Rubļevska: "Ja nebūtu ģimenes, būtu pametusi Latviju"

-Parasti Pasaules kausa fināls notiek rudenī. Kāpēc tagad organizatori nolēma to organizēt jau pirms Jāņiem?
-Iepriekšējos gados uzreiz pēc Jāņiem mums bija Eiropas čempionāts. Šogad Eiropas čempionāts būs jūlijā – divas nedēļas vēlāk nekā ierasts. Cik saprotu, izmaiņas kalendārā veiktas, lai nebūtu pārāk gara sezona. Agrāk sezonas divas noslēdzošās sacensības bija pasaules čempionāts un Pasaules kausa fināls, kas notiks pusmēnesi vēlāk. Tas notiek rudenī, bet tādā gadījumā fināls vienmēr jātaisa siltajās zemēs. Organizatori izdomāja, lai eiropiešiem visu laiku nav jālido pāri okeānam, šoreiz organizēt finālu agrāk un Eiropā.

-Kā kopumā vērtē savu startu pasaules kausa finālā? Kurā disciplīnā varēji nostartēt labāk?
Skriešanas un šaušanas kombinācijā biju gatava nostartēt krietni labāk. Šo disciplīnu cilvēcīgi trenēties sākām tikai šogad, līdz ar to nevar pat izdarīt secinājumus, kāpēc tas vai kas cits neizdevās. Turklāt nākamgad šaušanā šausim jau ar lāzerpistoli nevis pneimatisko.

-Kā tas varētu mainīt situāciju modernajā pieccīņā?
-Būs ātrāka skriešana, augstāks pulss un, piemēram, es nezaudēšu tik daudz laika tikai tāpēc, ka nevaru ielikt lodi pistolē, jo sasvīdušas rokas (smejas).

-Pirms gada, kad modernā pieccīņa bija piedzīvojusi reformas, stāstīji par problēmām ar aparatūru, jauno sistēmu. Kāda tagad situācija?
-Nekas jau nav kārtībā. Pašlaik joprojām trenējamies un cīnāmies ar mehāniku, bet braucam uz starptautiskajiem mačiem, kur ir elektronika, kas ir pavisam savādāk. Tāpat kā rallijā tu gribi braukt ar "Porsche", bet mājās trenējies ar riteni (smejas). Mums nav ne pielāgots stadions ātrumdarbam Mums nav nepieciešamo apstākļu labam treniņdarbam, taču mēs tik un tā kaut ko varam sasniegt.

-Sezonas sākums nebija pārāk veiksmīgs, tikai uz vasaras pusi rezultāti kļuva arvien labāki. Vai gatavojies kādām konkrētām sacensībām?
-Rezultāti saistīti ar skriešanas un šaušanas kombināciju. Piemēram, otrajā pasaules kausa posmā jau trešajā šāvienā man sabojājās pistole, līdz ar to par augstām vietām automātiski nevarēju cīnīties. Pēc tam pati, nevis federācija, nopirku sev jaunu ieroci, bet no nākamā gada atkal būs jaunas pistoles un atkal būs jāpērk... Federācijai līdzekļu nav. Nemaz nezinu kā mēs turpināsim treniņus, man ir lielas šaubas par nākotni.

-Kā mainījusies situācija vadošo sportistu vidū – vai jaunā sistēma radīja kaut kādas pārmaiņas?
-Protams, ir šis tas mainījies, jo ne visi var trenēties jaunajos apstākļos, ne visiem ir nodrošinājums. Sezonas sākumā rezultāti arī bija pieticīgāki, jo ziemā mums naudas trūkuma dēļ nebija iespēju trenēties ārzemēs, bet Latvijā arī sarežģīti. Pasaules kausa pirmie posmi notika siltajās zemēs un mēs tiem nebijām gatavi. Tagad jāliek uzsvars uz svarīgākajām sacensībām, man vairs nav 15-16 gadi, kad varēja močīt katros mačos. Svarīgākā medaļa man ir olimpiskā, pārējās tik ļoti vairs neinteresē. Šogad jāsagatavo organisms galvenajam startam sezonā. Un viss!

-Kurš šogad būs galvenais starts – Eiropas vai pasaules čempionāts?
(nopūšas) Uz Eiropas čempionātu brauksim ar autobusu, bet uz pasaules čempionātu, kurš notiks Ķīnā, naudas vairs nav, visa ir beigusies, taču ceru, ka līdzekļi tiks atrasti. Pēc maniem sekmīgajiem startiem federācija varbūt izdarīs secinājumus un atradīs līdzekļus, bet čaļiem... diez vai. Ja nu vienīgi Denisam Čerkovskim no LOV programmas būs kaut kāda nauda. Arī pati esmu LOV sastāvā, bet tikai B, kur nauda nav tik liela. Diemžēl.

- Nesen kopā ar Denisu Čerkovski uzvarējāt modernās pieccīņas jauktajā stafetē.
Tā ir jauna disciplīna – izstāsti, kā sacensības notiek? Ir kaut kādas nianses salīdzinājumā ar individuālajām sacensībām?
-Peldēšanā katram nav jāpeld 200, bet gan 100 metri, paukošanā ir nelielas atšķirības. Tāpat arī šautuves ir tikai divas un jāskrien katram divi kilometri triju vietā. Stafete būs arī pasaules čempionātā, abi ar Denisu cītīgi gatavojamies, bet čempionāts ir Ķīnā, tur ir karsti, bet mums gatavošanās notiek mājas apstākļos. Ļoti gribas startēt, jo zinām, ka mums ir labas izredzes. Šo disciplīnu plāno iekļaut arī olimpiādē. Starptautiskā federācija gan līdz galam vēl nav izdomājusi formātu, pēc kura notiks sacensības.

-Neskatoties uz sarežģīto laiku pasaulē, noprotams, ka Londonas olimpiskās spēles joprojām ir tavā dienaskārtībā...
-Jā, protams. Mēģināsim sagatavoties visi kopā (smejas).

-Vai pēc Atēnu olimpiskā sudraba bija reāla iespēja, ka varētu turpmāk pārstāvēt citu valsti? Runas, ka mūsu sportistiem ir citu valstu piedāvājumi, ik pa laikam parādās...
-Jā, piedāvājumi patiešām ir. Pērn man piedāvājumu izteica ASV. Man te ir ģimene – meita, kas iet latviešu skolā, dzīvesbiedrs, kam te ir uzņēmums. Kā gan es varu tā vienkārši paņemt ģimeni un pamest visu, ko esmu te sasniegusi un aizbraukt? Tas mani attur. Ja es būtu viena, bez ģimenes, domāju, ka jau būtu kaut kur aizbraukusi.

-Kādu valstu piedāvājumi bez ASV vēl ir bijuši?
-Vienmēr ir piedāvājusi Krievija, pat trenera darbu. Latvijā strādāt par treneri par mazu algu? Nekad! Krievijā un Vācijā ir savādāk - treneru atalgojums ir ne mazāk kā 4000 tūkstoši eiro mēnesī. Esmu beigusi maģistratūru LSPA, man ir lielas praktiskas zināšanas, bet strādāt par 200 latiem mēnesī... izdzīvot taču nav iespējams.

-Kā neveiksme Pekinas olimpiādē ietekmējusi tavu turpmāko karjeru?
-Man bija dusmas, ka nesasniedzu to, ko gribēju. Tagad tas dod papildu spēku un motivāciju turpināt trenēties un startēt. Olimpiādē nebija lielu kļūdu, taču pirms tam Olimpiskā Sporta centra manēžā skrienot savainoju kājas, tāpat notika Staņislavam Olijaram.

Tagad modernajā pieccīņā ir daudz pārmaiņu, organizatori vairāk domā par sponsoriem, mazāk par pašiem sportistiem. Protams, skriešanas/šaušanas kombinācija ir aizraujoša, taču pasaules kausā ir pusfināli, kur kombinācija paņem visu spēku, tu nevienu mirkli nav laika atelpai – arī paukojot vai peldot. Ne pirmais, ne pēdējais nevar brīvi pabeigt, vajag maukt uz pilnu slodzi. Uz finālu atjaunoties vienas dienas laikā ir grūti.

-Nereti tiek uzsvērta zirgu izlozes loma rezultātos. Cik atšķirīgi ir šie zirgi?
-Paši zirgi varbūt nav tik atšķirīgi, bet atšķirīga ir viņu tehnika. Ja jātnieks to nezina, rodas problēmas. Ja zirdziņš neiet, tu vari darīt, ko gribi. Iesildoties 20 minūšu laikā neko būtiski nevar mainīt. To atzinuši arī paši jātnieki.

-Vai pirms vairākiem gadiem notikušais Eiropas čempionāts Rīgā deva kādu ieguldījumu sporta veida attīstībā?
-Nemaz. Tā bija laba iespēja noreklamēt valsti, taču man, Denisam un Sandrim [Šikam] tas liedza automātiski kvalificēties olimpiādei. Sacensības bija valstij, ne sportistiem. Mēs, protams, nodrošinājām vietu olimpiādē citos mačos. Kur šobrīd esam? Kleistu bāzi tagad atstāj tikai jātniekiem, OSC peldbaseinā mums ir iespējas trenēties, bet par milzīgu naudu. Tagad jebkuram sporta veidam ir grūtības izdzīvot, ne tikai mūsu sporta veidam. Pat vieglatlētiem Rīgā nav normāla stadiona. Kurp mēs ejam? Atpakaļ (smejas). Igauņi virzās uz priekšu, viņiem ir vairāk sasniegumu, pat krīze viņus neskar tik nopietni, bet mēs starp Baltijas valstīm esam vissliktākajā situācijā. Ar jaunajiem sportistiem mums ir švaki, nav motivācijas, nav bāzes, kur trenēties.

-30. jūnijā pasaules čempionāts militārpersonām. Vai arī tajā plāno startēt?
-Jā, braucam! Dosimies ar armijas autobusu, Prāgā vēl pēc sacensībām paliksim nedēļu, jo tā ir izdevīgāk nekā atgriezties Latvijā. Pēc tam no Prāgas dosimies uz Eiropas čempionātu Budapeštā. Eiropā ceru iekļūt sešiniekā, bet par pasaules čempionātu nav ko runāt, kamēr nav skaidrības par līdzekļiem.