Hovardu nevajag. Dodiet, lūdzu, Noā vai Gazolu!

Kopš Fils Džeksons strādā par Ņujorkas kluba prezidentu, viņš saņēmis ārkārtīgi lielu kritikas devu no lielākiem vai mazākiem ekspertiem. Man personīgi gan šī kritika ne vienmēr šķiet pareiza, patiesībā – biežāk tieši aplama. Prezidents nav treneris vai ģenerālmenedžeris, no kura prasa rezultātu nekavējoties. Prezidenta rūpe ir komandas attīstība 5-10 gadu perspektīvā. Laikā, kad uzvaras un panākumi stāv pāri visam, drīzāk tie ir pieci gadi, un Džeksons šajā ziņā nav izņēmums – viņa līgums ar „Knicks” beigsies 2019. gadā un līdz tam jāizveido komanda, kas spētu kaut nedaudz līdzināties „Knicks” zelta ērai piecdesmitajos, septiņdesmitajos vai deviņdesmitajos.

Arī Derika Rouza darījums jāvērtē kā solis pareizajā virzienā, no Džeksona pozīcijām raugoties. Pirmkārt, ir nedaudz atbrīvota vieta zem algu griestiem. Jā, Rouzam ir milzīgs līgums (nedaudz vairāk par 21,3 miljoniem dolāru – pēc šobrīd spēkā esošajiem līgumiem tas ir astotais lielākais visā līgā nākamsezon), bet pēc vienas sezonas tas beigsies. Pat, ja Rouzs iejutīsies un varētu būt noderīgs „Knicks” arī turpmāk, viņa nākamais līgums noteikti būs mazāks, pie tam algu griesti tikai pieaugs, tā kā „Knicks” būs ieguvēja jebkurā gadījumā.

Par to, vai Rouzs spēs iejusties „Knicks”, gan pārliecības nav. 27 gadus vecais aizsargs līgā ienāca ar drafta pirmajam numuram atbilstošu troksni (2009. gada labākais debitants, 2011. gada regulārās sezonas MVP). Savu spēli Rouzs allaž balstījis uz atlētiskajām īpašībām. Pēc smagajiem savainojumiem nu fiziskās īpašības ir zudušas, trāpīt ārkārtīgi sarežģītus un akrobātiskus metienus no apakšas pēc caurgājieniem izdodas arvien retāk. Nekad nav bijis labs tālmetienu izpildītājs (karjerā realizēti 30,2%) un tāds nav arī tagad (pagājušajā sezonā 29,3%). Pēdējās divās sezonās nepameta sajūta, ka ar prātu Rouzs vēlas spēlēt tāpat, kā to darīja iepriekš, bet fiziski vairs to nav spējīgs paveikt. Tā, kā tas pēdējās sezonās izdevies Krisam Polam, kurš spējis iztikt gandrīz bez savainojumiem, lai gan iepriekš reti kad spēja aizvadīt pilnu sezonu.

Rouzs allaž bijis ”shoot first” saspēles vadītājs jeb tāds, kurš mēģinās vispirms pats un tikai tad meklēs brīvāku kolēģi laukumā. Līdz ar to būtu tikai loģiski, ja tagad „Knicks” brīvo aģentu tirgū meklētu otro numuru ar spēles veidotāja („playmaking”) iemaņām. Viens no variantiem, kas tiekot apsvērts – Evans Tērners, kuram Bostonā pagājušajā sezonā 10,5 punkti un 4,4 piespēles. Salīdzinājumam – Ārons Aflalo aizvadītajā sezonā Ņujorkas labā guva 12,8 punktus un atdeva 2,0 piespēles. Starp citu, „Knicks” nākamsezon beidzot atkal būs drafta pirmās kārtas izvēles tiesības. Kāpēc gan lai Džeksons to neizmantotu kāda Barselonā spēlējoša latviešu uzbrūkošā aizsarga draftēšanai?

Līdz ar Robina Lopeza aizmainīšanu atbrīvojusies arī pamata sastāva centra pozīcija. Tikko pēc Rouza darījuma parādījās ziņas no Dvaitam Hovardam tuvu stāvošiem avotiem par to, ka Hovards tagad labprāt nopietni apsvērtu iespēju pievienoties „Knicks”. Piedodiet, bet šis ir tas gadījums, kad Austrumeiropas ziemeļnieka prātam izprast amerikāņu domu gājienu ir neiespējamā misija. Hovards nevēlējās palikt Hjūstonā, jo bija nelaimīgs, ka nespēj sadalīt bumbu ar vienu pašu Džeimsu Hārdenu. Kā viņš iedomājas sadalīt bumbu Ņujorkā, kur uz tās priekšroku jau tagad pretendēs pat trīs spēlētāji vienlaikus – Rouzs, Karmelo Entonijs un Kristaps Porziņģis? Melo Ņujorkā ir Melo, Porziņģis ir jaunā zvaigzne, kura vēlmes vienkārši nedrīkst ignorēt, lai tas neatspēlētos klubam nākotnē, savukārt Rouzs ir saspēles vadītājs, kurš nelabprāt šķiras no bumbas. Un, ja tur vēl būs Hovards, kurš vēlēsies nopietnu lomu spēles veidošanā...

No otras puses gan jāatceras, ka Dvaits tā arī pa šiem gadiem nav īpaši attīstījis savu spēli viens pret vienu un joprojām visefektīvākais ir „pick’n’roll” situācijās. Tādējādi „Knicks” iegūtu divus garā gala spēlētājus, no kuriem viens pēc „pick’n’roll” var „rollot” zem groziem, otrs – „popot” ārā. Taču tik un tā Porziņģa un Hovarda potenciālais duets nepārliecina – ja Hovards paliks tāds, kāds ir, tad Porziņģim ir ambīcijas pilnveidoties un tas izslēdz kļūšanu tikai par tādu garo, kas pēc blociņiem lec ārā perimetrā.

Divi citi biežāk minētie potenciālie papildinājumi izklausās krietni labāk. Žoakims Noā būtu spēcīgs papildinājums spēlei savā laukuma galā un ir nepatīkams spēlētājs jebkuram pretiniekam. Noā nodrošinātu kārtību nekārtību gadījumā – gluži vai kā basketbola policists. Vienmēr ienestu enerģiju, ar ko Ņujorkas komandai pagājušajā sezonā mēdza rasties problēmas, apveltīts ar labu laukuma pārredzamību un nesavtību – spēj piesaistīt aizsargu uzmanību un atdot piespēli labākā pozīcijā esošam kolēģim.

Pat vēl labāks variants būtu spāņu centrs Pau Gazols, kurš var izmantot spēlētāja opciju atteikties no līguma ar Čikāgas klubu. Gazols centra pozīcijā ar savu augsto IQ būtu lielākais ieguvums kā visai „Knicks” komandai, tā īpaši Porziņģim. Laukumā reizē esot diviem tik mobiliem garajiem spēlētājiem, Ņujorkas starta sastāvs nebūtu sliktāks par nevienu citu komandu visā līgā. Lai gan Džefam Hornačekam, iespējams, nebūs tik strikti jāturas pie trijstūra uzbrukuma, tā elementi arvien būs „Knicks” uzbrukuma sistēmās, un Gazols arī tamdēļ būtu labākais iespējamais variants, jo labi zina, kā ar trijstūri izcīnīt pat čempiontitulus. Par skādi sarunās ar Gazolu noteikti nenāks Džeksona tieša līdzdalība šajos Gazola panākumos 2009. un 2010. gadā.

Gan Noā, gan Gazols noteikti arī finansiālajā ziņā būs mazāk prasīgi nekā Hovards. Un pēdējais, nebūt ne mazāk svarīgais, Noā vai Gazols jau spēlējuši kopā ar Rouzu, un šī saikne varētu 27 gadus vecajam saspēles vadītājam, uz kuru tiek liktas lielas cerības, palīdzēt labāk iejusties jaunajos apstākļos.