Nakoņečnijs: "Latviešu valodai pagaidām trūkst prakses"

"Šķita, ka ar latviešu valodas apgūšanu klāsies grūtāk, jo, kad pirmoreiz atbraucu uz šejieni, viss bija absolūti nesaprotams, bet, kad pirmoreiz aizbraucām uz treniņnometni Igaunijā, apjukums bija vēl lielāks," ar smaidu atceras Ruslans Nakoņečnijs, kurš, sarokojoties ar sevi iepazīstina latviski, tomēr interviju sniedz krievu valodā, nākamajā reizē soloties to darīt latviski. "Mācos gramatiku. "YouTube" ir pieejama ļoti laba un saprotama apmācība. Pēc katras mācību stundas feisbukā tiek uzdoti mājas darbi. Tas ir ļoti ērti un visiem pieejami."

"Šobrīd man trūkst vienīgi valodas lietošanas prakses, jo atsevišķām prasmēm ir vajadzīga precīzāka paskaidrošana. Latviešu valodā pateikto sapratīšu, bet ne vienmēr mācēšu pats pareizi to pielietot," secina modernās pieccīņas sportists, kurš šī gada pavasarī triumfēja Pasaules kausa posmā Ēģiptē. "Komandā mums komunikācija šobrīd pārsvarā notiek krieviski - gan ar Denisu [Čerkovski], gan ar Mišu [Mihailu Jefremenko], lai gan viņi abi runā latviski. Manā sporta paziņu lokā dominē krievu valoda. Varbūt ar laiku paplašināšu savu paziņu loku un radīsies arī iespējas latviešu valodas praksei. Neiešu jau klāt pie cilvēkiem un neteikšu: "Labdien! Vēlos būt jūsu paziņa"."

Runājot par attiecībām ar Čerkovski, kurš tagad kļuvis par viņa konkurentu ne tikai starptautiskā, bet arī vietējā mērogā, Nakoņečnijs atzīst, ka Denisam par viņa attieksmi būtu gatavs uzcelt pieminekli. "Kopš sāku trenēties peldēšanā, bet pēc tam pārgāju uz moderno pieccīņu, nekad neesmu trenējies vienatnē. Turklāt allaž kolektīvs ir bijis tik apjomīgs, ka, pat skrienot garākus krosus, nekad nav trūcis humora, kas jebkuru uzdevumu krietni atviegloja. Apzinoties, ka ar tevi kopā to dara vēl vairāki cilvēki, šādi treniņi pagāja ļoti ātri."

"Turpretī pēdējā gada laikā biju ieslīdzis zināmā meditācijas režīmā. Skrēju un trenējos viens, saprotot, ka tas ir vajadzīgs tikai man. Komunikācija bija tikai pašam ar sevi. Deniss līdz šim vienmēr bija trenējies vienatnē un pat nezināja, kā tas ir - trenēties ar kādu kopā. Nevēlos runāt viņa vietā, taču, manuprāt, Denisam patīk šīs pārmaiņas un viņš no tā tikai iegūst, jo viņam vairs nav jāstrādā vienam. Es varu viņam uzsaukt: "Uz priekšu, vecais, kāpēc tu atslābinies?" Viņam nākas saņemties un darīt to pašu. Domāju, ka šāda veselīga konkurence jebkuram nāk par labu un dzen uz priekšu," saka Ruslans.

Nakoņečnijs uzsver, ka nevēlas mētāties ar vārdiem, tomēr savas izredzes kvalificēties Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm vērtē kā ļoti labas. "Februārī sāksies visi galvenie mači. Ir trīs iespējas, kā kvalificēties olimpiādei. Jāiekļūst medaļniekos pasaules čempionātā, jāuzvar Pasaules kausa finālā vai arī jātiek pietiekami augstu reitingā. Ņemot vērā, ka 36 jau ir kvalificējušies, starp pārējiem ir jābūt labāko desmitniekā, divpadsmitniekā. Šobrīd esmu devītais, desmitais. Uzskatu, ka ar to progresu un mērķtiecību, kāds ir mums, tas izdosies."

Treneris Jefremenko norāda, ka Ruslans peldēšanā un skriešanā ir starp labākajiem, bet paukošana un jāšanas sports Doņeckā esot bijis atstāts novārtā, jo trūka labu speciālistu. "Viss ir atkarīgs no treniņu bāzēm un to apmeklējuma," norāda Nakoņečnijs. "Piemēram, šeit, Kleistos es varu vienkārši sarunāt laiku un vienā kompleksā nodarboties uzreiz ar vairākām modernās pieccīņas disciplīnām. Doņeckā bija jāšanas sporta bāze, taču sportistiem nebija nodrošināts nekāds transports. Līdz jāšanas sporta bāzei man bija jāmēro stundu ilgs ceļš, kas ievērojami samazināja treniņu apmeklējumu skaitu. It kā jau sīkumi, bet tie sakrājas. Ziemā pēc skriešanas un peldēšanas ir diezgan riskanti braukt uz jāšanas sporta bāzi, jo vienkārši vari saslimt. Tādēļ domā, vai tiešām tas šoreiz vajadzīgs? Arī Kijevā netrūka problēmu, jo nav modernās pieccīņas bāzes, sporta kompleksi ir izkaisīti pa visu lielo pilsētu. Neskatoties uz to, ka Ukrainai šīgada pasaules čempionātā bija divas medaļas. Šeit iespēju ir vairāk, mēs strādājam un progress ir jūtams. Esmu sapratis, ko darīju nepareizi. Jebkurā laikā varu piezvanīt un atbraukt uz treniņu. Tas ir lieliski. Galvenais, ka ir vēlēšanās. Ja tās nav, tad ir briesmīgi. Man vēlēšanās netrūkst."

"Sportā pats svarīgākais ir iekšējās disciplīna. Tāpat vēlos tehniski labāk izprast jāšanas sportu. Ir kļūdas, kas tuvākajā laikā jāizlabo. Jāpieslīpē arī paukošanas tehnisko elementu izpilde un to izmantošana cīņā. Sestdien uzvarēju Lietuvas kausa izcīņā paukošanā, kas man deva pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa. Tomēr pati svarīgākā ir iekšējā disciplīna," runājot par progresa iespējām, uzskaita sportists.

Ruslanam ir tikai 25 gadi, bet modernajā pieccīņā brieduma vecums ir pēc 30 gadiem, tādēļ viņš ir pārliecināts, ka Latviju pārstāvēs arī nākamajā olimpiskajā ciklā. "Jau pašā sākumā ar Latvijas Modernās pieccīņas federāciju vienojāmies, ka startēšu vismaz līdz 2020. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm. Pēc tam jau skatīsimies, kādas būs perspektīvas attīstībai. Izvērtēsim, vai ir vērts turpināt. Ja viss būs kārtībā, dosimies tālāk."