudz pasteidzās. Ja ņem vērā to, kā šobrīd spēlē izlase, tad tas noteikti bija pilnīgi nevajadzīgs solis. Varbūt tika izdarīts kāds iekšējs spiediens federācijā. Nezinu. Jā, bija neveiksmīgs rezultāts pēdējā spēlē ar Bosniju un Hercegovinu [Latvijas izlase zaudēja ar 0:5 – aut.], bet tur bija tik daudz iemeslu…Negribu tagad vairs taisnoties. 85 minūtes spēlējām mazākumā. Reāli tur bija pusotra neveiksmīga spēle – arī iepriekšējais 1:1 pret Lihtenšteinu, kur Cauņa neiesita 11 metru soda sitienu. Ja dotu iespēju turpināt strādāt, domāju, ka mēs spētu sasniegt veiksmīgu rezultātu. Tāda bija apstākļu sakritība. Dod Dievs, jaunajiem treneriem, kas tagad vada izlasi, lai viņi kaut ko sasniedz. Diemžēl, šobrīd strādājot Moldovā, par mūsu izlases rezultātiem bieži nākas taisnoties.

Ģirts Karlsons, Igors Kļosovs un Oskars Kļava. Foto no I.Kļosova personīgā arhīva.

Kāpēc šobrīd ir izveidojusies tāda situācija, ka mēs tik bieži priecājamies par izlases skaisto spēli, bet ne tik daudz pievēršam uzmanību rezultātam. Pahara vadītā izlase tiešām spēlē skaistāku futbolu?
Ziniet, man šajā brīdī nāk prātā Hansa Kristiana Andersena pasaka par ''pliko karali''. Vai nu runājam vai arī to vienkārši nedarām. Mums Latvijā viena no, tieši Latvijas futbolā, problēmām ir tāda, ka kuluāros bieži parādās vārds ''politkorekti''. Manuprāt, vienkārši tas viss ir pārvērties par to, ka vairs nav atklātības. Neviens otram acīs nesaka taisnību, tāpēc…Izlasei rezultāta nav, tā nespēlē labāk, bet neviens par to nerunā. Visi uz to piever acis. Tāda lobija, kāds ir Paharam, Latvijas izlasē nekad nav bijis nevienam, varbūt pat Eiropas futbolā. Komanda iepriekšējā ciklā ieņem pēdējo vietu, sliktāko vēsturē, bez nevienas uzvaras… Pahars mierīgi turpina strādāt. Zaudējām Fēru salām, un viss tas pats atkal. Nezinu, varbūt kāds Paharam ir kaut ko parādā, es nezinu. Man pret viņu ir laba attieksme. Viņš bija labs spēlētājs, taču kā treneris viņš diemžēl neko nav uzvarējis. Tagad ir Jaunā gada laiks. Laikam viņam Ziemassvētku vecītis uzdāvināja šo amatu. Cilvēkam nav pieredzes trenera darbā. Kļuva par Rīgas ''Skonto'' treneri, čempionu komandu noveda līdz 4. vietai vienā gadā, pēc tam piecus mēnešus pastrādāja ar jauniešu izlasi – lūk arī visa pieredze.

Vajag rezultātu. Ja tā nav, jānāk citam trenerim. Kāpēc es tik saasināti par to runāju? Atgriežamies atkal pie treneru tēmas… Brīdī, kad viņu atlaidīs un noteikti arī atlaidīs, tagad vai pēc cikla, sāks strādāt ārzemju treneris. Un atkal varēs teikt, ka Latvijā nav labu treneru. Lūk, kāds rezultāts. Ir taču kaudze ar kļūdām, jāizdara secinājumi. Piemēram, komanda dodas uz Nīderlandi, zaudē 1:6 [patiesībā 0:6 - aut.]…Kas notika? Komandai novembrī tur bija nometne, piesaistīja štatā spāņu treneri, kurš palīdzēja treniņos. Un izlases futbolisti ir pilnībā nodzīti. Varbūt tās ir nianses. Sīkāk iedziļināties vairs negribētos. Katrā ziņā tādas situācijas, ka komanda ieņem pēdējo vietu, bet visiem situācija liekas normāli, mums vēl nav bijis. Saprotu, cik grūti šobrīd izlasē atrasties ir tādiem futbolistiem kā Vaņins un Gorkšs…

Laikam jau vājākās spēles pēdējā laikā bija pret pundurvalstīm Andoru un Fēru salām.
Jā, par to jau ir runa. Trakākais, ka tas nodara sliktu Latvijas treneriem. Ja viņš vēlas, lai strādā vēl simts gadus. Tās ir viņa tiesības un tiesības tiem, kas viņu atbalsta un maksā naudu. Pēc Pahara un viņa palīgu darba spriedīs arī par pārējiem Latvijas treneriem. Tā ir problēma.

Treneris bieži sūdzas par Latvijas futbolistu trūkumu. Pirmkārt, tā ir necieņa pret tiem futbolistiem, kas šobrīd ir sastāvā. Jāmāk cienīt to, kas tev jau ir. Tu taču vienalga izsauc viņus uz izlasi. Ko spēlētājiem darīt? Aizvērt acis, neko nelasīt? Bet galvenais - ja ir problēmas, tās vajag risināt, nevis tikai konstatēt un čīkstēt. Trenerim ir jāstrādā un jāmeklē jauni risinājumi. Jāatrod jauni vārdi, lai spēlētāji saprot, ko treneris no viņiem vēlas. Nevajag teikt vienu un to pašu. Tāpat ir jāmeklē iespējas, lai pastrādātu ar futbolistiem individuāli ne tikai treniņnometņu laikā. Jārunā ar klubiem. Lai prezidents palīdz un lobē izlases intereses. Un, protams, bez daudz spēlēm nekādas kustības uz priekšu nebūs. Vajag spēlēt un pēc iespējas biežāk, tad spēlētāji iegūs starptautisko maču pieredzi. Cita ceļa nav. Nevajag slēpties un baidīties no rezultāta un pretiniekiem. Aizvadīt spēles var dažādos datumos. Citādi izveidojas tāda situācija - Katara piedāvā aizvadīt spēli janvārī par viņu naudu - mēs atsakāmies, savukārt Moldovā uzreiz piekrīt. Tagad viņi spēlēs un viņu klubi nāk pretī. Lūk, atšķirība! Daudzas mazās izlases iet šo ceļu. Ja baidies no reitinga, preses spiediena, nespēj strādāt stresa apstākļos, tad rodas jautājums, ko šeit dari...

Pats arī esat pastrādājis Latvijas Futbola federācijā, kā Jums šķiet organizācija šo gadu laikā ir mainījusies, un vai pie viena vadītāja kaut kas var mainīties?
Ziniet, viss sākas ar galvu. Kad pagājušajā gadā bija vēlēšanas un prezidentu izvēlējās uz vēl vienu termiņu... Nav runa par to, vai tā ir kļūda vai nav. Vienkārši cilvēki, kas balsoja par šo kandidatūru, nebalsoja par Indriksonu, bet vienkārši pret otru kandidātu. Varbūt par mierīgāku dzīvi, taču ne par viņu personīgi. Man liekas, ka kāds uzskata federāciju par savu personīgu īpašumu. Tā taču nedrīkst.

Ja šobrīd Jānis Skredelis ierodas federācijā un ir cilvēki, kas viņu tur nepazīst, kā problēma tā ir? Trenera? Jūs varat iedomāties, ka Raimonds Pauls ierodas Kultūras ministrijā, kaut kādā mūzikas nodaļā, un tur cilvēki pajautātu: ''Kas jūs tāds esat?''. Mums tā notiek. Federācijā ierodas viens no visu laiku lieliskākajiem treneriem, bet viņu nepazīst. Ir federācijā, protams, šobrīd arī labi darbinieki. Zinu, ka Dainis Kazakevičs ļoti labi strādā. Viņš mēģina kaut ko izmainīt un cerams, ka viņam izdosies. Ir lietas, uz kurām acis nedrīkst pievērst.

Kad es strādāju federācijā, bija grūti [Kļosovs bija LFF Sporta-tehniskās daļas vadītājs - aut.], jo nebija iespējams par kaut ko runāt. Divas trešdaļas ne futbola cilvēki runāja kaut kādus murgus, bet visiem bija viņiem jāpiekrīt. Paldies Dievam, šobrīd federācijā šis sastāvs ir mainījies, mums parādās vairāk futbola cilvēku ar balsstiesībām. Zakreševskis, Isakovs, Verpakovskis, Starkovs. Iepriekš tur bija savākušies biznesmeņi. Ko viņi tur darīja, nezinu. Ja kāds teiks, ka viņi mīlēja futbolu, tad paanalizējiet, cik no viņiem ir palikuši futbolā. Nepalika. Tātad tie bija cilvēki, kas vienkārši pildīja kaut kādas konkrētas funkcijas. Nav jābrīnās, ka futbols mums šobrīd ir tādā līmenī. Izlases bāzes nav, stadiona nav, ''Skonto'' stadiona praktiski vairs nav, LFF nav sava ofisa. Mēs laikam esam vienīgā valsts Eiropā, kurai nekas nepieder. Tas pie visa tā, ka 2003. gadā mums bija labs bāzes grūdiens, finanses, lai visu atrisinātu. Varēja gan izveidot bāzi, gan stadionu uzcelt, visu, bet viss iztērējās. Negribu teikt, ka zaga. Kad nauda ir, tā ļoti ātri tērējas.

Septiņi miljoni ir federācijas budžets, bet mazāk nekā trīs procenti ir veltīti treneru attīstībai. Kad paskatīsieties, kas notiek citur Eiropā, vismaz pieci procenti, taču mēs dodam mazāk nekā trīs. Pēc tam kliedzam, ka nav treneru. Ir daudz jautājumu, kādas ir prioritātes.

Kāpēc ir tā, ka ir tikai divi prezidenta amata kandidāti, no kuriem viens ir tāds, pret kuru vienkārši balso? Citi cilvēki netic, ka var kaut ko mainīt?
Tā ir tās konkrētās opozīcijas kļūda. Nelienu dziļāk tajā lietā, bet tur nebija viens kandidāts, pareizāk sakot, zem viņa bija vēl kaut kādi cilvēki, kas viņu atbalstīja. Uzskatu, ka viņi uzsvaru uzlika ne uz pareizo cilvēku. Būtu tur jebkurš cilvēks, pilnīgi jebkurš, kurš vairāk vai mazāk ir saistīts ar futbolu, esmu pārliecināts, ka viņš uzvarētu. Savukārt piedalījās ne futbola cilvēks ar sabojātu reputāciju. Cilvēki balsoja pret viņu. Kad parādīsies futbola cilvēks, skaidrs - būs jauns prezidents. Šādi nedrīkst turpināties. Verpakovskis, Gorkšs noteikti nav slikti kandidāti, bet tiem nav obligāti jābūt bijušajiem futbolistiem. Tie var būt arī citādi ar futbolu saistīti cilvēki - menedžeri, klubu prezidenti. Cilvēki, kas desmit, varbūt visus 25 neatkarības gadus ir bijuši šeit saistīti ar futbolu, zina tā problēmas, gatavi tās risināt un sasniegt jaunas virsotnes. Cilvēks, kura klātbūtnē strādāt varēs arī citi. Izvēle īstenībā ir liela, vienkārši izveidojusies tāda situācija, ka redzam tikai futbolistus. Skaidrs, ka nav saprotams, ja izlases spēles klātienē nevēro federācijas prezidents. Man patīk, kā ir Moldovā, kur futbolu vada reāli divi futbola cilvēki un visur ir kopā ar futbolu. Šie cilvēki ne no viena neslēpjas, tātad viņiem nav ko slēpt. Slēpjas tie, kam ir iemesls slēpties, laikam tā. Nezinu...

Jums šobrīd ir vēlme atgriezties Latvijā? Varbūt pastrādāt ar kādu Latvijas klubu.
Nekad nesaki nekad. Esmu atvērts jebkuriem piedāvājumiem. Cita lieta, ka ar ''Dacia'' man ir līgums līdz šī čempionāta beigām. Nostrādāšu līdz galam, taču, protams, ka es labprāt atgrieztos Latvijā. Šeit ir ar ko strādāt. Būtu gatavs ar kādu komandu pildīt augstākos uzdevumus. Tādu reālu piedāvājumu nav bijis. Kaut kādas neoficiālas sarunas. Tā notiek. Moldovas treneris strādā Latvijā, Latvijas - Moldovā. Pēdējo reizi atkārtošos - Moldovā prezidents nekad nekliedz, ka viņiem nav treneru, varbūt tāpēc arī viņi strādā Eiropā. Jāpagriežas pretim saviem treneriem un jādod iespēja strādāt, citiem - varbūt vēl nedaudz pamācīties. Bija vairāki labi treneri, bet visus viņus aizvāca it kā nekā nebūtu. Izlaida ārā daudzus bijušos futbolistus, foršus puišus, taču viņiem nav bāzes zināšanu, maza pieredze. Treneru kvantitāte nav pārvērtusies kvalitātē. Jāatrod zelta vidusceļš.