M.Skujenieks: "Mēdz apcelt auguma dēļ"

Šī gada 22.martā "Arēnā Rīga" norisināsies Starptautiskās spēka vīru sacensības "Riga Grand Prix 2008". Sacensībās piedalīsies 16 spēcīgi spēka vīri no Eiropas un pasaules - vismaz no 12 valstīm. Latviju šogad pārstāvēs četri spēka vīri – Mareks Leitis, Andris Leišavnieks, Mārtiņš Skujenieks un Agris Kazeļniks. Mūsu spēka vīriem būs sevi jāpierāda sešos sacensību vingrinājumos – Latvijas Valsts Mežu Vikinga Prese, Olimpia Ķerras stumšana, Stimorol Automašīnas vilkšana (celšana) no zemes, Nexcare Nēši, Betway Stafete, Tolmets Atlanta akmeņi. Šoreiz uz sarunu aicināts Mārtiņš Skujenieks – "mazais cinītis, kurš var gāzt lielus vezumus". Intervijas autore – Brigita Zariņa, Sporta attīstības centra sabiedrisko attiecību konsultante.

Vai Jūs jau bērnībā sapņojāt kļūt par spēka vīru?
Īstenībā man bija ļoti interesanti. Kad mācījos sākumskolā, pa Eurosport rādīja, kā startē Bergmanis spēka vīru sacensībās. Tas izskatījās ļoti interesanti, tur valdīja patīkama atmosfēra un man radās doma, ka es arī vēlos ar to nodarboties. Vēl atceros, ka pie sevis tā nodomāju. Bet tā, ka es apzināti uz to ietu un tiektos – tā nebija. Zemapziņā varbūt kaut no redzētā iesakņojās. Gadiem ejot, sapratu, ka esmu šo sapni piepildījis.
Es vienmēr esmu sportojis, piedalījies dažādās sacensībās, man viss ir viegli padevies, izņemot bumbu spēles - tās man negāja. Vairāk padevās vieglatlētika, es ļoti ātri skrēju. Esmu pat skrējis jaunsargu Latvijas čempionātā 7km. Tāpat arī sprinta skriešana un lodes grūšana, mani arī vienmēr sūtīja uz rajona sacensībām.

Kā tad Jums izdevās kļuvāt par spēka vīru?
Es nevarētu teikt, ka pusaudžu gados biju ļoti kārtīgs. Bija tāds posms dzīvē, kad noteikti nebiju nekāds paraugpuika. Taču es nolēmu mainīties, un sliktais posms palika pagātnē. Es iestājos organizācijā - Jaunsargi, kā arī sāku iet uz sporta zāli. Iestājos Saldus Virves vilkšanas klubā, kas Saldū bija ļoti populārs. Mēs piedalījāmies Eiropas čempionātā, jo diez gan labi veicās. Kad sāku vispār pievērsties sportam, sapratu, ka man nepatīk komandas sports. Jo, ja tu ej ar pilnu atdevi, bet tavs kolēģis nē, tad ir ļoti grūti.
Par to, kā pievērsos spēka vīriem... Sākumā nodarbojos ar powerliftingu (spēka trīscīņu). Biju uz Pasaules čempionātu, gatavojos arī Eiropas kausam, bet neaizbraucu. Biju piedalījies arī Saldus spēka vīros, man tolaik bija 16, guvu arī uzvaru. Tad viens draugs piedāvāja piedalīties Latvijas spēka vīros, man bija tikai 17 gadi. Man bija stress, nenormāls stress! Bet man arī ļoti grūti gāja, es vispār domāju – ko es tur darīšu?! Piemēram, sacensību posmu – Fermera pastaiga (jānes divi milzīgi bluķi ar rokturiem), es veicu laikam ar pieciem piegājieniem. Manas mazās rokas un plaukstas nespēj noturēt tik ilgi (smejas). Man vēl bija jāceļ akmeņi – neveiksmīgi cēlu un uzkrita uz sejas, rezultātā pārsitu degunu. Toreiz nodomāju, ka nekad neko tādu vairs nedarīšu, jo biju galīgi „beigts”. Tomēr pārsteidzošā kārtā – kopvērtējumā paliku piektais. Apsteidzu pat pieredzējušākus sportistus. Ar šo sporta veidu nodarbojos jau trešo sezonu.

Kādi ir Jūsu līdz šim lielākie sasniegumu?
Pirms dažiem mēnešiem bijām pasaules čempionātā, kur startē spēka vīri pa pāriem. Princips ir tāds - visi vingrinājumi jāizpilda pa diviem. Pārī biju kopā ar Agri Kazeļņiku. Man augums ir 1,75cm un svars 108kg, savukārt Agrim aptuveni - 1,98cm un svars 165kg. Kopā izskatījāmies ļoti interesanti. (smejas) Bija dažādi misēkļi tieši augumu proporciju dēļ, bet kopumā veicās labi. Sākums bija ļoti veiksmīgs, vienā vingrojumā bijām pirmie, citā - otrie. Spēka vīros Latvijā esmu bijis otrais, trešais. Ogrē vingrojuma posmā Fermera pastaiga uzstādīju rekordu. Ir arī dažādi sasniegumi, kas nav saistīti ar spēka vīriem. Pirms tam nodarbojos ar powerliftingu – spēka trīscīņu. Tajā man ir četri pasaules rekordi, četri Eiropas rekordi un esmu arī Eiropas čempions. Tā ir tā mana bāze, ar ko es esmu sācis.

Kuri sacensību vingrinājumi Jums padodas vislabāk?
Man padodas nēši. Vilkšana arī padodas, laikam mana mazā auguma dēļ. (smejas)

Vai citi Jūs neapceļ mazā auguma dēļ?
Ir atsevišķi indivīdi, kuri mani neuztver kā spēka vīru, tieši auguma un svara dēļ. Uz Eiropas čempionātu biju paņēmis paziņu līdzi, viņa bija iedomājusies, ka es esmu „liels”, bet aizbraucot tur redzēja, kā uz pārējo fona es biju kā stīdziņa. (smejas) Bieži ir bijis, ka mani neuztver kā sacensību dalībnieku, domā, ka līdzi atnācis masieris vai asistents (smejas), bet kad sākās disciplīnas, tad redz, ko es īstenībā varu paveikt. Pagājušā gadā Lietuvā biju vienīgais no latviešiem. Un viņi tiešām juta man līdz, jo negaidīja, ka tik maziņš var kaut ko paveikt. Es esmu uzcēlis visus piecus Atlanta akmeņus (milzīgi, apaļi akmeņi), paveicis ļoti daudz ko citu, bet tas viss, protams, nāk grūtāk.

Kā Jūs uzturat sevi formā?
Būtībā pirms pāris gadiem man bija ļoti intensīvi treniņi, tagad esmu palaidies slinkumā. Tā pamatbāze man ir, uz to es arī balstos. Agrāk es varēju trīs stundas pa zāli ņemties. Bet tad man vispār bija tikai skola, zāle un mājas. Viss! Tad es arī svēru vairāk – 130kg. Tad es iespējams būtu atbilstošāk izskatījies – maziņš, bet ļoti plats un apaļš (smejas). Taču es intensīvi trenējos - pats biju Saldū uztaisījis sev zāli, dabūjis visu nepieciešamo inventāru. Mums pašiem parasti nav treneru šajā sporta veidā. Visu daru pats. Protams, konsultējos ar tiem, kuriem ir bagātāka pieredze šajā jomā. Es pats sev strādāju par treneri, jo pazīstu sevi labāk nekā citi. Protams, es skatos kā trenējas citi un mācos arī no tā. Kaut ko ekskluzīvu un jaunu jau nevar izdomāt.
Kā jau minēju, agrāk svēru krietni vairāk un izskatījos... ļoti iespaidīgi, lai neteiktu vairāk (smejas). Tad es arī ēdu pilnīgi visu. Es varēju apēst kilogramu piena desas brokastīs vienā piegājienā. Divas pelmeņu paciņas bija normāli. Tagad gan es pieturos pie stingra režīma. Jo dabūt svaru nost, pēc tam saglabāt noteiktu svaru, kā arī nezaudēt spēku – tas nav nemaz tik vienkārši. Negribas visu palaist vējā, ēdot kā agrāk.

Vai Jums ir kaut kāda māņticība, ko Jūs darāt pirms sacensībām, lai viss izdotos?
Tādas īpašas māņticības man nav. Varbūt vienīgi tas, ka vienus un tos pašus apavus vienmēr velku uz visām sacensībām. Nu jau ceturto gadu. Bet domāju, ka drīz nāksies man tos mainīt, jo apavi izskatās bēdīgi.

Vai pirms sacensībām uztraucaties?
Protams, vienmēr ir stress. Vislielākais stress man bija, kad aizbraucām uz Pasaules čempionātu un tur visi tādi milzīgi! (smejas) Bet bieži jau ir tā, ka spēks neatbilst tam lielajam augumam. Citreiz tā ir butaforija. Protams, ir ļoti milzīgi spēka vīri un tiešām spēcīgi, piemēram, Židrūns Savickis.

Ko vēlaties sasniegt sporta karjerā?
Man ir stipri mainījies domu gājiens. Agrāk domāju tikai par to, kā būt lielākam, stiprākam un sasniegt vairāk. Tas viss ir mainījies. Es vienkārši gatavojos un mēģinu neiespringt par kaut ko. Man ir pietiekami laba fiziskā sagatavotība un pieredze. Es vienkārši gatavojos, nedomājot par to. Man nesagādā lielas problēmas progresēt ātri, esmu pietiekami jauns.
Vēlos startēt pasaules čempionātā spēkavīriem līdz 105kg.. Tāds ir mans mērķis. Vairs negribu visu laiku pierādīt, ka, neskatoties uz mazo augumu, varu visu paveikt. Lai gan ir sacensības, kur būtu nepieciešams liels augums, piemēram, ceļot baļķi, kas ir divreiz smagāks par pašu, kļūst skaidrs, ka nevis tu tagad vadi baļķi, bet gan viņš tevi.
Esmu sapratis, ka, ja vēlos tiekties pēc augstiem panākumiem, man jāaudzē svars. Latvijā diemžēl tas nav tik attīstīts sporta veids, ka ar to varētu pelnīt. Tāpēc es nevaru tam pakārtot visu savu dzīvi.

Kādas attiecības ir ar citiem spēka vīriem?
Kā draugus visus neuztveru (smīn), bet kā konkurentus arī nē. Īstenībā nevienu neuztveru kā konkurentu. Vajag startēt tā – lai uzvar stiprākais un viss. Katrā ziņā nav nekāds naids pret kādu. Ir tādi cilvēki, ar kuriem tas kontakts izveidojies ciešāks, un tādi, ar kuriem... ne tik ciešs (smaida). Varbūt raksturu nesaderība, horoskopu nesaderība vai kas tāds. (smejas) Protams, ja kādam vajag palīdzēt, vai kaut ko aizdot, tad visi ir ļoti atsaucīgi. Manā gadījumā es nevaru nevienam kaut ko palienēt, visi tādi lieli, ka grūti kaut ko paprasīt (smejas).

Vai ir bijuši kādi kuriozi vai atgadījumi sacensību laikā?
Manuprāt, lielākais kuriozs ir tas, kā es ar Agri kopā izskatījos (smejas).

Kā ir ar publicitāti? Vai tā ir palikusi lielāka, varbūt ir lielāka atsaucība no sieviešu puses?
Es vienās sacensībās, kuras rādīja televīzijā, biju salauzis pēdu. Pēc tām, naktsklubā Kaļķu Vārti divreiz nāca klāt meitenes, lai iepazītos, jo atpazina mani. Ir atpazīstamība, bet viena daļa cilvēku varbūt vienkārši neuzdrīkstas izrādīt, ka mani pazīst.

Vai Jums būtu svarīgi, ka dēls sekotu Jūsu pēdās?
Uz sportu es noteikti mēģināšu virzīt, bet vai uz šo – stipri šaubos. Līdz šim pats brīnos, kā man tas izdevās.

Kādas ir Jūsu prognozes pirms sacensībām?
Grūti pateikt. Es satieku arī citus sacensību dalībniekus. Viņi ir labā formā. Agrim jau nemaz nav jāprasa kādā viņš ir formā, to jau var redzēt uzreiz (smejas).
Pilnīgas pārliecības, ka esmu pilnībā gatavs, nav nekad. Vienmēr ir kaut kādas šaubas. Katrām sacensībām vajadzīga arī sportiskā veiksme, jo ikviens mazākais misēklis var nomest no pirmās vietas uz pēdējo.

Kādi ir Jūsu nākotnes plāni?
Ir tādas spēka vīru sacensības – līdz 105kg svara kategorijā. Tajās es ļoti vēlētos piedalīties. To sacensību organizatori ir jau izrādījuši interesi par mani, redzēja, ka es tāds maziņš, bet spēcīgs (smejas). Tāpēc esmu nolēmis tajās sacensībās startēt.

Vai Jums ir kāds fanu pulks vai savi atbalstītāji?
Ģimenes locekļi vienmēr brauc līdzi un atbalsta, dažādi kolēģi un paziņas vienmēr seko līdzi maniem panākumiem. Bet tad īstenībā ir vēl grūtāk. Visgrūtāk bija tad, kad sacensības notika Saldū, jo visi bija pazīstami. Lai kā arī turpmāk ievirzītos mana sportiskā karjera, es nekad nebūtu ticis tik tālu, ja nebūtu mana tēva un vecvecāku atbalsts.

Lai piedalītos konkursā un laimētu ielūgumus uz Starptautiskajām spēka vīru sacensībām "Riga Grand Prix 2008", spiediet šeit.