Viedoklis: No vienas galējības otrā

Pēc Barona Deivisa aiziešanas aktuāls kļuva jautājums – kurš būs gatavs uzņemties komandas līdera lomu, un ne tikai būs gatavs to darīt, bet arī izdarīs. Atbilde ir skaidra – tas ir Andris Biedriņš. Šobrīd gan izskatās, ka bez Andra, līdzjutējiem un, iespējams, Nelsona neviens cits, proti, komandas biedri tā nedomā, jo, noskatoties maču pret "Raptors", nākas secināt vienu – "karavīri" nav gatavi pieņemt faktu, ka spēles likteņa izšķiršanu varētu atdot un būtu jāatdod Andra rokās.

No otras puses, protams, ir arī "pretfaktors" – soda metieni. Ja komanda spēles izskaņā uzticas vienam basketbolistam, savam līderim, tad tai jābūt drošai par to, ka tas nesīs rezultātu jebkurā gadījumā. Šeit runa vairāk ir par Biedriņa vājāko punktu – soda metieniem. Iespējams, tajā brīdī, kad Biedriņš metīs sodiņus vismaz ar 65 vai 70 procentu precizitāti, situācija pamainīsies, un komanda uzticēsies Andrim mača izskaņās. Iespējams.

Pagaidām jāsamierinās ar žēlu noskatīšanos tajā, cik neinteresanta un vienmuļa kļūst "Warriors" spēle brīdī, kad jācīnās par katru punktu spēles beigās, lai komanda izcīnītu uzvaru. Pret Toronto Andris bieži vien bija ieņēmis labu pozīciju groza apakšā vai palicis pret mazo spēlētāju, taču sagaidīt brīdi, kad pārējie komandas biedri to ieraudzīs un centīsies izmantot, bija neiespējami. Īpaši tas attiecināms uz Mageti un Haringtonu. Jā, Magete pats aktīvi devās uz grozu, gādājot pretiniekam piezīmes, un Haringtons nebija tālu no tā, lai ar saviem tālmetieniem izrautu uzvaru viesiem no Oklendas, taču - ar ko tas viss beidzās?

Pret Haringtonu vispār šķita, ka pārējiem ir nenormāls respekts. Varbūt runas par aizmainīšanu varbūt kas cits (tāds spēles uzstādījums no trenera puses), bet palika iespaids, ka tiklīdz bumba ir Haringtonam visi pārējie var iet bekot un atstāt labi plašu vietu uzbrucējam, lai tas varētu izvērsties. Iespējams, tiešām uzstādījums no trenera (kluba vadības?) puses, galu galā, ja vēlas aizmainīt Haringtonu, spēlētājam jāsakrāj labi cipariņi attiecīgās ailītēs un jāparūpējas par labām epizodēm "hailaitu" video rullītim...

Kas vēl pārsteidza? Nellija sastāva rotācija. Visi labi atceramies, ar kādu sastāvu Nelsons spēlēja iepriekš – jo īsāks, jo labāk. Aizvadītajā naktī bieži vien laukumā reizē atradās Biedriņš, Turiafs, Haringtons, Džeksons... Tieši tā – Haringtons darīja to, ko nekad iepriekš pie šī trenera nebija darījis – spēlēja ārā. Pirms sezonas svēti nosolījies, ka Biedriņš un Turiafs nebūs laukumā reizē, Nelsons vakar aptuveni pusi spēles abus noturēja laukumā vienlaicīgi un būtu turējis vēl, ja ne francūža sestās piezīmes. Tomēr jāteic, ka tandēms Biedriņš-Turiafs zem groziem rādīja pārliecinošu sniegumu. Protams, kāds iebildīs, sak, paskaties uz Boša rādītājiem, bet dažreiz tā notiks un viss, jo līgā vienkārši ir krietni labāki spēlētāji par citiem (superzvaigznes), un Bošs ir viens no tādiem. Toties O'Nīls palika uz saviem pieciem punktiem...

Pirms sezonas un pēc pirmās tās spēles klīda runas par to, cik lietderīgs saspēles vadītāja postenī ilgtermiņa būs Džeksons, taču pret Toronto izskatījās, ka Nelsons atradis vēl vienu potenciālo saspēlnieka vietas izpildītāju Azubuikes veidolā. Īsti saprotams līdz galam man tomēr nav, ar ko Džeksons (vai Azubuike) ir labāki pirmajā pozīcijā, nekā pozīcijas oriģinālie izpildītāji Demarkuss Nelsons vai Sīdžejs Vatsons. Pirmais atkal uzsāka maču pieciniekā, 12 minūšu laikā atdeva trīs piespēles, tikai reizi kļūdījās, jā, varbūt ar metieniem nedaudz nesekmējās (2p. 1/4), taču ne jau mešanai jābūt pirmā numura prioritātei.

Jā, vairāk nekā piecas reizes ilgāk nekā pirmajā spēlē laukumā sabija Vatsons, bet tās tik un tā joprojām ir tikai knapas desmit minūtes. Šajā laikā kļūdas netika pieļautas, ja piezīmes (divas) par tādām neuzskata, grozam uzbrukts precīzi (2p. ¾, s.m. 1/1), atdota piespēle, pārtverta bumba... Bet laikam labāk pret Kalderonu (16+13RP+5AB) aizsardzībā varēja darboties Džeksons vai Magete, ja jau Nelsonam ar Vatsona darbību nepietika.