Treneri kā ģimene saviem audzēkņiem – Anna un Vladimirs Anaņini

Jūs esat ļoti atpazīstami paukošanas treneri Latvijā ar 40 gadu lielu darba stāžu un ļoti vērā ņemamiem sasniegumiem treneru darbā. Kā iesākās jūsu gaitas paukošanas sportā?

Anna: Ar paukošanu tīri nejauši sāku nodarboties 10 gadu vecumā. Līdz tam biju izmēģinājusi vairākus sporta veidus, bet paliku paukošanā, jo uzreiz sapratu, ka tas ir mans. Protams, ļoti liela nozīme bija pirmajiem treneriem - Jutai un Eduardam Brantiem. Pateicoties viņiem, manas domas par paukošanu nav mainījušās līdz šai dienai.

Vladimirs: Mani uz paukošanu atveda vecāki. Mans tēvs bija cieši saistīts ar šo sporta veidu. Viņš bija slavens vieglatlētikas treneris un pats paralēli nodarbojās ar paukošanu Fizkultūras institūtā. Pirmā trenere man bija Ludmila Kurova. Pēc tam mani pārcēla uz Juglas sporta skolu pie trenera E. Branta, kur arī satiku savu tagadējo sievu Annu Anaņinu. Vēl, kad biju Latvijas izlasē, paspēju patrenēties arī pie slavenā trenera Bruno Habarova - vairākkārtējā pasaules čempiona un bronzas medaļas ieguvēja Olimpiādē. Pateicoties paukošanai, satiku savu sievu Annu. Mūsu draudzība sākās jau 16 gadu vecumā, tieši sporta skolā Jugla (tagad tā ir RBJSS “Rīdzene”). Mēs abi astoņpadsmit gadu vecumā sākām strādāt par paukošanas treneriem.

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par paukošanu. Kā jūs raksturotu šo sporta veidu?

Anna: Paukošana nav tikai sporta veids. Tā nostiprina raksturu, gribasspēku, kas lieti noder arī pēc sporta gaitu beigšanas. Paukošana attīsta ne tikai fiziskās iemaņas, bet liek arī daudz domāt. Ir teiciens, ka paukošana ir šahs ar ieroci rokās, jo jādomā vairāki gājieni uz priekšu.

Vladimirs: Paukošana ir elegants, aristokrātisks, ļoti ātrs sporta veids. Svarīgs ir ne tikai pārvietošanās, bet arī dūriena un domāšanas ātrums.

Audzēkņu vecāki jūs īpaši izceļ kā ļoti ieinteresētus un atsaucīgus trenerus, kuriem var uzticēties. Bērni jau jūs mēdz saukt par otrajiem vecākiem. Kā jums izdodas iemantot tik lielu uzticību?

Anna: Es diemžēl neatminos autoru, taču reiz dzirdēju teicienu: “Atrodiet darbu, kurš ir jūsu sirdslieta un jūs nekad vairs nestrādāsiet”. Tieši to var teikt par mums. Tāpat kā darot jebkuru sirdij tuvu darbu, arī mums nākas risināt kādus mazāk patīkamus jautājums ikdienā, taču kopumā mēs gūstam piepildījumu no tā, ko darām. Tas ir visam pamatā. Domāju, ka gan audzēkņi, gan vecāki to jūt un mēs esam uz viena viļņa. Latvijā nav vairs nevienas tādas lielas paukotāju ģimenes kā mūsu. Vladimira tēvs paukoja, mēs abi, visi trīs mūsu bērni, un tagad arī sāka trenēties mūsu mazdēls (tā jau ir ceturtā paaudze).

Vladimirs: Kādu laiku man bija pārtraukums trenera darbā, jo sapratu, ka divi treneri nevar uzturēt lielu ģimeni, devu priekšroku Annai. Taču visu laiku viņu un viņas audzēkņus atbalstīju gan morāli, gan finansiāli, gan biju kā šoferis ārzemju braucienos uz sacensībām. Pēdējos desmit gadus atkal esmu trenera darbā, jo bērni ir izauguši, patstāvīgi, un galu galā tā ir mana sirdslieta. Tagad arī visu mūsu brīvo laiku veltām paukošanai: brīvajās dienās braucam uz sacensībām, nometnēm. Mūsu pašu bērni mums ir pārmetuši, ka mēs audzēkņiem veltām vairāk laika nekā viņiem. Bet tāds ir trenera darbs! Darbs ar bērniem uzliek papildus atbildību. Mums faktiski ir visu laiku jāuzmana tas, kas notiek zālē. Un sporta nometnes vispār ir atsevišķs stāsts - tad atbildību par bērniem uzņemamies 24 stundas diennaktī, desmit dienu garumā. Tāpat izbraukumi uz sacensībām ārvalstīs. Tur ir tīri sadzīviska atbildība, kurai nāk klāt audzēkņu psiholoģiskās motivācijas uzturēšana.

Jūsu trenētie audzēkņi ir sasnieguši labākos pēdējo laiku Latvijas vēsturē ierakstītos rezultātus starptautiskajā arēnā, kas ir šādu sasniegumu pamatā?

Anna: 2018. gadā EČ Sočos meiteņu komanda izcīna 4. vietu, ar šo rezultātu viņas izcīnīja iekļūšanu LOV sastāvā. Šo komandu biju gatavojusi sešus gadus. Divas no komandas dalībniecēm bija manas audzēknes, ar kurām strādāju vienpadsmit gadus. Nākamajā, 2019. gadā viena no manām audzēknem izcīna EČ 5. vietu, šāds rezultāts paukotājiem ar floreti nav bijis vismaz pēdējos divdesmit gadus, it īpaši meitenēm. Pirms tam vēl Juta Mālniece 2019. gadā Eiropas kadetu ieskaites turnīros Poznaņā 3. vieta, tajā pašā gadā 5.vieta Šamorinā, 5. vieta Vācijā. Mazie paukotāji no katrām starptautiskām sacensībām atved kādu medaļu. Mums pašlaik ir ļoti stipra arī jaunā paaudze, ar kuriem centīsimies arī pasaulē izcīnīt kādu medaļu.

Daudzi jūsu audzēkņu vecāki saka, ka, izmēģinot vairākus pulciņus un nodarbības saviem bērniem, izvēlējušies tieši jūsu treniņus. Jūsuprāt, kādēļ tas notiek?

Anna: Es nedomāju, ka esam labāki kādā ziņā par pārējiem. Arī no mums bērni ir aizgājuši un atraduši kaut ko sev piemērotāku. Katrs bērns jau sajūt sev piemērotāko mikrovidi nodarbībās – to veido paša sportaveida īpatnības, kontakts ar pasniedzējiem, draugi un galvenokārt emocijas, kuras dod iesaiste šajā sporta veidā.

Vladimirs: Mums ir zināmas disciplīnas prasības mūsu nodarbībās, jo paukošana tomēr ir cīņas sporta veids. Mums ir īpaši jāseko līdzi tam, kas notiek sporta zālē nodarbību laikā, jo bērnu drošība pirmajā vietā. Kādam šī disciplīnas ievērošana nepatīk, taču vairākumam noteikti ir pa prātam.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Anna: Noteikti neapstāsimies pie sasniegtā. Kā jau minēju, aug spējīga jaunā paaudze – noteikti gribam izcīnīt jaunas godalgas mūsu audzēkņiem un nest Latvijas vārdu pasaulē.

Vladimirs:Strādāsim, lai Latvijā paukošana kļūtu populārāka, jo šis ir ļoti aizraujošs sporta veids. Tāpat mēs paplašināsim starptautisko sadarbību, lai varētu piedalīties vai organizēt paukošanas nometnes arī audzēkņiem no citām pasaules valstīm.

Fotogalerija no sacensībām ŠEIT