Latvijas džudo jaunā paaudze trenējas kopā ar olimpisko čempionu

Kluba “Gauja” sadarbība ar Baltkrieviju

Nodarbības un izklaide katru dienu, meistarklases un pastaigas, saskarsme ar vienaudžiem un kultūras pasākumi — tas viss šajā vasaras sporta nometnē, kur izklaide nav vienīgais mērķis. Šeit māca disciplīnu un palīdz gūt jaunu pieredzi. Lai nometne dotu labumu un tajā pavadītais laiks nebūtu zemē nomests, SK “Gauja” vadītājs Dmitrijs Tončinskis nolēma netaupīt līdzekļus un uzaicināja patiešām izcilus sporta profesionāļus. Tostarp ar baltkrieviem viņu vieno sena saikne, tādēļ olimpiskā čempiona džudista Igora Makarova ierašanās no Gomeļas ir pilnīgi dabiska un loģiska.

“Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā ir problēma ar treneru pieejamību. Jo īpaši, ja treneris ir vajadzīgs nevis kādam sporta klubam Rīgā, bet gan perifērijā. Mūsu klubs bāzējas Vangažos un Inčukalnā. Treneru pieejamība ir ļoti sasāpējis jautājumus, kuru risināšanai mēs veltām maksimālu uzmanību. Mēs taču strādājam ar bērniem. Tādēļ kļūdīties nedrīkstam. Šī iemesla dēļ jau martā no mazas Baltkrievijas pilsētiņas Novaja Huta pie mums uz pastāvīgu darbu ieradās treneris. Arī tagad vasarā mēs nolēmām palūkoties uz kaimiņu pusi. Esmu pārliecināts, ka bērniem nenāks par ļaunu iepazīties ar tik izcilu sportistu kā Igors Makarovs. Igors atrada laiku apciemot Latviju, un mēs esam viņam par to ļoti pateicīgi. Viņa meistarklase būs lieliska iespēja bērniem uzzināt kaut ko jaunu, pārņemt pieredzi (Gomeļā Igoram ir sava džudo skola), galu galā, iepazīties tuvāk,” uzsver Dmitrijs Tončinskis. “Nometne nozīmē ne tikai atpūtu, bet arī darbu. Vecāki ļoti labprāt sūta pie mums savus bērnus. Godīgi sakot, es vispār uzskatu, ka vecākiem šajā jautājumā ir izšķiroša nozīme. Bērni taču nenāk pie mums paši, viņus atved vecāki. Tādēļ tieši ar pieaugušajiem mums ir jārod kontakts vispirms. Vecākiem ir ļoti svarīgi, lai klubs attīstītos, lai attīstītos viņu bērni, lai viņi sasniegtu rezultātus. Bērni ir jānodarbina, lai viņu nebūtu “pienagloti” pie datoriem un viedtālruņiem. Protams, es saprotu, ka viņus jau tāpat nevarēs no tiem atraut. Taču, kad bērni dodas uz treniņiem, mēs vismaz uz kādu laiku izvelkam viņus no šīs komforta zonas.”

Meistarklase ar zvaigzni!

Dmitrijs Tončinskis stāsta, ka klubs attīstās un ar katru gadu sporta sekcijas apmeklē arvien vairāk bērnu, tādēļ šādas sporta nometnes kļūst par ierastu praksi.

“Vasaras nometnes mums jau ir tradīcija. Mēs tās organizējam jau ceturto gadu pēc kārtas. Vasarā divas un vēl vienu ziemā. Ilgums — desmit dienu. Bērnu vecums — sākot no septiņiem gadiem. Mums sanāk vairākas grupas. Uzaicinājums piedalīties tādiem meistariem kā Igors Makarovs, tas ir mēģinājums ieviest kaut ko jaunu. Ziniet, nodarboties ar cīņu jau var kurš katrs, bet ne jau katrs var kļūt par čempionu. Protams, ka gados jaunajiem sportistiem ir svarīgs personīgais kontakts ar meistaru, lai uzzinātu visas nianses, kuras reiz ļāvušas tam gūt izcilus panākumus.

Arī pats Igors neslēpj prieku par iespēju apmeklēt Latviju: “Saprotiet, man taču arī ir interesanti uzzināt, kādu gaisu jūs šeit elpojat, kā tiek pasniegts džudo. Gribas gan visu apskatīt, gan arī sevi parādīt. Pats esmu treneris iesācējs, strādāju vien tikai trīs gadus. Principā vēl mācos, krāju pieredzi. Mani ļoti interesē, kā ir strādāt ar “ne savējiem”, vai man sanāks? Mācos es, mācās bērni. Tas, redziet, ir abpusēji izdevīgs process. Pirms neilga laikā Gomeļā vēra durvis mana džudo skola, kurā trenējas vairāk nekā 100 bērnu vecumā no 4 līdz 15 gadiem. Tā kā viss iet savu gaitu. Skolu apmeklē pārsvarā puikas, taču ir arī meitenes.”

“Vecāku jautājums” ir pats svarīgākais

Patiesībā ir lieliski, ka pēc karjeras beigām čempioni turpina darboties savā sporta veidā.

“Bez džudo es sevi vairs nespēju sevi iedomāties. Laikam jau tā ir mīlestība uz mūžu. Vienīgi žēl, ka Baltkrievijā džudo nav pārāk populārs. Bērni un vecāki vēlas kaut ko jaudīgu, kaut ko tādu, ko rāda televīzijā, piemēram, boksu un karatē. Visu to, kur var panākt ātru efektu — ātri notriekt no kājām pretinieku, izdarīt sitienu un tā tālāk. Mans šā brīža uzdevums ir ieinteresēt par džudo masas, pastāstīt par to, cik maz naudas ir nepieciešams, lai nodarbotos ar šo sporta veidu, par tā zemo traumatismu, par to, ka šis sports harmoniski attīsta un veido bērnu un, pats svarīgākais, cīņas garu viņā. Taču panākt, lai šī informācija sasniegtu ierindas cilvēku, tomēr ir grūti.”

Igors Makarovs runā arī par sāpīgām tēmām: “Pie mums Baltkrievijā cilvēki bieži vien vispār nesaprot, kas tas “olimpiskais čempions” tāds ir. Tie ir ļaudis, kas ir tālu no sporta, tas viņus galīgi neinteresē. Es, protams, gribētu mainīt šo situāciju. Tāpat es gribētu aicināt vecākus veltīt vairāk laika saviem bērniem. Jo tieši vecāku uzmanības trūkums liek bērniem pievērsties gadžetiem — paņem, dēliņ, viedtālruni, paspēlējies, tikai liec mani mierā... Tā tas viss notiek. Tāda ir problēma. Taču ir arī vecāki, kuri cenšas investēt savā bērnā pēc iespējas vairāk. Tieši šim nolūkam noder sporta sekcijas. Jūs jau zināt, kādi mūsdienās bieži vien ir bērni — vārgi un fiziski neattīstīti. Pie mums Baltkrievijā aina ir tieši tāda. Zinu, ka Latvijā ir aptuveni tas pats. Tādēļ dēļ esmu nonākuši tik tālu, ka uz sporta sekcijām ir jāvilina vecāki, nevis viņu bērni. Mums ir jādemonstrē vecākiem, kā un kādam nolūkam ir jātrenējas. Jāpanāk, lai viņiem rastos izpratne par to. Man šī izpratne jau ir noformulēta, un tā ir — džudo visiem! Pie manis nāk bērni, un mans uzdevums ir panākt progresu viņu attīstībā.”

Igora Makarova galvenie dzīves posmi

Igors Makarovs vienkāršiem vārdiem stāsta par to, kādēļ vajadzīgas vasaras nometnes. “Kas ir fiziskā sagatavotība? Mūsu paaudze laiku pavadīja māju pagalmos, uz ielas un brīvā dabā. Pašlaik no visa tā vairs nav ne miņas — visi sēž pie datoriem. Atņemiet bērniem gadžetus, un pēc divām trijām dienām viņi sāks komunicēt savā starpā. Tas nav vienkārši, pat grūti. Bet, ja iedosiet bumbu, būs vieglāk. Viņi paņems bumbu un ies spēlēt. Tādēļ šādas sporta nometnes ir ļoti pieprasītas.”

Igors Makarovs kavējas atmiņās arī par saviem pirmajiem soļiem džudo un savas dzīves galveno uzvaru olimpiskajās spēlēs Atēnās 2004. gadā: “Džudo mani pievērsa tētis. Reiz viņš noskatījās filmu “Džudo ģēnijs”, un viss — mans liktenis bija izlemts. Mamma paņēma mani pie rokas un atveda uz pirmo treniņu. Toreiz pat iedomāties nevarēju, cik tālu tas viss aizies. Bet runājot par olimpiādi... Atmiņās es par to nekavējos, un sapņos tā man nerādās. Šī dzīves lapaspuse jau ir pāršķirta. Man ir jauns darbs un jauni iespaidi. Taču neliegšos, olimpiāde ir punkts, uz kuru sportists tiecas visu savu karjeru. Gadiem ilgi jātrenējas, jāuzstājas, un tad pienāk X brīdis, kurā ir jāizdara viss iespējamais. Taču, kad esi pārkāpis šo robežu, panācis uzvaru, nekādu emociju vairs nav. Atēnās es neskraidīju sajūsmā kliegdams pa zāli ar medaļu rokās. Vienkārši klusi sēdēju, skatu grīdā nodūris, jo biju atdevis sevi visu. Šodien es to finālu pat īpaši neatceros. Atceros tikai, ka pretinieks bija no Dienvidkorejas.”

Bērnu treneris — ekskluzīva prece

Savu gandrīz 39 gadu vecumā Igors Makarovs vairs necīnās ar sīviem pretiniekiem. Viņš saka, ka “ikdienā cīnos tikai ar mazuļiem”.

“Dažkārt atnāk bijušie džudisti, tad gan iesildos pēc pilnas programmas. Veterānu turnīros pagaidām nepiedalos, godīgi sakot, pat negribas. Manā dzīvē spraiga džudo jau bijis gana,” turpina olimpiskais čempions. “Cita lieta — treniņi ar bērniem. Prakse rāda, ka gandrīz visi džudisti, kuri nodarbojās ar šo sportu augstā līmenī, tagad trenē bērnus. Jo tieši bērnībā tiek ielikti svarīgākie pamati patiešām labiem sasniegumiem. Taču ne jau katrs izcils sportists var strādāt par treneri. Bērnu treneri vispār ir atsevišķa kasta. Labi bērnu treneri savukārt ir pilnīgi “ekskluzīva prece”.

Ziemā Inčukalnā norisināsies tradicionālais starptautiskais džudo turnīrs “Gauja Guliver Cup”. Jaunais, kā viņš pats sevi dēvē, treneris Igors Makarovs sola ne vien pats atbraukt, bet atvest arī savus audzēkņus. Pēc visa spriežot, starp divām džudo skolām dzimst liela draudzība.

Informāciju sagatavoja:
Vladimirs Ivanovs