K.Vecvagars: "Mans mērķis ir atgriezties līdz jaunajam gadam"

"Šāda trauma karjerā piemeklē trīsdesmit procentu futbolistu un basketbolistu. No tās nekādi nevar izvairīties. Īpaši jau mūsdienās, kad basketbols ir daudz fiziskāks, ātrāks. Var, protams, kaut kā samazināt traumu risku, pareizi trenējoties, labi un kārtīgi ēdot, taču nekad nezini, kad tā saite var plīst," atzīst Kauņas kluba basketbolists Kaspars Vecvagars. "Tā apziņa, ka pēc operācijas nevar spēlēt sešus līdz deviņus mēnešus, nav patīkama, taču, paskatoties, cik spēlētāju tam gājuši cauri un tomēr atgriezušies un spēlējuši tikpat labi, ja ne labāk, - tas spēcina."

"Pēc atlabšanas šobrīd fiziski it kā jūtos labi, varētu arī sākt trenēties kopā ar lielo grupu, taču "Žalgiris" klubs mani nesteidzina. Grib, lai kārtīgi visu sadziedēju, jo zina, ka labāk ir visu izdarīt līdz galam. Viņiem neinteresē mani šobrīd uz tām piecām minūtēm spēles laika nodzīt, bet gan izveidot par spēlētāju, kurš varētu dot lielāku ieguldījumu nākotnē. Par izredzēm tikt sastāvā šobrīd ir grūti spriest, jo, godīgi sakot, es pat nezinu, ko pēc tik ilga laika varu izdarīt laukumā. Treniņos it kā iet labi, fizisko testu rezultāti bija pat labāki nekā pirms traumas. Nopietni trenēties varēšu jau pavisam drīz. Man negribētos neko prognozēt, bet ceru, ka drīzumā atgriezīšos laukumā. Mans mērķis ir atgriezties līdz jaunajam gadam. Daudz, protams, būs atkarīgs no trenera un viņa redzējuma par manu lomu komandā, taču no savas puses esmu gatavs darīt visu, lai pierādītu, ka varu palīdzēt," saka K.Vecvagars.

Pirms savainojuma latvietis bija izcīnījis nozīmīgu lomu klubā, caur kuru ir izgājis gandrīz viss Lietuvas izlases kodols. "Man nepatīk izcelt savas stiprās un vājās īpašības, bet skaidrs, ka mans trumpis ir ātrums, ar kura palīdzību man ir iespēja iegūt daudz citu priekšrocību. Man patīk vadīt spēli un radīt situācijas gan partneriem, gan sev. Negribu būt spēlētājs, kurš stāv savā stūrīti un gaida piespēli. Man patīk būt tam, kurš ir ar bumbu un veido to uzbrukumu," ilustrē latviešu aizsargs. "Man nekad nav bijušas problēmas ar attieksmi un atdevi. Ar neatlaidību un cīņassparu spēlēs un treniņos arī iekaroju vietu komandas sastāvā. Tam, ka esmu latvietis, nevis lietuvietis, īpaši lielu vērību šeit nepievērš, jo viņi mani uztver kā savas sistēmas audzēkni un tā arī ar mani strādā. "Žalgiris" klubā ir svarīgi pierādīt Lietuvai, Eiropai, pat pasaulei, ka šī jauniešu sistēma darbojas, un tajā var izaudzināt labus spēlētājus. Ja paskatās Lietuvas izlasē - gandrīz viss kodols ir izgājis šī kluba sistēmu. Izņēmums ir tikai Jons Valančūns, bet pārējie ir izauguši šeit, Kauņā. Viņi uz mani skatās kā uz savējo, jo esmu no viņu sistēmas."

Izmantotie resursi:
Laikraksts "Diena"