Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2, Did:0, useCase: 0

Ivanovs: "Apzinoties, ka karjera tuvojas beigām, biju atbalsta plecs ģērbtuvē"

Emils Ozerinskis

Ivanovs: "Apzinoties, ka karjera tuvojas beigām, biju atbalsta plecs ģērbtuvē"
Ilggadējais "Liepājas" kapteinis Deniss Ivanovs (pa kreisi) šoruden pacēla virs savas galvas Latvijas kausu. Foto: LFF

Šajā nedēļā savā pēdējā profesionālā līmeņa spēlē laukumā izgāja 36 gadus vecais "Liepājas" centra aizsargs Deniss Ivanovs, kurš nu nolēmis kārt futbola kedas vadzī. Garāka intervija ar 60 spēles Latvijas valstsvienībā aizvadījušo spēlētāju publicēta Latvijas Futbola federācijas mājas lapā.

Sarunā ar LFF trīskārtējais Latvijas čempions, trīsreiz Latvijas kausu ieguvušais un divreiz Azerbaidžānas kausu izcīnījušais Deniss Ivanovs iezīmēja savus pirmos soļus futbolā: "Esmu dzimis un audzis Liepājā, te arī sākās mans futbolista ceļš, te arī tas beidzas. Uz "Liepājas Metalurga" galveno komandu mani 15 gadu vecumā uzaicināja Jurijs Popkovs. Tad pakāpeniski nostiprinājos galvenajā komandā. Un tā tur arī spēlēju līdz 2009. gadam," Deniss pāršķir astoņus "Liepājas Metalurga" rindās pavadītos gadus kā vienu lappusi bērnu grāmatā"

Tad sekoja interese no Amsterdamas "Ajax"?
Jā. Ar izlasi spēlējām pret Šveici. Piekāpāmies ar 1:2, es guvu vārtus. Spēlē klātienē mani vēroja Keiptaunas "Ajax" galvenais treneris. Pēc tā mača saņēmu uzaicinājumu ierasties uz pārbaudi Amsterdamā. Tur treniņnometne notika gan Amsterdamas "Ajax", gan Keiptaunas "Ajax". Klubi ir savstarpēji saistīti – formas un emblēmas vienādas, tikai atšķiras pilsētas nosaukums logotipā. Dienvidāfrikas Republikas klubs bija kā Amsterdamas "Ajax" fārmklubs. Pēc pārbaudēm tur man pateica, ka Amsterdamas "Ajax" pagaidām vēl nav ieinteresēts manos pakalpojumos, bet, lūk, Keiptaunā mani labprāt redzētu, un Amsterdamas "Ajax" turpinātu mani vērot. Katru gadu no Keiptaunas uz Amsterdamu pārcēlās pa kādiem diviem futbolistiem.

Uzreiz piekriti šim piedāvājumam?
Nē, ne uzreiz. Sākumā vēl gribēju visu apdomāt, jo tas tomēr otrā pasaules malā. Keiptaunas kluba prezidents uzzvanīja, teica: "Atlido un apskaties visu! Ja tev šeit nepatiks, varēsi braukt atpakaļ." Atbraucu un pēc pusotras stundas parakstīju līgumu. Kad ieraudzīju paša acīm, kāda ir valsts, kādi tur ir stadioni, kāda – infrastruktūra, uzreiz parakstīju trīs gadu līgumu.

Tomēr visus trīs gadus tur nenospēlēji…
Jā. Jau pēc pusgada Dienvidāfrikā man bija piedāvājums braukt uz Turciju. Augustā ierados Keiptaunā, un jau decembrī man kluba prezidents zvanīja un prasīja, vai esmu gatavs braukt uz Turciju pēc divām trim dienām. Atbildēju apstiprinoši. Pēc tam viss pieklusa, klubi nevarēja vienoties par transfēra summu. Pabeidzu sezonu līdz galam, un vasarā transfērs tika noformēts. Pārcēlos uz "Sivasspor" Turcijas augstākajā līgā.

Tev ir zināms, par cik lielām summām bija tavi transfēri?
Tā īsti nē. Esmu dzirdējis kaut kādus skaitļus baumu līmenī, bet minēt nevēlos. Sākumā "Sivasspor" spēlēju regulāri. Janvārī guvu nepatīkamu savainojumu, izkritu no ierindas gandrīz uz diviem mēnešiem. Tieši tajā laikā nomainījās galvenais treneris, transfēru logā ienāca jauni spēlētāji, un pēc sezonas beigām treneris man tiešā tekstā paskaidroja, ka ar mani nerēķinās: "Es tevi redzu kā trešo ceturto centra aizsargu komandā. Nekādu pretenziju pret tavu darbu man nav, bet es priekšroku došu manis uzaicinātajiem spēlētājiem." Tad man ienāca piedāvājums no Azerbaidžānas "Baku", ko tobrīd trenēja izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Biju spēlējošajā vecumā, negribēju sēdēt uz beņķa, zaudēt spēļu praksi un vietu izlasē. Jā, Turcijas čempionāts ir spēcīgs, bet, tribīnēs sēžot, es nebūtu nekāds ieguvējs. Izvēlējos regulāru spēļu praksi, un ne uz brīdi to nenožēloju. Divus gadus pavadīju Azerbaidžānā, ieguvu tur nacionālo kausu.

Pēc tam sekoja īslaicīgi posmi Rumānijā un Ungārijā, kā arī spēlēšana FK "Liepāja" rindās.
Jā, uzspēlēju Rumānijā. Sākumā vienojos par līguma pagarināšanu, atbraucu, bet uz papīra citi nosacījumi, nekā runāts. Uzreiz sekoja piedāvājums no Ungārijas un Kazahstānas. Devu priekšroku Ungārijai, jo tobrīd tieši piedzima meita, nevēlējos braukt nekur tālu prom. Lai gan Kazahstānā bija finansiāli izdevīgāks piedāvājums, es izvēlējos Ungāriju. Man bija svarīgāk būt ar ģimeni kopā. Šo izvēli arī nenožēloju. Laba valsts, futbols tur cieņā – viss kārtībā. Un tad atgriezos Liepājā, te izcīnot trešo Latvijas čempiontitulu, divreiz triumfējot kausa izcīņā… Redz, tik ātri visu karjeru izstāstīju, un ar to arī tā galā!

Par Latvijas valstsvienību

Diezgan agrā vecumā iekļāvies arī Latvijas izlasē. 21 gadu vecumā debitēji valstsvienībā.
Tā, tā… debitēju es laikam Taizemē pie Jurija Andrejeva. Uz izlasi mani aicināja vēl agrāk, vēl pie Starkova. Igaunijā notika Baltijas kausa izcīņa, un es ierados uz treniņnometni, šķiet, vēl tikai 19 gadu vecumā. Toreiz gan tas bija milzu avanss. Nespēlēju, tikai iepazinos ar izlases treniņprocesu, paskatījos, kā tur viss notiek. Debitēt sanāca pārbaudes spēlē Taizemē. Bet oficiālo maču debija man bija…

Mājās pret Spāniju.
Jā, tas jau bija pie Aleksandra Starkova, kurš jau atgriezās pie izlases vadības grožiem. Spāņi gadu vēlāk kļuva par Eiropas čempioniem, tā bija ellīgi laba komanda.

Nav tā vieglāka spēle, kādā aizvadīt pirmo kvalifikācijas cikla spēli izlases kreklā. Taču no otras puses – tev bija jau sešu pārbaudes spēļu rūdījums.
Jā, tas droši vien palīdzēja adaptēties, pierast pie izlašu līmeņa. Pirmā spēle pret Spāniju… Tādus mačus nekad neaizmirst.

Kā atceries to spēli?
Atceros, ka bija vājprātīgs satraukums. Apzinājos, pret ko jāspēlē – pret pasaules pirmā mēroga zvaigznēm. Tur bija Pujols, Torress, Dāvids Vilja, Ksavi, Injesta… Sauc, kuru gribi.

Pirmos vārtus izlasē atceries?
Jā – pret Andoru. To spēli labi atceros. To epizodi atceros, it kā tas notiktu vakar. Tur bija vājprātīgi apstākļi. Ieradāmies uz pārbaudes spēli, dienu pirms spēles tur bija sniegs. Ja nemaldos, mēs pat pirmsspēles treniņu iekštelpās aizvadījām. Nākamajā dienā viss sniegs sāka kust, lietus lija – laukumā bija milzu peļķes, slikts laukums bija. Atceros, ka bija brīvsitiens. Zinu, ka spēlē pret Šveici man rezultatīvi asistēja Vova Koļesničenko, bet to, kurš man asistēja Andorā, neatceros. Atceros citu – pēc sākotnējiem uzstādījumiem man bija jāpaliek laukuma centra aplī. Starkovs no soliņa man uzkliedza: “Ej uz priekšu!” Kā tagad atceros to balsi. Aizskrēju uz priekšu un guvu vārtus. Var teikt, ka tur nostrādāja trenera intuīcija. Pēc visiem uzstādījumiem man tur nemaz nebija jābūt.

2009. gadā Latvijas izlase līdz pēdējam cīnījās par tikšanu uz FIFA Pasaules kausa finālturnīru. Kādas tev bija sajūtas pēc spēles Grieķijā?
Vilšanās. Milzu vilšanās. Pat ne tik daudz par rezultātu, ne par sāpīgu pamošanos no sapņa, ne par netikšanu uz Pasaules kausu, bet par to veidu, kādā zaudējām cerību. Skaidrs, ka katram gadās kļūdīties, bet toreiz tas bija sevišķi sāpīgi.

Tajā 2009. gadā Latvijas izlase sasniedza savu rekordvietu FIFA rangā. Vai tā arī bija spēcīgākā Latvijas izlase?
Nē, domāju, ka visspēcīgākā izlase bija tad, kad iekļuva "Euro 2004" finālturnīrā. Uzskatu, ka reitingi un rangi ne vienmēr precīzi ataino patieso spēku samēru. Būtu nepareizi teikt, ka mūsu izlase bija spēcīgāka, jo mēs neko nesasniedzām, bet tā paaudze – iekļuva Eiropas čempionātā. Tiesa, mūsu izlasē bija vairāki spēlētāji, kuri aizveda valstsvienību arī uz "Euro 2004". Tur bija leģendas, nekā citādi viņus nenosauksi. Ceru, ka vēl kādreiz Latvijas izlase varēs iekļūt kādā lielajā finālturnīrā.

Pēdējo spēli izlasē arī atceries?
Jā. 0:5 Rīgā pret Bosniju un Hercegovinu. Tā sanāca, ka tā man bija pēdējā spēle izlasē. Es tomēr uzskatu, ka kopumā mana karjera izlasē bija neslikta, bija arī daudz labu un patīkamu brīžu.

Pēdējos piecos gados Liepājas klubā tava loma laukumā mainījās. Vai viegli bija motivēt sevi turpināt strādāt?
Mana loma komandā nemainījās. Laukumā – gan. Treneri manī ieaudzināja būt profesionālam, un tāds esmu bijis līdz pašam galam. Domāju, neviens man nevar pārmest, ka es pēdējos gados būtu nemotivēts. Strādāju, trenējos tikpat cītīgi, kā iepriekš. Arī tagad trenējos ar pilnu atdevi. Arī tad, kad nespēlēju, palīdzēju ģērbtuvē ar padomu, ar atbalsta plecu. Jau labu laiku apzinājos, ka karjera tuvojas beigām. Skaidrs, ka jebkurš sportists vienmēr vēlas spēlēt, bet…

Vai esi jau izlēmis, ar ko nodarbosies pēc futbolista karjeras beigām?
Vēlos palikt futbolā. Tā ir mana sirdslieta. Man ir jau C un B kategorijas licences kā trenerim, tagad mācos A kategorijai. Vēlos palikt futbolā. Nezinu, kur, kādā amatā un vai man vispār sanāks, bet es mēģināšu. Laiks visu saliks pa plauktiem, un tad jau redzēs, kā sanāks.

Pilna intervija:
https://lff.lv/zinas/13005/ajax-tuv...

     [+] [-]

, 2020-11-29 14:12, pirms 8 mēnešiem
Paldies Deniss!