Starkovs: "Futbols ir un paliek šovs"
Otrdien LTV7 "Sporta studijā" ciemojās Latvijas izlases un nu jau arī futbola kluba Rīgas "Skonto" galvenais treneris Aleksandrs Starkovs, kurš runāja gan par Latvijas izlasi, gan situāciju futbolā kopumā.
Raidījuma sākumā Starkovs tika lūgts novērtēt pašlaik Latvijas izlases sasniegto pozīciju FIFA pasaules reitingā, jo 45.vieta ir mūsu rekords. ”Tas, protams, ir tikai cipars, skaitlis tabulā, bet es atceros to laiku pirms divarpus gadiem, kas mēs bijām 111.vietā, un tas nebija nekāds augstais rādītājs. Šajā laikā ir daudz paveikts.”
Par Grieķijas un Latvijas spēles tiesnesi Tomu Orebrū A.Starkovs izteicās, ka viņš noteikti esot pieredzējis arbitrs, bet viņu ar tiem labākajiem vārdiem neatceras arī ”Chelsea” līdzjutēji. ”Tiesnesis mums deva morālu traumu, bet komanda tomēr pati arī zaudēja. Tagad Grieķija divu spēļu summā pārspēja Ukrainu un tas pierāda, ar cik spēcīgu komandu mēs toreiz spēlējām.”
Pats Starkovs spēļu laikā parasti cenšoties saglabāt mieru un dažkārt arī tieši tas esot vajadzīgs, to parāda pieredze. ”Dažreiz gan atkal jābūt uzvilktam un jāpalīdz spēlētājiem, jo kopumā jau treneris un futbolisti ir viena komanda. Ja spēlētāji ir saspringti, tad ar emocijām var viņus atraisīt, tās ir trenera darba nianses.” Dažkārt varbūt žurnālistiem un skatītājiem šķietot, ka treneris esot tāds dīvains, bet visam ir savs izskaidrojums. Vienreiz dzīvē gan arī pats Starkovs esot noraidīts, bet kādreiz jau tā notiekot. ”Es nekad nelamāju savus futbolistus, ja tie saņem brīdinājumu cīņā, kā tas nesen bija Astafjevam pret Šveici. Pēcāk Astafjevs parādīja tādu atdevi, ka Latvijai izdevās mainīt spēles gaitu un pašam Astafjevam vēl iesist vārtus. Tās ir emocijas.” Starkovs retoriski jautāja – kāpēc tad mēs mīlam tādus sporta veidus , kā basketbolu, futbolu un hokeju? Tāpēc, ka ir cīņa, ir emocijas. ”Protams, vienmēr jau gribas, lai tiesnešu lēmumi būtu tikai mūsu labā, bet grieķiem jau visupirms zaudēja komanda. Ir jau arī labas lietas, man vēl tagad atmiņā lieliskais Māra Verpakovska vārtu guvums.”
Raidījumā tika aplūkots arī Latvijas virslīgas čempionāts un analizētas dažādas problēmas. Galvenā no tām – kā futbolu padarīt populārāku, kā piesaistīt skatītājus, kaut arī labāko komandu spēļu līmenis nemaz nav tik slikts. ”Ir par ko padomāt federācijai un arī klubiem, tas ir kopējs uzdevums, arī presei. Masu medijiem ir ļoti liela loma, jo jāziņo ne tikai par slikto.” Starkovam nebija zināma pareizā recepte, cik tad komandām ideāli jābūt virslīgā, tikpat labi varot būt desmit vai astoņas.
”Galvenais, lai čempionātu laikā celtos spēlētāju spēles līmenis, lai būtu papildinājums izlasei. Pilnīgi vienādi stipras nav arī komandas Itālijā vai Spānijā, tur arī gadās rezultāti 7 pret 0 vai tamlīdzīgi. Līderi jau tagad Latvijā rāda gana labu futbolu, finansu krīze vairāk ietekmē viduvējos un vājos klubus.”
Kāda stila futbols vispār ir jāspēlē mūsu izlasei, lai konkurētu ar spēcīgākajām izlasēm? ”Mēs nedrīkstam neizmantot savus trumpjus – ātru un tehnisku spēli un mans uzdevums ir radīt tādu komandu, kas to spēj. Aizvadītie divi gadi parāda, ka esam uz pareizā ceļa.”
Skatītāji vēlējās zināt, kāpēc tieši Starkovs bija spiests aiziet no Maskavas „Spartak” galvenā trenera amata, vai pamatā tam kāds konflikts? Treneris to nenoliedza, jo futbolā pat smejoties, ka trenerim, stājoties darbā, vienlaicīgi jāraksta iesniegums un atlūgums (bez datuma).”Bija jau kaut kāda konfliktsituācija, to es jutu. Ar tiem spēlētajiem es arī visas savas ieceres nevarēju īstenot, bet kluba prezidents jau man ļāva strādāt. Uzskatu, ka izdarīju visu pareizi, jo darbam ir jāsniedz gandarījums. Es nepiekāpos spēlētājiem, Aleiņičevs jau pats ātrāk cieta, viņu izmeta no komandas pirms manis. Es vienmēr cenšos radīt tādu situāciju, lai mēs visi būtu vienoti- futbolisti un treneri, jo kopā mēs uzvaram un kopā zaudējam. Mūsu izlasē tagad atkal ir radīta laba atmosfēra, visi grib atgriezties izlasē.”
Daudzi jautāja, kāpēc virslīgas rezultatīvākais futbolists Kristaps Grebis tik maz spēlē izlasē. Starkovs norādīja, ka negrib tik daudz fokusēties uz vienu cilvēku, jo Grebis ir tieši tāds pats, kā visi pārējie 20- 25 kandidāti. ”Man princips ir viens - spēlē spēcīgākais. Ja Kristaps kādā spēlē nepiedalās, tad viņš tobrīd ir vājāks par kādu citu. Hondurasā es viņam devu to iespēju un Grebis labi nospēlēja.” Starkovs noraidīja apgalvojumu, ka viņam ir savi mīluļi, viņš vienmēr vadoties tikai pēc sportiskā principa. Ja divi futbolisti ir faktiski vienādā līmenī, tad viņš izvēloties tādu, kas ir vairāk komandas spēlētājs, nevis egoists. ”Pats pirmais rādītājs tomēr ir profesionālās īpašības.”
Runājot par Hondurasu, visi bijuši ļoti patīkami pārsteigti par turienes futbola augsto līmeni. Ļoti tehniski un ātri futbolisti. Latvijas izlase uz šīs spēcīgās komandas fona viņu laukumā nav izskatījusies slikti, parādījusi raksturu. Kā treneris reaģējis uz Dzintara Zirņa noraidījumu? ”Tobrīd biju daudz mierīgāks nekā Zirnis, viņš kaut kā pazaudēja kontroli pār sevi, visa tā atmosfēra, skatītāji. Es biju blakus un pirmais Zirni nomierināju.”
Starkovs vēl apliecināja, ka ar ļoti labu uzbrucēju un vārtsargu veiksmes gadījumā var pacīnīties par ceļazīmi uz Eiropas vai pasaules finālturnīriem. Savulaik tieši tā bijis Eiropas atlasē. ”Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka šobrīd labākais vārtsargs ir Andris Vaņins, kaut kļūdas gadās arī viņam. Vaņins daudz glābj un noteikti ir tuvu Koļinko labākajai formai pirms gadiem.”
Raidījumā tika analizēta arī Šveices panākumu atslēga – izlase atkal iekļūst pasaules kausa finālturnīrā, ļoti labi spēlē viņu jaunatnes izlases. Tas esot likumsakarīgi – bagāta valsts un ļoti liels valsts atbalsts, radīta ideāla futbola sistēma, turklāt Šveicē asimilējušies dažādu nāciju futbolisti. Vēl gan kāda ne mazsvarīga piebilde – FIFA un UEFA štābi atrodas Šveicē... ”Mums viss vairāk balstās uz mecenātismu, būtu vajadzīgs lielāks atbalsts no valsts. Panākumi ir saistīti ar ieguldītajiem līdzekļiem, sporta skolām, treneriem.”
Starkovs atzinīgi izteicās par talantīgākajiem mūsu jaunajiem futbolistiem. Pagaidām gan viņiem esot savs spēļu un treniņu grafiks jaunatnes izlasēs, tāpēc ne vienmēr ir tās izdevības pamēģināt lielajā izlasē. Par savu atgriešanos „Skonto” Starkovs sacīja, ka te tomēr viņš izaudzis kā treneris un klubā ir ļoti sakārtota jaunatnes sistēma, tas arī viņu piesaistot.
Treneris vēl nedaudz analizēja nesen aizvadītās play- off spēles Eiropā par tikšanu uz pasaules čempionātu. Viņaprāt, īri jau cieta pat divreiz. Pirmkārt, komandas pirms play –off it kā tika sadalītas pēc reitinga, lai gan nekas tāds iepriekš neesot bijis paredzēts. Vēl trakāk īriem gāja Parīzē, kad tiesnesis ieskaitīja laukuma saimniekiem vārtu guvumu pēc acīmredzamas Tjerī Anrī spēles ar roku. ”Daudzi jau runā par video ieviešanu, par jauninājumiem tiesāšanā. Tomēr jāatceras, ka futbols ir šovs. Arī kļūdas pie tā pieder, kaut šī bija pārāk rupja. Optimālu sistēmu jau nevar radīt, Eiropas līgā jau piedāvāja sešus tiesnešus spēlē un tāpat bija kļūdas.” Futbolistiem un treneriem gan ir ļoti svarīgi, lai ikviens mačs beigtos taisnīgi, lai to neizšķirtu rupjas tiesnešu kļūdas. Gan jau pēc bēdīgi slavenā Francijas – Īrijas mača būšot kāds izmaiņas.
Nobeigumā vēl Starkovam tika vaicāts, kuru futbolistu viņš šogad uzskata par labāko valstī? ”Ja skatāmies Latvijas virslīgu, tad tas noteikti ir Kristaps Grebis. Spilgta personība, labs uzbrucējs, daudz iesitis. Nevar jau tā salīdzināt, kur grūtāk iesist daudz vārtu – kaut kur pasaulē vai tepat, citur jau arī vienus vārtus par diviem neskaitīsi.”
Treneris arī atbildēja par Astafjevu – vai viņu aicinās atpakaļ uz „Skonto” un vai izlasē var sasniegt arī 200 spēļu robežu? ”Astafjevs par labu futbolisti izauga tieši „Skonto” un es viņu vēlētos redzēt komandā jebkurā ampluā. Viņš nekad nav pielicis kāju priekšā jaunajiem, Astafjevs pats ir bijis labāks. Viņa Eiropas spēļu rekords ir lielisks sasniegums, bet nu 200 spēles, nē, tas nu būtu par daudz. Tas nav pašmērķis, šis sasniegums jau ir unikāls, par to masu medijiem vajadzētu vēl vairāk ziņot.”
Starkovs atzinīgi novērtēja arī Aleksandru Cauņu, bet ieteica viņam nesteigties un vēl paspēlēt tepat. Lai viņam atbrauc pakaļ no kāda laba kluba, nevis viņš brauc pie visiem pēc kārtas atrādīties.
Informāciju sagatavoja
LTV Sports
+14 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
tas izskaidro tomēr Latvijas izlases salīdzinošu labo aizsardzību, bet vājo uzbrukumu. uzbrucējiem tomēr ir nepieciešama tāda īpašība kā egoisms un vēlme tikai uzvarēt. tad arī rodas vārtu garša un cīņa par katru bumbu un cīņa līdz pēdējām.
Acīmredzot Karlsons ir vairāk komandas spēlētājs un tur arī tas mīnuss.
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
+6 [+] [-]
Janu vienīgi kad pienāks ušakova laiki , bet tad vnk jātinās būs prom
Un lielākā daļa vispār izvēlējās vācu valodu , tāka beidz muldēt , kad tie , kas nezin krievu valodu brauc sēņot
+5 [+] [-]
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
Runājot par Starkova nespēju izteikties latviski - minēšu vienu piuemēru, un tas ir Air Baltic prezidents Bertolts Fliks, kurš Latvijā pirmoreiz ieradās 1994. gadā, bet jau ļoti labi runā latviski. Bet te ir cilvēki, kuri ir nodzīvojuši visu mūžu un tā arī nav iemācījušies. Un, neskatoties uz to, rodas gudrinieki, kuri tā vietā, lai iestātos par to, ka LATVIJAS īedzīvotājs, LATVIJAS izlases futbola treneris, nerunā LATVISKI, vēl pārmet, ka dažiu diskusijas dalībnieki nemāk krieviski un nekur tālu netikšot... Cienītie, kādi ir Jūsu dzīves atskaites punkti, Jūs vēl padlatvijas laikos dzīvojat?
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Labprāt Tev piekristu, taču kaut kā neticas, ka, ja šie cilvēki valodu nav iemācījušies 18 gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tad viņi to tagad izdarīs. Vai tad šajos 18 gados kauns pret līdzjutējiem nav eksistējis, bet ir tagad pēkšņi parādījies 2009. gada novembrī? Tev tiešām šķiet, ka Znaroks tagad mācās vai drīzumā mācīsies latviešu valodu?
Un Tu jautāji par ko iet (tas, starp citu, ir rusicisms, runa ir, nevis iet) runa, ka sports ir sports un politika ir politika? Tā, manuprāt, ir lielākā problēma, ka latviešu valodas prasme vienmēr tiek reducēta kā politiska prasība - t.i., nejauksim sportu ar politiku, biznesu ar politiku, sociālo jomu ar politiku... Tikai, šādi rīkojoties, mēs iegūstam to, ko iegūstam - ar prožektoru apgaismotu Puškina pieminekli Kornvalda parkā, domē pie varas koalīciju, kura pirmkārt skatās uz Maskavu, un hokkeja klubu, ko sponsorē Krievijas gāze un kas izbraukuma spēles aizvada formās ar uzrakstiem krievu valodā. Tur jau ir tā nelaime, ka katrs no šādiem notikumiem atsevišķi it kā ir sīkums, taču pamēģini tos saskaitīt kopā, un būs redzams, ka tā lieta nav tik vienkārša. Prasība pēc latviešu valodas lietošanas nav "politika" marginālā, negatīvā nozīmē - tas ir latviešu identitātes pamatnosacījums. Bez latviešu valodas mūsu valsts ir vienkārši anonīma teritorija Austrumeiropā.
Arī arguments, ka personas, kuras, dzīvojot šeit visu mūzu vai lielu tā daļu un pārstāv mūsu izlases, būtu jāatbalsta, neiztur kritiku - jo tikpat labi mēs elementāri varam naturalizēt spēlētājus no Ķīnas, Kamerūnas vai Mali. Ar ko viņi būs sliktāki? Manuprāt, ne ar ko - nerunā latviešu valodā, bet dzīvo šeit un spēlē.
[+] [-]
+1 [+] [-]