H. Rodke: "Kā un kāpēc atbalstīt sportistu"

Jo grūtāk ar treniņiem, jo straujāk zūd kondīcija, aug vajadzība pēc ātrā dopamīna, un ķermenī fiziski iespaidīgākais var palikt tikai apģērbs. Protams, vieniem pilnīgi nerūp slikta fiziskā forma, un ar sportu tur viss ir labāk nekā Teslai ar akciju cenu. Bet otra daļa kļūst neuzticīgi aktīvam dzīvesveidam, un var pamest treniņus vispār. Viņiem tad arī vajag palīdzēt.

Sportistu visi šie ierobežojumi var padarīt fiziski un mentāli bremzētu, viņš pazaudē draivu, “nervu” un rīcībspēju bioķīmisku iemeslu dēļ. Mehānisms ir sekojošs. Parasti pusaudzim sports ir vienīgā lieta, kur viņš ir pa īstam labs, ko viņš dara ar sajūsmu, kur parāda visas savas spējas, un ko ir žēl zaudēt. Fakts, ka tev tiek atņemta mīļākā “rotaļlieta” un apbalvojums vienlaikus, dzen vieglā depresijā (kā zināms, liedzot kārtot istabu, mazgāt traukus, vai klāt gultu, tāda efekta nav). Ja pievienojas slikts miega režīms, tas nozīmē traucētu melatonīna darbību, bet tas degradē ķermeni, un atstāj iespaidu uz citiem hormoniem. Bet, iztrūkstot iešanai uz skolu, zūd iespēja no rītiem strauji ieiet labā mentālā kondīcijā.

Rezultātā cilvēkam ir pazemināts testosterons, paaugstināts stresa hormons kortizols, un ir bojāta serotonīna sistēma. Un tieši tas nosaka gribasspēku. Ja smadzeņu centri netiek baroti ar vajadzīgajiem hormoniem, nav arī motivācijas un draiva. Cilvēks jūtas tukšs, jo viņam nav ar ko saņemties. Tā pusaudzis-sportists var ilgi būt bioķīmiskā inercē, ar psihiskiem “vīrusiem” galvā, būt neizlēmīgs, un dzīvot bēdīgā realitātē. Šis arī ir jāņem vērā, tāpēc vajag viņu papildus apbalvot, atbalstīt un bez lieka spiediena motivēt.

Vēl īpašs moments – cilvēkam ir vajadzīgs hierarhiskais “līdzsvars.” Paskaidrošu. Skolā vai treniņos ir socializēšanās. Pusaudzim tā ir iespēja būt stilīgam, novērtētam, harizmātiskam, līdzvērtīgam, brīžiem pat pārākam par citiem, neviens nezina lielāko daļu viņa nepilnību, var noslēpt negatīvo un parādīt sevi tikai no labākās puses… Un tas ir būtiski pašapziņai.

Taču, sēžot mājās, var rasties sajūta, ka visas dienas pavadi tikai kā hierarhijas pagrabā. Jo vecāki zina visu tavu negatīvo, ir gudrāki, vairāk pieredzējuši, izrīko, ne vienmēr ir laipni, un arī nekāds boss tu neesi. Kāda vēl tur harizma? Bet trakākais - tu neesi nekāds varonis arī savās acīs, jo atšķirībā no draugiem, pats savus feilus vai nepilnības zini vislabāk. Tieši šis fakts var traucēt par sevi-tādu parūpēties. Starp citu, reizēm arī pieaugušie tāpēc sevi uztver kā “beigtu zirgu,” ko nav vērts “reanimēt,” taču nereti var rūpēties par citiem. Uztverot to kā misiju, ziedošanos.

Visā šajā situācijā zāles ir fiziska slodze. Un nevis vienkārši pastaiga, jebkāda fizkultūra (kas ir labi), vai vingrinājumi, kam skolēns neredz jēgu, bet regulāra aizelšanās, katru dienu savā pulsa zonā, un konkrēts plāns ar fokusu uz rezultātu. Kad pusaudzis ir iestrēdzis nevēlamās vibrācijās (sevišķi ja vēl ir UDHS), mums vajag viņu no tām izraut.

Iespējamā stratēģija - atrunāt dienas režīmu, sastādīt vieglu un izpildāmu plānu, anonsēt tikai vienu fizisko īpašību, kaut vai vienu vingrinājumu, vienu muskuli, ko trenēt uz rezultātu, izveidot “A komandu” un kopā sākt. Disciplīnu baro tikai disciplīna, un apetīte aug ēdot. Nekādu šaubu, tikai pārliecināts pozitīvisms un draivs.
Un tad pavasarī:
- Cik pumpīšus tu var izdarīt?
- Viņus visus.