Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:135, Did:0, useCase: 0

Artūrs Strautiņš - viens no produktīvākajiem leģionāriem Eiropā

Andrejs Siliņš

Artūrs Strautiņš - viens no produktīvākajiem leģionāriem Eiropā
Artūrs Strautiņš. Foto: pallacanestrovarese.it

22 gadus vecais Artūrs Strautiņš šajā sezonā ir viens no produktīvākajiem ārzemēs spēlējošajiem Latvijas basketbolistiem. “Pallacanestro Varese” uzbrucējs, spēlējot vienā komandā ar citu tautieti Ingu Jakoviču un argentīniešu leģendu Luisu Skolu, A sērijā rezultatīvāko spēlētāju saraksta Top15 šobrīd ir retais basketbolists ar Itālijas “basketbola pilsonību”. Tas liek domāt, ka, turpinot uzsāktajā tempā, pēc Strautiņa rindā sāks stāties arī Itālijas grandi. Sarunā ar Sportacentrs.com Artūrs stāsta par aktuālo sezonu un par ilggadējo spēlēšanu Itālijā, kā arī basketbolists atklāj, kāpēc nebija Latvijas valstsvienības sasaukumā novembrī.

Komandai divreiz vairāk zaudējumu nekā uzvaru - kāpēc? (saruna notika 11. decembrī)
- Viena uzvara tika atņemta pēc Romas [“Virtus”] izstāšanās. Zaudējām Kantu un Kremonai - spēlēs, ko vajadzēja uzvarēt. Bet noskaņojums kopumā ir pozitīvs, skatāmies tikai uz priekšu.

Cik ļoti komandu ietekmējusi Covid-19 situācija?
- Laikam mums ir vislabāk no visiem līgā, jo saslima tikai viens pašā sezonas sākumā. Laikam esam visnoturīgākie, visi testi līdz šim vienmēr bijuši negatīvi. Cerams, tā būs arī visu tālāko sezonu.

Cik bieži notiek testēšana?
- Parasti notiek dienu pirms spēles. Ja pēc tam atklājas, ka spēlē no pretiniekiem piedalījies kāds, kurš saslimis, tad mums vēlreiz jānodod tests otrdienā vai trešdienā. Tā kā kopumā - vienreiz pirms katras spēles ir obligāti, bet dažreiz sanācis arī divreiz nedēļā.

Itālijas basketbols pazīstams ar senām un ļoti spēcīgām līdzjutēju tradīcijām. Jo spēcīgāks čempionāts, jo būtiskāks mājas faktors. Kā ir spēlēt bez līdzjutējiem klātienē?
- Ir, protams, atšķirīgi. Tas, kā ir tagad, man ne pārāk patīk, jo fanu atbalsts vienmēr palīdzējis. Itālijā pārsvarā vienmēr ir pilnas tribīnes un, spēlējot pie pilnām tribīnēm, ir patīkami. Ne tikai mājās, bet arī izbraukumā. Ja 5000 cilvēku tribīnēs ir pret tevi, un īpaši, ja vēl uzvari, tas ir daudz, daudz saldāk. Noteikti ir foršāk ar faniem, bet labi, ka vispār ir basketbols, ka varam spēlēt, ka Itālijā, Eiropā un visā pasaulē notiek sports. Cerams, ka fani atgriezīsies tribīnēs pēc iespējas ātrāk, bet pagaidām - labi, ka vispār notiek spēles.

Arī pavasarī biji Itālija, kad tā bija kļuvusi par Covid-19 perēkli. Tagad esi tur, kad ir otrais vilnis. Kāda ir cilvēku attieksme pret visu notiekošo?
- Tagad cilvēki nav tik uzmanīgi. Tajos pašos veikalos, lai gan lielākā daļa ir uzmanīgi, gadās arī tādi, kas grūstās. Pavasarī bija trakāk, tad tas viss bija kaut kas jauns, arī statistikas rādītāji bija graujošāki. Tagad vairs nav šoks par 30 tūkstošiem saslimušo dienā, pavasarī arī par 8-10 tūkstošiem dienā bija liels šoks. Ir citādāk. Bijām sarkanajā zonā un drīkstējām kustēties tikai pa Lombardijas reģionu, no desmitiem līdz pieciem bija komandantstundas, kad vispār nedrīkst iziet no mājām. Cik saprotu, tas uz Ziemassvētkiem tiks atcelts un būsim dzeltenajā zonā, kad būs vieglāk ar pārvietošanos.

Paturpinot par līdzi jušanas tradīcijām - Itālijā arī uz ielām atpazīst un nāk klāt basketbolistiem. Kā ir tagad, kad sejas noklātas ar maskām - atpazīst?
- Es staigāju ar “Varese” masku (smejas). Bet tāpat cilvēki atpazīst un nāk klāt. Protams, jāizvairās no bildēšanās, bet kopumā pilsētā atpazīst, šeit cilvēkiem patīk basketbols. Sezonas sākumā uz spēlēm drīkstēja nākt nedaudz vairāk par tūkstoš cilvēkiem, vismaz tad nedaudz varēja iepazīt komandu. Protams, nav kā citus gadus, kad vienmēr bija pieci tūkstoši tribīnēs, nāca klāt uz ielām un kopumā ažiotāža bija lielāka ap basketbolu.

Varēzē ir senas un lielas basketbola tradīcijas - desmitkārtēji Itālijas čempioni, pieckārtēji Eirolīgas čempioni un citi lieli panākumi. Jūti, ka esi nonācis klubā, kas savulaik bijis viens no vadošajiem Eiropā?
- Viņi lepojas ar savām tradīcijām. Zālē pie griestiem ir plakāti ar izcīnītajiem tituliem. Ikdienā par to gan neviens nerunā, bet var just atmosfēru - to, ka klubs ir bijis varens, izcīnījis čempiontitulus. Protams, mērķi ir augsti, bet domāju, ka tādi tie ir jebkuram klubam. Ja nebūs augstu mērķu, tad kāpēc vispār spēlēt? Jāstrādā, lai īstenotu tos.

Foto: pallacanestrovarese.it

Kaspars Kambala debitēja LBL 14 gadu, 10 mēnešu un trīs dienu vecumā. 20 gadus vēlāk tu kļuvi par otro visu laiku jaunāko (14 gadi, 11 mēneši un 27 dienas). Dažus mēnešus pēc savas 16. dzimšanas dienas tu debitēji A sērijā. Varēja domāt, ka būsi viens no tiem retajiem, kas kļūst par augstākā līmeņa spēlētāju jau agrā vecumā. Tomēr var teikt, ka tikai šosezon tiešām līdz galam esi tā pamatīgi nostabilizējies kā A sērijas vērtība. Vai atceries, kādas bija domas tev pašam toreiz, kad debitēji? Kāpēc šis ceļš tomēr bija salīdzinoši ilgs?
- Kad debitēju, neko daudz par nākotni nedomāju, vienkārši strādāju. Tāpat kā tagad - katru dienu ieguldu sevī smagu darbu, par nākotni īpaši nedomāju. Šosezon esmu nostabilizējies, jo klubs uzticas. To arī gaidīju, jo, piedāvājot līgumu, viņi redzēja mani kā vienu no tiem, kas dos komandai lielu labumu. Pirmajā sezonā Triestē līdz Jaunajam gadam spēlēju stabili, pēc tam kaut kas mainījās.

Netika līdz galam iedota iespēja vai redzi arī savu vainu, kāpēc toreiz Triestē nesanāca?
- Nevaru komentēt, jo arī pats īsti nesapratu, kāpēc sezonas otrajā pusē pēkšņi vienā brīdī spēles laiks un loma pamainījās. Līdz tam spēlēju visai stabili. Vienmēr smagi strādāju, vienmēr palieku pastrādāt papildus pēc treniņiem, vienmēr trenējos ar 100% atdevi. Tā noteikti nevarēja būt vaina. Nezinu, kāpēc tā notika Triestē, pats biju zināmā mērā pārsteigts.

Triestes treneris [Eudženio] Dalmasons ir “vecās skolas” treneris. Tev ar viņu bija saruna par šo tēmu?
- Bija viena saruna sezonas vidū, kad situācija mainījās. No šīs sarunas gan tā arī nesapratu, kāpēc tas tā notika. Kad sezona bija beigusies, uzreiz sāku gatavoties nākamajai, bet arī nākamā izvērtās ne visai un aizbraucu uz Udīni, lai tiktu pie spēles laika.

Ilgāku laika posmu esi bijis daudzās Itālijas pilsētās vai pilsētiņās - Redžo Emīlijā, Kapo d’Orlando, Ordzinuovi, Triestē, Udīnē un tagad Varēzē. Ir kāda, kas sirdī palikusi visvairāk?
- Laikam Udīne, jo atbraucot uzreiz jutos ļoti labi. Pilsēta bija super gan basketbola ziņā, gan ārpus basketbola. Praktiski jau no katras pilsētas palicis atmiņā kaut kas labs.

No visām manis nosauktajām tikai Kapo d’Orlando nav ziemeļos. Cik saprotu, dienvidos pat valodas dialekts mēdz atšķirties tik ļoti, ka ziemeļos dzīvojošie nesaprot dienvidniekus - tā tiešām ir? Kā vispār dzīve dienvidos atšķiras no ziemeļiem?
- Jā, valoda ir nedaudz citādāka, bet es tur biju divus mēnešus, tāpēc tā ļoti to neizjutu. Arī mentalitāte ir savādāka, nekā pārējā Itālijā. Itāļiem tāpat viss parasti notiks “rītdien”, bet tur bija “nākamnedēļ” (smejas).

Vai arī basketbols Sicīlijā ir citādāks nekā ziemeļos?
- Nē, basketbola ziņā noteikti nav jūtama atšķirība. Laikam tikai viens spēlētājs bija vietējais, pārsvarā visi tomēr nāk no citām Itālijas pilsētām.

Šogad savu pagaidām rezultatīvāko spēli esi aizvadījis tieši dienvidos - ne gluži Sicīlijā, bet Sasari (26 punkti). Zaudējāt, bet nopietnu pienesumu punktu izteiksmē komandai devāt tikai jūs divatā ar Luisu Skolu - tev 26, viņam 33 punkti. Kā nāca punkti?
- Tajā dienā ļoti labi jutos jau rīta treniņā. Punkti nāca tāpat, kā vienmēr. Bija gan brīvi metieni, gan arī kopumā sanāca tikt pie vairāk metieniem.

Kā ir spēlēt kopā ar tik leģendāru spēlētāju, kāds ir Skola?
- Noteikti forši - no viņa var visu laiku kaut ko mācīties. Viņš ir ļoti atvērts, palīdz visiem. Ir ļoti patīkami būt kopā ar tādu spēlētāju, kas spēlējis gan Eirolīgā, gan NBA. Viņa lielā pieredze noteikti ir pluss arī man šosezon.

Apbrīnas vērts noteikti ir arī tas, kādā fiziskajā formā viņš sevi spēj uzturēt.
- Tieši tā, turklāt 40 gados! Protams, viņam šur tur ir kaut kādas atlaidītes, jo 40 gados ir grūtāk izdarīt tikpat daudz, cik daudz jaunākie, bet viņš strādā kopā ar mums un ir piemērs.

Pēc vecuma viņš varētu būt arī tavs tēvs. Laukumā esat divi līderi, bet vai ārpus laukuma nav grūtību atrast kopīgu valodu? Ir par ko aprunāties?
- Jā, pat diezgan daudz. Viņš runā ar visiem, stāsta savu pieredzi, vispār nav iedomīgs, pilnīgi parasts cilvēks, ar kuru ir ļoti viegli komunicēt arī ārpus laukuma. Nesen parunājām par izlasi, viņš prasīja, vai Latvija uzvarēja savas spēles.

Noteikti ir, par ko parunāties ar otru latvieti komandā Ingu Jakoviču. Ģērbtuvē sēžat blakus, izbraukumos dzīvojat kopā?
- Jā, pēdējā laikā izbraukumos dzīvojam kopā. Ģērbtuvēs sēžam praktiski blakus - viņš no manis pa labi, bet caur vienu brīvo vietu. Arī ārpus laukuma šad tad sanāk satikties, jo dzīvojam praktiski kopā - viņš ir manas dzīvokļu ēkas pirmajā stāvā. Citreiz paēdam kopā vakariņas.

Ingus bija Varēzē jau pērnsezon. Aprunājies ar viņu arī pirms parakstīji līgumu ar klubu?
- Tā speciāli prasīt nebiju domājis, bet netīšām satiku viņu “Spicē” tieši pirms līguma parakstīšanas. Tur mazliet sanāca aprunāties.

Jums sanāca pārsteigums jau pašā sezonas sākumā, kad vēl nebija sācies regulārais turnīrs - klubs atlaida Atilio Kaju. Vietā nāca Masimo Buleri, kurš ir leģendārs spēlētājs un par treneri sāka strādāt tikai pirms trim gadiem. Ko tev personīgi nozīmēja trenera maiņa?
- Bija pārsteigums, bet pirmajā dienā, kad atbrauca jaunais treneris, viņš parunājās ar katru spēlētāju. Jā, viņš līdz šim bijis tikai asistents, bet varēja just, ka viņam ir sava ideja par basketbolu. Ar viņu nav nekādu problēmu sastrādāties.

Līgumu parakstīji jau pašā starpsezonas sākumā. Kāpēc tik agri?
- Klubs izrādīja interesi jau kopš februāra un jau tad runāja ar manu aģentu par iespēju man doties uz Varēzi. Bija labs piedāvājums ar konkrētu lomu komandā. Pēc sezonām Triestē pats galvenais man bija spēlēt. Varēzes variants to garantēja - iespēju spēlēt un turpināt attīstīt sevi.

Tiki ņemts kā pamata piecinieka trešais numurs, bet sanāk spēlēt arī kā spēka uzbrucējam. Vidēji 32 minūtes spēlē - nav par daudz, lai rādītu vislabāko iespējamo sniegumu?
- Noteikti nav par daudz. Jā, pirms šīs sezonas uzspēlēju Udīnē, bet sanāca tikai sešas spēles pirms sākās karantīna. Biju noilgojies pēc spēlēšanas, tāpēc tagad izbaudu to, ka varu spēlēt daudz. Tā noteikti nav problēma.

Esi viens no labākajiem visā A sērijā cīņā par bumbām. Kāds ir tavs noslēpums cīņā par bumbām?
- Tas man jau no mazotnes… Jau jaunatnē bija daudz izcīnīto bumbu, bija daudz “double-double”. Laikam māku laicīgi atrast vietu, kur bumba lidos. Noteikti jābūt labai fiziskajai sagatavotībai, jāatbloķē savs sedzamais un jāseko, kur lidos bumba.

Tāpat daudz izprovocē noteikumu pārkāpumus, daudz un precīzi met soda metienus, kas ir diezgan neierasti ārzemēs spēlējošajiem latviešu spēlētājiem. Kā veidojas šie soda metieni - cīņā pie groza vai nebaidies uzņemties iniciatīvu un ar driblu ej garām caurgājienos?
- Cenšos apspēlēt ar driblu, iet caurgājienos un izprovocēt piezīmes. Protams, sanāk arī nopelnīt soda metienus pēc izcīnītām bumbām uzbrukumā. Ir dažādi veidi, kā izprovocēt piezīmes bez bumbas. Tā tas viss sakrājas.

Piezīmju izprovocēšanā palīdz arī pieredze. Varbūt Skola vai kāds cits veterāns tev ir iemācījis kādu īpašu knifiņu?
- Nē, par piezīmēm neesam runājuši. Esam runājuši par dažādām tehnikām, kā apspēlēt no stūra - ka jājūt vieta, kur atrodies.

Tā kā tev ir Itālijas “basketbola pilsonība”, tad, turpinot iesāktajā ritmā, paredzu, ka arī Itālijas superklubi gribēs tevi pārvilināt. Varbūt jau ir bijusi kāda interese?
- Līdz šim nav bijusi, un es arī nemaz uz to nefokusējos. Koncentrējos uz katru nākamo spēli. Gribu nospēlēt sezonu vienādā līmenī - stabilitāte ir galvenais, par ko šosezon un šodien domāju.

Parakstīji trīs gadu līgumu. Esi nobriedis atstrādāt visu līguma termiņu Varēzē?
- Līgums ir pēc sistēmas 2+1. Redzēsim, kā būs, viss jau var mainīties, bet šobrīd domāju par to, kā vislabāk palīdzēt Varēzei.

Foto: pallacanestrovarese.it

Biji iekļauts Latvijas valstsvienības paplašinātajā kandidātu sarakstā un šķistu loģiski, ja būtu bijis iekļauts arī starp tiem 14, kuri brauca uz Sarajevu. Kāpēc nebiji?
- Runāju ar [izlases koordinatoru] Emīlu Tomu, kurš pateica, ka esmu iekļauts, un prasīja, vai braukšu. Atbildēju, ka padomāšu, jo man bija bailes Covid-19 dēļ. Tie tomēr ir daudzi lidojumi, jo tiešo reisu šobrīd nav. Parunāju ar aģentu, ar ģimeni un nolēmu, ka šoreiz nebraukšu. Ja nebūtu Covid-19, tad 100% būtu bijis izlasē. Jautājums bija tikai par veselības drošību.

Tavs komandas biedrs Jakovičs brauca. Runājāt arī ar Ingu par šo lēmumu?
- Nē, tā īpaši padziļināti nesanāca parunāt. Viņš tikai pateica, ka brauks.

No kluba nebija nekāda spiediena? Jo tu tomēr esi ļoti svarīgs spēlētājs, vēl jo vairāk tāpēc, ka skaities kā vietējais spēlētājs…
- Nē, kluba vadība aģentam teica, ka atbalstīs, ja izvēlēšos braukt. Tā šoreiz bija mana izvēle.

Vai februārī ar tavu palīdzību valstsvienība varēs rēķināties?
- Redzēsim, vēl priekšā divi mēneši. Kad nāks tuvāk, tad domāšu par to. Pagaidām visas domas par Varēzi un nākamajām spēlēm.

No U16 izlases, kas 2014. gadā izcīnīja sudrabu Eiropas U16 čempionātā, šobrīd vistālāk esat tikuši trīs - tavs DSN jaunatnes komandas biedrs Kristers Zoriks spēlē VEF, tu esi A sērijā, bet Rodions Kurucs ir NBA. Visi trīs šobrīd esat reāli izlases kandidāti - tas ir milzīgs pienesums no vienas jauniešu izlases. Kā atceries šo Latvijā notikušo U16 čempionātu? Vai jau toreiz tev bija pārliecība, ka spēlēsi basketbolu profesionāli?
- Toreiz pārsvarā par nākotni nedomāja. Domājām tikai par Eiropas čempionātu. Pirms tam turnīrā Turcijā uzvarējām, vēlāk labi nospēlējām vēl vienā pārbaudes turnīrā Francijā, tāpēc Eiropas čempionātā bija pārliecība, ka varam izdarīt kaut ko lielu. Noteikti palīdzēja arī tas, ka čempionāts notika Latvijā. Uz katru spēli gājām, lai uzvarētu. Protams, žēl, ka zaudējām finālā Francijai, īpaši tāpēc, ka pirms tam pārbaudes turnīros bijām viņus uzvarējuši. Gremdēties atmiņās? Varbūt kādu laiku pēc tam, vairs jau ne, bet katrā ziņā patīkamas atmiņas.

  +1 [+] [-]

, 2020-12-21 10:07, pirms 9 mēnešiem
Skaidrs, pats uz izlasi nav gribējis braukt.
Diemžēl, latviešiem nav daudzi , kuri ļoti rautos spēlēt izlasē, pārstāvet savu valsti.

  +2 [+] [-]

, 2020-12-21 10:47, pirms 9 mēnešiem
Ehh,ja uz izlasi neraujies,tad rakstus par Tevi vairs lasīt netaisos.
Likies normāls darba rūķis,kas vēlas spēlēt visur un vienmēr.
Jako aizbrauca,bet tur bija Štelmja vaina,ka Jako neizlaida.

     [+] [-]

, 2020-12-21 17:47, pirms 9 mēnešiem
Mja, par izlasi nedaudz parsteidz, bet nu cerams, ka talak atradis tomer sevi sarkani baltajos kreklos.

     [+] [-]

, 2020-12-22 16:55, pirms 9 mēnešiem
Uz izlasi neaizbrauca Covid19 dēļ. Jārespektē arī cilvēki, kuri baidās no šī vīrusa. Veselība vienmēr pirmajā vietā. Gobzemistiem to nesaprast.