Aigars Šķēle par smago sezonu, nopietno traumu un izlases izredzēm EČ

Vai var apgalvot, ka šī bija sarežģītākā sezona tavā karjerā?
Visticamāk, jā. Pirms sezonas šķita, ka tā varētu būt pati cerīgākā [karjerā]. Braucu uz Vāciju, kur ir laba un augoša līga, pie poļu trenera, kurš mani divus gadus bija redzējis spēlējam Polijā. Viņš gribēja lai esmu viens no līderiem, bet beigās viss izvērtās bēdīgi.

Aizbraucu uz pirmssezonas nometni, kur trešajā vai ceturtajā treniņā sāka sāpēt celis. Tā rezultātā visa starpsezona tika pavadīta tādā kā izdzīvošanas režīmā. Ar pretsāpju zālēm trenējos, lai nepieviltu trenera izvēli.

Tad viss lēnām sāka nostāties pa vietām un es pieradu pie slodzes. Diemžēl komanda nesagaidīja brīdi, kad ieeju formā, un nolēma šķirties no manis.

Polijā nospēlēju piecas spēles un jau biju iegājis ritmā, bet atbraucu uz izlasi un viss – pārrautas saites un operācija.

Pārrautas?
Jā, divās vietās. Dakteris prognozēja piecu līdz sešu mēnešu atlabšanas periodu.

Tad jau šobrīd vēl esi gana tālu no atlabšanas...
Operācija tika uztaisīta martā. Nesen ar ārstu runāju un viņš teica, ka atlabšanas periods ilgs vēl vismaz divus mēnešus. Protams, jāskatās pēc sajūtām, bet ātrāk, visticamāk, nesanāks.

Tādā gadījumā par izlasi, visticamāk, vari aizmirst?
Šobrīd tā šķiet, bet nekad nevar teikt nekad. Šobrīd gan par to vajadzētu domāt mazāk, jo galvenais ir gluds atlabšanas periods. Galu galā, vecums man arī nav tas mazākais un pagājušajā sezonā neko dižu es nerādīju. Galvenais sevi savest kārtībā.

Nometne, cik zinu, sākas jūlija beigās. Varbūt kādas super apstākļu sakritības rezultātā sanāks tai pievienoties. Visādi brīnumi mēdz notikt. Varbūt ātrāk izdosies atgriezties pie 100% un varēšu palīdzēt. Nesaku kategorisku nē, bet jāatceras, ka tas ir arī treneru lēmums.

Luka Banki ir ar tevi runājis?
Runājām uzreiz pēc traumas. Aptuveni mēnesi pēc operācijas viņš apvaicājās, kā norit rehabilitācija. Tagad kontakta nav bijis. Viņš jau arī ir informēts par situāciju, jo es pie [izlases ārsta] Mārtiņa Pulvera eju uz procedūrām. Pieļauju, ka Mārtiņš ar Banki par mani ir runājis.

Atgriezīsimies pie klubu sezonas. Ja salīdzina ar pirmo piegājienu Vācijā, tad galvenā atšķirība arī bija šī ceļgala trauma?
Ceļgals ietekmēja daudz. Pirmkārt, es šīs traumas dēļ pagājušajā vasarā nevarēju ierasties uz izlases nometni. Pēc tam šķita, ka viss ir pārgājis, bet, kā jau minēju, trešajā vai ceturtajā treniņā atkal sāka sāpēt. Pirmoreiz karjerā sastapos ar šādu traumu. Tā ietekmēja visu starpsezonas procesu un neļāva ieguldīt arī gana daudz darba fiziskās sagatavotības treniņos, kur tomēr nedaudz vēlējos pietaupīt ceļgalu.

Tā rezultātā nebiju formā. Pirmo spēli pret [Jāni] Gailīti kaut kā nospēlēju uz emocijām un svaigumu. Bija tā, ka aizvadīju spēli, kurai sekoja trīs brīvdienas. Pienāk trešdiena, kad atkal dzeru pretsāpju zāles, lai vispār varētu spēlēt. Pilnībā nespēju ieiet formā.

Vācijā ir ātrs un fizisks basketbols, ko ar viduvēju fizisko sagatavotību ir grūti izturēt. Ja vasarā viss būtu kārtībā, domāju, ka būtu aizvadījis ļoti labu sezonu, jo galvenais treneris komandā mani redzēja kā galveno ″pick and roll″ spēlētāju. Šoreiz patraucēja traumas.

Varbūt sākumā mazliet biju apvainojies un pārdzīvoju, bet, kad padomāju loģiski, sapratu, ka no kluba puses tas ir pilnīgi saprot lēmums

Vai karjeras turpināšanai pēc Vācijas bija arī citas opcijas?
Sarunas bija ar vairākām Polijas komandām, jo Rostokas komanda iepriekš bija palaidusi baumas, ka vēlas tikt no manis vaļā.

Opcijas bija tikai Polijā, jo es citur nemaz nevēlējos braukt. Ostruvas klubs zināja, kā mani pietaupīt, tāpēc gribēju braukt tur.

Pirms dažiem mēnešiem ar aģentu Raivi Ušacki runājām par eksotiskākām līgām, piemēram, Azerbaidžānu vai Japānas zemākajiem līmeņiem. Viņš teica, ka tur organizētības līmenis esot ļoti augsts. Kā tu skaties uz šādām līgām?

Es domāju, ka noteikti. Iepriekš sieva ar bērniem, neatkarīgi no valsts, kurā spēlēju, brauca līdzi, bet šīs sezonas vidū sapratām, ka tā nevar turpināt, jo bērniem jāsāk iet latviešu bērnudārzā. Ja katru gadu ir cita valsts, tad bērniem tomēr tiek nodarīts pāri. Līdz ar to, ja kāds kaut kur citur varētu samaksāt vairāk, būtu gatavs braukt. Tagad sapņi par augstākajām līgām, visticamāk, ir izsapņoti.

Cik smaga šī ″lēkāšana″ no valsts uz valsti bija bērniem?
Sākumā jau šķita, ka nav problēmu, bet tad tu redzi, cik laimīgi viņi ir Latvijā, jo savā valodā var sarunāties ar draugiem un saprot visu, ko saka skolotājs. Nevar salīdzināt.

Varbūt būtu citādāk, ja ilgāku laiku paliktu vienā valstī. Tad, iespējams, viss būtu kārtībā. Manā gadījumā tikko piedzimis bērns bija Francijā, tad – Igaunijā. Pēc tam sekoja Vācija, Latvija, Polija, vēlreiz Vācija un Polija. Tas nav normāli. Protams, ir starptautiskie bērnudārzi, bet es spēlēju ne tik lielās pilsētās, kur šāda pieeja nav populāra.

Polija ir faktiski brauciena attālumā no mājām, bet manis minētās valstis tomēr nozīmētu reālu došanos prom no ģimenes. Nebūtu grūti?
Protams, bērni aug un negribas palaist garām notikumus viņu dzīvē, bet ir lietas, kas vēl karjerā jāizdara. Kamēr veselība atļauj, nauda jānopelna ar sportu. Redzu, ka ir daudz sportistu, kuri pēc karjeras ″jūk prātā″, jo nezina, ko darīt.

Pats par to esi domājis?
Tagad lēnām sāku. Rehabilitācijas laikā par to sanāk padomāt vairāk. Kad biju jauns un stulbs, tad vispār nekas cits nebija vajadzīgs, bet tagad jau jāsāk domāt. Tiesa, pagaidām vēl precīzi nezinu, ko darīšu pēc tam.

Kādas sejas Ostruvā redzēji, kad atgriezies ar šādu traumu?
Par laimi, es līdz Polijai netiku, jo viņi piekrita, ka visu rehabilitāciju izeju Latvijā. Protams, priecīgi nebija, jo Polijā komandām finansiāli iet grūti un tās budžetu tērē bez liekas izšķērdības. Un tad viens džeks izlasē dabū traumu, kā rezultātā viņiem ir jāmeklē jauns spēlētājs. Manā gadījumā tas bija amerikānis, kas nozīmē papildus padsmit tūkstošus par ceļu, licenci un dzīvošanu.

Tā jau forši, ka vari palielīties, ka tev ir izlases spēlētājs, bet, kad notiek šādi, tad LBS saņem brīnumu vēstules ar pieprasījumu atmaksāt kaut kādus izdevumus. Labi, ka es tur nebiju uz vietas un neredzēju viņu sejas.

Līguma ar Ostruvas komandu man šobrīd arī vairs nav. Sezonas beigās tur notika ne pārāk labas lietas. Tas ir garš stāsts, bet īsumā – kluba prezidents medijos sāka aprunāt īpašnieku par lietām, kas notiek iekšienē.

Prezidentu atlaida, bet džekiem pat par diviem mēnešiem sāka kavēties algas. Nezinu, ko pēc šādas sezonas dabūšu, bet piedāvāju lauzt līgumu, kam viņi piekrita, jo cīnās ar lielām finansiālajām problēmām.

Nedomāju, ka man būs grūtības atrast darbu Polijā, jo pirms tam divas sezonas pēc kārtas sevi tur ļoti labi parādīju. Būšu ļoti pārsteigts, ja radīsies problēmas ar darba atrašanu tur. Tagad jādomā tikai par atlabšanu.

Izklausās, ka izlases nometne būtu kā ″kulaks uz acs″.
Jā, tas būtu perfekts scenārijs – spēlēt izlasē un ieiet formā kopā ar džekiem. Ļoti gribētu cīnīties par vietu sastāvā. Diemžēl veselībai nepavēlēsi.

Vai potītes trauma varētu būt savainojums, no kura psiholoģiski atgriezties visgrūtāk? It sevišķi tava stila spēlētājam.
Man pirms četriem gadiem bija nopietna potītes trauma, kuras dēļ izlaidu divus mēnešus. Es esmu tāds spēlētājs, kurš iet caurgājienos, bet spēles karstumā tu par to vairs nedomā. Līgums ir uz rokas un tev maksā par to, ka esi gatavs. Tāpēc arī gāju un strādāju pēc labākās sirdsapziņas, lai sasniegtu vēlamos rezultātus.

Varbūt mazliet filozofiskāks jautājums, bet, kāpēc basketbolistiem nepieciešamas ambīcijas?
Pirmais iemesls droši vien ir ″pabarot″ savu ego un parādīt, ka esi labāks par citiem, tiekot kaut kur augstāk. Ja spēlētājs domā tikai par naudu, tad jābrauc uz Āzijas valstīm. Un tad tie kļūst par griestiem, jo tu visu laiku ″malies″ pa to galu. Ja tu sevi labi parādi Francijā vai Vācijā, tad vari tikt pie līguma, piemēram, Turcijā, kur maksā ļoti labu algu.

Viens, ko es gan nekad nesapratīšu, ir NBA spēlētāji, kas uzreiz pēc karjeras beigām kļūst par galvenajiem treneriem. Kur rodas motivācija? Tu esi nospēlējis garu karjeru, nopelnījis daudz naudas, ziedojis laiku ar ģimeni, bet tev vēl ir motivācija iet trenēt un dzīvot to pašu dzīves stilu.

Pāriesim pie izlases tematikas. Kāds rezultāts Eiropas čempionātā atkārtotu piekto vietu pasaulē?
Sākot no trešās vietas un uz augšu. Iespējams, ka medaļas Eiropas čempionātā būtu pat augstāks sasniegums nekā piektā vieta Pasaules kausā. Es domāju, ka Eiropas čempionāts ir spēcīgāks nekā Pasaules kauss, atskaitot, protams, divas vai trīs komandas.

Manuprāt, tieši Eiropas čempionāta vidējais līmenis ir augstāks nekā Pasaules kausā. Tāpēc jebkuras medaļas manā skatījumā būs augstāks sasniegums.

Tas būtu arī lielākais sasniegums Latvijas komandu sportā?
Protams, futbolisti un hokejisti teiks savu, bet basketbola līmenis Eiropā ir ļoti izlīdzinājies. Ir ļoti blīva 24 komandu konkurence, kas nozīmēs grūtāku ceļu pretim medaļām.

Cik reālistiski un pamatoti būtu gaidīt medaļas no Latvijas izlases, kas spēlē pilnā sastāvā?
Pasaules kausā mums ļoti paveicās pret Franciju un Spāniju. Bez šīm uzvarām cilvēki pat neiedomātos runāt par medaļām. Ja paskatās uz klubiem, kur džeki spēlē, mēs ierindotos ārpus labāko desmita. Es domāju, ka noteikti var atrast desmit valstis, kurām ir vairāk NBA un Eirolīgas spēlētāju.

Kur ir mūsu galvenie džeki... Lomažs spēlē komandā, kas Vācijā netika ″play-off″. Zoriks Francijā cīnās par neizkrišanu. Ja reālistiski skatās, tikšana pie medaļām būtu milzīgs sasniegums. Vadoties pēc pēdējo gadu sasniegumiem, ambīcijas ir augstas. Šobrīd situācija ir tāda, ka medaļas grib un pieprasa gan spēlētāji, gan tauta, bet jāatceras, ka Pasaules kausā divās spēlēs izlīdām no ″miroņiem″.

Mums ir ļoti labi un kvalitatīvi spēlētāji, bet viņi nespēlē augstākajā līmenī, jo varbūt nav līdz galam novērtēti.

Citiem brauks NBA Visu zvaigžņu spēles kalibra spēlētāji, bet Kristaps līdz tam līmenim dažādu iemeslu dēļ aizsniedzies tikai vienreiz. Protams, viņa vērtība starptautiskajā basketbolā ir krietni lielāka, bet fakts paliek fakts – arī NBA talants mums ″uz papīra″ nav paša augstākā kalibra.
Ar starptautiskā basketbola noteikumiem es viņu liktu kā top 3 spēlētāju turnīrā – Jokičs, Dončičs un tad Kristaps. Manuprāt viņš Eiropas čempionātā var būt vērtīgāks par Janni Adetokunbo.

Ar Kristapu būtu tik viegli spēlēt kopā. Viņa garais pretspēlētājs nevar iet palīgā, jo Kristaps var iemest tālmetienu, kā rezultātā soda laukums būtu pustukšs. Pretinieku treneriem būtu ļoti cītīgi jādomā par Latvijas uzbrukuma apturēšanu, jo Žagars arī ir ļoti ātrs. Viņa un Kristapa ″pick and roll″ būtu ļoti grūti apturēt, bet apkārt viņiem varam salikt spēlētājus, kas trīspunktniekus met ar 50%.

Šī varētu būt vienas Latvijas basketbola ēras ″pēdējā deja″. Kā tu uz šādu apgalvojumu skaties?
Tas vidējais vecums jau nav tik liels. Dairis ir vienīgais, kurš līdz nākamajam čempionātam, visticamāk, beigs karjeru. Piemēram, Dāvis, manuprāt, Dubaijā ir atpūties un viņa ķermenis turas kopā. Es teiktu, ka nākamais lielais finālturnīrs varētu būt pēdējais.

Var piekrist, ka šis būs turnīrs, kur tiks gaidīti visaugstākie rezultāti. Šis ir čempionāts, kurā jāparāda rezultāts, lai nav kā pret bulgāriem...

Kāds būs Lukas Banki nospiedums Latvijas sportā?
Domāju, ka ar laiku aizmirsīsies. Brīdī, kad viss ir labi, tad visi ir priecīgi, bet visiem mūsdienās ir tik īsa atmiņa, ka pēc laika aizmirsīsies. Nezinu, vai šie pāris gadi ar vienu veiksmīgu čempionātu atstās milzīgu nospiedumu.

Es gan varu komentēt tikai no izlases perspektīvas, jo nezinu, kādu darbu viņš iegulda jauno treneru attīstībā vai jaunatnes basketbolā. Bija Banki, ar kuru izcīnījām zināmus panākumus, un viss. Varbūt labo rezultātu dēļ bērni vairāk pievērsīsies basketbolam.

Dzirdēts, ka viņam par Latvijas basketbolistiem ārzemēs ir ļoti plašs redzējums.
Jā, es biju pārsteigts, cik lielam basketbolistu skaitam viņš seko līdzi. Nezināju, ka mums ir tik daudz spēlētāju ārzemēs. Tas ir tiešām iespaidīgi. Ja viņš turpinās konsultēt trenerus, padalīties ar padomiem un ieteikt latviešus ārzemēs, tad tas nospiedums noteikti būs krietni lielāks.

Nobeigumā, lūdzu, saki, ko tev novēlēt?
Veselību un vēl piecus gadus profesionālajā basketbolā!