Treneris: "Braucam uz Igauniju, jo Latvijā tālāk par runām neesam tikuši"

2014-01-17 17:04 Gatis Druvietis

Treneris: "Braucam uz Igauniju, jo Latvijā tālāk par runām neesam tikuši" — Andis Ruicis ar audzēkņiem
Foto: wrestlingferrum.lv

Brīvās cīņas treneris Andis Ruicis sarunā ar laikrakstu "Druva" atklāj, ka šajā sporta veidā Igaunijā lietas ir sakārtotākas nekā pie mums. Treneris arī dalās savā pieredzē, kas gūta darbā ar jaunajiem censoņiem. Cīkstoņa panākumu pamatā 90 procenti ir darbs. Lai sasniegtu rezultātu, jāpaiet daudziem gadiem. Cīņā tiek nodarbināti visi 700 muskuļi.

Cēsu cīņas klubs "Ferrum" izvēlas sacensības kaimiņzemē, nevis Daugavpilī vai Liepājā. "Uz Igauniju prieks braukt, tur sistēma sakārtota,” atzīst treneris Ruicis. "Tur viss balstās uz sporta klubiem. Sacensībās tiek noteikta vieta reitingā, pēc kura federācija sadala naudu. Klubs zina, ja sezonā gūta tā vai tā vieta, būs attiecīga naudas summa. Mēs Latvijā tālāk par runām neesam tikuši."

Kas vajadzīgs, lai kļūtu par labu cīkstoni? "Pirmkārt, jābūt gribēšanai, otrkārt, jāpieņem, ka viegli nebūs. Šajā sporta veidā nāksies paciest sāpes, būs jāsakož zobi, lai cīņu novestu līdz galam. Ja to pieņem un gribi strādāt, viss kārtībā. Paņēmienus jau var iemācīties, bet jābūt gribēšanai darīt. Talantam jābūt, bet panākumu pamatā tomēr 90 procenti ir darbs. Tie, kam lielāks talants, parasti ir slinkāki, bet tie, kuri sākumā varbūt šķiet cīņas sportam nederīgi, ir tie centīgākie un strādā par 100 procentiem, ar smagu darbu gūstot labus panākumus," norāda treneris. "Parasti, lai sasniegtu rezultātu, jāpaiet astoņiem, desmit gadiem. Tāpēc audzēkņiem saku: tā nebūs, ka šodien atnāksiet un rīt visus uzvarēsiet. Ar to jārēķinās, un dažiem tas nepatīk."

Treneris norāda, ka svarīgāka par spēku ir prasme domāt un ātri pieņemt lēmumus. "Bet nevar arī tikai domāt, tā nekas nesanāks. Ātri jādomā un ātri jādara. Cīņas laikā nemitīgi jābūt maksimālai koncentrācijai un uzmanībai, jāraugās, ko dara un ko var darīt pretinieks, jādomā, ko tādā gadījumā varētu darīt pats. Runājot šaha terminoloģijā, jādomā vienu, divus gājienus uz priekšu. Jāatceras, ka uz katru paņēmienu ir desmit pretpaņēmieni. Tas jāielāgo ikvienam cīkstonim, bet tas nāk ar laiku, ar pieredzi. Tāpēc trenējamies, braucam uz sacensībām. Regulāri pārrunājam katra paveikto, norādu uz kļūdām. Ja sportists to pieņem, ir izaugsme, ja ne - iet grūtāk. Katram jāizaug, mācoties no savām kļūdām, pēc citu kļūdām cilvēki nemācās," atzīst Ruicis. "Treniņos cenšos panākt, lai necīnās uz dzīvību un nāvi, bet, lai izdara to, ko es prasu."

Cīņā tiek nodarbināti visi 700 muskuļi. "Ja volejbolā, basketbolā daudz nosaka augums, cīņas sportā viss atkarīgs tikai no tā, cik jaunietis gatavs strādāt. Turklāt, ja citos sporta veidos tiek trenētas noteiktas muskuļu grupas, cīņas sportā visam augumam jābūt līdzvērtīgi attīstītam, jo cīkstonim nepieciešams izmantot visus 700 muskuļus. Tātad arī visi jātrenē. Vienmēr saku, ka cīkstonis ir universāls sportists, kuram jāmāk spēlēt sporta spēles, peldēt, skriet, lēkt tālumā. Ja to visu var, iznāk labs cīkstonis. Jānonāk pie gatavības - ja tevi met, tu kā kaķis vienmēr paliec uz kājām," atklāj treneris. "Katram cīkstonim jābūt savam kroņa metienam, vismaz vienam, ja ir divi - pavisam labi, un jebkurā brīdī jāspēj to izpildīt."

Cēsu klubā trenējas arī meitenes. "Cīņas paņēmieni neatšķiras, atšķiras izpildījums. Zēni ir racionālāki, meitenes - niknākas. Ja viņas nolēmušas kaut ko izdarīt, kaut asaras šķīdīs, izdarīs."

Izmantotie resursi:
Laikraksts "Druva"