Helmuts Rodke: sportista depresija un “čītkods” remontam
Nekādu antidepresantu! Nebojājiet pusaudžiem serotonīna receptorus. Ja iespējams, līdz 25 gadu vecumam ar zālēm smadzeņu attīstībā neiejaukties – bieži dzirdēts viedoklis. Lai arī kāds būtu depresijas iemesls, publiski atzīt, ka vajag palīdzību tomēr esot vēl ļaunāk, nekā to nesaņemt.
Turklāt atskārsme, ka to vajag, parasti ir novēlota, jo “vēl jau nav tik slikti”. Un trenerim nākas strādāt ar sportistu, kurš dreifē no vieglākas stadijas uz smagāku, taču par spīti visam viņš vēl pamanās “čītot” un nedabīgi izlikties, ka “viss ir OK”.
Protams, katrā sīkumā uzreiz mesties cilvēku glābt nevajag. Bet, jo tuvāk sportists ir īstai depresijai, kad pamet treniņus, mēnešiem ilgi vairs nav spējīgs neko uzsākt un ir smagi iekodējies iegūtajā bezpalīdzībā: “es neko nekontrolēju”, jo palīdzību vajag vairāk.
Par tādu psihomotoru sabremzētību, kuras dēļ jau ir jādzer zāles, bīstamāka ir tieši stadija pirms, kad viņš ir vairāk rīcībspējīgs - kāda No-Memory vodka, vēnas, pašdestrukcija utt. Tāpēc ir svarīgi laikus pamanīt signālus, jo, atstājot novārtā, situācija var kļūt tikai smagāka.
Tā kā depresija uzskatāma par novirzēm daudzu hormonu darbībā, sevišķi – kā serotonīna sistēmas “problēma”, var izmantot protokolu, kas stāvokli uzlabo. Idejiski - visu bioķīmisko nestabilitāti var un vajag “neitralizēt” ar fizioloģiski-funkcionālu stabilitāti. Kad galvā "viss ir slikti" nedrīkst nolaist uz grunti arī pārējo. Tāpēc destruktīvo spiedienu slāpējam/aizvietojam ar spēcīgu piecu punktu pretspiedienu:
- Vides maiņa. Audio, vizuālais, taktīlais, garšas, smaržas, utt. Ceļojums, jaunas drēbes, priekšmeti, mēbeles, mūzika, ēdiens, jauna gultasveļa… Pārkrāsot mājās kādu sienu, lai vismaz kaut kas smaržo pēc svaiga remonta un noslogo maņas pa jaunam. Vecā apvalkā nekas jauns neradīsies.
Izvērtējot individuāli (!) sportisti izmanto arī barokameru – smadzeņu un citu audu apskābekļošanai. Der hroniska noguruma vai pārtrenēšanās gadījumā, locītavām, cīpslu tūskām, ātrākai audu dzīšanai, toksīnu izvadīšanai, mitohondrijiem, diabētam utt.
Regulāra būšana dabā, groundings jeb sazemēšanās, staigāšana basām… Ir pat palagi ar ieaustu metāla šķiedru un sazemējumu, kas palīdz noņemt lieku spriedzi.
- Fiziska slodze un muskuļu sasprindzinājums. Regulāra optimāla slodze (nosakāms individuāli) vismaz piecas dienas nedēļā gan izturības, gan (vairāk) spēka režīmā. Sevišķi svarīgi ir izmērāmi fiziski sasniegumi, izaugsme, mazās uzvaras. Slodzē muskuļi strādā kā iekšējās sekrēcijas dziedzeri, kas izdala aktīvas vielas. Tās uzlabo gan gremošanu (serotonīns), gan arī CNS darbību.
Slodze novērš mitohondriju disfunkciju un uzlabo to lietderības koeficientu. Tā arī stimulē PPARGC1A gēnu, kas veicina jaunu mitohondriju rašanos. Nu, un, protams, vēl ir endorfīni, ko var nopelnīt tikai, ja sāc kustēties, sevišķi – skriet.
- Pareizs miega režīms melatonīna izstrādei. Bez tā nobrūk daudzu hormonu darbība nākamajā dienā + izrietoši arī kognitīvais panelis, darbaspējas un atjaunošanās.
- Regulāra aizelšanās. Ieelpas muskuļu treniņš, protams, slodzes rezultātā, to nogurdināšana un tonuss izteikti uzlabo pašsajūtu. Ļoti spēcīga aizelšanās, kādu vajadzētu vismaz divās dienās nedēļā, uz brīdi vispār “izsit” no jebkuras depresijas ārā. Turklāt dziļā/diafragmālā elpošana maina klejotājnerva tonusu, kas uzlabo noskaņojumu.
- Sabalansēts uzturs un labs ēdienreižu grafiks. Tā kā pārsvarā serotonīns sintezējas kuņģa-zarnu traktā, vajadzīga tā normāla darbība un daudz šķiedrvielu. Nepieļaut krasas cukura līmeņa (attiecīgi, noskaņojuma) svārstības. Depresiju nevar apēst vai nobadināt.
Ir bijuši gadījumi, kad sportista panīkuma iemesls ir tik vien kā hronisks E vitamīna, folijskābes vai joda trūkums.
Viss šīs “čītkods”, protams, der arī nesportistiem.
Pamatoti runā, ka agrāk, kad dzīve bija 5-10 reižu fiziskāka, cilvēkam nebija ne laika, ne arī vēlmes depresēt.
Patiesībā ja vien jums nav Lī sindroma vai citas smagas kaites, uz šīs planētas jau var dzīvot priecīgi.
Un reizēm depresiju var izmantot kā labu grūdienu jau sen kliedzošām pārmaiņām.
Es saprotu, ka ir neiespējami uzkāpt Machhapuchhare kalnā Nepālā, jo to aizliedz vietējā reliģija un arī likums (kalnā dzīvojot Šiva), bet atteikties no depresijas IR iespējams, un to neliedz neviens.