Emsis: "Ticu, ka varam kļūt pārliecinošāki spēlē ar bumbu"

Savu pirmo maču valstsvienības kreklā pussargs aizvadīja jau 2018. gadā, kad Aleksandra Starkova vadībā debitēja pārbaudes mačā Turcijā pret Dienvidkorejas izlasi, tiekot pie 27 minūtēm spēles laika. Pēc tam sekoja divu gadu ilga pauze no dalības izlasē. Tikai 2020. gadā, kad valstsvienības grožus pārņēma Dainis Kazakevičs, Emsis atgriezās izlases apritē un uzreiz tika pie iespējas spēlēt sākumsastāvā. Taču pēc diviem pilniem mačiem septembrī (0:0 Rīgā pret Andoru un 1:1 Maltā) un pēc citu pussargu atveseļošanās Emša spēles laiks saruka. Pagājušā gada martā viņš no rezervistu soliņa noskatījās, kā Latvijas izlase sāk FIFA Pasaules kausa kvalifikācijas ciklu pret Melnkalni (1:2) un Nīderlandi (0:2). Marta trešajā mačā Turcijā komandai nevarēja palīdzēt Artūrs Zjuzins, un tas pavēra vēl vienu iespēju Emsim.

Uz to brīdi viņš izlasē bija paguvis aizvadīt sešas spēles ar 48 minūtēm vidēji spēlē. Turcijā Emsis nospēlēja no zvana līdz zvanam, palīdzot komandai izcīnīt pārliecības gūšanai un pašapziņai tik svarīgo neizšķirtu 3:3. Tā sākās viņa desmit spēļu sērija sākumsastāvā. Nākamajā mačā Rīgā pret Lietuvu pussargs arī guva savus pirmos vārtus izlases kreklā. Un pēc tam vienīgā spēle, ko viņš izlaida, bija mačs Gibraltārā, kad sasniegtās brīdinājumu normas dēļ Emsis nedrīkstēja piedalīties spēlē. "Lūk, tas ir piemērs – nenospēlēt ne minūti pirmajos divos mačos, pacietīgi trenēties un gaidīt savu iespēju un pēc tam tik pārliecinoši un bez respekta pret pretiniekiem nospēlēt pret Turciju!" privātā sarunā izteicās Stambulā 40 gadu dzimšanas dienā lielisku dāvanu no komandas sagaidījušais Kazakevičs. 2021. gadā pēc spēles Turcijā Emsis kļuva par Latvijas izlases sākumsastāva spēlētāju. Un lai gan pārbaudes spēles martā Maltā viņam nebija diez ko veiksmīgas (trauma pirmajā puslaikā pret Kuveitu), arī pirms jūnija mačiem viņš ir viens no stabilākajiem kandidātiem centra pussarga pozīcijā. Lielisks iemesls iepazīstināt līdzjutējus ar iepriekš mazāk zināmu futbolistu!

Kādi iespaidi par jauno klubu FC "Lahti"? Ar ko tas izceļas?

– Somijai nedaudz neraksturīgi ir tas, ka mājas spēļu stadionā ir dabīgā seguma laukums. Jā, ziemā trenējāmies uz mākslīgā seguma, kad katru dienu ir auksti un snieg. Daudzas komandas spēlē uz mākslīgā. Bet šai komandai vismaz ir dabīgā seguma laukums, ir treniņu bāze. Pilsēta nav liela, bet ir ļoti kompakts centriņš, viss nepieciešamais te ir uz vietas. Bāze ir ļoti tuvu. Desmit minūtēs no sava dzīvokļa varu aiziet. Mājas spēļu stadionā tieši aiz laukuma ir tramplīnlēkšanas tramplīns. Tā ka tā ir tāda ļoti interesanta vieta. Pilsētā var redzēt, ka galvenais sporta veids te ir hokejs, arī citi ziemas sporta veidi ir populāri. Cik zinu, martā uz mūsu dabīgā seguma laukuma aizvadītas arī sacensības slēpošanā. Bet laukums ir ar apsildāmo sistēmu, tā ka, domāju, viss būs kārtībā. No pārējiem dzirdēju, ka segums ir labs.

Kāds ir pirmais iespaids par treneri? Kāpēc viņš tevi piesaistīja komandai? Ko viņš tevī saskatīja un kādu funkciju izpildi viņš no tevis gaida?

– Jā, treneris bija viens no iemesliem, kāpēc es pievienojos tieši šai komandai. Viņš ir ļoti komunikabls. Uzreiz zvanīja, prasīja, kā jūtos, vai esmu gatavs pievienoties komandai pēc iespējas ātrāk. Viņš ar saviem palīgiem bija skatījies manas iepriekšējās spēles gan izlasē, gan Armēnijā, un viņi meklēja tieši balsta pussargu, kas varētu uzturēt balansu spēlē, varbūt kādu reizi pieturēt bumbu. Komanda mums šeit ir ļoti fiziska - priekšā ļoti ātri spēlētāji, tāpēc spēles stils ir tāds, ka daudz sitam bumbu uz priekšu, daudz skrienam, tāpēc viņi laikam arī meklēja kādu, kurš var nedaudz pieturēt bumbu, nedaudz aukstasinīgāk nospēlēt.

Latvijas izlases kontekstā tev laikam pagrieziena punkts bija spēle Turcijā, pēc kuras aizvadīji vēl deviņas spēles pēc kārtas sākumsastāvā. Kā atceries to spēli? Un vai tieši tas mačs tev bija pagrieziena punkts trenera uzticības iekarošanā?

– Futbolā droši vien tā ir, ka viss izšķiras laukumā. Varbūt es treniņos neesmu visaktīvākais spēlētājs. Tajā nometnē ļoti gaidīju, kad varēšu iziet laukumā. Spēlē pret Turciju kādam bija trauma, kādam bija dzeltenās kartītes, un man bija tā iespēja sākt spēli sākumsastāvā. Biju gatavs tai spēlei. Tieši to spēli atceros kā vienu no labākajām spēlēm emociju ziņā un vispār komandai. Stambulā atspēlējāmies no 1:3 pret Turciju, kura tobrīd bija vinnējusi norvēģus un sagrāvusi Nīderlandi. Tā bija ļoti emocionāla spēle, un, domāju, pēc tās mēs sajutām, ka varam spēlēt un cīnīties pret jebkuru komandu. Tā bija atmiņā ļoti paliekoša spēle. Gan stadions, gan viss, kas notika laukumā.

Nonākot pēc tās spēles no laukuma, vai tev bija sajūta, ka aizvadīji labu maču un ka ar to būsi nopelnījis vietu sākumsastāvā arī turpmāk?

– Droši vien bija tāda sajūta, jā. Visi bijām apmierināti, visi sapratām, ka paveicām kaut ko diezgan ievērojamu. Izbraukumā atspēlēties no 1:3 pret Turciju... Tā brīža situācijā tas bija patiešām vareni. Bija sajūta, ka nospēlēju pietiekami labi un ka pierādīju sevi.

Kādas ir tavas pamata funkcijas izlasē? Ko treneri no tevis prasa un gaida?

– Izlasē droši vien vairāk prasa aizsardzības darbībās, jāievēro disciplīna, jāsaista aizsardzība un uzbrukums gan aizsardzības darbībās, gan uzbrukumā. Sevišķi svarīgi laikam aizsardzības darbībās palīdzēt aizsargiem, ja spēlējam pret nomināli spēcīgākiem pretiniekiem, ja ar bumbu vēl nedarbojamies pietiekami pārliecināti. Šobrīd. Bet es ticu, ka varam tādi būt. Man arī jābūt gatavam iesākt uzbrukumu ar vienu diviem pieskārieniem. Futbols ir ļoti ātrs.

Pagājušā gada laikā ik pa laikam publiski izskanēja jautājums "Ko Emsis dara izlasē?". Kā tu reaģē uz tādām situācijām? Ko tu dari ar šādu informāciju?

– Varbūt kaut ko tādu arī redzēju, bet baigi neatceros. Varbūt cilvēks varētu to man personīgi pajautāt (iesmejas)? Es tā baigi neskatos, ko par mani kāds raksta. Es vienkārši daru savu darbu, trenējos. Ja reiz es spēlēju izlasē, tātad ar kaut kādu darbu esmu to nopelnījis, kaut ko esmu pierādījis. Rezultāti un spēle visu parāda. Laukumā cenšos un centīšos visu laiku no jauna pierādīt, ka esmu pelnījis savu vietu izlasē.

Savelkot kopā statistiku par pagājušo gadu, tu vairākās statistikas pozīcijās biji izlases līderis. Pārtvertajās bumbām, daudz divcīņās iesaistījies. Vai tev kaut ko nozīmē laba statistika? Vai tomēr svarīgākais ir tas, ka pēc spēles treneris uzsit uz pleca un pasaka, ka viss bija kārtībā?

– Mūsdienās tā ir, ka statistika ļoti daudz nozīmē, tai pievērš lielu uzmanību. Treneri un līdzjutēji paskatās virspusēji statistiku un vairāk neiedziļinās. Man personīgi svarīgākais ir tas, kā spēle kopumā izskatījās. Statistikai cenšos baigi nesekot līdzi. Ir interesanti paskatīties, bet tā noteikti nav galvenā mēraukla. Manuprāt, tas ir pat slikti, ka šobrīd tik liela uzmanība tiek veltīta statistikai. Jāskatās pati spēle, nevis tikai statistika. Taču statistika var parādīt manas galvenās funkcijas - pārtvertas bumbas, aizsardzības darbības. Kopumā gan ceru, ka cilvēki vairāk skatīsies pašu spēli, ne statistiku.

Jūnijā izlasei plānotas četras spēles 12 dienās, ar diviem pārlidojumiem. Jau trīs spēles nometnē likās izaicinošs grafiks. Vai tā nebūs pārāk liela slodze spēlētājiem tik īsā laikā aizvadīt četrus mačus?

– Es domāju, ka tas ir normāli. Tāds jau tas profesionālais sports ir. Daudz kas izšķirsies tieši no sastāva izvēles, cik garš mums būs soliņš, cik spēcīgi mēs esam kā komanda. Šajos četros mačos būs jāiesaistās daudziem spēlētājiem. Kurai komandai būs lielāka vēlme, kurai būs vairāk spēlētāju, tai būs priekšrocības.

Ko no pagājušā gada snieguma komanda var ņemt līdzi un kas jāmēģina šogad uzlabot?

– Galvenais pozitīvais ir tas, ka visi – treneri un spēlētāji – grib sasniegt labus rezultātus un ir gatavi daudz darīt tā labā. Visiem acis deg. Tas ir pirmais, kam jābūt. Pēc tam jau seko visas taktiskās un fiziskās lietas, disciplīna noteikti pagājušajā gadā uzlabojās. Gan aizsardzībā, gan uzbrukumā sākām rādīt labāku sniegumu. Tikai jāturpina progress. Jāpiestrādā pie sīkumiem, un viss būs labi.

Ieskicē, lūdzu, galvenos iemeslus, kāpēc izvēlējies mainīt klubu un kāpēc pārcēlies tieši uz "Lahti"?

– Droši vien viens no iemesliem bija tas, ka Armēnijā jau jutos nedaudz tādā kā komforta zonā. Divi gadi tur jau bija nospēlēti, kauss iegūts... Neizdevās izcīnīt čempiona titulu. Bet gribējās kaut ko pamainīt, pieņemt kādu jaunu izaicinājumu. Galvenā doma bija tāda, ka kaut kas jāpamaina. Sāku meklēt citus variantus. Klubs gribēja, lai es palieku, es atbildēju, ka gribas skatīties uz priekšu, apskatīties vēl citas valstis un cita veida futbolu. Tad arī parādījās Somijas variants. Bija vēl daži varianti, bet tieši somu variants likās man vislabāk piemērots. Šobrīd domāju, ka tā ir bijusi pareizā izvēle.

Kādi bija Somijas varianta trumpji?

– Gribējās iziet no komforta zonas, uzspēlēt citā čempionātā, gūt jaunus iespaidus. Somijas čempionāts, manuprāt, ir augsts līmenis, kurā sevi pierādīt. Un tai pat laikā tas var būt arī labs atspēriena punkts.

Kāds ir tavs rezumējums par Armēnijā pavadītajiem gadiem? Kāds ir nacionālā čempionāta līmenis?

– Pa šiem gadiem ļoti, ļoti iepatikās Armēnija kā valsts, arī čempionāts – zaļie laukumi, labi laikapstākļi... Pats čempionāts? Tā grūti pateikt un salīdzināt spēku samērus. Bet te noteikti ir arī kvalitātīvi spēlētāji. Līmenis varbūt līdzīgs kā Latvijā, bet spēlētāju kvalitātes varbūt ir ne tik ļoti fiziskas. Komandu vidējais līmenis ir diezgan līdzīgs, katra ar katru var cīnīties, nav izteiktu trīs četru augšgala komandu. Katrā spēlē katrs pretinieks var ar kaut ko pārsteigt. Vispār tas bija labi pavadīts laiks. Man tas bija diezgan liels solis. Līdz tam visu karjeru biju spēlējis tikai Latvijā. Tieši Armēnijas periodā saņēmu izsaukumu uz Latvijas izlasi, tā ka kopumā varu būt ļoti apmierināts ar tur pavadīto laiku.

No dienvidu čempionāta ar zaļajiem laukumiem pārcēlies uz ziemeļiem, kur lielākoties laikam būs mākslīgā seguma laukumi. Vai nebiedēja šīs krasās pārmaiņas gan sadzīvē, gan futbola ziņā?

– Noteikti nē. Latvijā visu laiku spēlēju "Mettā", tur, var teikt, sintētiskie laukumi bija visu laiku. Tā ka tas mani nebiedē. Jā, tas varbūt bija viens no aspektiem, par ko domāju. Armēnijā tādā ziņā viss bija labi - naturālie laukumi un tā... Šeit būs daudz spēļu uz mākslīgā seguma, kas varbūt nav tik labi, bet tas laikam arī ir, kā kuram. Par to es daudz domāju, taču tas mani pārāk neiespaidoja. Nav tā, ka es par to uztrauktos. Domāju, viss būs kārtībā. Esmu te jau trenējies, nekādu problēmu nav.

Izmantotie resursi:
Latvijas Futbola federācija