Andris Sosnars: "Es pats šauju ļoti maz…"

Andri aicināju uz nelielu interviju, lai parunātu gan par šīm sacensībām, gan par šautuves attīstību un šaušanas sportu kā tādu.

Andri, cik Ogrē notikušas šaušanas sacensības, tik vienmēr tu esi bijis galvenais tiesnesis?

- Tas tā ir tāpēc, ka esmu vienīgais, kurš atbildīgs par Ogres novada sporta centra šautuvi. Es pats organizēju šīs sacensības – izdomāju visus šaušanas vingrinājumus, izvēlos piemērotākos datumus, lai sacensībās varētu piedalīties lielākais vairums pastāvīgo dalībnieku - kodols. Mums nav tik daudz līdzekļu, lai aicinātu tiesnešus no malas. Mēs paši strādājam gandrīz kā brīvprātīgie.

Tu minēji vārdu "kodols". Kāds tas ir šaušanas sacensībās un cik liels?

- Par kodolu es uzskatu 10 – 12 cilvēkus, kuri nav profesionāli šāvēji, bet kuri ir aizrāvušies ar šaušanu un sacensībās startē regulāri. Protams, arī šaušanas sacensībās svarīga ir izcīnītā vieta, cilvēki piedalās ar cerību, ka viņi izcīnīs pēc iespējas augstāku vietu, varbūt pat iegūs kādu kausu, bet redzu, ka mūsējiem tā nav prioritāte. Mūsu snaiperiem galvenais tomēr ir satikties un aprunāties ar paziņām, kā arī pārbaudīt savas iespējas uz ugunslīnijas, salīdzinot tās ar sāncenšu sasniegumiem.

Vai šaušanas sacensību dalībnieki piedalās arī treniņos?

- Teikšu, ka tā nav. Pirms pašām sacensībām, kad jau paziņota programma, tie, kuri ļoti cer uz augstām vietām, apmeklē šautuvi un pāris reizes pamēģina izpildīt konkrētos vingrinājumus. Piemēram, ložu šaušanā tā dara Ivars Upītis ar abiem dēliem, Andrejs Leonovičs ar dēlu Alekseju. Nekādā gadījumā nav tā, ka viņi trenētos, piemēram, katru nedēļu. Kas attiecas uz šaušanu ar pistoli, tad, piemēram, uz augstām vietām vienmēr pretendē Atis Ratnieks, bet arī viņš speciāli netrenējas. Ratniekam kā policijas darbiniekam ir savas speciālās nodarbības šaušanā.

Šaušanas sacensības Ogrē notiek jau vairākus gadus. Vai ir bijuši arī tādi dalībnieki, kuri tieši tavā klātbūtnē pirmo reizi paņem rokās ieroci, bet pēc kāda laika jau cīnās par godalgotām vietām?

- Jā, protams, ir arī tādi talanti. Man vairāk prātā nāk tieši dāmas, piemēram, Jolanta Žiguļina un Laila Miķelsone. Par Diānu Škļaru zinu, ka viņa agrāk bija šāvusi ar pistoli, bet mūsu sacensībās demonstrē labu sniegumu ložu šaušanā.

Tātad, kā jau teici, tu esi atbildīgais par Ogres šautuvi?

- Mans amats ir šautuves administrators, man ir šaušanas instruktora sertifikāts. Man ir tiesības cilvēkiem iemācīt apieties ar ieročiem un sniegt pamatzināšanas šaušanā. Apgūt šaušanu no noteikta vecuma var katrs Latvijas, izmantot šautuves pakalpojumus iespējams arī ārzemniekiem. Viss sākas ar drošības instruktāžu, par kuras apgūšanu jāparakstās. Es kontrolēju visu nodarbību procesu, vienlaikus palīdzot ar padomiem, kā visu darīt pareizāk un lodes precīzāk lidotu mērķī.

Pirms tu kļuvi par šautuves administratoru, tev jau bija kaut kāda pieredze darbā ar ieročiem un šaušanā?

- Mana pirmā pieredze bija jau pirms apmēram 30 gadiem, kad es ieguvu apsardzes darbinieka sertifikātu un sāku strādāt lielā apsardzes uzņēmumā. Tad mums obligāti bija jāpiedalās šaušanas nodarbībās, kas notika divas reizes nedēļā. Atceros, ka tās nodarbības mums vadīja Latvijas tā laika labākais speciālists šaušanā ar pistoli. Ja nemaldos, viņa uzvārds bija Akmentiņš. Viņš trenēja arī policijas specvienību "Omega", bet pats bija izgājis apmācības kursus Izraēlā. Ar to arī man viss sākās. Tieši es vairāk esmu specializējies šaušanā ar pistoli. Šaušanā ar šauteni esmu bijis kursos un tur ieguvis nepieciešamās zināšanas.

Vai tu pats arī piedalies kādās šaušanas sacensībās?

- Var teikt, ka nē. Vienu reizi startēju Latvijas Kausa izcīņas posmā šaušanā, pēdējais noteikti nepaliku, bet ar favorītiem arī nekonkurēju. Jāatzīstas, ka es pats šauju ļoti maz. Ja gada laikā esmu izšāvis 200 patronu, tad tas man jau ir daudz. Man gan ir plāns martā vēlreiz piedalīties Latvijas Kausa izcīņas sacensībās.

Cik munīcijas izlieto tie snaiperi, kuri nopietni trenējas?

- Pie mums trenējās Latvijas izlases dalībnieks Arturs Bratuškins, zinu, ka viņš vienā treniņā izlieto 500 – 600 patronu.

Ja jau Ogrē ir tāda šautuve, vai nav bijusi ideja par treniņgrupu jauniešiem?

- Nav gan, jo šaušana ir ļoti dārgs prieks… Šobrīd viena mazkalibra šautenes patrona, pat pērkot vairumā, izmaksā vismaz 10 - 15 centus. Vari iedomāties, kādas summas būt vajadzīgas tikai munīcijai? Turklāt šaušanas treniņiem nepieciešami specifiski ieroči.

Ogrē kopš kāda laika trenējas jaunie biatlonisti. Vai viņi arī izmanto šautuvi?

- Cik zinu, biatlonisti pagaidām trenējas ar pneimatiskajiem ieročiem un dara to kaut kur citur. Mūsu šautuvē viņi nav bijuši, bet, ja tikai būs tāda vajadzība, varam to piedāvāt.

Kādi ieroči ir Ogres šautuvē?

- Mums te ir tie ieroči, kas šautuvē palika pēc padomju laika uzņēmumu, tādu kā PMK, SCO, "Ogres Trikotāžas kombināts", likvidācijas. Pateicoties DOSAAF Ogres nodaļas vadītājam Šakalam visi tie ieroči tika saglabāti un stāvēja noliktavā, šauteņu vien tur bija kādas 60 vai 80. Tagad gan ir atstātas mazāk par desmit, jo katru ieroci vajadzēja atšaut Ekspertīžu centrā, bet tas laikā, kad Sporta centra budžets bija ļoti ierobežots, būtu izmaksājis nesamērīgi lielu summu – tūkstošus.

Kādas ir Ogres šautuves attiecības ar Latvijas Šaušanas federāciju (LŠF)?

- Pagājušajā gadā Ogres novada sporta centrs kļuva par LŠF biedru. Tagad Ogrē var rīkot arī ar federāciju saskaņotas sacensības lietišķajā šaušanā, kurās iespējams izpildīt 2. sporta klases normatīvu.

Vai tiek ieguldīti līdzekļi Ogres šautuves uzlabošanā un modernizācijā?

- Jā, protams! Nupat nesen tika ierīkots jauns apgaismojums. Šobrīd aktuālākais ir ventilācija, ko man solīja paredzēt budžetā. Visa laiku jau gribās kaut ko uzlabot, bet bieži vien parādās citas prioritātes. Tomēr jāatzīst, ka Sporta centra vadība ir pretimnākoša, jo nekad nekas nav atteikts, ik pa laikam kaut ko modernizējam.

Kad būs nākamās sacensības?

- Ja nekas nemainīsies, tad plānoju, ka 25. martā – gan ar mazkalibra šautenēm, gan ar pistolēm.

Izmantotie resursi:
Ogres Vēstis Visiem -