V. Kozlovs: "Tie bija tīri vārti", Ikstens: "Pretinieks ietriecās manī"

Ikstens: "Psiholoģiski ļoti svarīga uzvara"

- Kurā gadā šampanietis bija saldākais, kurš kauss spožākais?
- Visi vienādi garšo, visās reizēs uzvaras garša bija ļoti patīkama – nevar vienu tā izcelt.

- Pēdējā reizē, kad runājām, saruna bija daudz negatīvākos toņos. Neveiksmīgais sezonas sākums jums finālā deva papildu motivāciju?
- Domāju, ka to pat nevajadzēja ņemt vērā. Latvijas kauss tomēr ir pavisam cits turnīrs, un mums bija svarīgi vinnēt trofeju. Gribējām to izdarīt trešo gadu pēc kārtas. Pat, ja mēs Virslīgā būtu pirmajā vietā, tas motivāciju nekādā ziņā nemainītu. Kauss vienmēr ir īpašs, un Jelgava pie tik daudz trofejām nekad nav tikusi. Trešo gadu pēc kārtas – tas ir fantastiski. Nekādu motivāciju tur nevajag meklēt.

- Astafjeva atlūgums komandai un tev individuāli bija pārsteigums?
- Tajā brīdī jā – tas bija pārsteigums. Tāpēc, ka biju domājis – ja kaut kas klubā arī mainīsies, tad drīzāk, ka tikai pēc kausa fināla. Taču tāda ir dzīve. Paldies Vitālijam par visu, viņš ir ieguldījis ļoti lielu darbu. Nedrīkst visās neveiksmēs vainot tikai viņu, jo iemeslu bija tik daudz, ka nebūtu pareizi visu novelt uz treneri. No Vitālija puses tas bija drosmīgs lēmums.

- Pēc fināla suminājāt arī Vitāliju, metāt viņu gaisā. Vai šo kausu savā ziņā veltāt arī viņam?
- Jā, protams. Tas bija tāds labs pateicības žests, jo viņš, kā jau teicu, ieguldīja lielu darbu un kopā ar viņu pusfinālā paveicām diezgan grūtu uzdevumu – izbraukumā ar 2:0 apspēlējām "Ventspili". Liels viņam paldies.

- Kas bija galvenais faktors, kas jums ļāva atspēlēties pusfinālā un izturēt spiedienu arī šodien? Raksturs?
- Šodien bija svarīgi nospēlēt no aizsardzības un neitralizēt viņu uzbrūkošo četrinieku. Un tas mums arī izdevās. Principā to plānu un uzdevumu, ko treneri teica, arī izpildījām. Tas arī bija iemesls, kāpēc uzvarējām.

- Pēc vārtiem ļoti dziļi nosēdāties aizsardzībā. Tā bija plānots gadījumā, ja izvirzīsieties vadībā, vai "Spartaks" tomēr jūs iespieda?
- Guvām vārtus un, protams, paši saprotam, ka mums ir labi jānospēlē aizsardzībā. Jānospēlē ļoti droši. Un, ja ir iespēja, noķert viņus pretuzbrukumā – mums nevajadzēja pašiem skriet sist iekšā otros vārtus, lai par to domā pretinieki.

- Neskatoties uz milzīgu teritoriālo pārsvaru, "Spartakam" tik daudz iespēju nemaz nebija. Dabūji iesvīst?
- Momentu varbūt nebija, bet visu laiku bija tāds sasprindzinājums. Bumba visu laiku kustējās ap soda laukumu, nāca centrējumi, un nebija tā, ka viņi ļāva mums atslābināties. Jo īpaši pašās beigās, kad manā soda laukumā bija bez maz vai bija astoņpadsmit cilvēku. Katrā ziņā spiedienu jutu, viegli nebija – jūtos noguris.

- Pastāsti par epizodi spēles beigās, kad Bulvītis iesita, bet vārti netika ieskaitīti!
- Bija centrējums manā vārtsarga laukumā, un jutu, ka manī diezgan spēcīgi ieskrēja viens spēlētājs. Man liekas, ka viņu tur bija divi – viens no viņiem vienkārši ietriecās manī, otrs leca. Izlekt vairs nevarēju un parādīju, ka pret mani spēlē pārāk agresīvi tur, kur to nedrīkst darīt. Uzskatu, ka tādā ziņā tiesnešu lēmums bija pareizs.

- Tikko runāju ar Vladislavu Kozlovu, kurš teica, ka vārti bija tīri.
- Katram ir savs viedoklis. Taču kontaktu es jutu – man tiešām sāpēja, sajutu plecā sāpes. Vienkārši tāpat sāpes nevarēju sajust. Tā ka katram tagad droši vien ir sava taisnība.

- Teici, ka kauss un Virslīga ir dažādi turnīri, taču vai šī uzvara finālā, tavuprāt, kļūs par sezonas lūzuma punktu?
- Ļoti ceru. Mēs varam runāt, ka tas būs lūzums un tūlīt sāksim visus apspēlēt, bet domāju, ka psiholoģiski tā bija ļoti svarīga uzvara. Tā ir devusi papildu pārliecību puišiem, komandai, visiem. Pārliecību, ka parādījām, ka mēs varam. "Spartaks" Virslīgā ir viens no līderiem, un mēs parādījām, ka varam viņus apspēlēt.

V. Kozlovs: "Sezona ar šo zaudējumu nebeidzas"

- Iepriekš biji uzvarējis visos trīs finālos [divos ar "Jelgavu" un vienā ar "Ventspili"], nu piedzīvoji pirmo zaudējumu. Kādas ir emocijas pēc tik sāpīgas neveiksmes?
- Esmu vienkārši bez emocijām. Iekšēji domāju, ka uzvarēsim, tomēr kaut kā pietrūka. Jau tad, kad sākās spēle, mums kaut kas neaizgāja – uzreiz pie mūsu vārtiem bija moments. Nezinu…Manuprāt, šajā finālā uzvarēja pieredze. Turklāt, šķiet, ka mēs paši iesitām savos vārtos.

- Atlikušajās 70 minūtēs praktiski visu laiku uzbrukāt, taču reālu iespēju bija ļoti maz. Tavuprāt, kāpēc tā?
- Viņi nosēdās ļoti zemu. Kad viņi veidoja uzbrukumus, četri aizsargi sēdēja savā malā. Vēl viņiem bija divi balsta pussargi, un bija skaidrs, ka viņi vienkārši gaida savu iespēju. Sagaidīja.

- Ņemot vērā jūsu teritoriālo pārsvaru un pastāvīgo spiedienu, bijāt pelnījuši zaudēt?
- Teikšu tā – līdz finālam tikām pa diezgan vieglu ceļu, bet "Jelgavas" ceļš bija grūtāks. Man liekas, ka viņi šo kausu nopelnīja ne tik daudz ar savu spēli, cik cīņassparu un raksturu.

- Par ko saņēmi sarkano kartīti?
- Tur bija tīrs gols. Šķiet, Jevgeņijs Kozlovs bija tas, kurš centrēja. Un mani vienkārši paņēma nezinu kurš…Sākumā domāju, ka pendele, taču fiksēja sodu [uz otru pusi]. Bet tur pārkāpuma nebija – tīri vārti. Tagad arī jau noskatījāmies video, un man liekas, ka tie bija tīri vārti.

- Un tava sarkanā kartīte?
- Par to nekad nedod sarkano kartīti. Pateicu viņam [tiesnesim], kā tu vari nosvilpt šitādu sodu.

- Kādu lamuvārdiņu arī pateici?
- Neatceros…(Domā) Domāju, ka jā. Bet tādu pieklājīgu.

- Tātad arī sarkanā kartīte, tavuprāt, nebija jādod?
- Nē, emocijas…Nekā tur nebija.

- Neesat uzvarējuši jau trešo spēli pēc kārtas. To jau var saukt par kaut kādu nelielu bedri?
- Man liekas, ka līdz ar pāriešanu uz zāles laukumiem mums sākušās kaut kādas problēmas. Lielais laukums vai kas – vienkārši nelido bumba vārtos. Ja paskatās uz pirmo apli, mums iekšā krita viss – trīs sitieni, divi vārti. Tagad mēs sitam pa vārtiem, bet bumba vienkārši nelido iekšā. Nezinu…Jāstrādā, jādomā par nākamo spēli. Finālu esam zaudējuši, taču sezona ar to nebeidzas.

- Tev pašam galotnē bija ļoti laba iespēja, bet Ikstens noķēra bumbu. Nerādīsies šī epizode murgos?
- (Iesmejas) Nē. Man liekas, ka uzsitu kādam pa kāju, domāju, ka bumba jau ielidos vārtos, bet Ikstens malacis. Nē, nav malacis – žēl, ka neiesitu (smaida). Īsti labāk uzsist nevarēju – bija divi aizsargi, kuri traucēja.