Jānim Skredelim šodien būtu 80...

Jānis Skredelis un Rīgas „Daugava”. Divi nešķirami jēdzieni. Lai ko Jānis Skredelis ir darījis līdz tam, lai ko viņš darītu pēc tam, bet viņa vārds pirmām kārtām tiks saistīts tieši ar „tautas komandu”, kā 80. gados sauca Rīgas „Daugavas” futbola meistarkomandu. Vai jūs varat nosaukt vēl kādu mūsu komandu, kurai tika sarakstīta dziesma? „Daugavai” šādu dziesmu dziedāja „Eolika” un izpildīja to arī savā nesenajā vienīgajā jubilejas koncertā „Dzintaru” koncertzālē – „Sarauj, „Daugava”!”.

To komandu (un Jāni Skredeli) joprojām atceras Maskavā un Taškentā, Dušanbe un Krasnodarā, Lančhuti un Volgogradā, Nikopolē un Ļvivā, Jaroslavļā un Habarovskā... Joprojām Jānim Skredelim nāk klāt to gadu futbola līdzjutēji un saka paldies par to futbolu – saturīgu un kombinācijām pilnu, ko toreiz spēlēja „Daugava”. Starkovs un Miļevskis, Šitiks un Aleksejenko, Kaņiščevs un Drupass, Popkovs un abi Semjonovi, Anaškins un Ševļakovs, Kulakovs, Ņikišins, brāļi Vicehovski... Daži uzvārdi jau piemirsti.

Taču Jānis Skredelis – tā nav tikai „Daugava”. Kas vēl? Nu, tad lasiet un uzzināsiet gan to, kā 15 gadus vecs zēns gāja uz pārrunām ar partijas organizācijas pirmo sekretāru, gan par to, kā Skredelis trīs reizes atteicās kļūt par „Daugavas” treneri, gan par to, kā Skredelis gandrīz nokļuva cietumā, gan par to, kas viņam nepatīk mūsdienu treneros, gan par to, kāpēc „Daugava” tā arī neiekļuva PSRS čempionāta augstākajā līgā, gan vēl daudz ko tādu, ko par Jāni Skredeli noteikti nezinājāt.

- Jānis Skredelis un futbols, Jānis Skredelis un „Daugava” – tie ir nešķirami jēdzieni. Bet kā Jānis Skredelis iepazina futbolu? Runā, ka to nemaz neesi spēlējis...

- Nekad neviens nav sācis ar sporta meistaru vai ar nopelniem bagāto treneri. Sākumā katrs ir bijis „nekas”. Bērnudārza man pēckara gados nebija, bet skola bija un tur – Rēzeknes 1.vidusskolā – viss arī sākās. Arī futbols. Mums bija ļoti labs fizkultūras skolotājs Vitolds Gribusts, viņš tieši manā laikā atnāca pēc fizkultūras institūta. Tā bija 50. gadu beigas. Kādreiz padomju laikos bija tāds izplatīts teiciens, ko dažkārt lieto arī tagad – proti, viss ir atkarīgs no kadriem. Tad, lūk, skolotājs Gribusts bija īstais kadrs, viņš bērniem bija kā draugs. Tieši viņa ietekmē no tās vidusskolas daudzi aizgāja studēt uz fizkultūras institūtu, jo viņš visu skolu bija „saindējis” ar sportu. Visos sporta toreiz pieejamos veidos mums bija sacensības starp klasēm, pašu šuvām sev numurus uz krekliem, bijām ar skolotāja entuziasmu pārņemti. Spēlēju gan basketbolu, gan futbolu, basketbolā biju pat pilsētas izlasē, bet futbolā biju vārtsargs, kaut gan esmu neliela auguma – basketbolista iemaņas labi noderēja bumbas ķeršanā.

Man bija smaga dzīves skola, kopš 15 gadu vecuma dzīvoju bez vecākiem un nevarēju atļauties domāt par ilgu un nopietnāku sportošanu, man vajadzēja domāt par to, ko ēst un kā nopirkt bikses. Māsai bija 12 gadu, jaunākajam brālim – tikai 9 gadi, tā ka 15 gadu vecumā biju ģimenes galva. Pēc mammas nāves mums remontēja dzīvokli, remontētāji saprata, ka tiem bērniem neviena nav un, vēl nepabeiguši remontu, ievācās mūsu dzīvoklī. Atnāku vienu dienu no skolas, skatos priekšā sveši cilvēki un vēl prasa, ko man vajag. Es prasu, ko viņi dara manā dzīvoklī. Neticēsiet, bet aizgāju pie pilsētas partijas komitejas pirmā sekretāra. 15 gadu vecumā! Gan jau, ka pats to neizdomāju, gan jau mans kāds ieteica tā darīt, taču uzrakstīju iesniegumu un aizgāju. Viņš mani nopētīja, uzklausīja un prasīja, kāpēc neatnāca kāds no vecākiem. Kad teicu, ka vecāku nav, tad sekretārs tikai nogrozīja galvu un secināja, ka esmu jauns, bet jau agri nobriedis.

Sportošanas ziņā man vislabākie gadi bija armijā, jo ne līdz tam, ne pēc tam nevarēju atļauties tik daudz ar sportu nodarboties, vajadzēja domāt par iztiku, par to, ko vilkt mugurā. No dienesta atnācu 1962. gadā, man bija tikai zābaki, šinelis, armijas forma un vēl koferis. Tas arī viss. Iestājos fizkultūras institūtā un – kā tagad atceros – jau 27. augustā, pirms vēl mācības bija sākušās, sāku strādāt par šoferi Pārdaugavā toreizējā 25. autokombinātā. Braukāju ar dažādām mašīnām, bet vislabāk bija tad, gan izvadāju pienu – no Valmieras ielas uz Bauskas ielu. Piens, krējums, kefīrs, biezpiens – tos varēju sadzerties un saēsties, cik vien sirds kāroja. Tā sāku dzīvot.

Tagad dažreiz atceros un brīnos, kā varēju izturēt tādu slodzi. Pirmajā pusgadā es gulēju četras naktis nedēļā. Viena nakts maiņa bija darbā, septiņos no rīta beidzu darbu un uzreiz dragāju uz institūtu, mācījos taču dienas nodaļā. Divas stundas peldēju, tad vēl vieglatlētika un tad tikai varēju pagulēt. Rakstura rūdīšanai un dzīves pieredzei tas viss ļoti noderēja. Tā ka nebija man laika un iespēju pievērsties nopietnai sportošanai, kaut gan man bija pirmā sporta klase slēpošanā un futbolā. (Lai varētu sekmīgi mācīties dienas nodaļā, katru gadu bija jāapstiprina esošā sporta klase specializācijā, kā arī jāizpilda vismaz 3. sporta klase trijos citos sporta veidos. Problēmu nebija. Specializācijā sporta klasi apstiprināju, spēlējot institūta izlases komandā, jo katru gadu kļuvām par augstskolu čempioniem.) Varbūt varēju spēlēt Rīgas meistarībā, taču par to man neviens naudu maksāt nevarēja, bet man vajadzēja bikses nopirkt. Braukādams par šoferi, pelnīju trīs reizes vairāk nekā tad, kad pabeidzu institūtu. Aprīlī pabeidzu institūtu, bet jau 1. maijā sāku strādāt tur, kur biju nozīmēts – Ilūkstē. Uz institūtu atbraucu tikai uz valsts eksāmeniem.

Tā ka sportošana man beidzās armijā, kur tikai basketbolu nespēlēju, jo tur nebija komandas. Dienēju es toreizējās Sverdlovskas apgabalā. Labi slēpoju, spēlēju futbolu, izbraukāju visas komjaunatnes konferences, jo biju kara daļas komjaunatnes komitejas sekretārs. Vairākas reizes mani ņēma partijā, bet tā arī neuzņēma. Kāpēc? Par savu taisnīgumu. Izsauc daļas komandieris un pasaka, ko pirms kaut kādas pārbaudes ir jāizdara un ja viss būšot, kā nākas, tad puiši dabūs atvaļinājumu. Visu izdarām, pārbaudītājiem nav, kur piesieties, bet atvaļinājuma – nav. Nākamreiz tā arī pasaku – mēs savu izdarījām, bet jūs savu vārdu neturiet. Daļas komandieris par to vairs nedeva rekomendāciju, lai mani uzņem partijā. Nākamajās reizēs atkal par kaut ko sastrīdējos un atkal paliku neuzņemts. Apgabala komjauniešu šefi bija neizpratnē – otro gadu komjaunatnes sekretārs, bet vēl nav uzņemts partijā. Mani pašu tas gan īpaši neuztrauca.

- Futbols Ilūkstē sākās ar Skredeli. Vai tā ir taisnība?

- Taisnība. Pirms tam tur bija sporta skola, taču tajā nebija futbola nodaļas, to atvēra tieši tajā gadā, kad beidzu institūtu un mani uz turieni arī aizsūtīja. Uz trim obligātajiem gadiem, ko pēc sadales vajadzēja atstrādāt. Ilūkstē atvēru sporta skolā futbola nodaļu, tad atvēru „Daugavas” sporta skolu un biju tajā pirmais direktors, sagāzu Limbažos to skolu, kur gāja bojā seši cilvēki un es gandrīz nokļuvu cietumā...

- Kā tas ir – sagāzi skolu? Cik atceramies, tad tur jumts ēdnīcā iebruka...

- ...bet es biju sporta skolas direktors. Genādijam Šitikam brālis toreiz gāja bojā. Baharevs izglābās tikai tāpēc, ka tajā brīdī bija aizgājis pie lodziņa pēc papildporcijas. Palika dzīvs arī puika, kuru atraka pašu pēdējo, viņam laimējās ar to, ka galdi virs viņa izveidoja tādu kā jumtu un ar to izglāba. Īrējam skolu, maksājam naudu, īrējam ēdnīcu, bija saslēgti līgumi ar ugunsdzēsējiem un visiem pārējiem dienestiem. Ieteicu vēl Poļiščukam, kurš bija mācību daļas vadītājs un nometnes vadītājs, lai tas ievieš parastu burtnīcu, kurā vecāki vai citi ciemiņi ieraksta visas pretenzijas un savus priekšlikumus. Bija tikai vislabākās atsauksmes. „Daugavas” sporta biedrības vadība mūs pat izvirzīja par labāko sporta nometni Latvijā. Kad sabruka tas jumts, tad teica, ka viss ir ļoti slikti...

Tā bija RER sporta nometne, atbrauca pirms tam arī vietējās komitejas šefs ar grāmatvedi un parakstījās, ka viņam ir vislabākās atsauksmes. Sabruka jumts, bet vietējā komiteja saka – mēs tur nemaz nebijām. Kā nebijāt, ja burtnīcā ir ieraksts? Ne viņi, ne mēs gāzām to jumtu, tur tajā laikā bija remonts ar nelielu pārbūvi un uz ēdnīcas jumta bija sakrauti ķieģeli un vēl kaut kas. Jumts vienā brīdī svaru neizturēja. Vēlāk noskaidroja, ka virs skolas esot lidojusi kara lidmašīna, kas radījusi vibrāciju un tā savukārt kļuvusi par pēdējo pilienu... Kāds mums ar to sakars? Trīs gadus cietumā nedabūju tikai nejaušības dēļ, jo paralēli direktora amatam strādāju vēl arī par treneri, pats tolaik biju Rīgā un tāpēc uzrakstīju pavēli, ka par nometnes vadītāju apstiprinu Poļiščuku. Viņš, nabags, dabūja trīs gadus. Trīs gadus dabūja arī celtnieks un skolas direktors.

Limbažos bija tiesa, uz kuru izsauca arī mani. Izeju priekšā, sēž bojā gājušo bērnu vecāki un man gandrīz vai jātaisnojas, it kā es tos bērnus būtu nogalinājis. Stāstu un skatos, ka tiesas ēkā visu griestu garumā iet pamatīga plaisa. Saku, lai visi paskatās uz augšu – un ja nu tagad šī ēka tūliņ sabruks, kurš tad būs vainīgs? Labi vēl, ka toreiz sporta nometnē nebija visu bērnu, tad tur būtu desmitiem līķu. Bija tikai viena futbolistu grupiņa, kurai bija turnīrs un kura vēlāk ēda vakariņas. Skats bija briesmīgs.

- Kāpēc nepaliki ilgāk Ilūkstē?

- Nostrādāju tur divus ar pusi gadus no paredzētajiem trim, man iedeva dzīvoklī pirmajā pilsētas labiekārtotajā mājā, viss tur bija labi, bet – mani pārveda darbā uz Sporta komiteju par galveno treneri futbolā.

- Kā tas iespējams – nevienam nepazīstams treneris no Ilūkstes kļūst par Sporta komitejas treneri? Tā nenotiek...

Notiek. Vēl šodien kāds piemin, ka man esot bijis baigais blats, ka laikam tas partijas sekretārs no Rēzeknes aizlicis par mani kādu vārdu... Strādādams Ilūkstē, iestājos Ļeņingradas institūtā, mani interesēja psiholoģija un gribēju to pastudēt, taču uzreiz otro augstāko izglītību toreiz nedrīkstēja iegūt un Izglītības ministrija pat rakstīja vēstuli, lai mani izņēmuma kārtā pieņem. Sadales komisijā man jau bija daži pieprasījumi palikt strādāt Rīgā, bet tad Sporta komitejas kadru daļas priekšniece teica, ka man esot labas trenera dotības un ka viņiem esot tāda informācija. Nezinu, kur viņi tādu informāciju ņēma, taču aizbraucu uz Ilūksti.

Pēc diviem ar pusi gadiem Sporta komiteja grib mani dabūt pie sevis, bet Ilūkste nelaiž vaļā – ja atradīsiet vietā citu, tad ņemiet. Nākamajā dienā atnāca vēstule ar ministra pavēli steidzami atbrīvot un 24 stundu laikā jau biju Rīgā. Kādi tur blati... Es taču nevienu nezināju un nepazinu. Sporta komitejas priekšsēdētājs toreiz bija Elsbergs un viņš izstāstīja, kāpēc uzaicināja tieši mani, jo es arī pats par to biju neizpratnē – kā treneris vēl neesmu nekas, nebiju arī izcils futbolists, es nevienu te nepazīstu. Ziniet, ko teica Elsbergs? Ka viņam tieši tādu arī vajag. Tādu, kuram šeit ne ar vienu nebūtu nekādu „čomisku” attiecību. Man bija viens lūgums – lai varētu paralēli strādāt par treneri.

- Kļuvi par baigo priekšnieku. Kā nevienam nezināmo Skredeli uzņēma futbola sabiedrība?

- Tas visiem bija baigais izbrīns. Un aizdomas, ka esmu te ticis caur baigo blatu. Nē, pat pārliecība, ka caur blatu un tikai. Saprotu, ja man tēvs vai onkulis būtu ministrs vai partijas sekretārs, bet tā – no kurienes man rasties blatam? Bija arī ironiski smaidiņi – sak, paskatīsimies, ko viņš te sadarīs... Astoņus gadus kaut ko „sadarīju". Bija arī virkne konfliktu un pats pirmais – ar tiesnešiem. Pareizāk – ar tiesnešu kolēģijas vadītāju Vasiļjevu. Konflikts bija par Miķeli Rubeni, kurš kaut kādu pārkāpumu dēļ netika iekļauts tiesnešu sarakstā uz PSRS čempionātu. Kompānija tur bija interesanta, viens otram mēģināja „iezāģēt”, lai tikai tiktu tiesāt PSRS čempionāta spēles. Rubenis atnāk pie manis, pie jauna puikas un jauna darbinieka, parunāt un lūgt palīdzēt. Pats Rubenis man lūdz palīdzēt... Aizgāju pie Elsberga, izstāstīju par sarunu ar Miķeli un teicu, ka varbūt tomēr riskējam un sūtam papildus tam sarakstam vēl arī pieteikumu uz Miķeli Rubeni. Elsbergs piekrita. Un tad tik sākās...

Tiesnešu kolēģija leca gaisā, Vasiļjevs uzrakstīja atlūgumu, bet Futbola federācijas prezidents tad bija Jūrmalas partijas komitejas pirmais sekretārs Rudņevs un viņš aizgāja pie Elsberga ar ultimātu – sak, vai nu tas puišelis te būs Sporta komitejas treneris, vai es federācijas prezidents, bet abi mēs nebūsim. Nezinu, kā Elsbergs tika ar Rudņevu galā, taču abi palikām savās vietās, bet Rubenis tiesāja. Vasiļjeva atlūgumu es parakstīju – lai iet, ja grib. Šis gadījums pacēla manu autoritāti un tas man noteikti palīdzēja strādāt turpmāk. Bija arī viens kuriozs gadījums – pēc diviem gadiem Sporta komiteja man piedāvāja dzīvokli Purvciemā, taču es attiecos. Daudzi mani uzskatīja par nenormālu cilvēku. Ziniet, kāpēc atteicos? Protams, ja es būtu zinājis, ka kādreiz būšu „Daugavā” galvenais treneris un varēšu izvēlēties dzīvokli jebkurā Rīgas rajonā, jebkurā izpildkomitejas mājā un jebkurā stāvā, tad es noteikti tā nebūtu rīkojies, bet toreiz... Man piedāvāja divistabu dzīvokli un es izrēķināju, ka nedrīkst to ņemt, jo tad netikšu no tā ārā uz lielāku nekad. Atteicos par labu cīkstonim Veļikotnijam, teicu, ka viņam kā aktīvam sportistam to dzīvokli vairāk vajag.

- Sporta komitejas treneris tajā laikā bija kā galvenais meistarkomandu uzraugs. Kā tas izpaudās?

- Kā tas izpaudās... Vispirms jau man tas ļoti noderēja turpmākajā trenera darbā, tā tas izpaudās. Man, piemēram, bija jābrauc uz visām „Daugavas” meistarkomandas pirmsspēles sapulcēm jeb uz tā sauktajām „ustanovkām”. Tagad tevi tur neviens nelaidīs iekšā, bet toreiz man tur obligāti vajadzēja būt klāt. Dažreiz Elsbergs iedeva mašīnu, bet dažreiz bija jābrauc arī ar tramvaju. Klausījos pirmsspēles sapulces Šomlai, Reinholda, Kunga, Koršunova, Bondarenko un vēl citu treneru vadībā. Atgriežos Sporta komitejā un sekretāre uzreiz ziņo Elsbergam – Skredelis ir atpakaļ. Stāstu, ko runāja, kāds būs sastāvs, Elsbergs, piemēram, prasa, kāpēc Bosijs nespēlēs. Atbildi, ka viņš ir slims. Kas viņam kaiš? Nezinu, kas kaiš, vienkārši ir slims un tāpēc nespēlēs. Nē, teica Elsbergs, tev jāzina, kas ir Vasjam Bosijam vai kādam citam, ja tas nespēlē. Pēc tam tikai uzzināju, ka Elsbergam taču tas viss bija jāziņo uz partijas komiteju un Ministru padomi, un ja nu tur viņam kāds pajautā, kāpēc, piemēram, Vasja Bosijs nav sastāvā, bet viņš nevar atbildēt, ko tad? Reiz ceļā laikam uz spēli Murmanskā tas pats Bosijs pazuda. Bija jālido caur Maskavu, viņš tur satika draugus un nokavēja lidmašīnu. Es to pat nezināju, bet mani izsauc Elsbergs un prasa – kur ir Vasja Bosijs? Kā kur – ar komandu Murmanskā! Nē, tur viņa nav, meklē, kur viņš ir.

Uz bēdīgi slaveno braucienu uz VDR, kad Smirnovam un Ulmanim noņēma sporta meistaru nosaukumus, es netiku, mani pēdējā brīdī par kaut ko izsvītroja no saraksta, jo citādi man noteikti arī būtu nepatikšanas. Un kas tad tur notika? Puiši paņēma līdzi mazliet liekas naudas, lai varētu kaut ko nopirkt, viņi nemaz neslēpa to nauda, veda krekla vai žaketes ārējā kabatā, jo cik tad tur bija – varbūt kādi 50 vai 100 rubļi. Kāds, kurš arī netika tajā sastāvā, noteikti bija paziņojis, jo pārbaude bija ļoti mērķtiecīga un perfekta. Labi, nedaudz novirzījos no temata. Par tām pirmsspēles sapulcēm man bija skaidrs – trenera runai jābūt maksimāli īsai, konkrētai un emocionālai, tai jābūt kā cīņā saucējam. Koršunovs runāja stundu, nelaiķis Zālītis aiz staba snauž, arī Sidorovs guļ, neviens īsti neklausās – kāda jēga tādai runai? Tā bija baigā skola, ko ieguvu šajās sapulcēs, to nevar nopirkt ne par kādu naudu nevienā tirgū. Lai kāds būtu treneris, taču no katra var kaut ko iemācīties. Kaut vai to, kā nevajag darīt. Paralēli trenēju. Ilūkstē man bija bērnu komandas, bet šeit jau fizkolektīvs, kas uzvarēja Rīgas čempionātā un iekļuva toreizējā 1. līgā. Uzvarējām arī 1. līgā, iekļuvām augstākajā līgā. Man radās ideja veidot jaunu komandu.

- Vai tik tā komanda nebija „Progress”? Komanda, no kuras izgāja liela daļa vēlākās „Daugavas” futbolistu?

- Tas bija „Progress” un tā bija mana ideja tādu komandu izveidot. Izdomāju, ka vajag savākt labākos un perspektīvākos jaunos spēlētājus vienā komandā un ar viņiem kā nākas pastrādāt. Nu, nevar taču būt tā, ka Latvijā nevar sagatavot meistarkomandai spēlētājus! Ar balsošanu toreiz neko nebūtu panākuši, jo komandām, kas spēlēja Latvijas čempionātā, tas bija gandrīz vienalga – „Elektronam”, „Enerģijai”, VEF, „Ķīmiķim” un citiem līderiem bija savas problēmas un rezervju gatavošana meistarkomandai tās neaizrāva. Tā kā strādāju Sporta komitejā, tad viss notika ar pavēli.

No vienas puses, klubiem, kuri nelaida uz „Progresu” jeb jaunatnes izlasi labākos jaunos futbolistus, nebija iespēju tos izmantot arī pie sevis, bet, no otras puses, mēs ar varu nevienu pie sevis nemaz neturējām. Sākumā mums bija arī daži gados vecāki futbolisti, lai sākumā jaunajiem būtu vieglāk, lai viņi drošāk jūtas. Miļevskis, piemēram, pieteicās pats. Viņš tad spēlēja RPI komandā, pienāk pie manis un saka: „Trener, es gribu spēlēt jūsu komandā.” Labi, man nav iebildumu, bet ir taču mācības RPI, institūta komanda arī spēlē augstākajā līgā un tas var radīt problēmas mācībās... Miļevskis teica, ka ar mācībām nekādu problēmu nebūs, viņš mācoties pats un pats ar mācībām tikšot galā. Tāda atbilde man patika. Miļevskis toreiz vēl īsti netika RPI sastāvā, bet kaut kas man viņā patika.

Viņš bija garš un tievs, nebija vēl stiprs uz kājām un bieži krita gar zemi. Publika tad nereti bļāva: „Trener, vai tad neredzi, ka šodien stiprs vējš, ko tu to garo tievo uzlaidi laukumā?” Kad Miļevskis sāka sists „golus”, tad tie, kas kliedza par stipro vēju, kliedza pavisam kaut ko citu. Tajā pašā laikā Deglis gluži otrādi palūdza, lai viņam ļauj republikas čempionātā spēlēt RPI komandā, jo tas viņam nākšot par labu mācībās. Atļāvu. Trenējās viņš „Daugavā”, bet spēlēja – RPI pie trenera Gusarenko. Deglis jau bija uzaicināts „Daugavā”, kuras rezervisti republikas čempionātā spēlēja pie mums, bet viņš – RPI. Kādas problēmas?

Komandu veidojām pakāpeniski, jo neesmu principa „visu un uzreiz” piekritējs. It īpaši, ja tas attiecas uz komandas veidošanu. Tādas komandas parasti ātri sabrūk un pazūd. Jāieliek pamati, jāatlasa spēlētāji. Man toreiz nepaņēmām divus futbolistu, kurus uzskatīja par labākajiem jaunatnē – Jurinu un Gačinski, turklāt Jurins bija pat PSRS jaunatnes izlases kandidāts. Abiem jau tad bija grūtības ar režīma ievērošanu un tāpēc mēs viņus neņēmām, jo mums nevajadzēja komandu tūliņ, mums vajadzēja komandu, kas labi spēlēs pēc 2-3 gadiem. Uzskatīju, ka ar viņiem neko lielu nevarēsim sasniegt un vienalga nonāksim pie tā, ka būs jāatskaita. Tiem treneriem, kuri bija neizpratnē, kāpēc šos divus neņemu, ieteicu paņemt pašiem savās komandās un tur izaudzināt par tik labiem futbolistiem, ka meistarkomanda viņiem skrietu pakaļ. Nezin kāpēc neizaudzināja.

Trenerim Veinbergam bija viens ļoti labs aizsargs, gribēju viņu ņemt „Progresā” un prasīju Laimonim, lai dot to man, uz jaunatnes čempionātu es došu tev to atpakaļ, tev pat labāk, jo viņš būs labi trenējies. Domā, ka es pats nevaru viņu izaudzināt? Tāda bija atbilde. Labi, ar varu taču nepaņemsi. Pēc pusgada prasu, kur tad palika tas aizsargs un izrādās, ka viņš aizgāja ģitāru spēlēt... Varbūt arī no manis būtu aizgājis, taču vismaz viņam būtu dota lielāka iespēja sevi apliecināt. Tamlīdzīgi gadījumi bija vairāki.

- „Progress” izveidojās un sevi apliecināja, augstākajā līgā tas pat ieņēma otro vietu un tas kļuva par Skredeļa trumpi, lai kļūtu par „Daugavas” galveno treneri...

- Ne gluži tā. 1980. gadā „Progress” augstākajā līgā ieņēma otro vietu aiz Daugavpils „Ķīmiķa”. Pirms tam mani jau trīs reizes aicināja uz „Daugavu”, bet katru reizi atteicos. Vispirms man piedāvāja iet par komandas priekšnieku. Negribu. Ja kādreiz varbūt varēšu būt par treneri, tad būšu par treneri „Daugavā”, ja nevarēšu – tātad nebija lemts. Sporta komitejas koridoros daudzi bija neizpratnē – muļķis tas Skredelis, atteicās no komandas priekšnieka vietas... Katram cilvēkam jājūt, kad kaut ko vari izdarīt. Lien cīņā tad, ja vari uzvarēt. Tad mani aicināja par otro treneri. Negāju. Tad – par vecāko treneri. Atkal negāju. Jutu, ka vēl neesmu gatavs.

Elsbergs reiz neizturēja un teica: „Skredeli, tu ko, domā, ka esi dumjāks par tiem, kas tur tagad strādā?” Pieņemsim, ka dumjāks patiešām nebiju, taču man nebija skaļa uzvārda, ar ko varētu „paņemt” futbolistus, bet kā treneris es sevi vēl neesmu pierādījis. Vēl neesmu gatavs. Pēdējo reizi man jau lika uzņemties galvenā trenera amatu un tikai pēc gadiem uzzināju, kā vispār „uzpeldēja” mans vārds. Aiziet priekšnieks uz vienu tā saukto lielo māju un viņam prasa, kas tur ar to futbolu notiek, kāpēc komanda kuļas pa otro līgu un netiek uz augšu, mainiet tik trenerus, bet tik un tā jums tur „bardaks”. Vai patiešām Latvijā nav neviena trenera? Priekšnieks laikam bija pateicis, ka ir tāds Skredelis, kurš izveidojis „Progresu”. Ak, tad tomēr ir. Nu, tad lai viņš arī iet! Partijai pretī nerunāsi... Biju ar jaunajiem futbolistiem kaut kur dienvidos un saņēmu sievas apmēram šādu telegrammu: „Mājās viss kārtībā, tikai tev ir nepatikšanas ar „Daugavu””. Nesapratu – kādas man var būt nepatikšanas ar „Daugavu”? Atbraucu mājās un tad sapratu...

- Kas „Progresam” bija tik īpašs, ka tieši tajā izauga virkne nākamo „Daugavas” līderu?

- Vispirms mēs nopietni trenējāmies. Nekādas speciālas treniņbāzes nebija, bet tomēr 2-3 reizes nedēļā mums bija divi treniņi dienā. Futbolistiem vispirms psiholoģiski vajadzēja pierast pie lielākām slodzēm. Mums bija republikas čempionāts, PSRS arodbiedrību čempionāts un vēl „Pārceltuve” – turnīrs republiku jaunatnes izlasēm. Mēs daudz spēlējām ar dažādām un spēcīgām komandām. Jācenšas pēc iespējas vairāk spēlēt ārpus Latvijas un ar spēcīgākām komandām, vajag, lai tevi „padauza” un tāpēc labi, ka pēdējā laikā mūsu jaunatnes komandām ir vairāk iespēju izbraukt uz turnīriem ārpus Latvijas. Pēc jaunatnes futbola spēlētājs ir kā jēriņš. Protams, bija rūpīga spēlētāju atlase.

- Ceturto reizi Skredelis „Daugavai” neatteica...

- Tad jau vairs nevarēju nepiekrist, jo tajā brīdī jau biju izgājis visus trenera darba koridorus – jaunatnes, Rīgas un 1. līgas čempionātu, vairāki spēlētāji no mūsu komandas jau bija „Daugavā”. Sporta komitejas sporta spēļu daļas vadītājs skaidri un gaiši pajautāja, vai negribu braukt uz BAM. Ja ne, tad jāpieņem „Daugava”... Būs slikti – „noraus galvu”... Taču vienu nosacījumu gan izvirzīju, kaut gan tas no manas puses varbūt arī izklausījās nekaunīgi – stādot mani priekšā komandai, jāpiedalās visai iespējamajai vadībai. Bija astoņi priekšnieki un seši futbolisti... Sāku ar to, ka paņēmu sev par palīgu Gusarenko, jo viņam bija daudz lielāka pieredze meistarkomandas ikdienas plānošanā. Kā sākām sezonu pirmajā vietā 2. līgā, tā pirmajā vietā arī beidzām. Priekšā bija otrās līgas finālturnīrs. Uzvarējām vairāk nekā pārliecinoši.

Atgriežamies Rīgā, bet mūs sagaida gandrīz pilna lidosta. Tagad mūsu lidosta ir moderna, bet toreiz tur bija tikai tādi stāvgaldi, pie viena no tiem ar priekšniekiem sanācām un man lika teikt tostu. „Paldies, ka man neviens netraucēja darbā,” tāds bija mans tosts... Un tad paskaidroju, kāpēc teicu tieši tā. Ja reiz esi ielicis cilvēku par treneri, tad uzticies tam, ļauj strādāt un sevi parādīt. Vai arī neliec nemaz. Ja viņš neko nevar – tad cita lieta, tad maini nost. Ne velti laikam mēdz teikt, ka trenerim, stājoties darbā, jāraksta divi iesniegumi – viens ar tās dienas datumu par pieņemšanu darbā, bet otrs bez datuma par atbrīvošanu no darba. Datumu gan jau būs, kas ieraksta... Tāds ir trenera liktenis. Nav ko staigāt apkārt, sūdzēties un raudāt. Neko tu pats vairs nevari izmainīt. Es uzreiz divus iesniegumus nerakstīju, jo neuztraucos, ka mani varētu atlaist. Man tas nebija vienalga, taču es to neuztvēru kā traģēdiju. Visi pasaules slavenākie treneri kaut reizi ir bijuši atlaisti no darba!

- Kad pirmo reizi radās domas par iekļūšanu augstākajā līgā, par to, ka tas ir iespējams?

- Dienu precīzi nepateikšu, taču kad esi pirmās līgas augšgalā, tad doma par augstāko līgu pati atnāk, tāda doma nemaz nevar nebūt. Turnīra tabulā taču skaties diezgan bieži... Man bija pārliecība, ka varam nospēlēt labi. Pirms 1981. gada sezonas Fizkultūras institūtā bija kaut kāds seminārs treneriem un mani ielūdza tajā piedalīties, pastāstīt, kā „Daugava” gatavojas sezonai. Teicu, ka mēs būsim pirmajā līgā. Mēs nemaksāsim tiesnešiem un nevienam neko neprasīsim. Redzēju, ka lielākā daļa sevī smīn – nu gan tas Skredelis muld...

Pirms starta pēc gada pirmajā līgā – līdzīga situācija. „Dušīja” mūs sākumā patiešām diezgan pamatīgi, taču mēs izturējām. Aizbraucam spēlēt uz Nikopoli, pēc pirmā puslaika ir 0:2, komanda nāk ģērbtuvē sašutusi – trener, kas te notiek?! Teicu, ka mums ir tikai viens variants – nelaižam viņus pāri centram... Un nebūs nekādu problēmu. Nevar pretinieks gūt vārtus, ja mums ir bumba, jo bumba ir tikai viena. Otrajā puslaikā – jau 2:2. Beigās nikopolieši guva trešos vārtus, taču sapratām, ka ar kliegšanu un raudāšanu neko nevar panākt, tu tikai atrauj sevi no spēles.

- Runāja, ka „Daugavā” vispār bija aizliegts apspriest tiesnešu darbību...

- Aizliegts nebija, bet nebija arī pieņemts to darīt. Kad mainījām dzīvokli no četristabu – kam mums ar sievu divatā tiki liels, meitas taču sen jau lielas un dzīvo atsevišķi – uz divistabu, tad palika pāri dažādas lietas, izcilāju arī savas pierakstu klades, sāku tās šķirstīt. Izrādījās, ka vēl tagad varu pateikt, kurš un par ko kādu sodu dabūja. Ja tu strīdies, tad tev nav laika spēlēt futbolu. Centāmies ievērot šo principu. „Daugava” toreiz taču praktiski bija Latvijas izlase un katrs gribēja tur tikt. Neviens tur neko lielu nenopelnīja, ja es savulaik nebūtu aizbraucis pastrādāt uz Irāku, tad arī neko nenopelnītu. Jā, spēlētāji dabūja dzīvokļus, viņiem bija iespēja nopirkt mašīnas, viņi saņēma vairāk nekā vidusmēra strādnieks, taču to naudu pat salīdzināt nevar ar to, kas apgrozās tagad. Tikai par atnākšanu uz komandu viens otrs kaut kur Krievijā saņem, piemēram, 100 000 dolāru. Kāpēc tad vispār jāspēlē? Var mierīgi beigt spēlēt.

Ziniet, kādas mums bija prēmijas? 40 rubļi par uzvaru... Atceros, kad vēl spēlējām to otrās līgas finālturnīru, atskrien čaļi un saka – trener, „Kotaik” spēlētājiem par uzvaru pār mums katram apsolīta prēmija 400 rubļu... Nu un tad, atbildu, mēs viņus uzvarēsim un dabūsim savus 40 rubļus, bet viņi katrs nesaņems 400 rubļus. Čaļi pasmējās un uzvarēja viņus laikam ar 5:1. Neviens man tajā laikā neticēja, kad teicu, ka mums ir tik mazas prēmijas. Tā nevar būt – par tādu naudu taču neviens nespēlē, bet no jums vēl arī neviens neiet prom.

Vēl viens mans princips bija tāds, ka visiem ir jāmācās. „Daugavu” toreiz visi priekšnieki minēja kā piemēru citām komandām, gandrīz visiem mūsu spēlētājiem bija augstākā izglītība. Tieši tāpēc no tās „Daugavas” lielākā daļa nepazuda, lielākā daļa ir futbolā – Starkovs, Miļevskis, Šitiks, Kulakovs, Ševļakovs, abi Semjonovi, Vicehovskis jaunākais, Popkovs jau bija pabeidzis institūtu Minskā...

Mēs uz pirmssezonas treniņnometnēm Sočos ņēmām līdzi divus pasniedzējus – anatomijā un fizioloģijā, kā arī svešvalodā. Skaidrs, ka dažreiz futbolisti lūdzās, lai atceļ nodarbības, teica pasniedzējam, lai parunā ar treneri, bet tagad, kad viņi visi sabrauc pie manis 29. decembrī uz dzimšanas dienu – tā jau ir tāda tradīcija, tad visi vienmēr pasaka paldies, ka spiedu viņus mācīties. Toreiz bija ļoti grūti, bet toties tagad mēs varam to novērtēt. Ja pēdējā dienā pirms spēles kāds teica, ka kaut kas sāp un nevar trenēties, tad zināja, ka sākumsastāvā nebūs. Miļevskis reiz par to izbrīnījās un tāpēc reti kurš teica, ka kaut kas nedaudz sāp arī tad, kad patiešām sāpēja.

- Kā Skredelim izdevās tikt uz pieņemšanu pie paša Pugo – tas laikam arī ir interesants stāsts...

- Izdomāju, ka man pie viņa jātiek. Kas man var atteikt un kāpēc? Piezvanu uz partijas centrālo komiteju, saku, kas tāds esmu un lūdzu nodot Pugo, ka gribu, lai viņš mani pieņem. Man nav nekādu personīgo jautājumu, vajadzēja izstāstīt par spēlētāju vēlmēm, pastāstīt, kas notiek komandā, jo viņam taču ir tikai tā informācija, ko viņam pienes. Man, piemēram, daudzi pārmet, ka mēs nevaram nopirkt vietu augstākajā līgā. Pugo mani pieņēma un mēs labi parunājām. Vietu augstākajā līgā, viņš teica, mums nevajag pirkt, ja varat – spēlējiet, ja ne, tad spēlējiet labi pirmajā līgā. Atnāku uz Sporta komiteju, bet tur jau visi zināja, ka biju pie Pugo, visi gaida, lai stāstu, kāda tad bija saruna. Nomierināju – sak, es par jums neko sliktu neteicu...

Gandrīz kadru sestdienu gāju uz Ministru padomi pie Rubeņa, viņš bija ieviesis sēdes sestdienās. Sēdēju koridorā un gaidīju, kad beigsies sēde. Neticēsiet, bet pat tos 40 rubļu prēmiju mēs nevarējām izmaksāt, jo toreiz bija reglaments, ka prēmiju drīkst maksāt tikai no naudas par ietirgotajām biļetēm. Uzrakstījām vēstuli, ka „Daugavas” stadionā nav jumts, ka mums ir bieži vien slikti laika apstākļi, ka tāpēc cilvēku nav tik daudz. Maskavas priekšnieki uzliek savu vīzu, bet mūsu pašmāju – ne. Jāiet runāt pie Rubeņa...

- Starp citu – kāpēc gandrīz neviens spēlētājs patiešām negāja prom no „Daugavas”, kāpēc bija tikai daži mēģinājumi?

- Miļevski centos atrunāt no aiziešanas uz Maskavas „Spartaku”. Bija sezonas vidus un nevajadzēja viņam tur iet. Miļevskis patiešām bija „Spartaka” futbolam piemērots, taču viņam vajadzēja iet rudenī, lai var mierīgi iepazīt komandu, pierādīt, kas esi, sagatavoties sezonai u.t.t. Žeņa gribēja uzreiz un viņu varēja saprast – ja nu pēc tam vairs neaicina? Tas taču bija „Spartaks”. Uzlaiž Miļevski laukumā, bet viņam neviens nedod bumbu. Zvana un saka, ka gribot nākt atpakaļ. Labi, teicu, tikai vispirms raksti vēstuli avīzei un apskaidro līdzjutējiem, kāpēc brauc atpakaļ. Kaņiščevs aizbrauca uz „Zenītu”, bet arī atbrauca atpakaļ.

Ja paskatāmies tā laika sastāvu, tad mums nebija neviena spēlētāja no augstākās un lielākā daļa spēlētāju bija savējie – Latvijas spēlētāji. Paprasījās Pačko un Ševļakovs, vēlāk Anaškins atnāca.

- Bija divas sezonas, kad „Daugavai” vajadzēja būt augstākajā līgā. Bet nebija. Un līdz šai dienai nevar saprast, kāpēc tā notika, līdz šai dienai klīst runas, ka „Daugava” nemaz negribēja tikt augstākajā līgā, ka pat esot pārdevusi tādu iespēju... Kāpēc tad neizdevās tikt augstākajā līgā? Vai šodien Skredelim ir atbilde uz šo jautājumu?

- Nav man izskaidrojuma, ir tikai pieņēmumi, taču skaidri zinu, ka mēs visi gribējām spēlēt augstākajā līgā. Ja būtu tā, ka pēc neizprotamas netikšanas augstākajā līgā puse komandas būtu aizgājusi prom, tad varētu runāt, ka negribējām tikt augstākajā līgā. Domājat, ka nevienu nekur nesauca? Ševļakovu, piemēram, ļoti sauca uz CSKA. Viņš jau gandrīz piekrita, bet tomēr, pats būdams maskavietis, neaizgāja.

1985. gadā, kad pirmo un vienīgo reizi bija izdomāts pārejas turnīrs, bija divas augstākās līgas komandas – Baku „Ņeftči” un Odesas „Černomorec” – un divas pirmās līgas komandas – „Daugava” un CSKA. Pirmajā spēlē ar 1:0 uzvarējām CSKA. Abas augstākās līgas komandas savā starpā nospēlē neizšķirti – nevienam nebūtu nulle. Dažas minūtes pirms spēles pie mums ģērbtuvē pēkšņi ar visu savu svītu ienāca Pugo. Labi, ka viņš nedzirdēja, ko teicu komandas priekšniekam Androsovam par šādu vizīti... Sākumā pat nodomāju, ka tas ir veiksmīgs joks, bet tad skatos – patiešām ienāk. Pēc spēles viņš atkal ienāca un novēlēja tā turpināt. Ja būsiet uz katru spēli, atbildēju, tad mēs vinnēsim. Viņam tajā laikā Maskavā bija kaut kāda sanāksme un uz pārējām spēlēm Pugo netika. Kas zina, varbūt viņa klātbūtnes mums arī pietrūka...

Spēlē ar Odesu mums bija liels pārsvars, bija vairākas izdevības gūt vārtus, Aleksejenko pat izgāja viens pret vārtsargu, bet mača beigās nesapratās Kulakovs ar Ševļakovu un – 0:1... Pat neizšķirts mums būtu derējis, jo nākamajā spēlē Baku un Odesa neko nevarētu rēķināt, kādam no viņiem vajadzētu uzvarēt. „Černomorec” treneris Prokopenko bija bāls – tāds, it kā viņš būtu zaudējis nevis mēs. Lai mēs, komanda no pirmās līgas, tiktu garām divām augstākās līgas komandām, bija vajadzīga vai nu sportiskā veiksme, vai bija krietni labāk jāspēlē.

Pēdējai spēlei vairs praktiski nebija nozīmes, jo viss jau bija izrēķināts un arī komanda jau bija salauzta. „Paveicās” jau ar to vien, ka vienīgo reizi bija tāds turnīrs, pirmo līgu mēs taču uzvarējām pārliecinoši gan savā zonā, bet divpadsmit labāko komandu finālturnīrā.

- Labi, tad bija tas nelaimīgais pārejas turnīrs, bet nākamajā sezonā atkal visi runāja, ka „Daugava” jau ir augstākajā līgā, jūsu pārsvars sezonas vidū bija tik liels, ka jautājums visiem bija tikai viens – kurš ieņems otro vietu? „Daugava” palika trešā...

- Nākamajā gadā Meksikā bija pasaules čempionāts un man bija iespēja treneru grupā turp aizbraukt. Viens neizlēmu, sanācām kopā komandas vadība un treneri, jautāju, kā man rīkoties. Nolēmām, ka jābrauc. Tad man kā vienīgajam no PSRS piedāvā aizbraukt uz Spāniju pieredzes apmaiņā. Tagad, ar savu tagadējo prātu, es noteikti nebrauktu, bet toreiz... Aprunājos ar komandu, mums tobrīd bija laikam 9 punktu pārsvars, turklāt toreiz par uzvaru deva divus nevis trīs punktus. Puiši teica, lai braucu vien, kas gan te var notikt. Braukāju pa Spāniju, pa virslīgas klubiem, bet prāts nemierīgs – viens zaudējums, otrs zaudējums, tad neizšķirts, atkal zaudējums...

Atgriezos no Spānijas un mums palika viens izbraukums – uz Dušanbe un Taškentu. Neizšķirtu limits (komandas saņēma punktus tikai par 12 neizšķirtiem – red.) mums jau bija izsmelts, bet situācija turnīra tabulā bija tāda, ka vajadzēja pārvest divus punktus. Tātad – vismaz vienā spēlē jāuzvar. CSKA baidīja visus ar iesaukšanu armijā, ja zaudēs „Daugavai”, bet Lančhuti braukāja ar naudu. Dušanbe nospēlējām 3:3, visu laiku būdami vadībā. Lai tajā laikā iesistu „Pamiram” viņa laukumā trīs vārtus... Kaut kam bija jānotiek. Bet – trīs vārtus arī ielaidām. Dušanbe stadionā ir slikts apgaismojums, mūsu vārtsargam Kulakovam ir pašvaka redze un tāpēc viņš to trešo bumbu arī ielaida. Punkta nav. CSKA draudēja iesaukt no „Pamira” vairākus spēlētājus armijā, ja tikai tas mums zaudēs, „Pamirs” nezaudēja, bet armijā futbolistus tik un tā paņēma. Taškenta savukārt nedrīkstēja pati zaudēt, jo citādi tā varēja izkrist uz otro līgu. Iesitam „golu”, bet baltkrievu tiesnesis Žuks to neieskaita. Sitiens, mājinieku vārtsargs atvaira bumba, bet mēs to iesitam vārtos. Neviens nevar saprast, kāpēc neskaita un kā tur var būt aizmugure. Pēc spēles prasu Žukam, kas par lietu, un ziniet, ko viņš atbild? „Es biju pārliecināts, ka jūs vēl iesitīsiet...” Bez komentāriem.

Dušanbe bijām tā izšāvušies, ka Taškentas karstumā pietika spēka tikai pirmajam puslaikam. 1:0 mēs būtu noturējuši, bet iesist vēl vairs nebija spēka. Pietrūka droši vien arī meistarības. Var likt kopā visādus gadījumus un notikumus, kas it kā objektīvi attaisno mūsu netikšanu augstākajā līgā, bet laikam jau tam visam apakšā bija arī vēl kas – proti, laikam jau tomēr vēl nebijām nobrieduši augstākajai līgai, ja reiz tādā situācijā tur netikām. Viena lieta ir regulāri būt pirmajā līgā trijniekā vai piecniekā, bet pavisam kas cits – uzvarēt tajā. Bet visas tās sarunas par negribēšanu un pārdošanu... Smieklīgākais un reizē skumjākais, ka pat šodien daži bijušie spēlētāji runā, ka mēs gribējām negodīgi tikt augstākajā līgā un tāpēc netikām. Līdz 1987. gadam ieskaitot, mēs gribējām un reāli varējām tikt augstākajā līgā. Godīgi. Vispār jau es neatceros tādu gadījumu, kad komanda, kas vienu gadu netiek augstākajā līgā, otro gadu atkal netiek, vēl arī trešajā gadā nevis cīnās par palikšanu pirmajā līgā, bet gan atkal iet uz augstāko līgu. Tālāk gan komanda jau bija izšāvusies.

Kas nekaiš tagad spēlēt Latvijas čempionātā, te jau ar zirgu var aizbraukt uz spēlēm. Bet tad mēs vienu dienu spēlējam Maskavā, bet jau pēc trim dienām – Habarovskā vai Taškentā. Mums čempionātā bija 46 spēles! 1988. gadā es jau biju noguris no spēlētājiem un viņi jau bija noguruši no manis, labākie gadi daudziem jau arī bija pagājuši. Vēl sezonas laikā brīdināju vadību, ka pēc pēdējās spēles jau jābūt zināmam jaunajam trenerim. Man vajadzēja atvilkt elpu. Ja es pēc tam vēl būšu vajadzīgs, tad nākšu atpakaļ, ja nebūšu – nenākšu un nebūšu apvainojies.

- Armands Krauliņš stāstīja, ka Irākā ar jums abiem esot gājis interesanti...

- Var teikt, ka arī interesanti... Krauliņam nepaveicās, jo cik tad viņš tur paspēja pastrādāt, kamēr es strādāju jau otro gadu. Sākās karš. Sēžam ar Armandu viesnīcā un pēkšņi kāds ārā sāk šaut no automāta. Armands zibenīgi izslēdza gaismu, lienam pie loga skatīties, taču apkārt ir tumšs un neko neredz. Otrā rītā uzzinām, ka braukusi armijas mašīna, kādā pagalmā karavīri pamanījuši kaut kādu aizdomīgu rosību un sākuši šaut. Liela bēda – dažus apšāvuši... Pašā Bagdādes centrā ir televīzijas tornis un kara sākumā ap to sadzina stabiņus, novilka visparastāko drāti un arābiski uzrakstīja, ka šeit nedrīkst iet. Tiklīdz kāds kāpj pāri drātij – tā šauj nost. Kādus desmit nošāva un tad gan vairs neviens negāja.

Irāka bija ienesīgākā vieta no visām, kur esmu strādājis. Tagad tie 500 dolāri, ko saņēmu, liekas smieklīgi, bet tad... Viens ASV dolārs toreiz maksāja apmēram 170 mūsu rubļus. Es jau to naudu nemaz nevarēju izņemt, jo tā ienāca Maskavā, vajadzēja stāvēt divas dienas rindā, lai pie tās tiktu. Kaut kas sakrājās, citādi būtu iztērējis. Irākā sagaidīju un nosvinēju 50 gadu jubileju, uzaicināju turp abas meitas par savu naudu, ko daudzi nevarēja saprast – kāpēc jābrauc uz ārzemēm pelnīt naudu, lai tādus tēriņus taisītu? Man tas likās svarīgi, lai ģimene jubilejā būtu kopā, turklāt kad vēl manas meitas būtu tikušas uz Bagdādi. Līgumu Irākā pārtraucu sakarā ar karu, citādi būtu vēl pastrādājis, jo futbols tur ir lielā cieņā.

- Latvijā Skredelim vairs piedāvājumu nebija, ka vajadzēja braukt uz Ukrainu?

- Bija juku laiki, nevarēja īsti saprast, kas un kā būs, bija tāda komanda „Olimpija”, līdz sezonas beigām kaut kā dzīvību novilkām un ar to viss beidzās. Aizbraucu uz Zaporožji. Pirmais riņķis jau bija aizvadīts un „Metalurgs” atradās 9. vietā, bet finišējām 7. vietā. Tajā laikā viņiem bija diezgan grūti ar naudu, varēja paņemt tikai futbolistus, kas spēlē Ukrainas pirmajā līgā. Pirmā līga ir pirmā un augstākā ir augstākā jebkurā valstī – vai tā būtu Spānija vai Latvija. Teica, ka esot labi spēlētāji un mēs kādus piecus paņēmām. Pirmajā līgā viņi varbūt arī bija labi. Es tajā laikā, izņemot vietējo ukraiņu naudu, saņēmu vēl tikai 100 dolārus, ko varēju atsūtīt mājās. Ukraina ir futbola valsts, to nemaz negribu apšaubīt, taču viena lieta tur ir jocīga – viņiem ir kaut kāda īpatnēja matemātika futbolā... Atbrauc uz Zaporožji viena komanda un tās treneris man saka: „Skredeli, jūs mums par pagājušo gadu esat parādā divus punktus!” Bet manis taču te pagājušajā gadā nebija, kā es varu būt kādam kaut ko parādā?! Tamlīdzīgi gadījumi bija vairāki.

- Kāpēc Skredelis nekļuva par pirmo Latvijas izlases galveno treneri? Tas taču būtu tikai loģiski, bet izskatījās, ka nemaz īpaši nelauzies uz to vietu?

- Nemaz nelauzos. Ar mani neviens par šo tematu nerunāja, bet pats es īsti nebiju pārliecināts, kā var kaut ko izdarīt. Bija pārāk daudz neskaidrību gan par naudu, kā komanda dzīvos un strādās, gan par citām lietām. Tika izsludināts konkurss, taču es tajā nepiedalījos un bija tikai divi kandidāti – Zahodins un Gilis. Abi esot sarunājuši balsot viens par otru, ja kāds vinnē – tad otru ņemam par palīgu. Zahodins vēlāk bija ļoti dusmīgs, ka Gilis viņu nepaņēma par otro treneri. Es laikam tajā situācijā īsti nenoorientējos, es jau biju vairākus gadus izlases – „Daugavas” – galvenais treneris, man tas vairs nebija nekas jauns. Kad Starkovs kļuva par vecāko treneri, tad viņš mani palūdza braukt līdzi uz spēlēm, lai varētu tās kopā analizēt un apmainīties domām. Ja būtu piedāvājumi, tad būtu ar mieru arī tagad vēl kādam palīdzēt. Ir ar ko padalīties. Taču neviens nelūdz. Nacionālajā izlasē viņiem tāds varbūt nemaz nav vajadzīgs, bet ir arī citas izlases.

Ja trenerim nav pārliecības, ka viņam var noderēt Skredeļa padoms, tad lai viņš strādā. Un kāpēc nevarētu izmantot Gusarenko pieredzi? Neesam mēs vairs jauni, bet ar galvu mums vēl viss ir kārtībā. Brīžiem liekas, ka mūsu treneri cenšas atkal un atkal izgudrot velosipēdu. Man vēl tagad dažreiz prasa, vai negribu atkal pastrādāt par treneri, vai tad galva vairs nemaz nestrādā. Strādā galva, tā man tagad ir gudrāka nekā bija agrāk, tagad ir nākusi klāt dzīves gudrība un pieredze, taču es negribu strādāt par treneri nabadzīgā komandā. Ne tāpēc, ka pats neko nenopelnīšu, bet tāpēc, ka neko nevarēšu izdarīt. Ja spēlētājs spiests kājām iet uz treniņu, ja viņam pat tramvajam vienmēr nav naudas, ko tad tas gudrais treneris viņam palīdzēt un iemācīt? Viņam prāts aizņemts ar pavisam citām lietām nevis ar futbolu. Ļoti labas atmiņas man ir par darbu Daugavpilī ar „Lokomotīvi”. Apstākļi nekādi īpašie nebija, taču tur bija kārtīgi cilvēki, viņi interesējās par komandu un iespēju robežās par to rūpējās. Viņi – rūpnīcas direktoru ieskaitot – dzīvoja tai līdzi. Ja ir tāda attieksme, tad var šo to arī pieciest. No tās komandas izgāja vārtsargs Fjodorovs, Pučinsks, Molotkovs, Novikovs... Par mūsu autobusiņu daudzi smējās, bet mēs ar to braucām uz spēlēm un daudzus uzvarējām.

- Vai Skredelis šodien skatās futbolu kā treneris, vai bieži salīdzini šodienas komandas ar to „Daugavu”, kuru pats veidoji un kas bija „tautas komanda”?

- Futbolu skatos daudz un dažādos līmeņos, pat futbolu telpās skatos. Visām mūsu komandām – gan klubiem, gan visām izlasēm – ir viena kopīgā lielākā nelaime – tās nav iemācītas spēlēt uzbrukumā. Aizsardzībā un vidējā līnijā viss ir puslīdz normāli, bet pie pretinieka soda laukuma neko nevaram. Ar ko savā laikā izcēlās „Daugava”? Vissarežģītākais ir tieši uzbrukums un šeit ir visvairāk jāpiestrādā. Arī labu aizsardzību nav viegli izveidot, taču nedrīkst aizmirst par uzbrukumu, nesaprotu es tos trenerus, kuri futbolistu 20-22 gadu vecumā pēkšņi liek vidējā līnijā vai aizsardzībā, kaut gan tas visu laiku bijis uzbrucējs. Tā jau uzbrucējus sauc par „deficīta preci”.

- Latvijas izlase ar pretuzbrukumu futbolu tika Eiropas čempionāta finālturnīrā...

- Es jau nemaz šādu taktiku nenoliedzu, runa ir par kaut ko citu – par uzbrukumu kā tādu. Treneri pie uzbrukuma slīpēšanas par maz piestrādā. Ir kolektīvais treniņš, bet jāstrādā arī ar katru atsevišķi. „Daugavai” bija sezonas, kad tā vismaz 4-5 vārtus guva dažu sekunžu laikā. Kulakovam ir bumba, viņš to ievada spēlē un pēc 18-20 sekundēm mēs jau gūstam vārtus. Šajā laikā vēl vispār vajag aizskriet līdz laukuma otram galam, bet ir vēl arī pretinieks, kuru vajag apspēlēt. Cik ilgs laika pagāja, kamēr tas viss tika noslīpēts...

Bēdīgi, bet lielākā daļa mūsu treneru negrib mācīties un pilnveidoties, viņi domā, ka jau visu zina. Tiklīdz tā sāc domāt, tā viss – maini profesiju, jo treneris vairs neesi. Treneris nekad nevar visu zināt, trenerim ir vienmēr jāmācās. Agrāk bija tā, ka tev bija jāraksta plāni un tos vajadzēja apstiprināt. Braucām pie Lobanovska, Sadirina, Malofejeva... Katram trenerim ir kāds knifs, ko nevar atrast nevienā mācību grāmatā, ko nevar nopirkt nevienā tirgū. Tikai skatīties treniņu arī ir par maz, vajag aprunāties ar treneri, paskatīties viņa pierakstus. Divas reizes braucu pie Lobanovska, pie viņa es savu velosipēdu izdomāju desmit reizes ātrāk nekā to būtu izdarījis pats. Daudzi neticēja, kad stāstīju, kā mēs ar Lobanovski strādājām. Tiko sāku strādāt ar „Daugavu”, tā aizbraucu pie Lobanovska vispirms uz Leselidzi, bet tad uz treniņnometni Užgorodā. Tur bija interesants skats – blakus laukumos notiek pārbaudes spēles, bet gandrīz visa publika ir pie laukuma, kur trenējas Kijevas „Dinamo”.

Izrunājāmies, Lobanovskis man daudz, ko parāda un izstāsta, taču viņš saprot, ka man daudz, kas nav skaidrs no stāstītā. Labi, ņem un lasi. Pēc treniņa – atkal pārrunas. Man atļāva nofotografēt visu literatūru, esmu to devis dažiem citiem mūsu treneriem, zināju, ka nekas viņiem uzreiz nebūs skaidrs un tāpēc lūdzu, lai pasvītro neskaidrās vietas, lai tad mēs kopā varētu tās apskatīties. Kad viens man pateica, ka viņš ir izlasījis un viņam nav jautājumu, tad bija skaidrs, ka tas nekad nebūs treneris. Un nav arī, tāpēc uzvārdu nav vērts saukt. Otro reizi aizbraucu pie Lobanovska, kad jau biju pārbaudījis treniņu režīmus „Daugavā”, kad man jau bija skaidrs, ko mēs varam un ko nevaram. Vēl vienu nedēļu izgājām cauri Lobanovska pierakstiem. Viņam bija diezgan nesalasāms rokraksts, tāpēc sākumā nebija viegli visu saprast. Nekur citur es tādas gudrības nebūtu ieguvis un vai vispār būtu kaut ko futbolā sasniedzis. Biju divos pasaules čempionātos – 1982. un 1986. gadā, taču tās nebija tūrisma grupas, kur iedzeram aliņu, apskatāmies, kā publika priecājas, pa pilsētām izstaigājamies un tad noskatāmies futbolu.

Tās bija treneru grupas, kurā bija 20 speciālisti, skatījāmies un konspektējām katru spēli, bet tad vakarā kā skolnieki sēdējām klasē un katram bija jāstāsta, ko redzējis, ko interesantu pamanījis. Pamēģini tikai stāstīt pekstiņus, ja klausās gandrīz tikai augstākās līgas komandu treneri, tad tiksi uzreiz izsmiets. Sēdi, klausies un brīnies – kā viņš to vai to pamanīja, bet es neredzēju? Nākamreiz būs šai niansei jāpievērš uzmanību. Kāds cits savukārt varbūt nemanīja to, ko es saskatīju. Tā arī bija liela skola. Un tagad saliksim visu kopā – vairāki gadi Sporta komitejā un piedalīšanās pirmsspēles sapulcēs pie tik dažādiem treneriem, piedalīšanās viņu treniņnometnēs, tad paša darbs „Daugavā”, tad tikšanās ar Lobanovski, pasaules čempionātu skola, Sadirina un Sjomina padomi... Tā veidojās pašreizējā pieredze.

Man nav saprotams tas darba apjoms, ar kādu šodien strādā mūsu komandas. Apstākļi tagad ir nesalīdzināmi labāki, bet darbs... Ļoti šaubos. Mēs savulaik braucām uz turnīru Novorosijskā, kur bija tāds laukums, ka lietus laikā kājas iegrima līdz potītei. Neviena cita pirmās līgas komanda turp nebrauca, bet mēs – braucām. Smagi apstākļi norūda raksturu, gribasspēku, cīņassparu un tā arī teicu puišiem, kuri kurnēja par piedalīšanos tajā turnīrā. Laikam kaut kas no Suvorova gudrībām, bet tā tas taču ir.

Mēs braucām uz Ferganu, kurp arī pirmās līgas komandas nebrauca, tie nebija Soči un tur neauga palmas, taču uz Sočiem mēs varam atbraukt pēc sezonas – atpūsties. Darbam Fergana bija piemērotāka. Tikai siltumnīcas apstākļos nekas neizaugs. No rīta noskrējām trīs kilometrus, tad bija treniņš, bet vakarā vēl viens treniņš. Valmierā pašā vakarā vēl bija baseins. No rīta nereti Valmierā – tur parasti treniņnometnes „Daugavai” bija ziemā – bija sniegs līdz ceļiem, skrējiena laikā puiši ik pēc simts metriem mainījās, kurš būs pirmais, jo nekādas takas sniegā vēl nebija.

Nesaku, ka vajag visiem obligāti radīt spartiskus apstākļus, ka tagad viss ir slikti un ka nevajag labus apstākļus. To visu vajag, taču darba režīmam ir jābūt pavisam citam. Esmu diezgan daudz no malas pavērojis, kā komandas gatavojas sezonai un man ir, ar ko salīdzināt...

Piekrītu, ka izlases iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā ir ļoti liels treneru un spēlētāju kolektīva panākums, taču – izlase kopš neatkarības atgūšanas ir aizvadījusi apmēram simts spēles un gandrīz visas no aizsardzības. Tā ir briesmīga komanda, kas prot nosargāt savus vārtus un veidot bīstamus pretuzbrukumus, jo tai priekšā ir spēlētāji, kas var aizskriet un iesist. Ja tāda komanda panāk 1:0, tad uzvarēt to gandrīz nav iespējams. Un ja nu priekšā vairs nav neviena, kas var aizskriet vai ja skrējēji nav formā? Jāsāk mācīties spēlēt savādāk. Valsts izlases līmenī mēs varbūt nekad nespēlēsim atklātu futbolu, bet tik un tā jāsāk spēlēt savādāk. Daudzveidīgāk.

- Tagad darbs pie rakstāmgalda laikam ir mierīgāks nekā bija trenera darbs...

- Aizeju uz futbolu un parasti cenšos sēdēt viens, es arī „Daugavā” parasti sēdēju tribīnē, jo man nevajadzēja skraidīt gar laukumu un bļaustīties, no augšas viss bija redzams labāk. Cenšos, lai man neviens netraucē skatīties, aizmirstu nereti, ka esmu skatītājs, sāku jau domāt, ko un kā varētu pamainīt, lai spēlētu savādāk un labāk... Pašreizējo darbu vispār nevar salīdzināt ar trenera darbu. Varu atļauties līdz deviņiem pagulēt.

- Vai tev kāds no jaunajiem treneriem prasa padomus? Bieži esi redzams sarunājamies ar Ēriku Grigjanu...

- Nevienam neesmu atteicis padomu, taču žēl, ka tik maz to prasa. Pat dīvaini. Bet Ēriks ir malacis, viņam jākļūst par labu treneri, jo viņš grib mācīties, viņš arvien grib kaut ko uzzināt un noskaidrot. Paskataties, kāda šodien Latvijā ir situācija ar treneriem un kas trenē virslīgas klubus – puse ir ārzemju treneri. Jā, labi, ir pieredzējušais Zeļkevičs, bet pārējie? Vai tad mūsu treneri ir sliktāki? Es to nezinu, jo viņi laikam nemaz negrib sevi apliecināt, viņiem laikam nav veselīgu ambīciju, viņiem laikam tāpat ir labi. Varbūt no malas izskatos nepieejams cilvēks, varbūt ar jūsu abu palīdzību sludinājums jāliek avīzē, ka ir tāds treneris Skredelis, kuram ir jūra visādu materiālu par futbola komandas un futbolistu trenēšanu, un ka šis treneris Skredelis gatavs ar tiem un ar savu pieredzi padalīties. Par velti! Interesanti, vai kāds atnāktu? Nesaku, ka ir jādara tikai tā, ka iesaka Skredelis, bet tu pajautā, ieklausies un paņem to, ko uzskati par vajadzīgu tieši tavai komandai vai konkrētiem spēlētājiem. Jā, bet, lai paņemtu to, ko vajag, ir jāzina, ko vajag – tur jau tā nelaime... Cik reizes neesmu teicis, ka nevajag pārrakstīt un vairākas reizes pārlasīt grāmatas, jums pašiem jāizdomā tādi vingrinājumi, kas tavā komandā attīsta to, kas visvairāk neiet.

- Vai tā ir taisnība, ka Skredelis reiz esot teicis, ka Starkovs nekad nebūs labs treneris?

- Tā es neteicu. Es teicu savādāk, taču kāds laikam gribēja, lai pasalku tieši tā. Tas bija 1988. gadā, kad gadījās strīds par to, kurš manā vietā pārņems „Daugavas” vadīšanu. Viens – vai tikai tas nebija jūsu kolēģis Karpuškins – ieteica Starkovu. Tad es arī izteicos, ka kamēr Starkovs nav sācis strādāt par treneri, tikmēr es nevaru pateikt, vai viņš būs treneris. Esmu to teicis arī Starkovam pašam. Sākumā man likās, ka Starkovs ir par maz emocionāls, bet trenerim ir jāprot pacelt komandā emocijas, treneris nedrīkst visu laiku runāt vienā intonācijā. Vienreiz izbraukumā biju ienācis ģērbtuvē, paklausījos un sapratu, ka Starkovs mācās, mainās un kļūst savādāks. Man par lielu prieku šodien Starkovs ir galvenais treneris Krievijas populārākajā komandā „Spartak”, kas ir viņa darba nopelns un mums visiem par to jābūt lepniem, jo viņš ir Latvijas futbola audzēknis. Nedrīkst visu laiku bārt, bet nedrīkst arī visu laiku dot šokolādi.

Vienā „Daugavas” treniņā mums saplūcās brāļi Vicehovski. Nebāros, tikai apturēju nodarbību un pateicu – katram simts rubļi nost. Turpinām treniņu. Pēc treniņa, ja gribat, sarunājiet kaut kur pie ezera vietu un izkaujaties, bet mēs aiziesim paskatīties. Man nekādu iebildumu, bet – tikai ne treniņa laikā. Pēc divām stundām atnāk jaunākais no brāļiem un saka, ka viņš esot bijis vainīgs, ka lai brāli nesodot. Nu, labi, ja gribi, tad atdot viņam tos simts rubļus, bet tev mēs simtnieku noņemsim tik un tā. It kā sīkums, bet no tamlīdzīgiem sīkumiem veidojas komanda.

Braucām uz Zvejnieku svētkiem Rojā, tur gribēja, lai mēs arī uzspēlējam, šoferis dzīvoja Vecmīlgrāvī, kur mita toreiz Kulakovs un Starkovs. Autobuss atbrauc, bet šo abu nav. Nekad nevienu negaidījām un aizbraucām. Nākamajā dienā atnāk abi un stāsta, ka autobuss esot braucis pa citu ceļu un ar šoferi bijām sarunājuši. Labi, tad paņemiet no šofera tos simts rubļus, ka viņš nepareizi brauca – jūsu taču autobusā nebija.

Vēl labāk sanāca manam palīgam Gusarenko. Braucām uz Gomeļu, bet visas spēlētāju kartiņas bija pie Gusarenko. Nav Gusarenko. Braucam prom. Gomeļā viņš pie viesnīcas mūs jau gaida – atbraucis ar savu mašīnu. Dusmīgs. Esot domājis, ka mēs brauksim pa citu ceļu... Kāpēc to visu stāstu? Lai saprastu, kāda „Daugavā” bija kārtība un tā attiecās vienādi pilnīgi uz visiem. Trenera darbs nav tikai komandas trenēšana, tas ir daudz plašāks darbs.

- Kāpēc futbolā ir tik maz latviešu?

- Neviens jau viņiem neliedz to spēlēt, taču laikam ir kaut kādi objektīvi iemesli, kāpēc viņu tajā ir tik maz. Turklāt tā ir vienīgā sporta spēle, kas nenotiek zālē, ziemas turnīri un pārbaudes spēles hallēs neskaitās. Tas arī varbūt ietekmē. Neviens treneris taču neatteiks latviešu zēnam, ja viņš nāks trenēties, neviens normāls treneris nedzīs prom latviešu spēlētāju un neatstās to malā, ja viņš būs labākais. Cita lieta, ka lielākā daļa treneru ir krievu treneri un tas nevar neietekmēt, ja klasē, piemēram, neviens neiet trenēties futbolā, tad tas arī citiem nepielīp. „Daugavā” bija Drupass, Deglis, Gultnieks, agrāk bija Skadats, Ulmanis, Liepiņš, Zālītis, Dreimanis, Andžāns, Āboltiņš, tagad ir Verpakovskis, Zakreševskis, Rubins, Štolcers, pavisam nesen vēl spēlēja Linards, Bulders, Ērglis un Sproģis. Tā proporcija ir palikusi apmēram tāda pati. Treneris Laimonis Veinbergs savulaik mēģināja izveidot tikai latviešu komandu, taču tā diemžēl sen vairs nepastāv. Miļevskis, starp citu, arī nav krievs... Liekas, ka daudziem latviešu futbolistiem pietrūkst uzņēmības un rakstura. Vai tad kāds liedza daudz vairāk sasniegt brāļiem Sproģiem, bija tāds labs aizsargs Micītis, bija vēl virkne labu spēlētāju, bet viņi sevi pilnā mērā tā arī neatklāja. Diezin vai te drīkst vainot tikai treneri.

- Vai piekrīti, ka labs otrais treneris ne vienmēr var būt labs galvenais treneris? Konkrēti – runa ir par Juriju Andrejevu. Ko vari par viņu teikt kā par Latvijas izlases galveno treneri?

- Tā ir tīrākā psiholoģija. Savulaik es aizbraucu kaut kur prom un tad „Daugavā” manā vietā palika Gusarenko. Viņš nav par mani dumjāks, bet dažās lietās arī gudrāks, taču... Komanda viņu tā arī uzņem – kā otro nevis galveno treneri! Domāju, ka Andrejevam tagad pēc Starkova ir tas pats. Man vienmēr bija bažas, ka tikai kaut kas nenotiek bez manis. Pirmo treniņu pēc atgriešanās komandā es nekad nevadīju, vienkāršiem pastaigāju un paskatījos, kas notiek, kāds noskaņojums komandā, kāda elpa.

Andrejevam ir vēl grūtāk nekā bija Gusarenko, jo Jurijs visu laiku ir bijis otrais treneris un ļoti labs otrais treneris, kas, starp citu, arī ir milzīga vērtība un ko daudzi neprot novērtēt. Ja viņš būtu aizbraucis, piemēram, uz Daugavpili vai Ventspili un tur kļūtu par galveno – tā ir cita lieta, tur viņu uzņemtu citādāk, bet izlasē... Viņš ir lāga cilvēks, labs treneris, bet, kā lai to precīzāk pasaka – viņš ir par daudz inteliģents futbolam. Starkovs bija līdzīgs, viņu tagad Krievijā arī uztver kā pārāk solīdu. Tas nav nekāds mīnuss, bet kādreiz skarbums ir vajadzīgs.

Jāņem vērā raksturs, jo kurš katrs – lai cik labi tas saprastu futbolu un prastu trenēt – tieši sava rakstura dēļ nevar būt galvenais treneris. Cerēsim, ka Andrejevs izmantos iegūto pieredzi pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlēs un arī par augstas klases galveno treneri. Tas viss ir viņa rokās.

- Vispār jau Skredelis arī ir solīds cilvēks, rupji nelamājas, uz tiesnešiem nekliedz... Kā tad tev izdevās būt par tik labu galveno treneri?

- Ja ļoti vajadzēja, es varēju „pasūtīt” ļoti tālu... Nekādu problēmu ar to nebija (smejas). Jāprot sodīt, lai cik tas būtu nepatīkami, jāprot atbrīvot no komandas, jāprot saglabāt mieru, kad visi gaida brāzienu. Mēs spēlējam ļoti slikti, pārtraukuma visi ģērbtuvē gaida, ka ārdīšos, bet es ienāku un ar smaidu pasaku: „Puiši, ja jūs zinātu, cik mēs šodien labi spēlējam! Man pat nav, ko jums teikt. Tā arī turpiniet, labi?” Un izeju ārā. To gan var pateikt dažādi un tev jāzina, kā to pateikt tā, lai komanda sāk spēlēt. Paņemsim mūziku - mums ir Raimonds Pauls. Tur, kur ir skolojies viņš, skolojušies tūkstošiem, taču Pauls mums ir tikai viens. Jābūt kaut kādai dieva dotai dzirkstij. Līdzīgi ir arī ar trenera darbu.

Neviens taču neko kardinālu sen jau futbolā nav izdomājis, ir laukums, ir viena bumba ir 22 spēlētāji un visi dara apmēram to pašu, taču efekts katram ir cits. Viens spēlē augstākajā līgā, bet cits – tikai otrajā līgā, kaut gan abi trenē apmēram vienādi. Nesen skatījos vecos TV ierakstus ar slaveno daiļslidošanas treneri Staņislavu Žuku un man patika viena lieta – manā sporta veidā, viņš teica, visiem tiem, ar ko strādāju, jārunā vienā valodā, kas nozīmē vienam otru jāsaprot. Žukam bija divi vai varbūt četri audzēkņi, bet šeit ir vesela futbola komanda, taču princips ir tas pats – jābūt savstarpējais sapratnei, vajag, lai spēlētājs saprot, ko viņam saku ne tikai sev saprotamā valodā, bet gan pēc būtības, lai saprot, ko es gribu no viņa. Man savukārt jāprot pateikt tā, lai viņš saprot un lai tic, ka tā tas arī ir.

Mums šodien futbolā ir jāmeklē tikai gudri cilvēki, jo dumjš cilvēks nemaz nesapratīs, ko no viņa gribu. Viņš to „nesagremos”. Vienreiz pie mums uz pirmsspēles treniņu atbrauca kaut kāda pārbaudītāju brigāde. Lai jau skatās, mēs taču tāpēc neiesim kaut ko mainīt. Aizejam uz laukumu, apsēžos savā vietā uz soliņa un mierīgi skatos. Pēc tam šie saka – bet jums taču nemaz nav vajadzīgs treneris, viņi taču paši visu dara. Bet līdz tam ir jāaiziet un jāizaug, lai paši trenētos, lai katrs darītu tieši to, kas katram jādara!

- Ja Jānim Skredelim būtu divi dēli nevis divas meitas, vai viņi spēlētu futbolu?

- Droši vien. Man jaunākā meita, piemēram, ir beigusi Fizkultūras institūtu un ir pirmā sieviete Latvijā, kas ir diplomēta futbola trenere. Es tur savu roku nepieliku, ja nu vienīgi netieši, jo biju Bagdādē, kad viņa iestājās institūtā. Viņa strādā „Skonto” sistēmā ar meitenēm un viņai ir labas trenera dotības, labākas nekā daudziem jaunatnes treneriem vīriešiem. Laikam būs tēvā atsitusies (smejas)... Otra meita ir kompjūteru sfērā. Viens pāris – meita un znots – ir futbolā, otrs – kompjūteros. Es esmu tikai futbolā.

Patīkami, kad atbrauc kāds no Ukrainas un man nodod sveicienus. Tajā skaitā arī no Zaporožjes. Atbrauc kāds no Taškentas un arī atved sveicienus, kaut gan nemaz nevar pateikt, no kā konkrēti. Mēs – „Daugava” – labi izskatījāmies ne tikai spēles ziņā, bet arī uzvedības ziņā. Kad mūs sāka „dušīt”, arī tad mēs cietāmies... Kad pārspēlējām maču Zaporožjē, tad mēs to arī neprasījām, mēs vienkārši aizvedām spēles ierakstu. Apskatos vairākas reizes un redzu, ka tās nebija nejaušas kļūdas. Tur toreiz vispār bija cirks – pēc pirmā puslaika esam priekšā 1:0, kamēr aizeju uz savu vietu tribīnē – jau 1:2... Neko nesapratu. Prasu apkārtējiem, kāds tad ir rezultāts – jā, 2:1 Zaporožjes labā. Pa kuru laiku? Pārtraukumā taču nevarēja gūt vārtus... Izrādījās, ka uz mūsu vārtiem jau bija divi 11 m soda sitieni! Spēle beidzās 2:2.

Mēs nerakstījām protestus un neskandalējāmies, mēs vienkārši aizvedām spēles ierakstu. Arī toreiz - paskataties. Vēlāk neviens mūs vairs neaiztika. Desmit reizes vedam kaseti un desmit reizes mums ir taisnība, apnika viņiem tā „Daugava”. Aizbraucam uz pārspēli, bet par mums mača programmiņā tādas lietas sarakstītas... Vietējie domāja, ka neatnākšu uz preses konferenci, bet es atnācu. Pajautāju viņiem tikai vienu lietu – pagājušo reizi jūs par neizšķirtu prēmiju saņēmāt? Saņēmāt. Tagad atkal par neizšķirtu saņemsiet? Saņemsiet. Kādas tad vēl var būt problēmas? Bija tiesneši, kas nāca uz viesnīcu un gandrīz raudāja – ziniet, saprotiet, man mājās trīs bērni u.t.t., nesūties to kaseti uz Maskavu. Bet man šeit ir divdesmit bērnu un viņiem gandrīz katram arī ir ģimenes, ne par kādu naudu mani nepierunāsi nevest kaseti. Un vēl, kas jāielāgo – kamēr nebūsi spēcīgāks par citiem, tikmēr tev neviens nepalīdzēs kaut vai simpātiju līmenī. Par laimi vai diemžēl, bet tā tas ir.

Esmu priecīgs, ka man, zēnam no Latgales, bija iespēja būt par „Daugavas” jeb praktiski Latvijas izlases treneri astoņus gadus, kaut ko sasniegt un par ko man piešķīra Nopelniem bagātā trenera nosaukumu (Jānis Skredelis un vienīgais Nopelniem bagātais futbola treneris Latvijā – red.). Esmu pateicīgs visiem spēlētājiem un kolēģiem par futbolā pavadītajiem gadiem, futbola komanda ir liela ģimene un tas nebija tikai Skredeļa panākums.

P.S. Šī intervija notika vairāk nekā pirms desmit gadiem. Bet liekas, ka runājām ar Jāni vakar...