Mūsu ienaidnieki

Iepriekš jāpiezīmē, ka negribu ne vārda teikt par cilvēkiem, kas par sportu neinteresējas un tamdēļ liek to pilnīgi mierā: tie ir nekaitīgi cilvēki, sportam ļaunu nedara, no tiem bieži vien rodas jauni sporta entuziasti — ja tiem nejauši gadījies noskatīties kādās aizraujošās sacīkstēs. Runāšu tikai par tiem, kas strādā pret sporta interesēm. Pēc manām domām sporta ienaidniekus varētu sadalīt 3 kategorijās: pirmā kategorijā ieskaitāmi cilvēki, kuri ir pret sportu savas neapzinības un aprobežotības dēļ; otrā kategorijā novietosim cilvēkus, kuri Ienaidu pret, sportu mēģina zinātniski pamatot, tā sakot, grib mūs satriekt pašos pamatos. Neparasta būs mana trešā kategorija: te es ieskaitu cilvēkus, kuri paši ir tajās domās, ka viņi ir labākie ļaudis sporta laukā, tā sakot — pati zemes sāls; šis — trešās — kategorijas dēļ es patiesībā arī ķēros pie spalvas.

I

Neapzinīgos ienaidniekus nākas sastapt diezgan bieži. Esmu pazinis darba devējus, kuri pieņemot jaunu darbinieku prasa tam, kā tas pavada brīvo laiku, vai nedzīvo pa restorāniem vai ballēs; aspirants priecīgs apliecina: „Nē, brīvo laiku ziedoju sportam." Uzņēmēja seja stipri izstiepjas: „Ak sportists! Nē, man tādus nevajaga, man vajaga labus strādniekus, nevis tādus bumbas dzinējus vai ripotājus." Un jaunais censonis spiests meklēt darbu citur. Zinu arī tēvus un mātes, kuri liedz bērniem dažus latus sporta tērpa vai niecīga sporta piederuma iegādei, motivējot ar to, ka nevēlās, lai dēls dauzītos pa sporta laukumu vai slidotavu un — kā bieži saka — laustu kaklu, vai — pasargā Dievs — ka viņu meitiņa niecīgā sporta tērpā rādītos ļaudīs... Šie vecāki, turpretim, labprāt izsniedz vajadzīgos santimus vai latus mīļiem bērniņiem priekš kino un paši labprāt aizved uz cirka izrādi. Žēl, teikt, bet tomēr jāatzīstas, ka vēl šogad esmu atradis skolotājus, kas saviem skolniekiem — sportistiem pasaka: „Kāmēr jūs pa sporta laukumu dauzīsaties — pie manis labas atzīmes nedabūsiet."Šāds skolotājs apmierināts smaida, satiekot savus audzēkņus ballēs. Esmu piedzīvojis, ka rotas virsseržants, zinādams, ka kādam kareivim jāiet uz sacīksti, norīko to par dieninieku, protams, ar priekšniecības gādību lietu var saglābt, bet pieminētais sporta naidnieks nebeidz nīst „bumbas trenkātājus", vai « slēpju rīvētājus". Kamdēļ šīs kategorijas ļaudis nīst sportu? Iemesli dažādi: dažs savā jaunībā to nav redzējis, nosēdējis pie darba vai grāmatām un tam netīk, ka citi prot savādāk laiku izmantot, dažs cits kļuvis fiziski kroplis un skauž tos, kas grib būt ne tikai garīgi, bet ari fiziski stipri, ir arī tādi, kas lielāko dzīves laimi redz alus kausā un nēģeru mūzikā — tāds, protams, necieš svaigu gaisu un veselīgu izpriecu.

Šī ļaužu šķira ir dziļi jānožēlo, bet ar to vien nepietiek: sporta darbiniekiem jāpieliek visi spēki, lai tos no maldu ceļiem vestu pie pareizām atziņām, tamdēļ jāpieliek visi spēki sporta propagandas darbam, pirmais vārds še sakāms armijai, bet visgalvenais — skolai. Taisni no skolas mēs gaidām jaunu sporta garu valsti: skolai ir uzticība: ja skolās audzēkņi iemīļos sportu, tad šis kategorijas naidniekiem jāiznīkst. Un visiem jāatceras, ka tagad sporta attīstība pie mums ir pienākums, ko valsts vadība uzņēmusi savā darba programma. Tamdēļ šiem sporta naidniekiem, ja vien viņi ir valstiski domājoši pilsoņi — jāsaprot, ka viņiem pienācis laiks apklust. Un jo ātrāk, jo labāk.

II.

Sporta teorētiskie ienaidnieki ir visai bīstami kungi, jo viņi ņem palīgā zinātni — vismaz viņi paši tā domā, ka viņu balsti ir zinātne. Tie cenšas pierādīt sporta kaitīgo iedarbību uz cilvēka veselību, apgalvo, ka sportisti caur saviem panākumiem un uzslavām psichologiski izvirstot, paliekot par fiziskiem un garīgiem kropļiem u.t.t. Arī man ir nācies lasīt kāda profesora grāmatu, kurš pilnīgi noliedz sporta pozitīvās īpašības. Es biju gluži satriekts par to, jo likās, ka visas daudzo miljonu sportistu un sporta darbinieku teorijas, tai skaitā arī manas maznozīmīgās domas ir satriektas, iznicinātas. Bet tad es atcerējos, ka vecos laikos gāja ar zemes griešanos, vai ar ticības lietām: cik daudzi domātāji netika sadedzināti uz sārta par savām „grēcīgām" domām, bet viņiem sekoja citi un tamdēļ mēs tagad, piemēram, ticībā, sekojam Lutera mācībai un nešaubāmies, ka Kopernika mācība par zemes griešanos ir pareiza. Būsim arī mēs tikpat stipri ticībā sporta pozitīvai milzu nozīmei un nebaidīsimies, ka kāds iedomīgi aizrāvies profesors mūs mēģinātu sadedzināt uz sārta. Jānožēlo tikai, ka dažs darbinieks sūtīts uz ārzemēm kautko derīgu mācīties, izdevis prāvu summu valsts naudas, bet apmaldījies trijās priedes un mājās pārbraucis vēl arvien nevar tikt uz saprāta un skaidrā ceļa un, nostājies sporta teorētisko naidnieku lēģeri, šaudās ar savu „zinību" kuģi starp Scillu un Charibdu.

III.

Tagad ķersimies pie trešās kategorijas — pie mūsu iekšējiem ienaidniekiem. Tie ir tie, kas paši būdami sportisti, sporta darbinieki vai cienītāji, savu darbu tomēr strādā tā, kā sekas ir sporta labās slavas graušana. Apskatīsim pēc kārtas dažādus šādus nogrupējumus.

1) Vislielākais ļaunums, kas pie mums ārkārtīgi izplatīts, ir savas biedrības, savu sportistu slavēšana un pretinieku nomelnošana. Nevajaga mani pārprast: katram sportistam jābūt kādā biedrībā — biedrības ir valsts sporta ķermeņa asins vadi; katram sportistam jābūt sirsnīgam savas biedrības krāsu aizstāvim, bet tas ir tikai otrs bauslis: pirmais bauslis ir — celsim visi mūsu valsts sportu, paklausīsimies sporta milzīgai audzinošai iedarbībai. Tamdēļ vispirms paturēsim vērā šo pirmo bausli — otrs bauslis — sava biedrība — ir tikai ceļš pirmā sasniegšanai. No šāda viedokļa skatoties, vienmēr jāatceras, ka i mēs i pretinieki esam vienas lielas sporta saimes locekļi. Sacensība ir vajadzīga, jāuzvar labākam, bet tikai godīgā cīņā. Bet, ko mēs redzam patiesībā? Daudzi pie mums ir tajās domās, ka pretinieka uzvarēšanai visi līdzekļi atļauti. Vispirms te vainīgi biedrību vadītāji. Gandrīz katrā biedrībā ir vīri, kuriem „ir nags" visādu paņēmienu izgudrošanā, lai tikai pretinieku dabūtu „gar zemi". Es pazīstu pat vīrus, kas piem., futbola sacīkstē samāca savus spēlētājus uz kriminālu noziegumu — spēles sākumā „apstrādāt" kādu labāku pretinieka spēlētāju, lai tas izietu no ierindas, šādi biedrību vīri nav spējīgi panest savas komandas zaudējumu. Un tā jau ir slikta pazīme: šādi vadoņi vairs nav derīgi sporta darbinieki, jo īsts sportists prot nevien ar slavu uzvarēt bot arī ar godu zaudēt. Ir nekrietni savas komandas zaudējuma iemeslus meklēt tikai pretinieka nepareizā rīcībā vai tiesneša vienpusībā.

2) Grēcīgi ir arī paši aktīvi sportisti, jo arī tie aizmirst, ka pretinieks ir tikai sportista kas tāpat cenšas pēc uzvaras. Bieži, pārāk bieži gadās, ka aizmirstas godīgas cīņas princips un liekas, ka laukumā satikušies niknākie ienaidnieki. Vai neesam dzirdējuši sacīkšu laikā, ka viens spēlētājs saka otram: „Nāc tikai vēl reiz klāt — dabūsi tā, ka beigts būsi!" Tiesnesim vajaga tādu runātāju tūliņ noraidīt no laukuma, bet par nožēlošanu bieži noraidīšana izpaliek. Dažreiz arī dzirdam, ka ģērbtuvē spēlētāji lielās: „Bet, ta es pretiniekam X. gan iespēru 2 reizes tā, ka tas gluži savāds palika." Un ko jūs teiksiet, ja klāt ir arī attiecīgas biedrības valdes vīrs. kurš saka: „Pareizi, tā viņam vajadzēja." Pēc manām domām šādu „darbinieku" jāņem aiz apkakles un uz visiem laikiem jāizmet no laukuma. Un ko lai sakām par tīšām rupjībām pret pretinieku? Piem. tādu „varoņdarbu", ko pastrādāja savā laikā Skadiņš pret Garberi? Vai tādi spēlētāji nav sporta ienaidnieki? Atcerēsimies, ko mūsu valsts futbola vienība pirms 3 gadiem pastrādāja Tallinā: visiem būs atmiņā, ka vienība, nebūdama mierā ar tiesneša lēmumu, nogāja no laukuma. Liekas, ka lielāka nekrietnība nevar notikt: acīmredzot mūsu vienībā nav bijuši 11 krietnu sportistu, bet gan 11 nedisciplinēti karstgalvju, kas nepatikšanas brīdī kā mazi zēni saka: „Dodiet manas mantiņas atpakaļ, es vairs negribu spēlēties." Varētu domāt, ka pārbraukuši mājās viņi saņems pienācīgu sodu. Bet, kas to deva — otrā dienā mēs lasījām oficiālā futbola darbinieka rakstu, kurā mūsu spēlētāji tiek gandrīz vai uzlielīti, bet vainīgie ir... igauņi, kuri tai pašā rakstā tiek vienkārši nomelnoti. Vai tāda rīcība ceļ sporta labo slavu? Tagad šim „slavenam" piemēram radušies sekotāji mūsu US basketbolistu saimē, kas Romā 5000 skatītāju klātbūtnē arī „prasījuši savas mantiņas atpakaļ", jo esot palikuši dusmīgi: viens itāļu „onkuls" esot „mazajiem" nodarījis pārestības. Vai tā ir sportistu cienīga rīcība? Vai tā ir Latvijas sporta labās slavas celšana? Cik bērnišķīgi skan kāda vienības dalībnieka raksts, ka no Romas šķīrušies milzīgā sadraudzībā: viņi pat esot pasnieguši US karodziņu Itālijas basketbola s-bas sekretāram; jādomā, ka tas to arī pieņēmis. Man, personīgi, gan būtu bijis kaut zināms apmierinājums, ja karodziņu pasniegtu itāļi mūsējiem. Cik atceros — kāds no mūsu vārtsargiem bija spiesta vairākus gadus izvairīties no spēlēm Kauņā: vai par kādu sportista cienīgu darbu? Laikam nē! Nekrietna ir arī dažās vienībās pastāvošā paraša savā starpā uz laukuma strīdēties.

3) Lielus pārmetumus pelna arī skatītāji, it sevišķi tie, kas savas simpātijas ziedojuši kādai biedrībai. Tas jau nav slikti, bet te atkal rodas pārmērības: nepietiek ar savas vienības sumināšanu un pamudināšanu, bet sākas pretinieka „riešana". Arī tas zināmās robežās ir pielaižams, bet ja saucienos jau piemin otras vienības spēlētāju degunus, vai taisa neglītas kombinācijas no spēlētāju uzvārdiem, — tas jau nepieder pie godīgas jautrības. Nevienam publika nav liegts izrādīt savu sajūsmu, gluži otrādi — tas ir vajadzīgs. Bet, visam jānotiek korektā veidā. Un galvenais — nevajaga piemirst aplaudēt ari pretējās vienības labam sasniegumam, nevis tos pelt. Palicis atmiņā atgadījums pag. gada valsts sacīkstē Tallinā: laukumā bija 5000 skatītāju, bet kad mūsējie iesita 2. vārtus bija tāds klusums, kā klasē kad skolotājs dusmīgs. Acīmredzot publikā bija tikai igauņi, bet ne sporta cienītāji. Biedrība var būt lepna, ka laukumā ir daudz viņas draugu, bet viņai jādara viss iespējamais, lai savus draugus audzinātu par krietniem sportistiem vai sporta draugiem. Cilvēks, kurš pāri savas biedrības skurstenim nemāk skatīties — nekad nebūs īsts sporta darbinieks un arī skatītāju rindās tāds ar savu aklību var tikai kaitēt. Tāpat skatītājiem ir nekrietna paraša lamāt tiesnesi, tiesneša amats, it sevišķi futbolā, ir grūts un katrs, tiesnesis var kļūdīties. Bet, tamdēļ vēl nevajaga kliegt „tiesnesi nost no laukuma", „tiesnesis neko neredz" un tml. vai arī piesolīt viņam brilles. Vēl nākas dzirdēt, ka skatītāji skubina spēlētājus uz rupjībām spēlē. Kādā Latgales pilsētā ilgus gadus bija dzirdams slavens pamudinājums: „Vaska, sit viņam pa kājām," tagad to gan vairs nedzird. Laukumos ir plakāti, ka par tiesneša vai spēlētāju apvainošanu vainīgie skatītāji izraidāmi; žēl, ka praktiķa šo paņēmienu pavisam reti pielieto. Pavisam nožēlojami, ja skatītāji rauga fiziski iedarboties pret tiesnesi, kā tas, piem., pag. rudenī bija LSB laukumā.

4) Par sporta naidniekiem es uzskatu ari tiesnešus, kuri savu pienākumu pildīšanā pielaiž pavisam nekrietnus paņēmienus, vai pat partējības. Mēs visi pazinām tiesnesi, kuram bija taisni nevaldams pulkstenis: cik reižu viņš nebija apstājies priekšlaicīgi, vai atkal paveicis 90 minūtes tādā ātrumā, ka visi citi pulksteņi paspējuši noiet tikai 80 min. Un cik skandālu un nepatikšanu caur to necēlās! Reiz kāds tiesnesis pirms sacīkstes teica: „Nu, es to N. N. vienību šoreiz gan pārmācīšu!" Cik zinu, viņš vēl nav izslēgts no tiesnešu sarakstiem. Nākas sastapties arī ar neprašām: kādreiz lielās sacīkstēs ar laika ņēmēja pulksteni bija greznojies kāds solīds kungs, kuram kādas Rīgas sporta biedrības lietās ari savs vārds sakāms; Šis kungs bija nozīmēts uzņemt laiku pirmam skrējējam. Viņš ilgi mīņājās un bija ļoti norūpējies, līdz beidzot ar mokām dabūja pār lūpām jautājumu: „Sakiet. kungi, pa kuru celiņu pienāks pirmais." Vispārēji smiekli.... bet vai te nav jāraud? Daugavpils vispārējos sporta svētkos divus gadus no vietas virves vilkšanas sacīkstes vadīja cilvēki, kuriem tā lieta pavisam nav skaidra: uzvaras deva nevis pēc 3,5 m, bet Jau pēc 1,75 m pārvilkšanas. Un cik reizes nav gadījies, ka laika ņēmēji trešam nosauc labāku laiku, nekā pirmam?

5) Daudz sportam kaitē arī biedrību un savienību vīri. Ir tādi kungi, kuri no sporta ļoti maz ko saprot, bet labprāt ļaujas ievēlēties valdes amatos. Ja nu viņi skatītos un mācītos, vai ļaunākā gadījumā nodarbotos ar skaitāmiem kauliņiem pie kases grāmatām, tad to vēl varētu pieciest. Bet nē — viņi runā līdzi tīros sporta jautājumos. Vēl sliktāk ir, ja arī savienībās iekļūst vīri, kas no zināmās nozares pavisam maz ko saprot. Nepielaižami ir, ja biedrību vīri pāriet jau uz nelikumībām: vēl šajā ziemā ir noticis gadījums, kur kādas biedrības varas vīri pārvāca pie sevis citu biedrību futbolistus, kas strādā kādā plašā uzņēmuma i tas noticis tā — attiecīgu personu ieaicina dienesta vadītājs — biedrības vīrs un saka: „Jūs spēlēsiet mūsu vienībā! Ja nē — meklējiet citu darba vietu." Vai tas ir godīgi?

6) Pārmetumus pelnījuši arī preses pārstāvji. Cik bieži nelasām vienā laikrakstā: A vienība spēlēja korekti un jauki, bet B vienība tikai aizsargājās un glābās ar rupjībām; turpretim otrā laikrakstā lasām gluži pretējo. Tas ir nekorekti: acīmredzot arī rakstītāji skatījušies caur savas biedrības brillēm. Sporta presē tas nav pielaižams — presei jābūt objektīvai, it sevišķi sporta notikumu apgaismošanā. Gaužām slikti ir tas, ka dažreiz pie spalvas ķeras cilvēki, kuriem trūkst vajadzīgās zināšanas: tad arī atstāstījums ir tāds, ka lietpratējam tikai jāpasmejas. Bet, kamdēļ sporta nodaļu vadītāji tādus rakstus uzņem? Kritika ir vajadzīga, pat nepieciešama, bet var kritizēt tikai tas, kas lietu dziļi pazīst, un kritizēt tikai lietišķi. Gadās ari nepārbaudīti personīgi uzbrukumi, kā piem., nesen, sakarā ar vienu no pēdējām futbola sacīkstēm. Tas sporta presei godu nedara: ja nekārtība ir — nedrīkst to slēpt, bet pirms ko raksta, vajaga lietas faktiskos apstākļus pārbaudīt.

7) Vēl jāpiemin viens netikums: ir daudzi cilvēki, kuri mīl kādu sporta nozari un citas neieredz; ja tas ir futbolists — viņš ar nicināšanu atsaucas piem., par svaru cēlāju, vai atkal vieglatlēts neatrod neviena pieklājīga vārda priekš basketbolista. Tas ir nepiedodami: katram jau var būt sava iemīļotākā sporta nozare, bet katram ar cienību jāvērtē arī sava kolēgas darbs citā nozarē, jo visi taču mēs esam viena darba darītāji. Un ja mēs gribam celt mūsu sporta dzīvi, tad mums augstu jāvērtē visas sporta nozares.

V

Te es īsumā apskatīju dažus negatīvus momentus mūsu sporta dzīvē un, domāju, katrs draugs atzīs, ka pieminētie gadījumi ir nevēlami, kaitīgi un grauj mūsu sporta dzīvi, tamdēļ nebūs pārspīlēts mana rakstiņa virsraksts par sporta ienaidniekiem . Un negatīvu piemēru man būtu vēl!

Bet ko darīt, kā no šiem ļaunumiem izbēgt? Vispirms — audzināsim paši sevi, centīsimies saprast, ka sports ir mūsu visu kopējā lieta, valsts lieta, kas tālu sniedzas pāri atsevišķas biedrības sētiņai. Mācīsimies, daudz mācīsimies, tad nepielaidīsim kļūdas. Patīrīsim savu biedrību vadības, atstādināsim vīrus, kuru krūtis gan cienīgi nes nozīmes, bet kuri ar darbiem ir kā saka „aizkrāsnē". Izkopsim savos sportistos un piekritējos godīgas cīņas garu, atzīsim, ka jāuzvar labākam, bet ne viltīgākam. Nosodīsim uz to asāko katru nesportisku rīcību. Un par visām lietām izskaudīsim no sporta dzīves cilvēkus, kas spējīgi skatīties tikai caur savas biedrības brillēm. Kļūsim sportā džentlmeņi vai, citiem vārdiem sakot, tik pat godīgi, apzinīgi, ja gribiet — valstiski, — kā pārējās valsts dzīves nozarēs.

Varbūt dažs teiks, ka es esmu krāsas sabiezinājis, domāju — nē! Bet lai nepaliktu visai drūms iespaids no mana rakstiņa, tad noslēgumā došu pāris piemērus par tematu: „Kādiem mums jābūt". Sacenšas 2 futbola vienības, šķietami vājākā vienība guvusi 2 vārtus un tagad stiprākā vienība pieliek milzu pūles, lai atgūtu zaudēto un panāktu uzvaru. Bet tīri fenomenālas spējas parāda 2 vārtu īpašnieku vienības vārtsargs un ķer gluži neiespējamas bumbas. Atkal uzbrucējiem izveidojusies laba iespēja gūt vārtus un centra uzbrucējs ar neticami asu un spēcīgu šāvienu raida bumbu vārtos . Jau visi domā, ka vārti iegūti, kam sekos pretinieka sabrukums un izdosies atgūt zaudēto un arī uzvaru. Bet atkal vārtsargs ar akrobātisku lēcienu spēj bumbu sasniegt un nogriež to stūrī. Atkal neveiksme! Bet ko dara drausmīgā sitiena izpildītājs? Kamēr citi gatavojas stūra sitiena izpildīšanai, viņš lielā sajūsmā dodas pie pretinieka vārtsarga un sirsnīgi krata tam roku, apsveicot viņu par apbrīnojamo izveicību. Vai te katram īstam sporta draugam sajūsmā acīs nepamirdzētu asara?

Pag. gadā Vācijas meistarības finālspēlē sacentās 1. Nirnbergas Futbola Klubs ar Diseldorfas Fortūnu. Pēc 2 stundu cīņas pēdējā minūtē Nirnbergas klubs iesita uzvaras vārtus. Bet pirms tam kādā īsā pārtraukuma momentā Fortūnas pavadonis pasniedz saviem spēlētājiem laukumā dažas zeltera pudeles atspirdzinājumam. Un te nu notiekas, ka pudeles staigā abu vienību spēlētāju rokās un no tā paša snieguma atspirdzinājās abu vienību spēlētāji. Vai te neredzam īsti sportisku draudzību? Un kā milzīgā skatītāju masa uzgavilējusi pēc spēles i jaunam meistaram i zaudētājam! Un zaudētāja — Fortūnas atgriešanās mājās esot bijis īsts triumfa brauciens. Vai te nevaram mācīties sportisku izpratni? Pirms viena gada viena no Anglijas slavenākām un vecākām futbola vienībām Aston Villa izmisumā cīnījās ar pārdabīgiem spēkiem, lai paliktu pirmās ligas 22 vienību skaitā. Piezīmēsim, ka tas viņai neizdevās un šogad tā spēlē otrā līgā. Bet pirms liktenīgā noslēguma, kad vēl no spēles uz spēli tika lolots cerības stariņš, Aston Villai nācās spēlēt pret Arsenal vienību, šai sacīkstē cerētās uzvaras vietā nāca katastrofāls 0-7 zaudējums, pie kam visus 7 vārtus iesita Arsenal centra uzbrucējs Drake. Ko darīja Aston Villa? Iegādājās skaistu futbola bumbu, greznoja to ar sava kluba nozīmi un visu savu spēlētāju un vadītāju autogrāfiem un svinīgā ceremonijā pasniedza varenajam — pretinieka uzbrucējam Drake. Vai tā nav lieliska sportiskas draudzības demonstrācija? Atcerēsimies, visbeidzot, Olimpijas—ASK spēli Liepājā. Kad karstā cīņa beidzās un Olimpija taisījās atstāt laukumu kā jaunais Latvijas meistars, tad kā pirmie viņu apsveikt steidzās zaudētāji — ASK spēlētāji. Vai tas nebija aizgrābjošs skats? Kas to redzēja, tas to mūžam neaizmirsīs. Tāds gadījums liecina, ka arī pie mums ir redzami augstvērtīgi īsti sportiskas draudzības izpaudumi. Bet šādus gadījumus mēs vēlamies redzēt ik uz soļa, arvien un visur. Darīsim šai virzienā visi ko spējam, veidosim ne tikai sasniegumus, bet arī garu. Tad neviens vairs nevarēs noliegt sporta milzīgo audzinošo nozīmi. Un vienotības gars, kas skaistu veido mūsu valsts dzīvi — veidos un augsti cels arī mūsu sportu. Un tas ir mūsu mērķis!

Kapt.- ltn ,T. Martinsons, LFS valdes loceklis. Sporta Pasaule: Ceturtdiena, 14. janvāris, 1937

Izmantotie resursi:
periodika.lv