Viedoklis: Abramovičs kāpj uz vecajiem grābekļiem

Kad 2003. gada jūnijā krievu miljardieris Romans Abramovičs savā īpašumā pārņēma Anglijas Premjerlīgas klubu ''Chelsea'', daudzi vēl nenojauta, ar ko tas viss beigsies. Tas, ka Abramovičs no futbola neko daudz nejēdz, kļuva skaidrs tikai ar laiku. Tāpat Abramovičam ir minimāla saprašana par futbola kluba vadīšanu. Tā nu sanācis, ka izrāde ar nosaukumu ''Abramovičs vada futbola klubu'' turpinās jau vairāk nekā piecus gadus. Abramovičs Londonā ieradās ar ļoti ambicioziem mērķiem, kuru piepildīšanā sākotnēji naudas līdzekļi netika taupīti. Trenera amatā pieņemot tobrīd sevi jau apliecinājušo portugāli Žozē Mourinju, tika atrasta veiksmīga uzvaras formula.

Divu ego sadursme

Mourinju momentā spēja garantēt Abramoviča vēlētos titulus. Londonā visi bija apmierināti, bet ne uz ilgu laiku. Kaut kas pietrūka. Abramovičs nekad nav slēpis, ka ļoti vēlas uzvarēt UEFA Čempionu līgā – Eiropas spēcīgākajā klubu turnīrā. Mourinju personā krievu miljardieris bija atradis cilvēku, kurš pavisam nesen līdz uzvarai šajā turnīrā aizveda ''Porto'' klubu. Abramoviča galvenā problēma ir tā, ka viņš neizprot futbola vadīšanas kluba lietas. Viņam visu vajag uzreiz. Diemžēl vai tomēr drīzāk par laimi futbolā nav tā, ka, ja kaut ko iekārojas, aiziet uz veikalu un iegādājas. Futbolā viss notiek savādāk. To Abramovičs, iespējams, vēl aizvien nav spējis saprast, viņam trūks pacietības...

Mourinju vadībā ''Chelsea'' Anglijā uzvarēja visos iespējamos turnīros, it kā viss skaisti, jāļauj trenerim strādāt, gan jau būs rezultāti arī Čempionu līgā. Vēl viena Abramoviča problēma – viņam gribējās gan rezultātus, gan arī skaistu futbolu un visu uzreiz, bet dzīvē ne vienmēr tas ir realizējams. Mourinju ir pragmatiska stila piekritējs, Abramovičam ar laiku tas vairs nebija pieņemams. Abramovičs gribēja parādīt, kurš ir galvenais, aiz Mourinju muguras tika iegādāts Andrijs Ševčenko un Mihaels Ballaks, papildus tam par kluba futbola direktoru arī bez Mourinju ziņas un piekrišanas tika apstiprināts Avrams Grants. Jau tad bija pamanāmas pirmās nopietnās nesaskaņas Mourinju un Abramoviča starpā. Lūzuma punkts pienāca pavisam drīz un divu ego sadursmes rezultātā abu divu ceļi šķīrās.

Granta ēra...

Granta iecelšana Mourinju vietā uzreiz tika uztverta kā caurumu aizlāpīšana. Grantam nebija ne lielas pieredzes, ne iespaidīgu ierakstu CV, bet, ņemot vērā draugu būšanu, Abramovičs viņam ļāva nostrādāt sezonu līdz beigām. Sapnis par uzvaru Čempionu līgā aizvien tiek sapņots. Komandas tikšana līdz finālam un zaudēšana sīvākajam konkurentam ''Manchester United'' Abramoviča mīļajā Maskavā ļoti sāpēja. Grantam tika parādīta izeja...

Pasaka bez laimīgām beigām

Abramovičs nebūtu Abramovičs, ja viņš trenera vietā neapstiprinātu pirmo brīvo pieejamo treneri ar skaļu vārdu. Varianti bija diezgan, izvēle krita uz brazīlieti Skolari, kuram pieredzes Eiropas klubu vadīšanā nebija, bet CV mirdzēja ieraksts par uzvaru 2002. gada Pasaules kausa turnīrā. Skolari deva savu akceptu, un ''Chelsea'' atkal bija pamats cerēt uz lielām lietām. Skolari vadībā viss sākās kā pasakā. Tika spēlēts acij tīkams futbols, komanda uzvarēja vienu spēli pēc otras. Viss izskatījās pārāk labi, lai tam noticētu. Bet... tas bija tikai pašā sākumā. Pēc 3-4 mēnešiem pasaka ar nosaukumu ''Skolari vada ''Chelsea'''' drīz sāka pārtapt parastā stāstā. Līdz ar skaisto futbolu laika gaitā neizbēgami sāka ciest komandas rezultāti, tika zaudēti punkti, spēles... Pierādījās fakts, ka Skolari nav labs taktiķis, viņam nebija ''B'' plāna utt. Rezultāti pasliktinājās, skaistā spēle bija pazudusi, Abramovičs saprata, ka Skolari viņam nespēs sagādāt ilgi kāroto Čempionu līgas kausu un brazīlietim tika pateikts: ''Paldies un uz redzēšanos!''

Kas tālāk Abramovičam un ''Chelsea''?

Pašreiz galvenais jautājums ir tas, ko tālāk darīs Abramovičs? Teorētiski nav izslēgts variants, ka viņš atmetīs ar roku savai rotaļlietai – futbola klubam ''Chelsea'' un aizies prom, atstājot visu novārtā. Otrs variants – Abramovičs turpinās sapņot par Čempionu līgas kausu. Sapņot ir viena lieta, iegūt – pavisam cita. Kā zināms, ar labiem spēlētājiem vien nepietiek. Pat ar labu treneri komplektā var būt par maz. Abramovičs pa šiem piecarpus gadiem tā arī nav spējis saprast, ka viņa galvenā problēma bija tā, ka viņš neļāva strādāt Mourinju. Labi piemēri tam kā jāvada futbola klubi nav tālu jāmeklē – ''Manchester United'' jau vairāk nekā 20 gadus veiksmīgi vada Alekss Fergusons, kuram kluba vadība ļauj strādāt, nejaucoties viņa darbā.

Vēl viena nianse – Abramovičs ar savu impulsīvo vadīšanas stilu un dīvainajām darba metodēm ir apliecinājis to, ka ar viņu ir grūti sastrādāties. Zinot to, kāds ir Abramovičs, var sagaidīt, ka nākamais treneris noteikti atkal tiks izvēlēts tāds, kuram ir ne vien skaļš vārds, bet arī visai ievērojami sasniegumi. Tādi treneri ir pieejami, bet neizbēgami rodas jautājums – cik daudz būs tādu treneru, kuri vēlēsies strādāt tādos apstākļos, kādi ir Abramoviča vadītajā klubā. Un, jo ātrāk Abramovičs aizmirsīs to, ka futbolā titulus nevar nopirkt, jo labāk būs ne vien viņam pašam, bet arī ''Chelsea'' klubam.

Treneru mainīšana reizi gadā vai vēl biežāk kluba stabilitātei un panākumiem ilgtermiņā nav pati labākā taktika. Ļoti šaubos, ka tiks atrasts jauns treneris, kurš atlikušās sezonas laikā spēs operatīvi atrast kopīgu valodu ar spēlētājiem un sasniegt vēlamos (uzstādītos) rezultātus. Domāju, ka Skolari vajadzēja atļaut nostrādāt līdz sezonas beigām un pēc tam tikt no viņa vaļā un vietā ielikt citu treneri, kuram vasarā būtu daudz vairāk laika atast kopīgu valodu ar spēlētājiem un visiem pārējiem ar klubu saistītajiem. Abramovičs kārtējo reizi rīkojās spontāni, redzēs, kas no tā visa sanāks. Izrāde ''Abramovičs vada futbola klubu'' turpinās...