Sieviešu izlases treneris Matīss: "Parādītais rezultāts nav mūsu maksimums"

Atgādinām, ka četru komandu konkurencē Latvijas izlase ar pieciem punktiem ierindojās 2. vietā savā apakšgrupā, savukārt kvalifikācijas pamatturnīrā no mūsu grupas iekļuva Kazahstānas izlase. Šogad mūsu komanda aizvadīja deviņas spēles, sešās no kurām tika izcīnīta uzvara, bet vēl trīs spēles noslēgušās neizšķirti pamatlaikā (Aphrodite Cup turnīra finālā pēcspēles soda sitienu sērijā tika pārspēta Igaunija).

Kādi ir galvenie secinājumi pēc aizvadītā kvalifikācijas turnīra? Vai nepamet sajūta, ka komanda bija spējīga sasniegt ko vairāk?
Protams, sasniegtais rezultāts nav mūsu parādīto spēju maksimums. Šogad bija radīti labi apstākļi, lai sagatavotos šim turnīram. Mums bija draudzības spēles gan ar vienāda un pat augstāka līmeņa pretiniekiem. Līdz ar to tas radīja pamatu pozitīvam rezultātam, ko sasniedzām. Bet tas nebija maksimums, jo bija rezerve, tostarp, arī spēlētāju resursā. Pirms turnīra izkrita trīs spēlētājas. Divas no viņām noteikti būtu devušās laukumā pamatsastāvā.

Šajā turnīrā pietrūka veiksme, bet, kā zināt, veiksme šādās spēlēs ir jānopelna pašiem. Mačā pret Gruziju bija vārtu gūšanas momenti, kas jāizmanto. Tajā pašā laikā arī varam teikt, ka izšķirošais mirklis turnīrā bija spēlē pret Kazahstānu. Pie uzvarēta mača mums būtu vieglāk spēlēt pret mājiniekiem. Bet tā mums bija obligāti jāuzvar Gruzija, lai kvalificētos tālāk. Pret Kazahstānu, kad atradāmies vadībā 2:0, diemžēl izlaidām spēli no savām rokām.

Trijās spēlēs laukumā devās viens un tas pats sākumsastāvs. Par ko tas liecina?
Sastāva stabilitāte vienmēr ir laba iezīme. Uz šo brīdi ir izveidojusies laba simbioze starp jaunajām un pieredzējušām spēlētājām. Mums ir izaugusi laba līmeņa komanda, un mums ir pamats domāt, ka šī komanda turpinās augt. Jo ir arī citas jaunās spēlētājas, kas pievienosies izlasei, bet viņām vēl būs jāpacīnās par savu vietu, protams. Šajā turnīrā atkal bijām jaunākā komanda starp visām izlasēm. Nav noslēpums, ka var būt arī kāda meitene, kas dažādu apstākļu dēļ var beigt spēlēt futbolu... Mums attiecīgi jādomā, kā šādas spēlētājas aizvietot un saglabāt komandas izaugsmes tendenci. Pēc šī turnīra beigām neviena meitene man vēl nav pateikusi, ka beigs karjeru izlasē. Tieši otrādi, mums ir dažas spēlētājas, kuras ļoti gaidām atpakaļ un kuras, cerams, pievienosies mums jau nākamajās spēlēs.

Kā kolektīvā šogad iesaistījās jaunās meitenes? Vai viņas attaisnoja uz sevi liktās cerības?
Mums jau iepriekšējā ciklā bija doma komandas sastāvā iekļaut tādas spēlētājās kā Anastasija Fjodorova, Anastasija Čemirtāne, Viktorija Zaičikova, māsas Tarasovas, Anna Krūmiņa. Taču katrā momentā mums ir jāizvērtē, kad iekļaut jaunās spēlētājas. Šajā ciklā Anastasija Fjodorova ļoti labi iekļāvās kolektīvā, taču tieši spēles ziņā viņai vēl daudz jāmācās... Attiecībā uz viņas sniegumu, nevaru pilnībā būt apmierināts par dažām lietām, piemēram, pareizu lēmumu pieņemšanu laukumā. Taču domāju, ka Anastasijai viss vēl priekšā. Galvenais, lai cilvēks strādā, un tad darba augļi neizpaliks.

Anastasija šogad spēlē Pirmajā līgā, un jau pirmajā kārtā viņa guva septiņus vārtus. Šī arī ir tēma, par kuru gribētu izteikties. Mani māc šaubas par to, vai šajā gadījumā Rēzeknes pilsētai patiešām bija stimuls spēlēt Pirmajā līgā un uzvarēt pretinieces ar rezultātu 9:1... Ja vēlamies, lai mūsu meitenes augtu, viņām jāspēlē augstākā līmenī pret stiprākām komandām nevis jāatgriežas tajā līmenī, kuru viņas jau ir pāraugušas. Tāpēc man žēl par Rēzeknes komandu šogad, kurai ir šādi mērķi – uzvarēt Pirmo līgu, nevis spēlēt augstākā līmenī, augt un attīsties.

Aizvadītā kvalifikācijas turnīra sakarā vēlos atzīmēt arī Annu Krūmiņu, kas nenobijās un ļoti labi iekļāvās pamatsastāvā. Aizvadītajā turnīrā viss mūsu kolektīvs bija viens par vienu. Visi pārdzīvoja, katra meitene cīnījās no sirds. Šajā ziņā bija ļoti patīkami skatīties uz komandu.

Turpinot par A. Fjodorovas situāciju, kā klubs var stimulēt spēlētājas izaugsmi? Kādi vēl ir instrumenti, lai vairotu viņas profesionālo izaugsmi, spēlējot Pirmajā līgā?
Šajā situācijā esmu jau ieteicis Rēzeknes komandas treneriem padomāt par to, lai obligāti nodrošinātu viņai treniņu iespējas ar zēniem. Tādējādi viņas individuālā meistarība augtu un netiktu pazaudēts potenciāls. Tā savulaik jau darījām Latvijas sieviešu izlasē, spēlējot Latvijas jaunatnes čempionāta ietvaros. Spēlējot pret puišiem, ieguvām ļoti daudz. Tas bija vēl viens no stūrakmeņiem, kas spēlētāju vidū vairoja pārliecību. Ja komanda grūtā brīdī cīnās un uzvar, aug arī meistarība. Mums ir bijuši līdzīgi piemēri, kad meitenes spēlējušas ar puišiem un tādā veidā attīstījušas savu individuālo meistarību. Piemēram, cita mūsu valstsvienības spēlētāja Karlīna Miksone savā reģionā savulaik spēlēja pie Nīcas jauniešu komandas, tāpat Olga Ševcova sākusi pirmos soļus futbolā spērusi, trenējoties tieši ar puišiem. Domāju, ka arī situācijā ar Anastasiju klubs kopā ar LFF var atrast risinājumu.

Kādi bija izšķirošie faktori uzvarai pār Igauniju? Kā šī pārliecinošā uzvara ietekmēja komandas noskaņojumu pirms spēlēm pret Kazahstānu un Gruziju?
Pirmkārt, pret Igauniju izmantojām savus momentus. Zinājām pretiniekus. Domāju, ka igaunietēm pēc spēles beigām bija šoka stāvoklis. Daudz ko deva tas, ka starpsezonā Igaunijas izlasei nomainījās galvenais treneris, bet pirms atlases spēlēm mēs paspējām izpētīt viņu spēles stilu. Daudz ko deva arī spēļu analīze Kipras turnīrā. Mums bija savs plāns. Gandrīz par 100 procentiem izmantojām, ko vēlējāmies. Zinājām Igaunijas izlases vājās puses un uzvarējām. Pārliecību mūsu komandai deva arī pēdējās uzvarētās savstarpējās spēles pret igaunietēm.

Pēc šīs uzvaras nākamajām spēlēm gatavojāmies mierīgi. Zinājām, ka pretim nāks Kazahstāna, kas pēc maniem uzskatiem ir vēl stiprāka komanda pār Igauniju. Kazahstānas izlases sastāvā ir sapulcinātas profesionālas spēlētājas. Vēl viena futboliste viņu rindās tieši spēlē pret mums atgriezās no diskvalifikācijas, jo pret Gruziju viņa nespēlēja. Ļoti spēcīgs pussargs. Gatavojāmies tam, ka caur viņu arī ies visa spēle. Bet mēs spējām viņu daļēji neitralizēt.

Tomēr spēles beigās mums diemžēl neizdevās nospēlēt, kā vēlējāmies. Pēdējās minūtēs piespiedāmies saviem vārtiem, nepareizi nospēlējām un pieļāvām taktiskas kļūdas. Arī pirmie zaudētie vārti tika ielaisti diemžēl pēc vairākiem rikošetiem. Tas bija sava veida pagrieziena punkts visā turnīrā. Uzvarot otrajā spēlē, mēs neizlaistu ceļazīmi no savām rokām. Lai arī Gruzijas izlasei, spēlējot kvalifikācijas turnīros, ir lielāka pieredze mačos pret dažādiem pretiniekiem, pret mums noslēdzošajā spēlē viņas sekmīgi realizēja faktiski tikai vienu radīto pusmomentu.

Kādi bija izšķirošie faktori, kāpēc neizdevās izcīnīt tik ļoti nepieciešamo uzvaru trešajā spēlē pret Gruziju?
Pirms šīs spēles mēs zinājām, ka no turnīra tabulas viedokļa ir vairāki varianti. Mums obligāti vajadzēja izcīnīt uzvaru pašiem. Bet bija arī teorētiska iespējamība, ka pat ar uzvaru mums varēja nepietikt pirmajai vietai. Protams, ka tobrīd, pirmkārt, mēs paši domājām par uzvaru pret Gruziju.

Kas pietrūka? Momentu realizācija. Spēlēt uzbrukumā vienmēr ir vieglāk. Un vēlme uzvarēt allaž dzen komandu uz priekšu. Spēlētājas cīnījās katrā momentā par katru bumbu. Mums pietrūka momentu sekmīga realizācija, un arī veiksme todien nebija mūsu sabiedrotā. Labu gribēdami, piemēram, iedodam neprecīzu piespēli vietā, kur varbūt vajadzēja uzreiz sist pa vārtiem... Bija momenti, kurus vienkārši jārealizē. Te nav runa par pašu momentu izveidošanu, bet gan par pārliecību un kaut kur nedaudz arī veiksmi.

Vai šīs spēles beigās nebija doma veikt vairāk maiņas un riskēt, lai gūtu uzvaru?
Situācija ir tāda, ka mums rezervē ir jauns sastāvs, kurš, izejot laukumā, varētu nobīties. Attiecīgi šādā brīdī no trenera skatu punkta lēmums par maiņām ir divējāds. Kad pirms turnīra izkrita trīs spēlētājas, attiecībā uz maiņām spēles laikā mums bija jāskatās uz vietas pēc situācijas. Piemēram, lai noturētu uzvaru otrajā mačā pret Kazahstānu, varbūt arī kādu maiņu vajadzēja izdarīt ātrāk. Bet uz to momentu tad būtu jāiesaista mačā nepieredzējusi spēlētāja, attiecīgi viņai ieiet šādā spēlē būtu grūti. Toreiz bija doma, ka tieši mūsu pieredzējušās futbolistes šādā brīdī varētu novest spēli līdz uzvarai.

Analizējot aizvadīto ciklu, vai sportiskajā / organizatoriskajā ziņā šodien esam gatavi kvalifikācijas pamatturnīram? Kuri ir galvenie momenti, kas Latvijas futbolam vēl ir jāatrisina pirms nākamā cikla sākuma, lai atkal cīnītos par tā pārvarēšanu?
Protams, ka mēs visi – gan meitenes, gan treneru korpuss – vēlējāmies sasniegt pamatturnīru jau šogad. Nekad nebijām domājuši par to, vai mēs būtu vai nebūtu gatavi spēlēt ar spēcīgām komandām... Ziniet, nemēģinot, mēs to nekad arī neuzzināsim! Protams, mums šodien būtu grūti spēlēt kvalifikācijas pamatturnīrā pret tādām top valstīm sieviešu futbolā kā, piemēram, Anglija. Nekas viegls tas nav. Taču es domāju, ka viennozīmīgi mums ir jāmēģina un jātiecas uz savu mērķi! Šoreiz nedaudz pietrūka, bet mēs iesim soli pa solim uz priekšu un centīsimies to izdarīt nākamreiz.

Latvijas sieviešu futbolā šī piramīda vēl jāceļ, lai mēs būtu konkurētspējīgi starptautiskā līmenī. Tomēr, ja salīdzinām Latvijas sasniegto līmeni ar to pašu Lietuvu vai Igauniju, domāju, ka vismaz organizatoriskajā ziņā Baltijas valstu vidū mēs šodien esam pussoli priekšā kaimiņiem. Mēs arī zinām, ko vēlamies sasniegt.

Pat nesalīdzinot nacionālās izlases rezultātus, es skatos pēc U17, U19 izlases spēles līmeņa un arī pēc vietējiem čempionātiem. Domāju, ka mūsu čempionvienība Rīgas Futbola skola nav sliktāka par Šauļu vai Pērnavas komandu. Protams, gribētos, lai arī mūsu klubi piesaista ārzemju spēlētājas, ceļot kopējo sacensību līmeni, kā to jau vairākus gadus dara, piemēram, Lietuvas vadošais klubs. Taču mums šodien sacensību piramīdā ir arī Pirmā līga ar 10 komandām, no kuras savukārt mēs ceram iegūt nākotnes spēlētājas.

Vienlaikus mūsu izlases rezultāti nevar ietekmēt pastāvīgu darbu klubos. Tur jebkurā gadījumā viennozīmīgi ir jāstrādā pie spēlētāju attīstības, tehniskās un teorētiskās apmācības utt. Kā nozīmīga selekcijas procesa sastāvdaļa mums ir izveidota Latvijas WU-15 izlase. Šogad pirmo reizi notiks meiteņu talantu skates Staicelē. Mēs ejam soli pa solim uz priekšu. Komandām un treneriem, mums visiem kopā jāstrādā, lai Latvijas izlase spēlētu vēl labāk!

Manuprāt, Latvijas sieviešu futbola pluss un spēcīgākā puse uz šo brīdi ir kolektīvs. Ja mēs strādājam, tad strādājam kopā. To nevar uzskatīt nekādā gadījumā par tusiņu. Mēs strādājam tik pat profesionāli, kā zēni. Vienkārši skatāmies uz kopējo situāciju šobrīd citādāk nekā puišu futbola pārstāvji. Man kā trenerim ir jāsaprot, ka meitenes šodien par spēlēšanu nesaņem nekādu naudu. Viņas atprasās no darba. Ir gadījumi, kad viņas arī tiek atlaistas no darba, jo nevar savienot treniņus, spēles savā klubā un izlasē ar savu pamatdarbu. Es ceru, ka šo apstākli mūsu sabiedrība arī saprot un spēj novērtēt!

Ko varam novēlēt Latvijas (sieviešu) futbola ģimenei un spēlētājām, skatoties uz priekšu?
Šobrīd svarīgi mūsu spēlētājām izārstēt izlases laikā gūtās traumas. Daudzas no viņām jau ir spēlējušas Sieviešu futbola līgas (SFL) pirmajā kārtā, tostarp, mačā starp FK Liepāja un Rīgas Futbola skolu, kuru klātienē arī apmeklēju personīgi.

Es lepojos ar meitenēm par viņu ieguldīto darbu, par parādīto attieksmi, par parādītajiem rezultātiem, un arī ikvienam futbola mīlošam cilvēkam ir jālepojas ar viņām. Katra no viņām ir ieguldījusi lielu darbu, lai būtu tur, kur pašlaik esam. Katra no viņām ir ziedojusi un ziedo daudz lietas, lai būtu kopā šajā kolektīvā, lai nodarbotos ar savu sirdslietu - futbolu. Tāpēc man ir prieks par meiteņu azartu, ar kādu viņas spēlē. Futbolistēm jau teicu, ka par futbolu ir jāpriecājas. Ir jāpriecājas par to, ko dod dzīve. Dzīve dod emocijas. Ja tās ir pozitīvas, tās jāņem un jāizbauda!

Viennozīmīgi es gribu vēlreiz pateikt paldies visiem treneriem, kas ar mūsu futbolistēm strādā savos klubos. Gribu novēlēt mūsu komandām un spēlētājām tādā pašā stilā attīstīties arī turpmāk! Arī SFL pirmajā spēlē bija redzams, ka mūsu futbolistes attīstās. Varbūt ne visām spēlētājām vēl ir tik laba spēle sezonas ievadā, bet man ir prieks skatīties uz pāris momentiem, kur ir redzams, ka meitenes patiešām mācās un izmanto to savā spēlē.

Jokojoties saku, kas būtu tiesneši bez futbolistiem? Domāju, ka arī pats varu teikt, kas es būtu bez šīm meitenēm, bez klubiem, komandām un treneriem, kuri katru dienu strādā. Tie nav mani nopelni, bet gan meiteņu un to cilvēku, kuri ikdienā strādā ar viņām. Tāpēc liels paldies Rīgas Futbola skolai, kura vienmēr sniegs palīdzīgu roku, jo uzskatu to par bāzes vietu, kurā mēs tiekamies un vienmēr jūtamies kā mājās. Paldies Liepājai par to, ka sastāda konkurenci un paldies katram Latvijas klubam vai komandai, kuri vēlas redzēt meitenes, spēlējot futbolu.

Mums kopā jābūt lepniem par mūsu futbola sasniegumiem. Vienlaikus arī jāsaprot, ja katrs sāks vilkt deķi uz savu pusi, var nesanākt nekas. Atkārtošos, šobrīd Latvijas sieviešu futbola spēcīgākā puse ir kolektīvs – kas var sasniegt vēl vairāk nekā tagad.

Izmantotie resursi:
Didzis Matīss: Latvijas sieviešu futbola...