Freimanis: "Bija kaut kas jāmaina dzīvē"

Ar Rolandu iepriekš sazinājāmies februārī, kad 207 centimetrus garais uzbrucējs tikko bija guvis savainojumu. Toreiz Freimis bija noskaņots optimistiski - piecas nedēļas un būšu atpakaļ ierindā! Dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā gribas un šis bija viens no tiem gadījumiem - Rolands joprojām laukumā nedodas, lai gan pats atzīst - ja dikti vajadzētu, būtu gatavs. Klubs ļauj atgūties pilnībā. Tas un arī viss cits šajā sezonā pieredzētais liek Freimanim vērtēt savu aizbraukšanu no Latvijas un pirmo ārzemju pieredzi kā pozitīvu. Kļūdu apzināšanās un atzīšana liek domāt - Rolands sāk nobriest ne tikai kā basketbolists, bet arī kā personība.

Kad runājām februārī, praktiski nupat biji guvis savainojumu. Toreiz prognozes bija – piecas nedēļas bez basketbola, kurām nu jau būtu jābūt galā. Kāda ir situācija šobrīd?
- Jā, kad runājām februārī, man ārsts teica, ka piecas nedēļas un viss būs kārtībā, bet izrādījās, ka tas lūzums ir nopietnāks, tā kā nu jau ir pagājušas deviņas nedēļas un vēl divas atlikušas. Ja baigi vajadzētu, es jau varētu sākt, bet ārsts ieteica nesteigties, un komandas vadība arī man lika izārstēt līdz galam. Prieks par to, ka komanda ir saprotoša un ļauj man savest veselību kartībā, un neliek par katru cenu sākt spēlēt.

Kā komandai veicas bez tevis?
- Kā lai saka... Kamēr es biju ierindā, veicās tīri labi, bet, ja godīgi, tad līdz ar manu savainojumu situācija krasi mainījās - tika zaudētas cerības iekļūt play-off. Šajā līgā ir 20 komandas, kas sadalītas divās grupās pa desmit komandām, labākās sešas no katras grupas tiek nākamajā kārtā un tad no tām 12 astoņas tiek play-off. Manai komandai vairs nav nekādu variantu, tā kā jau tagad skaidrs, ka sezona beidzas 23. aprīlī.

Latvijā par tavām gaitām regulāri varam uzzināt tikai no statistikas, kas, jāteic, ir ļoti pieklājīga, tikai mums nav ne jausmas, kāds aptuveni ir līmenis, kurā spēlē. Saprotu, ka grūti tā salīdzināt, bet tomēr – paraksturo Spānijas trešās līgas līmeni!
- Par līgas līmeni es nezinu, grūti spriest... Nav izcils, teikšu drīzāk vidēji pieklājīgs, pārsvarā komandās spēlē daudz pieredzējušo spēlētāju, kas iepriekš bijuši labos klubos ārzemes. Tāpat ir daudz jaunie, plus amerikāņi, pārsvarā garie. Amerikāņi šeit nav slikti, jo te arī naudu ārzemniekiem maksā tīri solīdu. Vairāk es neesmu nekāds superjaunais, bet pēc manām domām šī līga ir ideāla jaunajiem spēlētājiem, es, piemēram, savā komandā esmu otrais vecākais spēlētājs. Par komandu spēku - pirmās četras līdz sešas komandas ir tīri spēcīgas, jo tām ir mērķis tikt Leb Oro,kas ir TOP8 līga Eiropā. Tā tikai šķiet, ka tā jau tikai otrā līga, tur nekā nav. Mūsu labākais Latvijas klubs varētu Leb Oro līgā cīnīties par augstākais piekto vietu, bet neko vairāk.

Akselis Vairogs apgalvo, ka Francijā uz otrās līgas spēlēm nāk tūkstošiem cilvēku. Kā ar Spānijas zemāko līgu spēļu apmeklējumu?
- Ir tā, ka uz manas komandas spēlēm ir apmēram 100 cilvēki, jo mums liela pilsēta un nevienam īsti Leb Plata šeit neinteresē. Izbraukumos gan zāles regulāri ir pilnas, ja spēlējam mazākās pilsētās. Kad spēle ir Madridē vai kādā citā lielā pilsētā, cilvēki nenāk... Bet tas ir saprotami, jo te ir futbols, futbols, futbols!

Treniņprocess tev notiek arī ar lielo komandu? Kāda ir šī treniņu attiecība – cik ar lielo komandu, cik – ar to, ar kuru spēlē?
- Ar lielo komandu sanāca trenēties diezgan bieži,arī tagad, kad man beigsies sezona, jāpaliek pie lielās komandas līdz tās sezonas beigām. Ar to viss ir kārtībā! Ar mazo komandu trenējos biežāk, jo galu galā es tur spēlēju un man ir jābūt uz treniņiem arī tur. Bija dienas, kad sanāca trīs vai pat četri treniņi dienā- no rīta pie mazās komandas 10 stadionā, jau 12 zālē, pēc tam vakarā 19 ar lielo komandu un 21 - ar mazo komandu. Pa vidu vēl spāņu valodas apmācība… Pēc tādas dienas tikai viena lieta ir prātā - gulēt! Individuāli trenējos kopā ar Žanu Tabaku, NBA čempionu un vairākkārtējo Eirolīgas uzvarētāju, un tas ir liekākais plus. Nezinu daudz spēlētājus, kas ir trenējušies pie tāda meistara. Viņš man jau tagad ir daudz iemācījis, un nevaru sagaidīt, kad izārstēšu kāju un sākšu atkal strādāt ar 120 procentu atdevi.

Sezonas sākumā bija runas, ka "Cajasol" treneris par tevi dziedot slavas dziesmas, bet pie lielās komandas tā arī neesi spēlējis. Ko tev pašam lielās komandas treneris teica sezonas sākumā un vai kontaktējas ar tevi arī sezonas laikā?
- Daļa taisnības jau tur ir, viņš ar mani ir ļoti apmierināts, regulāri apmeklē manas spēles. Tur ir tāda situācija, ka es esmu ārzemnieks-eiropietis jeb "bosman" un tādi var būt tikai pieci komandā. Šobrīd jau pieci ir, un man iespēja tikt pie spēlēšanas ir tikai viena - ja tiek atlaists kāds no šiem pieciem. Bet komanda ir 5. vietā līgā, visi ir apmierināti, komanda spēlē ļoti labi, pirmo reizi pēc ilgiem gadiem, tā kā šobrīd tikt augšā man ir grūti. Bet nekas - tas man dod vēl lielāku motivāciju strādāt un pierādīt, ka es varu spēlēt labākajā Eiropas līgā. Tas ir tikai laika jautājums, kad es tur spēlēšu.

Kādi ir tava līguma nosacījumi – uz cik ilgu laiku, vai jau zini, kur spēlēsi nākamsezon?
- Līgums man ir uz trim gadiem, bet ar nosacījumu,ka viņi līdz 30. jūnijam var izlemt - paturēt mani uz atlikušajiem diviem gadiem vai nepaturēt. Tas atkarīgs no šī gada rezultātiem, tā kā par to visu pāragri runāt. Par nākamo sezonu vēl neko nezinu, man svarīgi ir spēlēt, jo savu laiku esmu atsēdējis ASK komandā. Par to visu būs jādomā vasarā, esmu pārliecināts, ka kopā ar aģentu izdomāsim, ko darīt, kā darīt soli pa solim uz augšu, jo svarīgi ir pierādīt,ka tu esi labākais katrā nākamajā līmenī un tad jau arī augstākais līmenis nekur nepaliks.

Atceroties pagājušo gadu, kurā brīdī tev tieši nāca šis piedāvājums? Vai ilgi apsvēri? Varbūt bija vēl kādi citi varianti?
- Šis piedāvājums parādījās tikai pašās vasaras beigās, ilgi neko neapsvēru - bija jābrauc un es braucu. Protams, vienu brīdi es vēl domāju palikt VEFā, biju sabijies braukt prom no mājām, nezināju, vai esmu gatavs un tā tālāk. Prieks, ka VEF komanda bija saprotoša un ļāva man braukt projām, es uzskatu, ka šī bija pareizā izvēle! Cik zinu, bija arī daži citi varianti, bet, kad parādījās "Cajasol" variants, tad tiešām sapratu. ka jābrauc.

Iepriekš jau man teici, ka aizbraukšana bija pareizā izvēle, bet kāpēc? Kas tieši bija tas, no kā tev bija jātiek vaļā, lai turpinātu savu attīstību?
- Domāju, ka visi zina, ka man patika nakts dzīve Rīgā, un viss, kas ap to saistās... Man bija kaut kas jāmaina dzīvē, jākļūst nopietnākam, jāsaprot prioritātes dzīvē. Basketbols - tā ir mana dzīve un mans darbs, ar ko es varu nodrošināt sevi un sev tuvos cilvēkus. Es saviem spēkiem sāku ticēt tikai pagājušajā gadā, kad sāku spēlēt VEFā. Tad arī sapratu, ka kaut kas no manis var arī sanākt, bet Rīga nav tā īstā vieta, kur izaugt man kā spēlētājam! Lai kļūtu par labu basketbolistu, jābūt raksturam un nekaunībai, un pa šo sezonu man tas viss sāk parādīties.

Seviļā arī noteikti ir uzradušies draugi. Tie nevelk uz izklaidēm?
- Man tomēr jau ir 22 gadi, un mani tā vairāk nevar aizvilkt kā varēja pirms diviem trim gadiem. Protams, es tagad neteikšu, ka šeit es dzīvoju svēto dzīvi, tā nav. Šeit arī sanāk izklaidēties, tikai šeit nav traki, nav līdz 7 rītā, bet tā mierīgi - līdz vieniem izejam ārā iedzert kādu dzērienu un mierīgi uz mājām. Basketbolisti ir tikai cilvēki, un tas ir pilnīgi normāli! Tautai tas priekšstats par sportistiem ir tāds,ka viņi nedrīkst izklaidēties. Sanāk, ka man, piemēram, uz naktsklubiem jāiet būtu tikai 35 gadu vecumā, kad beigšu sportista karjeru - tas arī ir pilnīgi garām. Galvenais ir apzināties mēra sajūtu. Spānijā uz to visu skatās daudz citādāk - tu esi profesionālis un tas, ko tu dari brīvajā laikā, nevienu īpaši neuztrauc. Ja tu spēj izpildīt trenera prasības, tad viss ir kartībā!

Pats neesi nekāds vecais, bet jau ar zināmu pieredzi. Kādu padomu vari dot jaunajiem – sēdēt uz beņķa kādā Latvijas lielklubā vai braukt prom, ja ir tāda iespēja un kāpēc?
- Par šo jautājumu es nemāku spriest, tas ir pašam jāizdomā un jāsaprot. To tā nevar vienkārši pateikt... Tur jāskatās pēc apstākļiem un visa pārejā. Galvenais ir izvēlēties nopietnu un atbildīgu aģentu un aģentūru, kuriem ir pieredze nevis tikai 10% iegūšanā un avantūrā, bet pieredze pilnvērtīgā karjeras plānošanā.

Ar pārējiem Spānijā spēlējošajiem latviešiem nav sanācis tikties vai vienkārši uzturēt kontaktus?
- Jā, jā, ir sanācis. Visvairāk ar Janku [Jāni Blūmu], diezgan regulāri kaut ko Skype apspriežam - viņa "Buzzer beater" un citas lietas (smejas). Ik pa laikam arī ar Kristapu [Valteru] un Kasparu [Bērziņu] kaut ko papļāpājam. Regulāri sekoju līdzi viņu rezultātiem, jāmēģina turēties kopā, jo baigi daudz jau te neesam.

Biji daļa no, iespējams, vismaz pēc uzvārdiem un potenciāli noteikti "visu laiku labākās Latvijas izlases". Kāda bija šī pieredze?
- Tā man bija neatsverama pieredze - trenēties kopā ar labākajiem Latvijas basketbolistiem. Tas man deva pārliecību, ka, smagi strādājot, ir iespējams sasniegt visaugstākos mērķus. Biju sev izvirzījis par mērķi reāli pacīnīties par vietu izlases sastāvā un tāpēc jau 10 dienas pēc klubu sezonas beigām sāku gatavoties. Jāsaka paldies trenerim Kemzuram, pārējiem treneriem par to, ka man bija šī iespēja jau 21 gada vecumā - trenēties pret tādiem spēlētājiem kā Biedriņš un Kambala, izjust ko nozīmē Eiropas čempionāta finālturnīrs. Žēl, ka sanāca šīs domstarpības pēc turnīra, bet es noteikti neesmu tiesīgs par to spriest un izteikt viedokli…

Vienkāršais fans pagājušās vasaras sākumā noteikti gaidīja, ka katrs nākamais, ko Kemzura atskaitīs no kandidātiem, būs tieši Freimanis, bet tu noturējies līdz pat galam. Kurā brīdī saprati, ka treneris patiešām rēķinās ar tevi kā daļu no galējā divpadsmitnieka?
- Es jau pašā jūnija sākumā, kad uzzināju, ka esmu izlases kandidāts, sev uzstādīju mērķi iekļūt sastāvā. Sākumā bija grūti, man šķita, ka varētu netikt, bet, lēnām pierādot sevi treniņos, es pats sapratu, ka esmu gatavs būt lielajā izlasē. Jau augusta vidū sapratu, ka tikšu sastāvā. Treneris man daudz palīdzēja ticēt saviem spēkiem, palīdzēja man saprast spēles nianses, viņš uz mani neskatījās kā uz jauno, bet gan kā uz pilntiesīgu izlases spēlētāju. Šī attieksme no trenera puses palīdzēja iegūt vajadzīgo pārliecību.

Čempionātā tā arī laukumā netiki. Vai nebija maza vilšanās? Ko ieguvi no šī čempionāta?
- Neliela vilšanas man bija, jo pēc pēdējās pārbaudes spēles, kur es tiešām labi nospēlēju, biju domājis, ka pāris minūtes man tiks arī Polijā, bet nekā. Es, protams, saprotu arī treneri - viņam bija liela atbildība, varbūt viņš līdz galam man tomēr neuzticējās, uzticējās vairāk pieredzējušākajiem. Bet es redzēju, kā viss notiek visaugstākajā līmenī, tagad man ir sava veida pieredze, kas man noteikti palīdzēs turpmāk.

Izlasei jauns galvenais treneris. Vai pašam ir bijusi jau kāda saruna ar Bagatski vai kādu citu no LBS par vasaru? Esi gatavs kandidēt uz vietu izlasē?
- Par izlasi pagaidām zinu maz. Zinu, ka ir jauns izlases staffs, zinu tik, cik esmu lasījis presē un kaut kāda informācija pie manis ir jau nonākusi… Protams, ja treneris redz mani savā spēles modelī, es ar lielāko prieku pārstāvēšu savu valsti. Pieredze jau man ir, tagad tikai jāsāk to pielietot.

Tavs labs draugs Rihards Kuksiks pagājušovasar arī bija starp kandidātiem. Varbūt esat jau pārrunājuši, kā labāk iepatikties trenerim, lai tiktu izlasē?
- Ar Rihardu regulāri sazināmies, bet īsti par izlasi neesam nemaz runājuši, vairāk par sadzīviskām lietām. Lai tiktu izlasē, nevajag iepatikties, vajag vienkārši pietiekami labi spēlēt, mēs abi to varam, tā kā tai nevajadzētu būt problēmai.

Latvijas līgā sākas "play-off". Esi sekojis arī tam, kas notiek šejienes basketbolā?
- LBL sekoju lidzi regulāri, visvairāk sekoju līdzi VEF komandai, patīkams pārsteigums ir Valmieras komanda šajā sezonā, īpaši gribas uzteikt [Jāņa] Kaufmaņa sniegumu.

Kurš šogad vinnēs LBL?
- Nu, ja, VEF būtu pēdējā mačā vinnējuši "Baronu",tad es teiktu, ka VEF, bet tagad būs grūti. Protams, viss pašu rokās. Jāatceras, ka tad, kad ar ASK vinnējām čempiontitulu, mēs arī gājām grūtāko ceļu, uzvarot vispirms "Baronu" piecās spēlēs. Tādā veidā ieguvām pārliecību un "Ventspili" vinnējām, pateicos tieši tai! Tā kā būtībā es vairāk par VEF, jo Latvijā manas ir tikai divas komandas - ASK un VEF.