Helmuts Rodke: Sporta stundas lamatas

Cilvēka ķermenis ir vēl smalkāka tehnoloģija. Nepārspējama biotehnoloģija. Un mūsu prasmes to izmantot patiesībā vēl ir diezgan niecīgas. Mūsdienu medicīna spēj uzturēt cilvēku pie dzīvības jau pāri gadsimtam. Vidējais cilvēka dzīves ilgums Dienvidkorejā tuvojas 90 gadiem…

Un ir gluži vai šekspīriska intriga – būt vai nebūt mūsu fiziskai izglītībai skolā tādai, kas dotu reālas iemaņas dzīvot ilgāk un veselīgāk, enerģiskāk un radošāk? Pavadīt vecumdienas baudot dzīvi, nevis nīkstot slimnīcas nodaļā. Mūsu organisms ir fantastiska laboratorija ar pamatīgu ilgmūžības potenciālu. Un viens no izciliem veidiem, kā to sabojāt pašā dzīves sākumā, ir sliktas sporta stundas un fiziskā ne-kultūra. Vai arī “legāla” bastošana no labām stundām.

Sliktajās ir nejēdzīgi normatīvi, vecumam, sagatavotībai un ķermeņa parametriem neatbilstoši uzdevumi, traumatiski sporta elementi, pārslodzes vai vienkārši nodzenāšana. Protams, tiem, kas starpbrīžos ir pārpīpējušies aiz skolas stūra, arī viegls trīs minūšu skrējiens radīs lillā sejas krāsu un riebumu pret sportu. Un zināmam procentam no klases vienmēr ir vēl 87,5 iemesli neiet uz sportu. Tāpēc ir jāsaprot, ka ārsta zīme vieniem ir izlaidība, bet citiem izmisuma solis.

Vai vispār eksistē skolēnu, vecāku un sporta skolotāju sūdzību un problēmu apkopojums? Varbūt kāds to ļoti labprāt neredzētu? Tas tiešām būtu daudz labāks supergrāvējs par šausmu filmas “Zāģis” seriālu.

Iztēlojieties ainu: Galvenie kompetenču izglītības bīdītāji, skolā, uzreiz pēc pusdienām, ar pilniem vēderiem iet uz sporta stundu. Pavirši iesildījušies, skrien sprintu parkā pa asfaltu uz ieskaiti. Atsildīšanās nekādas. Pēc 40 minūšu īsa un dievīga(?) “sporta”, viņi, sasvīduši un nemazgājušies, ar “laimīgām” sejām sēž matemātikā. Kungi un dāmas, iesaku pašiem piedzīvot daudzu sporta stundu realitāti. Kurš parakstās par šādu fizisko kultūru? Lūk, kur ir vajadzīga reforma! Mācību procesa kvalitātē. Pašos pamatos.

Taču, kamēr atbildīgā persona par skolas sporta programmu šos jaukumus neizbaudīs uz savas ādas… Nu labi. Tas, cik ātri un efektīvi rīkojas IZM, jau zinām. Reizēm atliek tikai brīnīties par gadiem ilgo muļļāšanos uz vietas. Par nespēju atrisināt elementāras lietas. Taču, ierēdņiem par laimi, mums nav grieķu temperamenta. Tāpēc mums nav apņēmības patriekt liekēžus, it-kā-profesionāļus un vienkārši augstprātīgus nemākuļus. Daudzās jomās. Jeb varbūt teiksiet, ka ministrijā visi ir entuziasma pārņemti supervaroņi? Mums nav krampja pieprasīt, mēs neprotam un reizēm arī nezinām, ko tieši pieprasīt. Tāpēc samierināmies. Un dzīvojam citu radītā matriksā.

Protams, notiek arī lieliskas sporta stundas, taču tas drīzāk ir spējīgu skolotāju, nevis sistēmas nopelns. Mūsu bērni divreiz neaug. Bet izglītības sistēmai tas ir vienalga. Tāpēc tā ir lēna un nesteidzīga. Bet kas notiek lielā starptautiskā kompānijā ar darbinieku, kurš strādā neefektīvi? Viņu atlaiž, nevis ļauj gadiem ilgi marinēties krēslā. Neproti veidot dialogu ar klientu (sabiedrību, skolotājiem)? Atlaist! Stiep gumiju? Atlaist! Projekts izgāzās? Atlaist!

Kompetenču izglītība. Tā pati, ko ministrija taisās pakāpeniski ieviest skolā. Man nav nekas pret šādu vārdu savienojumu, jautājumus izraisa tikai metodes, saturs un mērķis. Vai te nu būs mūsu grandiozā iespēja? Vai tie cilvēki, kuru darbs līdz šim ir bijis neveiksmīgs, pēkšņi būtu izperējuši kaut ko ģeniālu? Tieši Latvijai noderīgu? Jeb noderīgu un bezgalīgu procesu sev, kas ļauj saglabāt amatu? Reformējamies, reformējamies, jau 25 gadus, kļūda kļūdas galā… Kāpēc lai mēs tagad jums noticētu? Pārlieciniet mani, ja varat. Zināšanu pielietojuma stratēģija (kompetence) bez pašām zināšanām ir bezjēdzīga. Tāpēc skolā, pirmkārt, ir disciplinēti jāmācās. Slinkums piepūlēties patiesībā ir vājums. Vai katra rotaļa uzreiz nav kompetences attīstīšana.

Vājuma un nekompetences pazīme ir arī ministrijas nostādne: “mēs skolā negatavojam sportam.” Draugi mīļie, fiziskās izglītības pamati ir vieni un tie paši visiem! Kā “parastam” skolēnam, tā arī sportistam. Kā Saeimas deputātam, tā izlases hokejistam. Jo sportisti nav nekādi marsieši, bet tādi paši cilvēki. Mums visiem vajag fizisko sagatavotību un kustību iemaņas, koordināciju un stāju, izturību un spēku. Ja skola nevar iedot pamatus, ko tad tā vispār var?

Sporta stunda un kompetences tajā. Mēs visi gribam, lai skolēns, mūsu katra bērns, tiktu izglītots, nevis primitīvi dzenāts. Trenēts, nevis tikai nodarbināts ar zemas kvalitātes “sporta izstrādājumu.” Mums vajag, lai skolas sportā būtu ilgtermiņa fiziskās sagatavotības plāns, nevis sezonāls haoss. Mēs vēlamies skaidri noformulētu mērķi un gala rezultātu. Attīstāmās lietas – ķermeņa sagatavotība un gribasspēks, veselība un fiziskā kultūra.

Jaunais sporta stundas standarts. Ieteikums autoram aiziet ar šo dokumentu uz ļoti kritiski noskaņotu vecāku sapulci, kurā piedalās arī sportisti un skolotāji, un pārliecināt. Sapulci, kurā nav neviena savējā, kurš pieklājīgi klusēs vai muļķīšu, kam var sakarināt makaronus. Spēt uzrunāt ikvienu skolēnu: “Lūk, mums ir Džeimsa Bonda cienīga programma!” Ja tevi neizsvilpj vai nepatriec, tad darbs varbūt ir izdevies. Ja tu varētu šo produktu asas konkurences apstākļos “pārdot”, tad jau var uzelpot. Bet ja pamatdokumentā skaistu frāžu un ūdens ir vairāk nekā viena lapa – pa durvīm ārā! Ātri un bez žēlastības.

Kas ir fiziskās izglītības lamatas? 40 minūšu īsa sporta stunda! Daudzi skolēni iet uz to kā uz kārtējo bezjēdzību. Un ne es viens uzskatu, ka tāda nodarbība patiesībā ir kaitīga. Jo skolēniem pat neveidojas priekšstats par normālu fizisko aktivitāti. Viss notiek sasteigti un nepilnīgi. Absolūti trūkst laika kaut vai atsildīties un izstaipīties. Nemaz nerunājot par stundas galveno daļu.

Rezultātā labākajā gadījumā izaug cilvēks ar pamatīgi attīstītu paviršības un nemākulības gēnu. Sliktākajā gadījumā ar lielu riebumu pret sportu. Un tad, kad jau studiju gados, daudziem sportošana sāk patikt, izrādās, ka katastrofāli trūkst iemaņu. Un tikai retais zina, kā pareizi skriet, un kā vispār sākt trenēties. Nelaime ir tā, ka cilvēkam tas atstāj lielu iespaidu uz veselību un dzīves kvalitāti.

Kas ir vajadzīgs skolas sportam? 80 – 90 minūšu ilga nodarbība (vismaz no 5. klases), skolotājs kā līderis, kā sporta zīmols ar divreiz lielāku algu, jauna vērtēšanas sistēma, mācību grāmata, fiziski uzdevumi kā mājasdarbs: vingrinājumi + aerobās izturības slodze (priekš IQ un labākām mācību spējām), pēcstundu pulciņš skolā tiem, kas nekur netrenējas, kā arī sporta, veselības un pašsajūtas dienasgrāmata/darba burtnīca. Un, protams, ilgtermiņa fiziskās sagatavotības plāns. Jo ikviens skolēns var būt kaut kādā veidā stiprs. Let’s make Latvia great again!