Helmuts Rodke: Kā sportu pavest tiklībā
Cik profesionāla patiesībā ir profesionālās ievirzes sporta izglītība? Jo daudzu jauno sportistu ieguvums absolūti neatbilst ziedotajam laikam, piepūlei un izdevumiem.
Ja populārā un masveidīgā sporta veidā no simta sanāk divi izlases kandidāti, tas vēl skaitās labi. Bet, ja vismaz 50% pusaudžu ir hroniski savainojumi vai pamatīga fiziska atpalicība, tad šāda sporta izglītība ir ne tikai neprofesionāla, bet jau pat netikla.
Sporta prasības pasaulē pieaug – jābūt enerģētiski, strukturāli un mentāli augstākā līmenī nekā agrāk. Treniņu metodes strauji uzlabojas (kā ir pie mums?), un attieksme pret sportistu nevar būt kā 80-jos. Ja tu esi iesaistījies īstā sportā, nevar arī "laist muļķi".
Tomēr ir ne mazums sporta skolu, klubu beidzēju, kuri nekādi neizskatās pēc atlētiem. Un labas funkcionālās spējas tur nevarētu ieraudzīt pat ar Džeimsa Veba teleskopu.
Ja 17 gadu vecumā futbolists jau domā par virslīgu, bet viņam acīmredzami ir vāja tāda pamatprasme kā skriešana, ja viņš pat neprot veidot skrējiena soli un trūkst jebkāda atsperīguma, tad, piedodiet, kurš un cik profesionāli ir strādājis ar viņu līdz šim?
Ja 16-gadīgs basketbolists, augumā pie diviem metriem, jau domā par Spāniju, cerībā, ka tur beidzot uztrenēsies, taču viņam nav attīstītas muskulatūras, ir problēmas ar muguru un vispār neeksistējošs starta uzrāviens – ko tad sporta skolā viņš ir darījis?
Ja 13-gadīgam hokejistam ir klusa katastrofa ar pēdām (hiperpronācija jeb pastiprināta šķiebšanās uz iekšu), nemitīgi sāpoši cirkšņi, ceļi un sāpīgi savilkta plecu daļa – kādas metodes tur tiek pielietotas? Šis viss atklājas, kad jau izmisušie vecāki atved sportistu notestēt.
Rodas jautājumi – akreditētai organizācijai piešķirtais budžets jeb tā saucamais valsts pasūtījums ir kam? Kādam rezultātam? Un kā sportu “pavest” jaunā PRO līmenī?
Līdzīgi kā mēs nosakām prioritāros sporta veidus, tāpat arī nav šaubu, ka prioritārais treniņu līdzeklis vienmēr un visur ir fiziskā sagatavošana (ļoti specifiska, detalizēta un augstvērtīga).
Jo bez tās nav arī labas tehnikas. Ar šādu PRO pieeju - kad kvalitatīviem fiziskajam darbam aiziet vismaz PUSE no visa treniņu laika - prof. ievirzes sporta izglītība tad arī atšķiras no aktivitātēm priekam un labsajūtai.
Zem vārdiem “treniņu metodika” gan var paslaucīt jebko. Jo vairumā gadījumu vecāki te zina tikpat daudz cik zobu feja - autoservisa viltībās.
Atcerieties - ne viss, kas izskatās pēc pamatīgas slodzes, kas tiek darīts fiziski, saucas laba trenēšana (nereti - tieši otrādi). Jo primitīvi nodzenāt var jebkurš.
Tas pat neskaitās sports, ja piecu gadu laikā vecumā no 10 līdz 15 gadiem pusaudzis nav kvalitatīvi izpildījis NEVIENU spēka vai stiepšanās vingrinājumu.
Ja par jauniešu vājo fizisko sagatavotību runā "valstī visi visapkārt vienlaikus", tas varētu būt signāls pamosties.
Vecāki uzticas klubam, taču par sportista izaugsmi neviens viņiem padziļināti neatskaitās. Tāpēc ir jābūt mehānismam, kā minēto valsts pasūtījumu kontrolēt.
Jā, sporta likumā ir rakstīts, ka sportists pats ir atbildīgs par savu veselību… Bet, ja problēmas rodas kļūdainu metodiku vai sliktas komunikācijas dēļ, tad sabiedriskā labuma organizācija riskē pārvērsties par sabiedriskās vilšanās vai pat sabiedriskā kaitējuma fabriku.
Diemžēl muskuļus vai stingras cīpslas nevar tā vienkārši uz-manifestēt vai nopirkt darknetā.
Ja sportistu veselība un fiziskā kondīcija nav prioritāte, bet tāds ir spēļu/turnīru kalendārs, tad pieaugošās sporta slodzes sabojā sportista ķermeni ātrāk, nekā tas paspēj kļūt pietiekami stiprs.
Sports ir fiziska māksla, taču baudu sagādā tikai vesels ķermenis un stipra, ātra un veikla māksla.
Viena lieta ir dot sportistam labāko, taču viņam jāprot to arī tvert.
Vajag arī gribēt VAIRĀK! Nevis vairāk treniņu, bet vairāk kvalitātes. Jo sports nozīmē vēl vienu izteiksmīgu dzīvi ar daudziem bonusiem.
Treniņi nozīmē ne tikai atnākt-izdarīt-aiziet. Būt sportistam nozīmē atbildību pret doto iespēju, kas patiesībā ir teju ekskluzīva. Tas nozīmē būt īpašā identitātē un atbilstoši vecumam apgūt arī fizioloģijas, higiēnas un enerģijas mācību.
Šī tad jau ir īsta profesionālā ievirze, un tās nevar būt par daudz. Visticamāk, valsts arī grib maksāt par kaut ko spēcīgu un īstu. Nešaubos, ka vecāki arī. Un katrs sportists par savu atdevi noteikti var iegūt vairāk.