Starkova eksāmens - cilpa jau ir ap kaklu
Šovakar Latvijas futbola izlase Pasaules kausa atlases ciklā uzņems grupas galveno favorīti Bosniju un Hercegovinu. Ja pirms nesenajām pārbaudes spēlēm pret Kataru (1:3) un Turciju (3:3) galvenais treneris Aleksandrs Starkovs sacīja, ka šie mači komandas tuvākajiem rezervistiem būs kā liels eksamens, šāvakara mačs būs eksāmens pašam Starkovam - viņa krēsls pēc kaunpilna neizšķirta Lihtenšteinā (1:1) vairs nav tik stabils, kā Aleksandram pašam droši vien gribētos.
Bosnijas un Hercegovinas izlases galvenais treneris Safets Sušičs vakardien notikušajā preses konferencē teica, ka Latvijas valstsvienībai šāvakara spēle neko neizšķir, toties bosniešiem tā ir ārkārtīgi svarīga cīņā par iekļūšanu finālturnīrā. No ceļazīmju viedokļa Sušičam noteikti ir taisnība, taču arī Starkovam šī spēle var izrādīties ārkārtīgi svarīga - ja tiks piedzīvots tikpat bezcerīgs zaudējums kā Zenicā (1:4), lieliskais otrais puslaiks pret Turciju ātri vien tiks aizmirsts un norakstīts kā nejaušība un tikai veiksmīga apstākļu sakritība. Un nav izslēgts, ka šāds zaudējums nebeidzas ar galvenā trenera maiņu. Starp citu, arī pats Starkovs, piebilstot, ka veiksme ir jānopelna, trešdien atzina, ka Duisburgā izlasei esot fantastiski paveicies.
Starkovs otro reizi par izlases galveno treneri kļuva pēc Jurija Andrejeva demisijas 2007.gada martā. Līdz ar to Starkovs šajā amatā ir jau ilgāk par sešiem gadiem, tādējādi kļūstot par viena perioda laikā visilgāk amatā esošo galveno treneri Latvijas izlases vēsturē - Jānis Gilis tajā atradās gandrīz sešus gadus (1991.-1997.). Petroviča otrās ēras laikā veiksmīgākais bija 2010.gada Pasaules kausa atlases cikls, kad Latvija nebija tālu no tā, lai izkļūtu no grupas un par ceļazīmi cīnītos "play-off" turnīrā. Šajā kvalifikācijas turnīrā Latvija uzleca virs savu nominālo spēju līmeņa un nākamajā ciklā atgriezās savā vietā - apsteidzot Gruziju (talantīga, taču allaž nestabila vienība) un Maltu, kā arī pietiekami tālu atpaliekot no labāko trijnieka. Šobrīd Latvija pēc pirmajām piecām spēlē grupā ieņem priekšpēdējo vietu, tādējādi sperot vēl vienu soli atpakaļ, taču arī pagājušajā ciklā pēc pirmā apļa bija ļoti līdzīga situācija - četri punkti un tā pati piektā vieta.
Tomēr kaut kas ir mainījies. Ja neveiksmes pret potenciāli stiprākām un pat galvas tiesu stiprākām komandām sagremot izdodas, klupieni pret pundurvalstiņām nav piedodami - toreiz pirmajā aplī Malta tika uzvarēta ar 2:0 (tāds pats rezultāts arī nākamajā aplī), toties šoreiz pret Lihtenšteinu tika paņemti vien četri no sešiem punktiem. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ar futbola pundurvalstiņām (šajā gadījumā - Sanmarīno, Luksemburgu, Maltu, Lihtenšteinu) kvalifikācijas turnīros esam tikušies 18 reizes (ieskaitot spēli Vaducā - 1:1) un izcīnījuši 15 uzvaras. Pirmie divi klupieni beidzās ar trenera atkāpšanos - Gērijs Džonsons neprata Rīgā pieveikt Sanmarīno (1:1), bet Andrejevam 2007.gada martā liktenīga izrādījās Lihtenšteina (0:1). Starkovs pagaidām vēl ir dzīvs, taču arī viņam Vaducas grābeklis var izrādīties izšķirošs.
Izlases trenera darbs nav pārāk pateicīgs. Praktiski nav nekādu iespēju ietekmēt futbolistu fizisko un psiholoģisko gatavību, pietaupīt spēlētāju pirms svarīgas izlases spēles, un ir dots ļoti ierobežots laiks, lai līdz automātiskai sapratnei noslīpētu kombinācijas un sadarbību laukumā. Tāpat gadā ir plus/mīnus desmit spēles, kas nozīmē, ka pēc neveiksmes lielākoties būs vajadzīgs krietni ilgāks laiks, lai reabilitētos - kamēr klubā to varētu izdarīt jau pēc nedēļas vai divām. Vai hokeja čempionātā jau pēc vienas vai divām dienām - kā Latvijas izlase pēc trim zaudējumiem pirmajās trīs spēlēs. Taču ir arī kāds izlases reputāciju (rezultātus) negatīvi ietekmējošs faktors, kuru federācija ir izprovocējusi pati.
Pārbaudes spēļu aizvadīšana ārpus Latvijas jau ilgus gadus ir ļoti sāpīgs jautājums. No vienas puses var saprast federāciju, kas labprātāk izvēlas spēlēt izbraukumā, kur pretinieks apmaksā visus izdevumus un, iespējams, vēl izdodas nopelnīt. Taču tādējādi sarūk matemātiskā iespējamība tikt pie uzvaras - jo īpaši, ņemot vērā, ka Latvijas izbraukuma maču bilance nebūt nav tā spožākā. Atskaitot decembra, janvāra, februāra un marta sākuma spēles, kuras saprotamu iemeslu dēļ Latvijā rīkot nebūtu prāta darbs, pārējos mēnešos pēdējo desmit gadu laikā Latvija no 25 pārbaudes spēlēm (Baltijas kauss tajās netika ierēķināts) savā laukumā ir aizvadījusi tikai septiņas. Turklāt piecas no tām ir aizvadītas laika posmā no 2003.gada augusta līdz 2005.gada oktobrim. Pārējie divi mači ir pret Moldovu (2007.gada augustā) un Somiju (2011.gada augustā).
No pārējām 18 spēlēm trīs ir aizvadītas neitrālā laukumā (pret Turciju neitrālā laukumā gan tikai teorētiski) un 16 izbraukumā. Bilance - 14 zaudējumi, trīs neizšķirti un tikai viena uzvara (3:0 Andorā). Ņemot vērā, ka izbraukumā spēlēts ar tādām izlasēm kā Čehija, Melnkalne, Austrija, Turcija, Bulgārija, Rumānija un citas, izredžu ārpus Latvijas tikt pie pozitīva iznākuma nav daudz - šīs vienības jau tā ir stiprākas, bet, ja tām vēl dod sava laukuma priekšrocības... Tāpat sarūk izredzes arī pret līdzvērtīgākām komandām - piemēram, ar Kataru (1:3), Ķīnu (0:1) un Hondurasu (1:2) savās mājās cīnīties būtu reālāk nekā pēc gara pārlidojuma un nepierastos laika apstākļos. Jā, šādi izlases spēlētāji var krāt pieredzi, taču konstantās neveiksmes pārbaudes spēlēs diezin vai raisa pārliecību par saviem spēkiem.
Šāvakara pretiniece Bosnija un Hercegovina uz papīra ir vismaz pusotru klasi spēcīgāka nekā Latvija (jo īpaši pēc Aleksandra Cauņas savainojuma), taču Starkovs šobrīd pats sev ir izveidojis tādu situāciju, kad atpakaļceļa īsti vairs nav - zaudējumi, klupieni un lejupslīde snieguma ziņā (pret Kataru un Turciju gan izdevās pa vienam tiešām labam puslaikam) kopējā katlā ir krājuši pilīti pa pilītei, un drīz ūdens būs sasniedzis pašu augšu. Šādā situācijā zāles ir tikai vienas - pozitīvu iznākumu sērija (vai šāvakara gadījumā vismaz pozitīvs sniegums un reālas pretestības izrādīšana).
Kā jau minēts, pagājušajā ciklā Latvijas pozīcijas tabulā bija ļoti līdzīgas, pie tam sestajā mačā vēlreiz tika zaudēts Izraēlai (1:2) un sekoja zaudējumi pārbaudes spēlēs Austrijai (1:3) un Somijai (0:2). Taču tad sekoja septiņi punkti trīs atlases cikla mačos - uzvara Gruzijā (1:0), kā arī 1:1 pret grieķiem un 2:0 pret Maltu. Tabulā izdevās finišēt ceturtajā vietā. Arī šajā ciklā ir iespēja paveikt ko līdzīgu - vēl palikušas divas spēles pret tiešo konkurenti cīņā par ceturto vietu Lietuvu, kā arī mājas spēle pret Slovākiju. Tikai ir viena problēma - līdz šīm spēlēm Starkovam vēl ir jātiek.
Shajaa ciklaa mes ar pastarishiem vairs nespelesim- tatad darbs saglabats.
-----------
Žurnālisti ,zāģējiet tak tam krēslam tās kājas nost!
Kamēr neviens to neaizsāks tikmēr starikam par vietu nav jāsatraucas!
Jānis Mežeckis pēdējos mēnešos izskanējušās runas par iespējamo Starkova atbrīvošanu no amata komentēja viennozīmīgi, demonstrējot trenerim federācijas uzticību -
«Mums ar Starkovu pirms kāda laika bija nopietna saruna. Treneris apzinās uz viņu uzlikto atbildību, tomēr jāapzinās arī Bosnijas izlases spēks. Runāt par trenera maiņu šādos apstākļos būtu pārsteidzīgi,» izteicās Mežeckis.
Izskatās, ka spēle pret Bosniju nav ''krēsla kāju griezējas'' sarakstā.