Pukinsks: "Vēlamies parādīt, ka sieviešu futbols nav nekāds ārprāts"

Sieviešu futbols - stereotipus laužot

„Sieviešu futbols šobrīd nepiedzīvo savu lielāko uzplaukumu,” lūgts pakomentēt situāciju sporta karaļa daiļā dzimuma nianses, paskaidroja Edgars Pukinsks. „Tīri statistiski paskatoties – šobrīd Latvijā reģistrēti ap 13 tūkstošiem futbolistu, no tiem 12 tūkstoši ir zēni. Jāsaka, ka uzplaukums bija ap 2007.-2009. gadu, bet pēc tam novērojams regress gan dalībnieču skaita ziņā, gan komandu daudzuma un līmeņa ziņā. Šogad un pirms gada mēģinājām sakārtot vietējo čempionātu, kā arī uzlabot sieviešu izlases darba organizāciju, lai pietuvotos vismaz jauniešu izlašu sakārtotības līmenim.

Ir panākti uzlabojumi, un šeit jāmin divi faktori – jau pieminētajā sacensību organizācijā, kā arī vairākos futbola popularizēšanas festivālos. Tādi tiek rīkoti bērniem, mazām meitenēm, kuras ierodas kopā ar vecākiem un pavada dienu tādā kā festivāla gaisotnē. Labākie piemēri šajā sakarā ir futbola dienu ietvaros, pasākumā „Live Your Goals”. Tur var tikties ar Latvijas izlases dalībniecēm, parunāties par lielo futbolu un pēc tam apmeklēt izlases spēles.

Principā šobrīd mūsu, LFF, galvenais mērķis ir parādīt, ka sieviešu futbols nav nekāds ārprāts vai kaut kas sabiedrībai absolūti nepieņemams. Vēlamies arī lauzt stereotipu, ka meitenēm šis sporta veids nav piemērots – gan sieviešu, gan puišu futbolam ir vienas un tās pašas pozitīvās īpašības, tas dod iespēju apliecināt sevi un darboties fiziski aktīvi, tas uzlabo veselību un ir lielisks hobijs. Neredzu iemeslu, kādēļ lai meitenēm netiktu dotas tādas pašas iespējas kā zēniem. Turklāt tas arī ir veids, kā attīstīt futbolu kopumā. Latvijā tomēr abi dzimumi ir vairāk vai mazāk līdzsvarā skaita ziņā, bet milzīgā atšķirība reģistrēto futbolistu vidū tikai parāda izaugsmes potenciālu. Protams, netrūkst arī citu izaicinājumu – jāmotivē klubi veidot šādas komandas, kas savukārt nav viegli laukumu trūkuma un noslogotības dēļ, papildus komanda prasa arī papildu trenerus un citus izdevumus.”

"Latvijas rezultāti ir svārstīgi, no visai simpātiskiem līdz sagrāvēm"

Vai par sieviešu futbolu Latvijā var runāt arī kā profesionālu nodarbi vai pagaidām tas ir tikai amatieru līmenis?
Ziniet, latviešu valodā grūti piemeklēt terminu, kas atbilstu patiesajai situācijai. Es pats šobrīd notiekošo saucu par „tautas futbolu”, bet ar mēģinājumiem attīstīt arī elites futbolu – izlasēs un sieviešu Virslīgā. Taču par profesionālu līmeni Latvijā nav nekāda pamata runāt un droši vien nebūs vēl ilgu laiku. Lai par futbola spēlēšanu saņemtu algu, nepieciešamas vairākas ieinteresētās puses, jābūt sponsoriem, TV tiešraidēm, līdzjutējiem tribīnēs. Šobrīd no tā ir visai tālu, turklāt pagaidām tas arī nav galvenais mērķis.

Taču līdzjutējus tomēr piesaista pirmām kārtām jau augstākais līmenis. Šajā sakarā interesanti, ka FIFA sieviešu izlašu rangā Latvija ir 107. vietā 177 izlašu konkurencē, bet analogā UEFA rangā – 47. no 48 jeb priekšpēdējā. Kurš rangs precīzāk atspoguļo Latvijas vietu?
Rangs jau pēc būtības tāda subjektīva lieta, un par vairākiem kritērijiem var diskutēt – kādam liekas, ka taisnīgi, citam, ka nē. Principā rangos vērā tiek ņemti tikai sausi rezultāti, un negribu īsti vērtēt, kurš objektīvāks – FIFA vai UEFA. Skaidrs, ka esam krietni zem vidējā līmeņa, mums sarežģīti spēlēt ar izlasēm, kuras ir šo rangu viducī. Taču mēs tikai otro gadu mērķtiecīgi būvējam sieviešu futbola sistēmu, un tik īsā laikā lielus panākumus vēl nevar gaidīt. Arī vārdu „pastarīte” es lietot nevēlētos, jo šobrīd tomēr notiek sistēmas pārbūve, jauniešu izlašu galvenie treneri vēl tikai iestrādājas, bet rangos tomēr tiek skaitītas spēles vairāku gadu garumā. Bet iepriekšējos gados sieviešu futbolam pietrūka uzmanības un resursu. Rezultāti ir ļoti svārstīgi, no visai simpātiskiem līdz sagrāvēm, un pagaidām nemaz nevar izvērtēt mūsu konkrētu vietu pasaules vai Eiropas futbola hierarhijā, jo stabilas sistēmas mums vienkārši vēl nav.

Sieviešu un vīriešu futbolā ir atšķirīgas kvalifikācijas sistēmas lielajiem turnīriem – vīrieši var spēlēt, cik slikti vien grib, bet tik un tā izlozē saņems kādu no pirmā groza komandām un varēs uzaicināt pie sevis kādu grandu. Sievietēm tikmēr ir vairākas kvalifikācijas kārtas un šāda iespēja izpaliek.
Manuprāt, tas ir visai pareizi, jo kāda gan motivācija var būt meitenēm spēlēt un federācijai ieguldīt līdzekļus, ja zināms, ka nāksies zaudēt ar ļoti lielu rezultāta starpību? Arī pašas spēlētājas no tā neko neiegūtu, ja mačā tā arī netiktu pat pie vienas treniņā iestrādātas izspēles. Nevar gūt izaugsmi tik milzīgos zaudējumos, kuros bumbas kontrole nav lielāka par 20-30 procentiem spēles gaitas. UEFA un FIFA arī ņem vērā, ka sieviešu futbolā spēku samēri vēl nav tik līdzvērtīgi, tāpēc piedāvā daudzpakāpju kvalifikācijas sistēmu, turklāt nevienai izlasei jau netiek atņemtas iespējas tikties ar grandiem – tikai vispirms jāpierāda savas spējas un jāuzvar pirmajās kārtās.

Taču, sporta veidam Latvijā vēl esot popularizēšanas fāzē, arī atsevišķa spēle ar augsta līmeņa izlasi var piesaistīt papildu interesi un sniegt nelielu atspērienu popularizācijas nolūkos, proti, pavērot klātienē elites spēlētājas var mainīt priekšstatu par sieviešu futbolu arī līdzjutējos, kaut vai tā būtu tikai pārbaudes spēle.
Vai šāds mačs sniegtu kādu labumu Latvijas futbola attīstībā – tas vēl ir jautājums. Pats negribētu komentēt, kāpēc mēs neuzaicinām uz pārbaudes spēli kādu grandu, tas droši vien ir jautājums treneriem. Manuprāt, daudz labāk ir visu darīt soli pa solim, spēlēt ar līdzvērtīgām vai nedaudz spēcīgākām pretiniecēm, nevis ar grandiem, kur varbūt ir ļoti skaļi uzvārdi un redzams super līmenis, taču nākas zaudēt ar 15 vai 20 vārtu starpību. Protams, tas būtu forši – uzaicināt Vāciju, Brazīliju vai vēl ko ne, taču šādā pasākumā tomēr trūktu patīkamās pēcgaršas, un esmu pārliecināts, ka arī pēc tam rezonanse par spēli medijos un līdzjutēju vidū būtu vairāk negatīva nekā pozitīva.

"Skaidrs, ka nevaram būt apmierināti ar piecām komandām un 1000 futbolistēm"

Pārejot pie vietējā čempionātā – šosezon Virslīgā bija piecas komandas, katrai 12 spēles. Uzskatāt to par optimālu skaitu vai cerat nākotnē to mainīt?
Protams, ka tas nav optimāls skaits, vēlamies vairāk komandas, tuvoties skaitlim astoņi (nākotnē varbūt pat vairāk) un darboties pēc līdzīga principa kā vīriešu Virslīgā. Šobrīd tas gan nav realizējams. Mums ir mērķi un cerības, taču šobrīd situācija ir tāda, ka, ja LFF neatbalstītu klubus finansiāli, mums būtu grūtības noturēt pat pašreizējo komandu skaitu. Jā, lai uzlabotu līmeni, nepieciešamas vairāk komandas, taču nevaram nodrošināt vairāk.

Ja pareizi atceros, LFF pārstāvji arī vīriešu Virslīgā kā optimālo komandu skaitu piesauca astoņas. Vai tas nozīmē, ka notiek tiekšanās uz vienāda komandu skaita panākšanu abās līgās.
Ne gluži, jo vienāds skaits tomēr nav pamatmērķis. Vīriešu Virslīgā treneri un funkcionāri vienojušies, ka astoņas komandas un četri apļi sniedz to optimālo spēļu skaitu. Vai tā būs arī sieviešu futbolā – to vēl nezinām, jo neesam pārbaudījuši, vēl nevaru pateikt, vai tā būtu labākā augsne, kur sagatavot izlases spēlētājas. Pirmais uzdevums gan ir vairot sieviešu futbola masveidību un attīstīt sporta veidu, par komandu skaitu un līmeni varēs runāt pēc tam. Šobrīd entuziastu ir tik, cik ir, pietrūkst gan spēlētāju, gan cita veida resursu, lai komandas veidotos arī mazajās pilsētās.

Skaidrs, ka nevaram būt apmierināti ar piecām komandām Virslīgā un 1000 reģistrētām spēlētājam, tāpēc arī pašreizējo situāciju neslavēšu, tā vienkārši ir situācija, no kuras mēs sākam attīstīties. Viens no veidiem, kā cenšamies panākt uzlabojumus, ir pieņemtie licencēšanas jaunatnes klubu akreditācijas noteikumi, kur no 2016. gada ”Futbola Akadēmijas” licences iegūšanai būs nepieciešama vismaz viena U10 meiteņu komanda. Iespējams vienā gadā to panākt visur neizdosies, bet katrā klubā vismaz būs skaidrs plāns. Ar to ceram sieviešu futbolam pievērst arī Latvijas lielākos klubus, kur meitenēm būtu treniņu iespējas un pieejama laba infrastruktūra. Pagaidām tādas komandas ir Liepājā, Rēzeknē, Mettā un RFS.

Paturpinot salīdzinājumu starp sieviešu un vīriešu futbolu - kā apmēram sadalās finansējums LFF budžetā?
FIFA noteikumi skaidri un gaiši norāda, ka no tās piešķirtajiem līdzekļiem vismaz 15% jāierēķina sieviešu futbola vajadzībām. FIFA katrai dalībvalstij no sava Atbalsta fonda reizi gadā piešķir 250 tūkstošus dolāru, katrai valstij šī summa ir vienāda. Savukārt UEFA piešķir sieviešu futbolam līdzekļus četrgades plānam, kas tagad būs no 2016.-2020. gadam, un tie ir 100 tūkstošu eiro apmērā gadā. Šie līdzekļi jāizmanto vietējo čempionātu rīkošanai, izlasēm un dažādiem festivāliem. Ieguldām gan arī papildus, taču skaidrs sieviešu un vīriešu futbola finansējumu atšķirība ir milzīga. Tiesa, ir jau vairākas lietas, kas principā attiecas uz abiem, kaut vai tā pati futbola laukumu izbūve. LFF šo līdzekļu izlietojumu arī, protams, neslēpj, visu var apskatīties mūsu mājaslapā.

Grandiozās izaugsmes iespējas - vai tikai iespējas?

Šovasar sieviešu futbolā bija milzīgs notikums – Pasaules kausa finālturnīrs. Iespaidīga auditorija, kas, piemēram, ASV pārspēja arī NBA finālsērijas skatītāju skaitu un uzstādīja rekordu futbolā kopumā, netrūka intrigu un lielisku spēļu. Vai pēc tik grandioza turnīra arī Latvijas futbolā varēja just kādu atbalsi un intereses pieaugumu?
Teikšu tā – tie, kas ir aktīvi futbola interesenti, un tās meitenes, kuras pašas spēlē futbolu, arī sekoja šim finālturnīram, un diskusiju netrūka. Pārējā sabiedrībā gan vismaz es personīgi nevarēju just, ka norisinās PK finālturnīrs, arī medijos nekādu īpašu interesi nenovēroju. Kad mēs – Latvijas izlase - varētu domāt par dalību Pasaules kausā? Tas, protams, ir provocējošs jautājums, jo jau vīriešu izlase, pie kuras izveides un attīstības strādāts ļoti ilgi, nevar atbildēt uz šādu jautājumu, bet sieviešu futbolā to izdarīt mums droši vien ir vēl sarežģītāk. Manuprāt, 20 gadi ir minimums, kas nepieciešams, lai varētu domāt par šāda mērķa izvirzīšanu.

Drīz būs FIFA prezidenta ārkārtas vēlēšanas, un nav grūti pamanīt, ka vairāki kandidāti savā retorikā blakus FIFA vadības struktūras reformām aktīvi piesauc arī solījumus veltīt lielāku uzmanību sieviešu futbolam. Parasti sola to, kā nav, tāpēc vai tas nozīmē, ka sieviešu futbolam arī globāli joprojām ir pabērna loma un tam nepieciešama vēl īpaša uzmanība?
Parasti arī sola to, ko balsotāji vēlas dzirdēt, un to, kas piesaista papildus auditoriju. Šobrīd ir praktiski nereāli pateikt, kura kandidāta ievēlēšana nesīs lielāko labumu, to tāpat kā mūsu valstī varēs redzēt tikai vēlāk, vērtējot paveiktos darbus. Nevar gan teikt, ka sieviešu futbols būtu pabērna lomā – drīzāk es to skaidrotu tā, ka futbola organizācijas apzinās, cik milzīgs potenciāls slēpjas šajā sporta veidā un cik daudz tas varētu dot visa futbola attīstībā. Tā globāli ņemot, tomēr sieviešu futbols izgājis no sociālās diskusijas par to, vai tas ir vajadzīgs un morāles normālām atbilstošs, un šobrīd sieviešu futbols jau ir pārgājis profesionālajā līmenī. Latvijā pagaidām vēl esam šīs diskusijas pirmsākumos.

Savukārt mūsu diskusijas noslēgumā – vai varat iztēloties teorētisku situāciju daudz maz pārskatāmā nākotnē, kad sieviešu futbols nostājas vienā līmenī ar vīriešu? Proti, auditorijas un finansējuma ziņā.
Tas būtībā ir nedaudz plašāks temats, nevis tikai par futbolu. Lai cik liela būtu globalizācijas un dzimumu vienlīdzības tendenču ietekme, jāatbild, ka nē. Reāli vērtējot, tas nenotiks. Bet ja paskatāmies uz ASV un tās sporta modeli, tad jā, principā tas ir iespējams. Amerikā sieviešu futbols jau tagad ir populārāks, iespējams, arī savā ziņā ienesīgāks. Bet pasaulē kopumā... nākotnē varbūt tas arī ir iespējams scenārijs, taču diez vai mana mūža laikā.