Bokss un karš: trīs Ukrainas cīkstoņu stāsti par ceļu līdz Rīgai

Bezuss: "Mana dzimtā pilsēta praktiski vairs neeksistē - krievu armija sagrāvusi 90% ēku"
Dmitro Bezuss savas karjeras sākumā augstā līmenī nodarbojās ar kikboksu (30-10), aizcīnoties arī līdz dalībai "Glory" cīnu šovos, bet pirms trim gadiem augumā raženais ukrainis Rīgā sāka boksera karjeru. Viņš tajā sasniedzis bilanci 10-0, septiņas cīņas aizvadot Rīgā un divas Kijivā. Luhanskas apgabala pilsētā Severodoneckā dzimušais Bezuss sestdien cīnījās pret čehu Lukasu Vakeru un otrajā raundā tika nosūtīts nokdaunā, no kura gan izdevās atgūties.

To, vai cīņa bija grūta, lielas jēgas vaicāt nebija, tas sarunas brīdī joprojām bija labi redzams, asinīm kopā ar sviedriem tekot no Bezusa pieres, taču Ukrainas bokseris sarunu atlikt nevēlējās. "Sanāca sarežģīti, jā. Nekad nav tā, ka nenovērtēju pretinieku, bet šoreiz par viņu nebija pieejams daudz informācijas," sacīja Bezuss. "Burtiski pirms divām nedēļām pretinieks nomainījās, un šovakar laikam negaidīju, ka viņš iznāks ringā tik agresīvi un spēcīgi. Malacis, protams, kārtīgi trāpīja man."

"Bet nu pēc īsā vājuma brīža savācos un atgriezos cīņā. Jā, viņš sita labi arī pēc tam, izrādījās, ka ir tāds neparocīgs pretinieks. Taču savācos un pēc tam tā jau bija mana cīņa," teica Bezuss, kurš uzvarēja ar tehnisko nokautu. Pēc cīņu vakara "Fite.tv" komentētājs tieši šo cīņu atzīmēja kā lielisku boksa izrādi.

"Rīgā jūtos kā mājās. Vienmēr atbraucu uz šejieni ar patīkamām emocijām," teica Bezuss. "Cilvēki, daba, atmosfēra, pat ēdiens - viss man šeit patīk. Arī "LNK Boxing" uzskatu par spēcīgu kompāniju - tā ir profesionāla un dod iespējas saviem bokseriem izsisties uz augšu. Ļoti to novērtēju un ceru, ka turpināsim sadarboties. Ukrainas cīņu sportā arī jau pirms kara nebija viegli, bet tagad, protams, ir pavisam grūti. Daudz kas nav pieejams, par treniņiem un nometnēm vispār grūti runāt, un novērtēju, ka arī šādos brīžos "LNK Boxing" nāk pretim un piedāvā iespējas."

Foto no Bezusa (otrais no kreisās) "Instagram" profila 7. maijā, kam viņš pievienoja aprakstu: "Kopā ar brāļiem, kuri karo pret absolūtu ļaunumu un pretīgiem tirāniem."

Bezuss no kara tēmas sarunā nevairījās: "Protams, ka Ukrainā tagad ir daudz lielāki satraukumi nekā par boksu. Atminos, ka 12. februārī man vēl bija cīņa Rīgā, atbraucu mājās un 24. februāra rītā pamodos no sprādzienu skaņas. Šobrīd mana dzimtā pilsēta Severodonecka praktiski vairs neeksistē - krievu armija sagrāvusi kādus 90% pilsētas ēku. Manas paša mājas arī gluži vienkārši vairs nav. Nobombardēja no gaisa, un mājas vairs nav."

Divus metrus garais smagsvars runāja klusā un skumjā, bet nosvērtā balsī: "Dzīve ir mainījusies, jā. Pirmie mēneši bija smagi, nezinājām, vai vispār izdzīvosim. Pēc tam klusītēm un pamazām viss gāja uz priekšu, mūsu karaspēks atbīdīja krievus, un pamazām atkal atsāku trenēties. Lūk, tad nu pamazām esmu ticis līdz šim brīdim."

"Un tev nemaz nevajag atvainoties, ka vaicā par to! Pareizi, ka dari. Lai cilvēki redz un zina. Ne jau man par to jākaunas," sarunas noslēgumā stingri, bet joprojām klusi teica Bezuss.

Sobols no okupētās Doneckas izbrauca, vecāki palika: "Ļoti bail par viņiem"
23 gadus vecais Bohdans Sobols Ukrainā tiek uzskatīts par spēcīgu talantu, ko viņš apliecinājis ar bilanci 13-0 un Ukrainas čempiona titulu vidējā svarā, tiesa, viņa pretiniekos pagaidām nav bijuši īpaši augsta līmeņa bokseri, un arī treneris Sandis Kleins atzīst, ka Ukrainas boksa lielajā konkurencē izsisties Sobolam nebūtu bijis viegli. Kleins pats gan pēc treniņos redzētā jūt lielu potenciālu Sobolā ar iespējām pakāpties krietni virs vietējo cīņu līmeņa.

"Ringā Arēnā Rīga jutos lieliski, dzirdēju vietējās publikas atbalstu, tas uz mani atstāja patīkamu iespaidu, un pirmā cīņa aizvadīta lieliski," teica Sobols. Viņš savu spēku apliecināja uzskatāmi, izrēķinoties ar čehu Pavelu Albrehtu (14-19), cīņai beidzoties jau otrajā raundā. "Tāds arī apmēram bija plāns - pirmajos divos raundos ieturēt distanci un pastrādāt, bet pēc tam meklēt nokauta iespējas."

Sobolam šī bija pirmā cīņa gada laikā un pirmā cīņa ārzemēs. Viņa karjeru iedragāja karš, taču pārcelšanās uz Rīgu nebija pilnībā neplānota. Sobols jau iepriekš bija Latvijā uz sparingiem kopā ar Franci Rozentālu, un Sobols izteicās, ka bijis iespaidots par trenera Sanda Kleina darbu un vēlējies strādāt ar viņu. Ja ne karš, tad Sobols būtu ieradies pat jau ātrāk, taču Krievijas iebrukums atstāja arī gluži praktiskas sekas, un jaunais ukraiņu bokseris valsti ilgu laiku nevarēja atstāt.

Foto: Boriss Simsons/LNK Boxing

Sobols iepriekš trenējās boksa internātā Kijivā, taču viņa dzimtā pilsēta ir Makijivka pie Doneckas, un no Krievijas okupētās Doneckas šogad izbraukt ir ļoti grūti. Caur Ukrainu to izdarīt bija praktiski neiespējami, un Sobols beigās izvēlējās riskantu ceļu caur Krieviju, augustā beidzot ierodoties Latvijā.

"Visa situācija ir ļoti nepatīkama un satraucoša," teica Sobols. "Mani vecāki joprojām ir palikuši krievu okupētajā teritorijā, un viņi nemaz nevar nekur izbraukt, nav tādas iespējas. Es par to ļoti pārdzīvoju, ir ļoti bail. Šīs domas visu laiku ir ar mani."

Sobols tagad grasās nobāzēties Rīgā un palikt šeit uz ilgāku laiku. "LNK Boxing" izrāda interesi par viņa iekļaušanu savu bokseru sastāvā, taču pagaidām sadarbība bija noslēgta tikai uz šo vienu cīņu, jo Sobolam Latvijā ir pašam savi sponsori, kuri palīdzēja ar atbraukšanu, dzīvošanu, trenēšanos un arī tīri finansiāli, kad bija nepieciešams nokārtot saistības ar Sobola iepriekšējiem pārstāvjiem Ukrainā, lai varētu tikt pie licences Latvijā.

Bohdans Sobols ar treneriem un atbalstītājiem. Foto: Boriss Simsons/LNK Boxing

Sobols jau sācis mācīties latviešu valodu kursos un izteica cerību nākamajā tikšanās reizē jau sarunāties latviski. Viņš izteicās, ka par Latvijas boksu uzzinājis kopš Oleksandra Usika cīņas pret Mairi Briedi, kas uz viņu atstājusi lielu iespaidu un likusi sīkāk painteresēties par Briedi un boksu Latvijā. Savukārt Usiku viņš novērtēja kā spēcīgu paraugu Ukrainas boksā, kura panākumi runā paši par sevi.

Mironecs: "Latvieši saprot, pret ko Ukraina karo, un šo atbalstu var sajust arī boksa cīņās"
28 gadus vecais Bohdans Mironecs (6-1) izlikts 136. vietā pasaulē smagsvaros un piecas no savām septiņām cīņām aizvadījis Rīgā, kur arī pirms gada cieta savu vienīgo zaudējumu, pēc punktiem piekāpjoties francūzim Davidam Spilmonam. Tagad Mironecs cīnījās pret citu francūzi Meki Sali (5-1) un izteicās, ka uzskatījis to par iespēju sava veida revanšam.

"Sali bija mans pirmais pretinieks ar nullīti zaudējumu bilancē," teica Mironecs. "Mums bija apmēram līdzīgas bilances, zināju, ka būs līdzvērtīga cīņa, un tas arī attiecīgi bija pārbaudījums psiholoģiski, jo pirms gada Rīgā zaudēju tieši Francijas bokserim. Nu, un ar šo pārbaudījumu bija jātiek galā, kas pilnībā līdz galam varbūt arī neizdevās. Tiesneši novērtēja cīņu kā manu uzvaru ar vairākuma lēmumu, nevis vienbalsīgu. Tam var piekrist, var nepiekrist, bet fakts tāds ir. Nebija ideāla cīņa, izlaidu vairākus sitienus, bet nu tāds ir bokss, bez tā nevar iztikt. Prieks, ka publikai patika, paldies pretiniekam par sīvo pretestību - domāju, ka mēs abi šajā vakarā izaugām kā bokseri un kļuvām labāki."

Mironecs un Sali savā cīņā bija iegrimuši tik ļoti, ka apmainījās vairākiem sitieniem arī pēc pēdējā gonga. Mironecs pasmējās, ka tā jau esot "žanra klasika": "Abi saprotam, ka tās ir pēdējās sekundes, tas ir brīdis, kad jāizliek viss, kas tev palicis. Cīņas gaitā, jā, jāstrādā, jādomā, jāietur distance, bet pēdējās sekundēs tu jau jūties tā, it kā tās būtu tavas dzīves pēdējās sekundes un pēc gonga gluži vienkārši vairs nekā nebūs, tāpēc tajā brīdī ej līdz galam. Jā, varbūt aizrāvāmies par ilgu, bet neviens nav cietis, neviens nav apvainojies, viss kārtībā."

Mironecs tieši Rīgā sāka savu profesionālo boksa karjeru, un viņš izteicās, ka Rīgā pat sajūt draudzīgāku atbalstu nekā dažreiz savās cīņās Ukrainā, kad vēl piedalījās amatieru boksa turnīros. "Rīgā ir boksa fanāti, kuri nāk uz cīņām izbaudīt boksu un to novērtē. Taču tagad izrādīto atbalstu Ukrainas bokseriem novērtēju dubultā, ņemot vērā karu manā valstī. Mēs karojam pret teroristisku valsti," Mironecs daiļrunīgi saviebās, izrunājot pēdējos vārdus. "Ukraina šobrīd aizstāv ne tikai savu teritoriju, bet visu demokrātisko pasauli, ieskaitot Latviju. Domāju, ka latviešu tauta to ļoti labi saprot, tāpēc arī atbalsta. Šo atbalstu jutu arī es kā Ukrainas bokseris Rīgā, un par to esmu ļoti pateicīgs, patiešām."

Foto: Boriss Simsons/LNK Boxing

Arī Mironecs aicināja novērtēt faktu, ka tik lielu daļu no "LNK Fight Night 21" veidoja Ukrainas bokseru cīņas: "Es, Bohdans Sobols, mans draugs Dmitro - visi arī uzvarējām, lai gan Bezusam sanāca dramatiska cīņa ar nonākšanu nokdaunā. Taču prieks par mums visiem, ka esam šeit un varam cīnīties. Rīgā es nonācu vēl caur sava iepriekšējā trenera kontaktiem, kad atbraucu uz sparingiem palīdzēt Latvijas bokseriem. Sapazinos ar "LNK Boxing" vadību, Vadimu Milovu un Jevgeņiju Saproņenko, atradām kopīgu valodu, viņi man noorganizēja tādas kā pārbaudes cīņas, kurās uzvarēju, un tagad sadarbojamies."

Mironecs Rīgā ieradās tikai pirms trim nedēļām, gatavojoties cīņai (lai to varētu darīt, Ukrainas bokseriem nepieciešama savas boksa federācijas oficiāla atļauja), bet pirms tam gandrīz visu laiku bija Ukrainā: "Visā kara laikā biju Kijivā, kas arī tika apšaudīta. Izbraucu tikai tagad uz Rīgu, lai varētu aizvadīt šo cīņu. Kā būs tālāk, to es nemaz nezinu, jāskatās. Jācer uz to labāko!"