Ogres airēšanas maratonā uzvar Volks un Pakers ar Savickaiti
Latvijas ūdenstūrisma sezona noslēgusies ar projektu konkursa "R.A.D.I. Ogres novadam" atbalstīto pasākumu "Ogres airēšanas maratons". Ogres upē beidzot sagaidījām pietiekami augstu ūdens līmeni, un pagājušā mēneša pašā nogalē varējām braukt ar prieku. Vairāki desmiti krāsainu laiviņu un smaidīgu braucēju ainaviski papildināja tradicionālos "zelta rudens" toņus.
50 km distancē norisinājās straujām upēm raksturīgas spraigas cīņas gan par lielo uzvaru, gan atsevišķos mikromačos. Nereti laivotāji vairākus desmitus kilometrus pa Ogres upi "lidoja" kopā, "rēķinu kārtošanu" atstājot uz pēdējo posmu. Uzvarēja Latvijas šobrīd labākais maratonists – ventspilnieks Linards Volks (4:39 h), par trim minūtēm "aizmūkot" no rīdzinieka Edgara Purviņa. Vēl par četrām minūtēm atpalika un trešajā vietā ierindojās leģendārais (septiņdesmito – astoņdesmito gadu vadošais airēšanas slaloma meistars, pēc tam airēšanas maratonu tradīciju aizsācējs) Andris Stavro no Vecpiebalgas – 4:46 h. Vēl "lielmeistara ātrumu" (10 km/h) uzrādīja ātrākā dāma – rīdziniece Ilze Balode.
10 km distancē daudz dalībnieku, kā arī daudz laivu klašu un vecuma grupu. Visātrāk finišu sasniedza divvietīgā smailīte ar valmieriešiem Kasparu Pakeru un Evitu Savickaiti – 57 minūtes. Tieši stundā "trāpīja" baldonietis Egons Grāvītis, kurš startēja vienvietīgo smaiļotāju klasē. Gan Kaspars, gan Egons ir airēšanas slaloma treneri, tāpēc atveda uz šo pasākumu savus audzēkņus, kuri tad arī noteica toni jauniešu un junioru grupās, kā arī bērnu startos. Valmierieši Elvis Fiļipovs un Mārtiņš Plaudis uzvarēja junioru un jauniešu grupās. Meiteņu grupā cīņa dramatiska – divas baldonietes ne par ko negribēja samierināties ar otro vietu. Vien pēdējos metros pāris sekundes desmitdaļas Enijai Ļaksai "nokoda" Daila Grāvīte.
Pasākuma "nagla" bija eskimosu apgriezieni. Vai vispār kāds gribēs mērcēties ledainajā ūdenī un pēc tam vēl "izbaudīt" ledaino vēju? Vispār jau pats trika nosaukums liecina, ka tieši tādi apstākļi spieda ziemeļu cilvēkus izgudrot šo nebūt ne vienkāršo paņēmienu, kā izdzīvot. Raksta autors, lai arī pats šajā vingrinājumā lepojas ar labu rezultātu, tā arī nespēja sevi piespiest iziet uz starta. Apgriezienu skaitu no desmit samazinājām uz pieciem, lai sportistiem mazāk jāsalst. Pirmais vingrinājumu sāka maratona čempions Linards Volks. Viens viņa mēģinājums bija neveiksmīgs, otrs arī. Tad Baldones un Valmieras treneri Egons Grāvītis un Kaspars Pakers parādīja jauniešiem, kā tā lieta jādara. Turklāt abiem bija absolūti identiski rezultāti – pieci apgriezieni piecpadsmit sekundēs. Abiem dalīta uzvara, aplausi, kā arī cieņas apliecinājumi no lietpratējiem. Protams, siltā vasaras laikā kūleņot ūdenī ir patīkamāk, nekā tagad – rudenī.
Izcilais airēšanas maratona pasākums sākās ar gaismiņu un beidzās ar tumsiņu, kad finišēja pēdējā dalībniece. Visi priecīgi. Visi jau plāno, kā nākamgad brauks atkal. Bet atcerēsimies, kāpēc vispār tika rīkots Ogres airēšanas maratons! Lai popularizētu ūdenstūrismu Ogres novadā. Bet vai ūdenstūristus te vispār gaida? 50 km starta vietā pie Kokneses tilta nekas par to neliecināja – ne nobrauktuves, ne stāvvietas. Vienīgā vieta, kur tikt upē, ir zem tilta, bet tad nākas pārkāpt satiksmes noteikumus.
10 km starta vietā Ogresgalā ir pavisam citādi. Vēl pirms pāris gadiem priecājāmies par ērto piebraukšanu. Labiekārtota pludmale, ceļš līdz pašam ūdenim, pat stāvkrasts norakts, lai laivas vieglāk dabūt lejā. Tagad tur priekšā "ķieģelis". Ir saprotama vēlme labiekārtot upmalu un tad sargāt to no ļaundariem. Bet kāpēc jācieš ūdenstūristiem? Citi, kuriem "vecie laiki" vēl nav beigušies, brauca iekšā pa ceļu, kā parasti, bet citi, jau iebiedēti būdami, apstājās pie sētas un laivas nesa rokās.
Finišs bija plānots Ogres piestātnē (ūdenstūristu?) pie Līkā tilta. Kad pagājušā maratona uzvarētājam rēzeknietim Ilmāram Ostrovskim (viņš šoreiz "tikai" piektajā vietā) jautāja, kas maratonā bija visgrūtākais, viņš atbildēja: "Kartona fabrikas dambja šķērsošana." Cītīgākie maratona dalībnieki distanci iemēģināja nedēļu iepriekš un secināja: "Ogre mūs negaida. Aizdambētā upe pārsimts metru garumā sausa, laivas visu šo gabalu jānes pa krastu. Ja siltā un sausā vasarā vēl kaut kā, tad rudenī ar nosalušiem pirkstiem un pa dubļiem jau tikpat kā nekā." Airēšanas maratona vecākā dalībniece (75 gadi) pateica vienkārši: "Nevaru." Tāpēc, lai sacensībās bez riska savai veselībai varētu piedalīties arī bērni un veterāni, finišu pārcēlām augstāk – pirms dambja.
Kopumā gan jāsecina, ka Ogres upe bija, ir un, nav šaubu, arī būs izcila. Cilvēkiem patīk braukt pa Ogri. Asfaltētie ceļi (Ērgļu un Kokneses šosejas) atvieglo nokļūšanu pie upes, loģistiku. Laiks sēsties pie apaļā galda un sākt domāt, kā piebraukt, kā šķērsot dambjus (Mazozolos ir vēl viens), kur izvietot informāciju un kādu? Ar vienu vārdu sakot – laiks padomāt par ūdenstūrisma infrastruktūras attīstīšanu!
Informāciju sagatavoja:
Gundars Patmalnieks,
pasākuma organizators