Blogs: Naf-Nafs. Iepriekš aizliegtais materiāls

Šis stāsts varētu būt patiess

Pirms pusotra gada es intervēju vienu LA basketbolistu, miljonāru, talantīgu un veiksmīgu sportistu, kurš tāpat kā mēs visi, risina savas problēmas, un kurš, manuprāt, var jaunajiem sportistiem dot dažus vērtīgus padomus. Tā kā viņš vēlējās palikt anonīms, es viņu nosaucu par Naf-Nafu, gudrākā un dzīvē veiksmīgākā sivēntiņa no pasakas vārdā. Šajā reizē publicēju to intervijas daļu, ko dažu iemeslu dēļ atliku un atliku.

Es Naf-Nafam uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: “kāpēc daudzi talantīgi jaunie sportisti, īpaši basketbolisti, kas tiešām aizrautīgi trenējas, nekļūst par TOP atlētiem? “Tāpēc, ka viņiem pārāk patīk savs sporta veids! Īpaši jau basketbolistiem”, man atbildēja Naf-Nafs.

Varēja redzēt, ka par spīti intervijas beigām, un nogurumam pēc pusotru stundu ilgās mūsu sarunas, viņa acīs parādījās degsme, ķermenis iespringa, un šķita, ka no viņa burtiski laužas ārā ilgi krājies rūgtums un līdzjūtība par tiem čaļiem, kuri nav spējuši sevi realizēt.

“Tas ir paradokss, apburtais loks un savdabīgs lāsts tiem atlētiem, kuriem nav pietiekami profesionālas attieksmes pret sportu!”, skaidroja Naf-Nafs. “Es visvairāk zinu tieši par basketbolistiem, taču nešaubos, ka šī problēma ir visos sporta spēļu veidos – volejbolistu un handbolistu, bīča pārstāvju un futbolistu, hokejistu un arī tenisistu vidū.”

“Bet kā tas izpaužas?”, es jautāju. Naf-Nafs ievilka elpu, pieliecās man tuvāk, un stingrā balsī, lēni un uzsvērti, kā pamācību, ko viņš grib teikt tikai vienu reizi mūžā, “noskaldīja”: “Helmut, tā arī uzraksti, ka es par tiem sportistiem, kam nav paveicies… es par viņiem taisu visgrūtākos piegājienus ar svaru stieni, es par viņiem spiežu vissmagākās hanteles, un es par viņiem skrienu visus tos 200 m sprintus, kas man ne īpaši padodas. Mani motivē grūtības kā izaicinājums! Es gribu dalīties ar savu spēku un iedvesmu ar jaunajiem čaļiem un meitenēm, kas cer kļūt par sporta zvaigznēm! Es gribētu viņiem palīdzēt, taču… vispirms viņiem pašiem ir dzelžaini jāsagrib mainīties un kļūt izciliem.”

“Noslēpums ir tas, ka, piemēram, daudziem jaunajiem basketbolistiem, tik ļoti patīk darīt kaifīgākās lietas laukumā – iemest bumbu, iesist bumbu, vai iespert bumbu, ka viņi aizmirst par elementāru fizisko sagatavotību. Čaļi pa taisno no ģērbtuvēm iziet laukumā uz basketbola treniņu, neiesildās, un zini, kas ir pirmais, ko daudzi dara? Pareizi – danko! No šejienes jau rodas hroniskās potīšu un ceļu cīpslu un saišu problēmas, ka nesagatavoti dara pārāk “asas” lietas un nenostiprina tās ar speciāliem vingrinājumiem! Es nesaku, ka tā dara visi, bet daudzi gan.”

“Vārdu sakot, Helmut, problēma ir tajā, ka viņiem ļoti patīk darīt tikai ērtākās lietas savā sportā. Ka viņi ignorē adekvātu fizisko un tehnisko treniņu līdzsvaru, jo darīt melno darbu taču ir ārā no komforta zonas! Ka milzīgais disbalanss starp fizisko sagatavotību un tehniskajām prasībām laukumā, tikai kropļo jaunos sportistus! Viņiem tik ļoti patīk spēlēt basi, tenisu, hokeju, uzraut voleju, vai bīču, ka nav laika, spēka un iedvesmas kļūt par lielisku un fiziski ļoooti spēcīgu atlētu nākotnē.”

“Labs basketbolists, volejbolists, vai tenisists vienmēr skries tik ātri, un lēks tik atsperīgi, kā vismaz vidusmēra vieglatlēts. TOP sportists būs tuvu jau laba vieglatlēta līmenim. Šo patiesību man savulaik galvā iedzina mans tēvocis, un mēs, bariņš jaunu melno puišu, paralēli koledžas basketbola treniņiem, centāmies divas reizes nedēļā iet uz tuvējo stadionu trenēties. Maksājām vietējā kluba trenerim, lai tikai mums iemāca kustības, ātrumu un atspērienu!”

Izdzēris lielu glāzi svaigi spiestas greipfrūtu sulas, Naf-Nafs tikpat enerģiski turpināja: “Savukārt svaru treniņus mēs darījām visu cauru sezonu, protams, nedaudz samazinot slodzi pirms svarīgākajām spēlēm, taču nebija nedēļas, kad mēs neuztaisītu vismaz vienu smagu spēka treniņu.”

Pēkšņi viņš pārgāja uz čukstiem: “Lielākā problēma ir tajā, ka basketbola sistēma daudzviet, arī pie mums, ir orientēta uz sezonas aizvadīšanu, nevis jauno spēlētāju attīstīšanu. Pusaudžu vecumā sezonas laikā obligāti vajadzētu iekļaut regulārus fiziskās sagatavotības un vieglatlētikas ciklus mēnesī. Ideālā variantā, iespējams, katru otro nedēļu vairāk treniņu veltīt tieši kustību un fiziskajai attīstībai. Jaunākiem bērniem, 7-11 g., noteikti pusei nodarbību vajadzētu būt prom no basketbola laukuma, no groziem, prom no volejbola tīkla, prom no korta, vai ledus. Jo tālāk, jo labāk! Taču vai tas viss ir viena trenera spēkos? Un vai tas ir viņa komforta zonā?”

“Vai 15-gadīgs spēlētājs ļoti zaudēs savas tehniskās iemaņas, ja kādas basketbola nodarbības vietā aizies uz vieglatlētiku? Nu ne tak! Viņš ar vienu nodarbību to visu atgūs, jo tehniskā bāze jau parasti ir iedzīta diezgan labi. Tas pats ir tenisā. Un regulāras pārmaiņas nodarbību vidē un raksturā tikai atsvaidzina, un morāli atpūtina smadzenes. Taču basketbola sistēmai prioritāte ir regulārais čempionāts, nevis maksimāli laba jauniešu attīstīšana. Vismaz tā ir diezgan daudzās koledžās šeit. Diezgan izplatīta ir arī spēlētāju “sodīšana” par pārkāpumiem, liekot viņiem, vai pat visai komandai izpildīt “pumpīšus”, izklupienus un bezgalīgus atspoles skrējienus pa laukumu, bez jebkāda zinātniska pamatojuma.”

“Un tie ir absolūti maldi, ka sportistam - pusaudzim, ir pietiekami ar fiziskās sagatavotības treniņiem tikai starpsezonā, ar domu, ka ar to būs gana, lai izvilktu pārējo gadu, lai izvairītos no traumām. Viņš taču attīstās un aug visu cauru gadu!”

“Nezinu, kā ir pie jums tur, Latvijā, taču šeit cīņa ar sistēmu ir samērā bezjēdzīga. Tāpēc esmu izveidojis diezgan daudzu jauno, domājošu sportistu grupu fb, un es viņus apmācu un motivēju būt spilgtām individualitātēm sportā, trenēties gudri un ne tikai komandas, bet arī savā labā, ar skatu nākotnē.”

“Redzi”, plati smaidot, un žilbinot ar saviem baltajiem zobiem, teica Naf-Nafs, “man ir ne tikai šis skaistais zebrano koka galds… manā garāžā atrodas arī Lamborghini ar tādu pašu zebrano koka apdari salonā. Tas un daudz kas cits man ir tikai tāpēc, ka es, par spīti sistēmai, un savām iegribām tikai mētāt bumbu grozā, uzdrošinājos kļūt neiedomājami spēcīgs, ātrs un atsperīgs. Es gadiem ilgi esmu pacietīgi sevi attīstījis, lai kļūtu pārliecinoši stiprāks par daudziem citiem! Gribi izvizināšu??”