Ročāne: "20. minūtē pieskrēju klāt trenerim, bet viņam asaras acīs"

Anastasija Ročāne, Latvijas nacionālās izlases aizsardze: "Protams, grūti spēlēt pret tik meistarīgu pretinieku. Bija ļoti liels uztraukums, pat varbūt bailes... Bet ļoti gribējās parādīt mājas spēlē, ka mēs varam sacensties ar šādu komandu. Tie vārti - tās bija neaprakstāmas emocijas laukumā. Manuprāt, nospēlēt pirmo puslaiku pret Zviedriju neizšķirti ir ļoti labs sasniegums Latvijas futbolam un sieviešu futbolam konkrēti."

Didzis Matīss, Latvijas nacionālās izlases galvenais treneris: "Ticēju meitenēm. Ticēju, ka viņas var ļoti labi nospēlēt. Mēs gatavojāmies pretinieču bīstamākajiem ieročiem - stūra sitieniem, standartsituācijām. Redzējāt, ka beigās trīs no četriem goliem bija pēc stūra sitieniem. Labi izpētījām pretinieces, mūsu meitenēm bija ļoti daudz informācijas. Futbolistes labi piegāja šai spēlei. Un, protams, tās emocijas, kuras viņas atdeva, bija fantastiskas. Cerams, ka pēc šādām spēlēm Latvijas sieviešu futbols ieņems savu nišu pašmāju futbolā un sportā kā tādā."

Šī ir lielākā spēle Latvijas sieviešu futbola vēsturē?
Matīss: Manuprāt, jā. Līdz šim spēcīgākais pretinieks, pret ko spēlējām, bija Meksika. Zaudējām viņām [0:5] pārbaudes turnīrā Turcijā. Šādi turnīri palīdzēja mums sagatavoties nopietna līmeņa oficiālajām spēlēm. Cerams, ka arī turpmāk mēs attīstīsimies. Attīstība mūsu situācijā ir atslēgas vārds.

Zviedrija izpildīja 22 stūra sitienus. Cik grūts tev kā aizsardzei bija šis mačs?
Ročāne: Bija grūti. Īpaši tāpēc, ka pēc stūra sitieniem vārtus arī ielaidām... Mača gaitā bija izmaiņas pozīcijā, kur man bija jāspēlē pie standartiem. Manuprāt, kad es pamainīju pozīciju, viņas sāka celt uz vidu. Tur mums palika viena aizsardze. Godīgi pateikšu, visu laiku bija uztraukums. Kad viņas [pretinieces] nostājās blakus, tas bija kaut kas neaprakstāms. Jo viņas ir garākas. Profesionālas futbolistes! Uzskatu, ka visas mūsu futbolistes nocīnījās. Jā, kaut kur nepiestrādājām, kaut kur spēka ziņā atpalikām.

Pastāsti par vārtu guvumu, kas sākās no tava centrējuma!
Ročāne: Tas bija pretinieču pirmais sods. Blakus centra aplim. Zinu, ka Karlīna [Miksone] var labi nospēlēt otrajā stāvā. Emocijas bija fenomenālas: uzcēlu Karlīnai, viņa nometa Oļai [Ševcovai] un mēs iesitām. 1:0 vadība pret Zviedriju! Šādas emocijas vēl nekad nebiju izjutusi.

Cik bieži pie 1:0 rezultāta skatījies uz tablo?
Ročāne: Pēc vārtu guvuma emocijas bija tādas wow. Pēc tam koncentrējāmies spēlei, nedomājot par rezultātu. Centāmies izpildīt visu, ko mums pirms spēles pateica. Visu, ko mēs varējām. Manuprāt, pirmajā puslaikā pretiniecēm gāja grūti. Pēc pārtraukuma Zviedrija izdarīja maiņas un palielināja ātrumus. Tad jau mēs sākām pagurt.

Zviedrietes minēja, ka gatavojās šādiem standartiem mūsu izpildījumā.
Matīss: Tā ir viena no izspēlēm. Pāris reizes Baltijas kausā šādi guvām vārtus. Spēlē pret Igauniju izbraukumā. Šādi momenti ir jārealizē. 90 minūtes jākoncentrējas un jāspēlē, lai sagaidītu šo vienīgo iespēju pret šāda līmeņa komandu. Ir jātic, ka šis moments būs. Un mūsu meitenes to izdarīja! Pateicos futbolistēm par šodienas spēli. Emociju ir daudz! Tagad ir nedaudz jānomierinās un jāatpūšas. Taču drīz atsāksies čempionāts un viss turpināsies.

Izskatījās, ka zviedrietes ļoti nopietni piegāja šim mačam. Analizēja, gatavojas un nospēlēja ar labāko sastāvu.
Ročāne: Viņas noteikti negaidīja tādu sākumu. Līdz šim nebijām spēlējušās pret šādu pretinieku. Zviedrija nezināja, kāda būs mūsu taktiskā shēma un kā mēs pārvietosimies. Nospēlējām ļoti kompakti, daudz savā starpā komunicējām. Komunikācija bija lielākais atbalsts, ar ko dalījāmies savā starpā. 14. minūtē mēs iesitām, bet kaut kāda 20. minūtē pieskrēju pie trenera un viņam bija asaras acīs... To nevar aprakstīt. Treneris ticēja mums un mēs pašas sev noticējām. Lai gan zinu, ka pirms spēles bija daudzi, kuri neticēja mums. Taču parādījām, ka varam! Rezultāts varēja būt labāks, bet vēl ir atbildes spēle [nākamā gada septembrī - aut.] un mēs zinām, kam gatavoties. Arī Zviedrija baidīsies no mums! (smaida) Manuprāt, viņām bija uztraukums pēc ielaistajiem vārtiem. Vismaz es to sajutu.

Tiešām gandrīz sāki raudāt?
Matīss: Tik traki nē. Protams, bija prieks un emocijas, kuras grūti valdīt. Ja tu bēdājies, tad to nedrīkst rādīt meitenēm. Taču priecīgas emocijas ir jāparāda. Jo tad meitenes sāks spēlēt vēl labāk.

Par sastāva izvēli. Pirmo reizi pamatā izgāja Anna Valaka un pēc ilgākas pauzes starta vienpadsmitniekā izgāja Olga Matīsa.
Matīss: Diemžēl nācās veikt korekcijas. Pat vakardien. Sandra Voitāne atbrauca ar nelielu traumu. Spēlei viņa sagatavojās, bet, diemžēl, viņai ir trīs spēļu diskvalifikācija, ko viņa nopelnīja pirms diviem gadiem U19 izlasē. Ir jāizlaiž vēl viena spēle [pret Slovākiju]. Bija jāizvēlas spēlētājas, kuras ir fiziski gatavākas. Jo labi zinām, ka Zviedrija ir tehniskāka un ātrāka.

Cik ļoti jūtams bija līdzjutēju atbalsts?
Ročāne: Tas bija neaprakstāmi. Dzirdēju skaļu atbalstu pēc vārtu guvuma. Nezinu, vai redzējāt, bet centos uzkurināt publiku, lai tā sniedz mums vēl lielāku motivāciju. Atbalsts daļēji palīdzēja tikt galā ar nogurumu. Protams, gribētos redzēt vēl vairāk līdzjutēju. Tādus, kuri tic, ka mēs varam spēlēt pret šādām pretiniecēm. Neraugoties uz to, ka mums Latvijā šobrīd nav profesionāla sieviešu futbola.

Oktobrī būs divas spēles viena sabraukuma ietvaros. Pavilksim?
Ročāne: Uzskatu, ka pēc šodienas spēles meitenes vēl vairāk grib. Mums vēl vairāk degs acis. Nav svarīgi, kāds pretinieks būs. Nedrīkst baidīties! Ja spēlēsim kā komanda un atbalstīsim viena otru, tad būs arī rezultāts.
Matīss: Nav citu variantu. Tas ir jāizdara. Sākām gatavoties pretiniecēm krietni laicīgi. Noskatījos mūsu nākamo pretinieču Islandes un Slovākijas savstarpējo spēli [Islande uzvarēja ar 1:0 - aut.]. Būsim gatavi.