Kazakevičs: "No 60 leģionāriem tikai viens iekļuva snaiperu TOP10"

Šajā nometnē un attiecīgi treniņspēlē piedalījās tikai tie U-21 vecuma puiši, kuri līdz šim U-21 izlasē nav bijuši vispār vai bijuši tikai epizodiski. Nākamajā nometnē pievienosies tie, kuriem iepriekšējā pieredze U-21 izlasē jau ir. Dainis Kazakevičs pirms intervijas uzreiz piekodina, ka pēc pirmajām divām dienām un vienas treniņspēles, kurā 3x20 minūšu formātā "sarkanie" uzvarēja "baltos" ar 1:0 (vārti Hvoiņickim), vēl nevēlas runāt par šīs treniņnometnes personālijām, tāpēc uzdevām vispārīgākus jautājumus.

"Pirms trim cikliem bija divi punkti, tagad deviņi - celsim latiņu vēl augstāk"

Var pieļaut, ka vidējam futbola līdzjutējam grūti izsekot visu spēlētāju dzimšanas gadiem. Pastāsti, lūdzu, cik ļoti U-21 izlase līdz ar 2017. gada 1. janvāri ir mainījusies, cik futbolistus no iepriekšējo divu gadu izlases modeļa mēs esam zaudējuši?
Šobrīd mēs gatavojamies ciklam, kurā spēlēs 1996., 1997. un arī, iespējams, 1998. gadā dzimušie. Attiecīgi tas nozīmē, ka visi tie, kuri ir dzimuši 1994. un 1995. gadā, U-21 izlasē vairs nespēlēs. Tā ir pietiekami liela spēlētāju grupa, tāpēc es drīzāk varētu nosaukt tos, kurus mēs saglabāsim [no tiem, kas jau iepriekš spēlēja U-21 izlasē]. Principā arī šādu spēlētāju nav maz. Tā ir praktiski visa aizsardzības līnija - Černomordijs, Koļesovs, Tumanovs, Sorokins, V.Litvinskis. Joprojām paliek vārtsargu līnija, Kristaps Zommers un Vladislavs Kurakins. Lielākās izmaiņas droši vien būs pussargu līnijā. Abi pamatsastāva centra pussargi, kas spēlēja iepriekšējā ciklā, Kazačoks un Kiriļins, vairs nespēlēs. No malējiem pussargiem visbiežāk spēlēja Tīdenbergs, tāpat Šadčins - viņi arī vairs nespēlēs. Tomēr arī vidējā līnijā daži ir palikuši - Krišs Kārkliņš, Ingars Stuglis, Jurkovskis. Ja runā par uzbrukuma grupu, tad ir palikuši Cigaņiks, kurš šobrīd atjaunojas pēc traumas un, domāju, līdz kvalifikācijas pirmajām spēlēm ar viņu viss būs kārtībā, ir Kurtišs, kurš tika izsaukts cikla beigās, ir Ņikita Ivanovs. Tā ka tas kodols, kas saglabājies un pietiekami regulāri spēlēja arī iepriekšējā ciklā, sastāv no apmēram 12-13 cilvēkiem. Viņiem klāt nākusi vesela grupa ar spēlētājiem, kas atbilst šim te gada gājumam un kas mēģinās viņiem sastādīt konkurenci. Tomēr var sacīt, ka lielāko daļu no pamatsastāva veidos tie, kas jau iepriekšējā ciklā bija komandā.

Nākamajā ciklā varam sagaidīt kaut ko labāku, ņemot vērā, cik daudzi ir palikuši un jau iekrājuši pieredzi šajā vecuma grupā?
Skaidrs, ka ar katru nākamo ciklu cenšamies latiņu uzlikt augstāk, taču pavisam objektīvi izredzes varēšu izvērtēt 26. janvārī, kad būs izloze, un mēs sapratīsim, ar ko mēs spēlēsim un kāds būs kalendārs. Tomēr principā neatkarīgi no izlozes noskaņojamies sasniegt vairāk, jo, ja atskatāmies pagātnē, pirms trim cikliem U-21 izlasei bija divi punkti, nākamajā ciklā seši punkti, pagājušajā deviņi punkti. Ja pirms trim cikliem izlase kopā spēja iesist vienus vārtus, skaidrs, ka nevar gribēt uzreiz nākamajā ciklā pretendēt uz iekļūšanu finālturnīrā. Nākamajā ciklā mēs tikai varējām divreiz pārspēt Lihtenšteinu, savukārt pēdējā ciklā mums jau bija vairākas spilgtas spēles, bet tai pašā laikā vairākas nelīdzenas spēles, kurās zaudējām līdzvērtīgām komandām. Nākamajā ciklā pirmais uzdevums ir spēlēs, kurās pretinieki ir līdzvērtīgi, spēt uzvarēt. Kā būs ar favorītu komandām, to rādīs katra konkrētā spēle, bet jāspēj uzvarēt sava līmeņa komandas.

Iepriekšējā jautājuma būtība bija drīzāk tāda, ka citas izlases, nomainoties gada gājumam, nomaina visu sastāvu vai gandrīz visu, bet Latvijas U-21 iepriekšējā ciklā bija daudz pavisam jauno, kuri varēs spēlēt arī tagad.
Patiesību sakot, tas [spēlēt divus ciklus ar viena gada spēlētājiem - aut.] ir raksturīgi daudzām mazām valstīm, tas nav raksturīgs tikai mums. Visu sastāvu maina tikai lielās valstis, kurām ir pietiekami daudz viena gada gājuma spēlētāju. Mums šī situācija ir pietiekami labvēlīga, bet arī viena no mūsu stratēģijām, lai pakāpeniski uzlabotu rezultātus. Skaidrs, ka mēs izvēlamies labākos konkrētajā brīdī, bet pie esošās situācijas Latvijā mēs arī domājam, kas notiks nākamajā ciklā - kā komanda var turpināt attīstīties, gūt pieredzi un spert soli pa solim uz priekšu.

Cigaņiks klubā jau ir atgriezies laukumā - kāda situācija ir ar viņa veselību?
Jā, viņš jau ir spēlējis. Dziļāku informāciju var uzzināt no viņa paša. Mēs leģionārus šobrīd šajās selekcijas nometnēs īpaši neraustām. Cigaņikam bija ilgstoša trauma, viņš nomainīja komandu - tiklīdz uz to pārgāja, ilgstoši nevarēja spēlēt, arī pie mums izlasē visā rudens posmā nē. Līdz tuvākajām oficiālajām spēlēm ir kāds laiciņš un domāju un ceru, ka tas būs pietiekams, lai viņš pilnībā atgūtu formu. Skaidrs, ka viņš mums būs viens no atslēgas spēlētājiem. Bez šaubām.

Vai pareizi saprotam, ka tie, kas šeit nav izsaukti, bet atbilst gada gājumam un ir spēlējuši U-21 izlasē, visi ir tavā uzmanības lokā, bet šajā divu dienu nometnē ir tie, kas pagaidām U-21 izlasē nav spēlējuši?
Jā, šī pirmā selekcijas nometne bija orientēta uz tiem, kas vispār nav bijuši U-21 izlasē vai kas bijuši ļoti maz - tādu, kas oficiāli ir spēlējuši U-21, te bija ļoti nedaudz. Nākamajā nometnē jau būs vairāk tādu, kas ir spēlējuši U-21 izlasē, taču mēs joprojām turpināsim skatīties [potenciālos jaunpienācējus]. Domāju, optimāls modelis būs februāra un marta nometnēs, kad jau būsim sapratuši, kas notiek šajā segmentā ar šiem [pirmo nometņu] kandidātiem. Šajā nometnē nebija 12-13 futbolistu, kas ir tādi reāli pamatkandidāti. Pagaidām viņi netika izsaukti, dodot iespēju citiem puišiem.

"Sadraudzības kausa izcīņai reālas alternatīvas nebija"

Sadraudzības kausa izcīņas vietā nebija kāda alternatīva - cits turnīrs, kādas pārbaudes spēles ar citu valstu izlasēm?
Reālas alternatīvas nebija. Ņemot vērā mūsu klimatiskos apstākļus, teiksim, braukt uz Spāniju un aizvadīt divu dienu turnīru uz zālāja janvārī bija nereāli. Mēs būtu pavisam citā situācijā un ieguldītie līdzekļi netiktu īpaši racionāli izmantoti. Skaidrs, ka esam apbēdināti, ka nav Sadraudzības kausa izcīņas, jo tas mums allaž ir bijis vērtīgs sagatavošanās posms, ļoti vērtīgas spēles - sevišķi pirms jaunā EČ cikla. Tai pašā laikā mazliet pamainījām stratēģiju un cenšamies izspiest maksimumu no esošās situācijas. Mēs plānojam ne tikai pārbaudes spēles ar klubiem, bet februāra kontekstā meklējam variantus, lai varētu uzspēlēt arī nacionālo izlašu līmenī.

Kad uzzinājāt, ka Sadraudzības kausa izcīņa nenotiks?
Runas bija agrāk, bet konkrēti to uzzinājām visai vēlu. Arī gados, kad turnīrs notika, organizatori diezgan vēlu atklāja datumus. Ļoti bieži visu paziņoja 2-3 nedēļas pirms turnīra. Neoficiālā plāksnē mēs tomēr pietiekami sen zinājām, ka šoreiz turnīrs varētu nenotikt.

Negribētos nevienu no šī sasaukuma pāragri norakstīt, bet vai var prognozēt, ka šajā ciklā, sevišķi tā sākumā šogad, U-21 izlases zaudējumi sakarā ar piesaisti lielajai izlasei būs mazāki?
Tas ir jautājums Marianam Paharam, nevis man. Mūsu uzdevums ir gatavot spēlētājus, lai viņi būtu spējīgi spēlēt nacionālajā izlasē, jo bez šaubām tas ir viens no būtiskākajiem kritērijiem. Tai pašā laikā jāatzīmē, ka no U-21 izlases uz lielo izlasi biežāk izsauc cikla otrajā gadā, kad jau ir nospēlēts vairāk spēļu, kāds jau sevi ir parādījis. Bet to nekad nevar zināt, viss atkarīgs no konkrētās situācijas un konkrētā spēlētāja. Mēs uz to skatāmies mierīgi, jo tās ir mūsu funkcijas un, ja kādu piesaista lielajai izlasei, mēs meklējam nākamos kandidātus.

"Izlozē vēlos pretī kādu lielu izlasi"

Vai izdevās jau papētīt grozus, un vai ir kādas vēlmes?
Protams, esam papētījuši un zinām, kurā grozā esam mēs [piektajā no sešiem - aut.]. Daudz kas atkarīgs būs no tā, ko mums ielozēs no trešā un ceturtā groza, jo tur tās komandas ir stipri dažāda līmeņa ar stipri dažādām spējām. No šo divu grozu izlozēšanas būs reāli saprotams spēku samērs mūsu grupā.

Vai no pēdējā groza vēlētos Maltu, lai revanšētos tai par neveiksmēm iepriekšējā ciklā? Vai bail vēlreiz uzkāpt uz tā paša grābekļa?
Nē, bail uzkāpt uz grābekļa nav, jo skaidrs, ka tas arī ir mūsu darbs - mācīties no kļūdām. Runājot par izlozi kopumā, teikšu godīgi - gribētos iegūt kādu lielu komandu, lai varētu salīdzināt savus puišus, lai viņiem būtu iespēja spēlēt pret tiešām lieliem futbolistiem. Manuprāt, spēku samērs ir tāds, ka pirmajā un otrajā grozā visas izlases ir spēcīgas, bet šis te maģiskais vārds, nosacīti Anglija vai Vācija, spēlē lielu lomu. Manuprāt, būtu labi dabūt lielu izlasi no pirmajiem groziem. Ja runājam par pēdējiem groziem, tad tur man nav principiāli, kas nāk pretī.

Ja tev tagad piedāvātu Maltu - jā vai nē?
Vari saorganizēt [smaida]? Ja būs Malta, neatteiksimies spēlēt un būsim gatavi - to noteikti varu pateikt.

"Klubiem ekonomiskā ziņā bieži vien izdevīgāk ņemt viduvēju leģionāru, nevis vietējo futbolistu"

Noslēgumā pāris jautājumi tev kā LFF Sporta direktoram. Pirmkārt, par leģionāru limitu Virslīgā. Vairums klubu bija par limita palielināšanu līdz sešiem ārzemju futbolistiem, ko LFF neatbalstīja. Esmu dzirdējis, ka Dainis Kazakevičs ir argumentējis tā - kamēr šie leģionāri nav izteikti komandu līderi un noteicēji un kamēr viņi regulāri neaizpilda visas piecas vietas vairumā komandu, tikmēr nav vērts. Tā ir vai bija kādi citi apsvērumi?
Dainis Kazakevičs viens pats neko nevar nolemt - tas bija LFF Valdes lēmums, un tur bija ļoti daudz dažādu argumentu. Mani apsvērumi bija pavisam vienkārši - ja kaut ko mainām, tam ir jābūt objektīvam pamatojumam.

Ja runājam par leģionāru limita paplašināšanu, tad atliek paskatīties uz pagājušo čempionātu. TOP10 vārtu guvēju sarakstā ir daudz Latvijas jauno spēlētāju - Kazačoks, Jurkovskis, Tīdenbergs. No apmēram 60 leģionāriem, kas spēlēja Virslīgā, TOP10 bija tikai viens [baltkrievs Platonovs - aut.]. Turklāt nav tā, ka visi leģionāri būtu aizsargi. Otrs stāsts - jābūt reālam pamatojumam un es tādus nedzirdēju, kaut viedokļus izteica daudzi. Klubi nemaz nepiepilda pilnvērtīgi šīs te piecas vietas, tai skaitā vadošie klubi - pat spēlējot Eirokausos, kur tiem vispār nav leģionāru skaita ierobežojumu, nemaz nerunājot par lielāku skaitu nekā pieci. Arī leģionāru līmenis, kāds pēdējos gados ir bijis, nav tāds, lai mēs varētu pateikt, ka viņi ir galvastiesu pārāki par mūsējiem.

Un ekonomiskā situācija ir tāda, ka bieži vien klubam ir izdevīgāk ņemt zema līmeņa leģionārus, par kuriem aģents varbūt vēl apmaksā kaut kādas uzturēšanās izmaksas, un šāda situācija liedz Latvijas spēlētājiem iespēju spēlēt. Citreiz tā pat nav sportiskā konkurence, bet tīri ekonomiski apsvērumi. Ja paraksta līgumu ar Latvijas jauno spēlētāju, klubam par viņu jāmaksā sagatavošanas kompensācija [futbola skolai, kas viņu izaudzinājusi - aut.], ko daudzi negrib darīt. Mana personīgā pozīcija ir tāda, ka neredzēju nevienu pamatojumu, kāpēc limits būtu jāpalielina.

Un kā ar Lietuvas soli atcelt leģionāru limitu? Viņu līga šķiet līdzīga mūsējai...
Bet vai lietuvieši paši var atbildēt, kādas tam visam būs sekas? Viņi tādu soli veica, paskatīsimies, kā viņiem klāsies. Pavērosim - varbūt tā būs pozitīva pieredze, ko mēs varēsim pārņemt. Varbūt tā būs negatīva pieredze, un būsim priecīgi, ka mēs tādu kļūdu neesam pieļāvuši. Šobrīd Lietuvas pieredze man nav arguments - viņi to ir pamēģinājuši, viņi ir malači, viņiem droši vien bija savi argumenti. Paskatīsimies, kādi viņiem būs gala rezultāti. Es šobrīd redzu pietiekami daudz Latvijas jauno futbolistu, kuri Virslīgā var spēlēt un reāli konkurēt ar leģionāriem, kuri pie mums brauc. Būšu tikai priecīgs, ja klubi kļūs stiprāki, līmenis augs un pie mums brauks tiešām laba līmeņa leģionāri - ja tas tā notiks divu trīs gadu griezumā, tad tālāk var atkal aktualizēt šo tēmu un diskutēt.

"Ja "Babīte" būs nopietni noskaņota, tā spēs atrisināt uzdevumus un spēlēt Virslīgā"

Par "Babīti" - šī Virslīgas jaunpienācēja satraucas par jaunatnes akadēmiju, par nepielaišanas risku Virslīgā, par licencēšanas procesu. Vai vari pakomentēt un vai esi iesaistīts šajā procesā?
Nē, neesmu iesaistīts procesā un nekādi nevaru komentēt. "Babītei" ir skaidri uzdevumi, un viņi aktīvi strādā, lai tos atrisinātu. Man šķiet, ja viņi būs nopietni noskaņoti to atrisināt, viņi būs spējīgi to atrisināt. Spēles noteikumi visiem ir vienādi. Jāsaprot, ka mūsu kā federācijas mērķis ir panākt, lai Virslīgā spēlē tiešām reāli klubi, nevis vienkārši komanda, kurā ieguldīti kaut kādi līdzekļi, kura vinnē 1. līgu un pēc tam mēs nezinām, kas īsti tur spēlē laukumā, kāds ir ilgtermiņa redzējums un vai nebūs tā, ka sezonas vidū pēkšņi beigsies nauda un vadība nospriedīs: "Nē, nē, futbols vairs nav vajadzīgs." Es šeit nerunāju par "Babīti", tas bija tikai piemērs. Mūsu uzdevums ir stiprināt klubu sistēmu un stiprināt kopējo sapratni, ka, ja klubs vēlas tiekties uz Virslīgu, ir jāpievelk klāt visa jaunatnes sistēma, infrastruktūra. Ir jāgatavojas! Saprotams, ka uzreiz vienā dienā to nevar izdarīt un tam ir objektīvs pamats. Taču klubiem jāsaprot mūsu pozīcija - Virslīgā vēlamies redzēt stiprus klubus. "Babītes" sakarā ceru, ka viņi to visu spēs izdarīt. Protams, mēs arī gribam, lai Virslīgā spēlē tie, kas izcīna vietu pēc sportiskā principa, un domāju, ka ir reālas izredzes, lai šai gadījumā tas tā notiktu.

"Babītes" sakarā - kāda tieši ir tā problēma ar jaunatnes sistēmu?
"Babītei" jaunatnes skola ir pietiekami jauna un no pieciem 11 pret 11 vecumiem viņiem praktiski ir tikai viens, pats vecākais. Šogad varbūt vēl viens ies klāt, bet kopumā ir liels caurums, plus ir vēl citas problēmas, kas diez vai vienkāršam lasītājam būs baigi interesantas. Taču skaidrs, ka tas ir labi, ka kaut kāda jaunatnes sistēma viņiem ir, bet tā ir ļoti lielā attālumā no akadēmijas statusa un līdz tām prasībām, kas ir.

2019. gada Eiropas čempionāta U-21 izlasēm grozi (izloze - 26. janvārī)

Kvalifikācijas turnīrā nepiedalīsies Itālijas U-21 izlase, kas būs finālturnīra mājiniece.