23 gados ceturtā sezona ACB kā leģionāram: Mārcis Šteinbergs iet savu ceļu

Pēc izlašu pauzes esat atgriezušies ar divām pārliecinošām uzvarām pār Barselonu un ''Leyma Coruna''. Varētu apgalvot, ka būšana prom no kluba vairākiem spēlētājiem un arī galvenajam trenerim devusi kādu papildu impulsu?
- Domāju, ka nē. Mēs spēlējam tādu pašu basketbolu. Neko neesam baigi mainījuši. Arī spēles laiku tas baigi nav ietekmējis.

Vakar spēlēji pret Ingu Jakoviču [Saruna notika 8. decembrī – KD]. Cik daudz sanāk komunicēt ar citiem Spānijā spēlējošajiem latviešiem? Šķiet, ka tagad tev ģeogrāfiski īpaši tuvu nav neviens.
- Ne tik bieži. Vienīgais, kad vairāk sanāk parunāties ar citiem latviešu spēlētājiem, ir tad, kad sabraucam izlasē. Ikdienā ar nevienu baigi nesarakstos. Izlašu logos sanāk parunāties un tad, kad ir spēles nedaudz – nav daudz laika.

Spēle pret ''Leyma Coruna'' bija faktiski otrā Spānijas pusē. Rīt jau atkal jādodas ceļā uz Lisabonu. Pastāsti par Manrēzas komandas loģistiku – kā ceļojat?
- Parasti visur lidojam ar lidmašīnu, bet vispirms ir stundas brauciens ar autobusu līdz Barselonai. Pēc tam, ja spēle ir Spānijā, tad lidojums ierasti ir stundu, pusotru garš. Ja spēle ir ārpus Spānijas, tad noteikti ilgāk. Vienmēr cenšamies pēc spēlēm pēc iespējas ātrāk atgriezties atpakaļ Manrēzā, lai būtu pēc iespējas vairāk laika atjaunoties un varbūt uztaisīt kādu papildu atjaunošanās treniņu. Tā kā šodien bija – vakar vienos naktī ieradāmies viesnīcā pēc spēles un vakariņām un septiņos no rīta jau bija lidmašīna. Uzreiz atbraucot no lidostas, mums svaros bija atjaunošanās treniņš. Komanda par to, kā mēs atjaunojamies un ko ēdam, ļoti daudz domā. Viss ir augstākajā līmenī.

Tie taču nav privātie lidojumi, bet gan komercreisi, vai ne?
- Jā, tie ir komercreisi. Cilvēkiem sākas darba nedēļa un tāpēc daudzi reisi ir no rītiem.

Pēc izlašu pauzes arī sakāvāt Barselonu. Dueļi pret Katalonijas klubiem ir ar kaut ko īpašāki? Kā vietējie tos uztver?
- Protams, mūsu klubam uzvarēt tādas komandas kā Badalonu un Barselonu, un citas Katalonijas komandas, rada lielāku sajūsmu par to. Tas vienmēr mums bijis kā derbijs. Ja uzvaram Barselonu, vienalga, kāds ir viņu sastāvs un problēmas, tas mūs neinteresē. Tā vienmēr mums būs liela uzvara. Ja salīdzinām budžetus un spēlētājus, kādi ir viņiem un mums, tur nav ko salīdzināt. Uzvaras pret citām Katalonijas komandām vienmēr ir lielākās.

Ja neskaitām spēli pret Madrides ''Real'', tad izskatās, ka lielās spēlēs pret nosacīti stiprākiem pretiniekiem rādat savu labāko sniegumu. Piekrīti? Kāpēc tā?
- Piekrītu, bet arī spēles, kuras mums uz papīra nebija jāuzvar, aizvadījām mājās. Šajā sezonā mājās neesam zaudējuši nevienu spēli. Tas varbūt ir faktors. Cik esmu dzirdējis no citiem, Manrēzā vienmēr ir smagākās spēles. Zāle ir ļoti maza, skatītāji ir ļoti tuvu. Droši vien viena no smagākajām zālēm, kur spēlēt citām komandām. Mēs vienkārši mājās spēlējam labi. Pēdējā spēle bija pirmais mačs izbraukumā, ko uzvarējām ACB līgā. Tas, ka uzvarējām lielās komandas, devis mums papildu pārliecību par sevi. Spēle pret Madridi varbūt neizdevās tik ļoti, kā gribējām. Bija vēl divas spēles, kuras, manuprāt, mums bija jāuzvar – pret ''Forca Lleida'' un ''Basquet Girona''. Pagaidām tās komandas atrodas tabulā zem mums. Nedrīkstam vairs domāt par to, kas noticis, bet jāskatās uz priekšu – jādomā par nākamajām spēlēm.

Kā pats vērtē savu sniegumu līdzšinējā sezonā? Gadu no gada redzams progress statistikā pat tad, ja minūtes nav īpaši pieaugušas, ja salīdzinām pašreizējo un pagājušo sezonu.
- Droši vien, ka pieredze, ko esmu uzkrājis iepriekšējos trīs gados, arī palīdz šajā sezonā. Labi, varbūt es nemetu daudz punktus, bet mans galvenais akcents ir uz aizsardzību – palīdzēt komandai caur to, jo mums ir citi spēlētāji, kas met punktus, ko es varbūt nedaru tik bieži kā viņi. Katru gadu man aug pārliecība pār sevi un tas palīdz augt.

23 gadu vecumā aizvadi savu ceturto sezonu leģionāra statusā Spānijas ACB līgas tabulas pirmās puses klubā. Ko tas, tavuprāt, liecina par tavu līdz šim paveikto?
- Protams, esmu priecīgs. Nesen arī sasniedzu 100 spēļu robežu ACB līgā. Droši vien tādā vecumā esmu priecīgs par to, ko esmu iespējis – ir iespēja spēlēt tik augstā līmenī un gūt tik lielu pieredzi. Droši vien tas man palīdzēs nākotnē. Esmu noturējies šajā līgā četrus gadus, kas nav tik viegli izdarāms – ārzemnieka statusā un esot tik jaunam spēlētājam.

Pašam kaut kur prātā sēž tas, ka neskaities vietējais?
- Varbūt tas man nākotnē var palīdzēt līguma ziņā. Viņiem ir ļoti grūti sameklēt kādu augstas klases vietējo spēlētāju vai spēlētāju ar Spānijas basketbola pilsonību. Baigi uz to neskatos kā šķērsli. Cenšos darīt maksimumu un smagi strādāt.

Iepriekšējās tavas sezonas Manrēzā pie komandas stūres bija Pedro Martiness. Šajā sezonā ir jauns galvenais treneris Djego Okampo. Kas mainījies komandas spēles zīmējumā?
- Gluži nekas. Treniņu ziņā ir nianses, ko pamainām. Esam saglabājuši to pašu stilu ar ļoti agresīvu aizsardzību un ļoti ātrām pārejām uzbrukumā. Spēlējam no aizsardzības. Pirmais ir ātrā pāreja pēc tās. Neesam pamainījuši daudz lietu. Daudz ko esam saglabājuši, ir palikušas dažas sadarbības. Nebija baigi grūti šajā sezonā iejusties pie jaunā trenera. Varbūt viņam bija vairāk jāadaptējas pie mums un mūsu spēles stila. Cik sapratu, iepriekšējā sezonā ģenerālmenedžeris [Karless Sičto] tieši meklēja treneri, kas varētu turpināt Pedro [Martinesa] spēles stilu, lai mēs spēlētu tāpat.

Tad varam jūs salīdzināt ar Parīzi, kurai arī nomainījās treneris, bet identitāte un spēles stils palika tāds pats…
- Kaut kas līdzīgs varētu būt, jā. Tieši tāda pati situācija – treneris adaptējas spēlētāju un kluba interesēm.

Kurā pozīcijā pats labāk jūties? Šķiet, ka gan klubā, gan tagad izlasē pāris momentos spēlēji pa pieci.
- Aizsardzībā ir vieglāk pa četri, jo spēlētāji nav tik lieli kā es, vai arī ir līdzīgi augumā un spēka ziņā, bet uzbrukumā es jūtos ērtāk, spēlējot pa pieci, jo man ir labākas ātruma dotības nekā citiem piektajiem numuriem. Dažreiz varu nevis visu laiku rollot uz grozu [pēc aizsega uzlikšanas], bet arī izpopot [uz tālmetienu]. Varu spēlēt ar metienu no distances, kas vairāk izpleš soda laukumu, kur citiem spēlētājiem paveras iespējas ierauties. Uzbrukumā kā pieci, bet aizsardzībā pa četri.

Pieļauju, ka daudzi NBA skauti un komandu pārstāvji regulāri ir uz jūsu spēlēm tava komandas biedra Mario Sansuperi dēļ. Bijusi kāda komunikācija arī ar tevi?
- Nē, par to neesmu domājis un neesmu neko dzirdējis, ne arī runājis ar nevienu.

Pašam nebija domu izmēģināt spēkus NBA draftā, kad tas vēl bija iespējams?
- Laikam, ka nē. Man galvenais bija iet Eiropas ceļu. Baigi neskatījos uz NBA kā opciju. Pirmais bija nostiprināties Eiropā.

2021./2022. gada sezonā spēlēji kopā ar Čimu Moneki un Silvēnu Fransisko – spēlētājiem, kuri šobrīd ir Eirolīgā un ir savu komandu līderi. Tas, ka viņi šobrīd tur nonākuši un labi spēlē, ir pārsteigums? Kā vispār atceries to sezonu? Komandai, šķiet, tā bija ļoti veiksmīga.
- Tā noteikti bija sezona, ko atceros visvairāk no pavadītā laika Manrēzā. Varēja redzēt, ka viņi būs Eirolīgas spēlētāji un spēlēs lielos klubos. Čimam bija tā pārliecība par sevi gan laukumā, gan ārpus tā, kādu nevienam spēlētājam neesmu redzējis. Arī enerģija, ar kādu viņš spēlē laukumā. Fransisko, protams, vairāk bija tehniskais – viņš ir šausmīgi ātrs. Varbūt viņš ir maza auguma, bet ir ļoti tehnisks un var ļoti daudz izdarīt, pavilkt komandu punktu ziņā un izvilkt kādu spēli. Es sapratu, ka viņi būs augstas klases spēlētāji.

Ir kādas lietas, ko kā garais spēlētājs esi aizguvis no tā paša Monekes, Ismaela Bako, Devina Robinsona vai kāda cita garā, kurš bijis Manrēzā ar tevi? Vai varbūt no Meta Kostello Kanāriju salās?
- Man patīk spēles stils, kā spēlē Mets Kostello. Kaut kādā ziņā varbūt esmu nedaudz līdzīgs viņam. Tāpēc arī paņēmu kaut ko no viņa spēles stila. Varbūt nesanāca tik daudz no viņa paņemt, jo tur biju ļoti minimālu laiku ar pirmo komandu. Bako vairāk bija pikenrola spēlētājs. Baigi neko nepaņēmu no viņiem. Varbūt vajadzēja vairāk pārliecības paņemt no Čimas Monekes, bet tas nesanāca.

Pagājušajā sezonā īsā laikā izcēlies ar diviem uzvaru nesošajiem metieniem. Kā ir ar tevi – šādi metieni kaut ko būtiski maina tavā pārliecībā, uzlabojot to, vai arī tiem nav nekādas ietekmes? Kurš vairāk palicis atmiņā?
- Droši vien, ka jā, dod pārliecību nākamajām spēlēm, bet par to baigi nedomāju. Labākais uzvaras metiens bija pret Badalonu, kas bija derbijs. Tas iespiedies atmiņā. Uzvarējām viņu zālē un tas deva lielāku pārliecību.

''Manresa'' vēsturiski bijusi lielākoties ACB līgas lejasgala komanda, bet pēc atgriešanās ACB līgā 2018. gadā vairumā sezonu atradusies turnīra tabulas pirmajā pirmajā daļā. Kā tu skaidrotu – kāpēc Manrēza šajos gados no iepriekš lejasgala ACB kluba izveidojusies par tādu kā melno zirdziņu un komandu, kas kandidē uz vietu play-off?
- Īsti nepateikšu, kādas ir atšķirības, salīdzinot ar to, kas bija iepriekš, un tagadni. Droši vien tas treniņu daudzums un darbs, ko ieguldām, ir lielākais starp ACB līgas klubiem un viens no lielākajiem Eiropā. Varbūt tāpēc esam tur, kur esam. Trenējamies šausmīgi daudz. Tagad Valensija spēlē ļoti labi. Zinu, ka viņi pie Pedro Martinesa arī ļoti daudz trenējas. Tas arī mūs notur pie play-off zonas.

Cik reizes dienā jūs trenējaties? Šķiet, ka teju neviens vairs netrenējas divreiz dienā.
- Dažreiz ir basketbols no rīta un vakarā svari, bet parasti ir viens treniņš. Jāierodas stundu un 15 minūtes pirms treniņa, lai paspētu noteipoties. Tad 45 minūtes ir svaru zālē jāizdara sava pirmstreniņa rutīna. Dažas dienas ir pusstundu ilgi individuālie treniņi laukumā. Tad sākas īstais basketbola treniņš, kas ilgst divas stundas un 15 minūtes. Pēc tam vēl ir darbs pēc treniņa, kad izmet metienus un dari to, kas tev vajadzīgs ārpus treniņa ar komandu. Beigās sanāk zālē pavadīt dažreiz sešas stundas – no deviņiem līdz trijiem. Tas noteikti ir daudz un nav viegli.

Manrēzas futbola klubs spēlē Spānijas zemākajās līgās. Esat viena no retajām komandām, kas nedala pilsētu vai pašu klubu ar kādu jaudīgu futbola organizāciju. Vai var jūs uzskatīt par pirmo komandu pilsētā?
- Futbols Manrēzā ir, bet nepateikšu kurā līgā. Basketbols noteikti ir pirmajā vietā pilsētā un to var just, jo katra spēle principā ir izpārdota. Pret lielajām komandām kā Madridi un Barselonu dažkārt ir grūti dabūt biļetes. Basketbols noteikti ir prioritāte.

Kādas ir attiecības ar faniem? Uz ielām atpazīst?
- Ik pa laikam mūs uz ielām atpazīst. Pilsēta ir maza. Viens otru šajā pilsētā zina. Cilvēki nāk uz spēlēm un daudz runā par to. Tā ir galvenā tēma, par ko Manrēzā runā.

Ar ko klubs nodrošina spēlētājus?
- Nodrošina gan dzīvokli, gan automašīnu. Par to nav jāuztraucas. Nekā tāda īpaša nav. Vienkāršās lietas ir nodrošinātas. Klubs piedāvā arī uztura speciālista pakalpojumus. Klubs varbūt nav naudīgākais, bet cenšas būt maksimāli profesionāls.

Kāda ir tava spāņu valoda? Vai varbūt katalāņu?
- Par šo nerunāsim [smejas]. Spāņu valodā ir lietas, ko varu pateikt, un saprotu, ko viņi runā, bet vēl nav pārliecības, lai varētu tekoši runāt. Kas man bija mīnuss – tas, ka pabeidzu vidusskolu tālmācībā un spāņu valoda man nebija. Nevis kā citiem, kas agrā vecumā atbrauc uz Spāniju. Viņus ieliek skolā, kur angļu valodā neko nepasniedz, un tev nav citu variantu – ir jāmācās spāņu valoda. Tas man nebija. Varbūt tāpēc nesanāca kārtīgi iemācīties, bet šeit principā skolās māca tikai katalāņu valodu. Manā pilsētā viss ir katalāņu valodā – skolā, reklāmās, cilvēki sasveicinās un runājas katalāniski. Pirmā ir katalāņu valoda.

Komandā arī dominē katalāņu valoda?
- Starp treneriem un dažiem vietējiem spēlētājiem, kas ir no šejienes, un kluba darbiniekiem dominē katalāņu valoda. Ir vārdi, ko var saprast, bet kopumā tā ir pavisam cita valoda. To var dzirdēt visbiežāk.

Vai komandā tev ir ko vaicājuši par Katalonijas netkarības himnu?
- Nē, nav prasījuši, bet zinu, ka tā ir ''Saule, Pērkons, Daugava''. Manuprāt, viņi paši to nemaz nezina. [smejas]

Pirms došanās uz Spāniju paguvi uzspēlēt Ogrē un ielauzties pieaugušo basketbolā, taču pie lielas lomas netiki. Pēcāk, kad biji Spānijā, kādi Latvijas klubi izrādīja interesi par taviem pakalpojumiem?
- Bija interese no ''VEF Rīga'', bet par to nemaz nedomāju. Gribēju palikt Spānijā un nedomāju par atgriešanos spēlēt Latvijā. Ja nemaldos, tas bija pēc pirmā gada Manrēzā. Katru gadu ir bijušas runas, bet neesmu to izskatījis. Tagad ar to nav nācies sastapties.

Šķiet, ka 15-16 gadu vecumā piedzīvoji pamatīgu izstiepšanos augumā. Tas arī bija brīdis, kad saprati, ka vari kļūt par profesionāli, redzot māsas piemēru?
- Es pat nezinu. Pat otrajā gadā ''Gran Canaria'' sistēmā nemaz nedomāju, ka tikšu līdz ACB līmeņa skatuvei. Vienmēr esmu sapņojis spēlēt augstā līmenī, tāpēc ka māsa deva priekšstatu par to, kā tas ir. Viņa man parādīja darba ētiku, kādu viņa iegulda vasarā, lai būtu augstas klases spēlētāja. Sekoju viņas ceļiem. Treniņi vasarā ar Ainaru Zvirgzdiņu – jau kādas septiņas, astoņas pēdējās vasaras esmu ar viņu trenējies. Tas droši vien ir palīdzējis manai izaugsmei un devis pārliecību, ka varu spēlēt augstā līmenī.

Padalies pats ar savām sajūtām un atmiņām no tā laika, kad visai strauji izaugi un nobriedi. Šķiet, ka ik pa nedēļām vai mēnesi tiki nākamajā līmenī – Latvijas Basketbola līgas otrā divīzija [tagad Nacionālā basketbola līga], pieaugušo komanda, U18 sudraba izlase.
- Sapratu, ka varu spēlēt augstā līmenī tad, kad mani paņēma komandā uz U18 čempionātu. Tas noteikti iespiedies atmiņā. Pirmais turnīrs, kurā mēs kaut ko ar komandu sasniedzām. Tas bija pie gadu vecākiem spēlētājiem un deva man pārliecību. Centos vienkārši smagi strādāt katru vasaru un attīstīties. Varbūt es biju tā sauktais vēlais auglis un joprojām esmu. Lēnām kāpju uz augšu, bet nenokrītu atpakaļ tfu, tfu, tfu.

Cik daudz tobrīd palīdzēja Artūrs Visockis-Rubenis un tas, ka viņš vadīja U18 izlasi tovasar?
- Varbūt man bija vieglāk, jo bija kaut kādas lietas, ko darījām gan pie lielās komandas Ogrē, gan U18 izlasē. Tajā izlasē nevienu nezināju. Aizbraucu kā jaunais gurķis. Varbūt viņi viens otru zināja, bet es vienkārši ielecu tajā kuģī un veiksmīgi nokļuvu komandā.

Garie spēlētāji Latvijas jaunatnes līgā ir deficītprece. Tas, ka jau jaunatnes vecumā ikdienas varēji treniņos spēlēt pret Miku Brencānu, ir palīdzējis tev?
- Principā uzaugām kopā. No bērnudārza vecuma viens otru zinām. Runājam arī tagad principā katru dienu. Varbūt bija sacensības ar viņu. Atceros, ka viņš aizbrauca uz U16 izlasi, es neaizbraucu. Viņš man parādīja piemēru, ka no mūsu komandas kāds ir izaudzis līdz jaunatnes izlases līmenim. Esam trenējušies kopā un spēlējuši viens pret otru treniņos. Tas, ka bijām vienāda auguma, palīdzēja. Varbūt no sākuma biju īsāks, nebiju garākais komandā. Bija viena vai divas vasaras, kad riktīgi izstiepos un bijām viena izmēra.

Kāda nozīme šajā visā ir Pēterim Ozoliņam?
- Liela – viņš bija mans pirmais treneris, kad uzsāku spēlēt basketbolu. Viņš mani trenējis daudzus gadus. Uzskatu, ka viņš ir ļoti labs treneris, kas iemāca pašus basketbola pamatus, ir izaudzinājis ļoti daudz spēlētājus, kas tagad spēlē Latvijas-Igaunijas līgā.

Kā nāca lēmums pārcelties uz Kanāriju salām, ņemot vērā, ka nevarēji vairs tikt pie Spānijas basketbola pases? Padalies ar pārdomu procesu un sarunām ar māsu, ģimeni un aģentu.
- Nedomāju, ka nāks piedāvājums. Tas bija U18 vecuma Baltijas kauss Igaunijā. Man tobrīd nebija aģenta. Nospēlēju Baltijas kausā diezgan labi un tad nāca ziņa no Mārtiņa Bērziņa, ka viņš grib mani parakstīt. Protams, mēs ar ģimeni jau ilgi domājām par Spāniju, kaut kur braukt un attīstīties, bet tas nebija sanācis. Sadarbojos ar Mārtiņu Bērziņu un viņam teicām, ka gribētu pēc iespējas ātrāk tikt uz Spāniju, varbūt vēl ir iespēja dabūt basketbola pilsonību. Sanāca tikt uz Spāniju, bet nesanāca dabūt pilsonību – nokavēju tieši vienu mēnesi, kad varētu dabūt Spānijas basketbola pilsonību. Pirms diviem gadiem vēl mēģinājām runāt ar Spānijas federāciju, lai mums piešķirtu pilsonību, bet nesanāca. Viņi tagad ir uzlikuši ļoti stingrus noteikumus, ka jāatbrauc tieši laikā, lai dabūtu basketbola pasi. Čempionu līgā gan man iedeva Spānijas pilsonību. Tur vajag piecus vietējos spēlētājus, bet ACB nepieciešami četri. Varbūt kaut kādā ziņā tas man ir pluss.

Kāpēc tieši ''Gran Canaria''? Bija kādi citi piedāvājumi?
- Manuprāt, bija citi piedāvājumi, bet tagad konkrēti neatceros. ''Gran Canaria'' bija labākā opcija tajā laikā. Viņi ir izaudzinājuši ļoti daudzus spēlētājus no jaunatnes līmeņa līdz ACB līgai – Oleksandrs Balcerovskis, Kalifa Diops, Jovans Kļajičs. Spēlējām kopā ar viņiem. Pēc tam pievienojās arī Žans Montero, kas tagad ir Valensijā. Noteikti viena no labākajām Spānijas jaunatnes sistēmām kvalitātes un talantu ziņā. Tāpēc arī tur braucu. Arī Anžejs Pasečņiks tur izauga – sāka ceturtajā līgā un viņu paņēma uz ACB līgas komandu.

Jau pieminēji savu māsu Aneti Šteinbergu. Kāds vispār bijis māsas ieguldījums tavā līdzšinējā karjerā?
- Viņa man parādījusi piemēru, kā jātrenējas profesionālam sportistam. Varbūt man par to nebija idejas, bet vienmēr sekoju viņai līdzi – skatījos spēles, ar ģimeni braucām uz Eiropas čempionātu un Pasaules kausu. Vienmēr braucām līdzi, kad bija iespējams. Pa vasarām iepriekš esam kopā ļoti daudz trenējušies. Bija treniņi, kuros pat esam sakašķējušies. Vairs cenšamies netrenēties kopā, jo saprotam, ka katram ir citādākas lietas, ko vasarā gribam trenēt. Viņa bija iemesls, kāpēc sāku spēlēt basketbolu.

Atgriežoties pie tava laika Kanāriju salās, tur bijuši vairāki latviešu spēlētāji – Anžejs Pasečņiks, Klāvs Čavars, Kristaps Gludītis, Džeiks Krūmiņš, bet bez Anžeja nevienam īsti nav izdevies nostiprināties pirmajā komandā. Ar ko tu to skaidrotu?
- Iespējams tāpēc, ka nedabūju Spānijas pilsonību. Bija arī citi džeki, kas bija ilgāku laiku pavadījuši Kanāriju salās un tur uzauguši, piemēram, jau minētie Balcerovskis un Diops, kas bija manā pozīcijā un tika ņemti virs manis. Neuzskatu to par kaut kādu mīnusu, ka tur netiku. Man parādījās arī iespēja Manrēzā. Par to, ka tur netiku, baigi nepārdzīvoju. Tur ir milzīga konkurence un tā ir Eirokausa komanda, nevis kā šeit Manrēzā, kur, iespējams, dod vairāk iespēju jaunajiem spēlētājiem, kuri varbūt nav tik talantīgi, bet atbilst tam spēles stilam, ko šeit prasa.

Tas, ka nonāci Manrēzā, kādā veidā bija Pedro Martinesa pirksts? Viņš tomēr trenēja ''Gran Canaria'' laikā, kad tur nonāci.
- Iespējams, jā. Tajā laikā, kad parakstīju ar ''Manresa'', Pedro Martinesa asistents gadu iepriekš bija mans galvenais treneris Spānijas 3. līgā. Nezinu un neesmu prasījis, un droši vien arī neprasīšu, bet varbūt viņš kaut ko ieteica Pedro Martinesam un klubam par mani kā spēlētāju. Varbūt tas kaut kādā veidā palīdzēja.

Nupat tika aizvadītas spēles Latvijas izlasē. Kā tu vērtē savu un komandas sniegumu tajās?
- Protams, var labāk. Otro spēli nospēlēju labāk, pirmo ne tik labi. Tas man nav pats svarīgākais. Galvenais, ka izcīnījām abas uzvaras. Atkal sakrājām ranga punktus, lai būtu labāka izloze ''EuroBasket 2025''. Atkal pierādījām, ka, neesot vairākiem labākajiem spēlētājiem, mums ir daudz labu un augsta līmeņa spēlētāju, kas var spēlēt konkurētspējīgi ar citām izlasēm.

Šajā izlases sasaukumā bija arī divi tavi vienaudži – Kristaps Ķilps un Roberts Bērziņš. Nepiezagās deja vu sajūta no 2019. gada vasaras U18 izlasē Raimonda Feldmaņa vadībā? [Bērziņš gan toreiz traumas dēļ uz čempionātu neaizbrauca – KD]
- Bija tāda sajūta, atceroties abas U18 izlases. Bijām arī kandidātos un cīnījāmies par vietu sastāvā pie 2000. gadiem. Nāca atmiņas.

Iepriekš izlasē biji starp jaunākajiem spēlētājiem ar ne tik lielu lomu. Tagad uzreiz starp četriem, pieciem vadošajiem spēlētājiem. Cik grūti vai viegli ir pārslēgties un neuzlikt sev lieku spiedienu?
- Cenšos par to nedomāt. Varbūt dažreiz uzlieku sev par lielu spiedienu. Tas nav viegli, bet cenšos aizmirst par visu ārpus basketbola, kas ko runā ārpus tā. Cenšos fokusēties uz sevi. Galvenais ir komandas uzvara.

Tev sezonas laikā būt mājās sanāk tikai izlasē vai tad, kad tiekat ielozēti Čempionu līgā pret VEF. Kalendārā atzīmē, kad būs iespēja atbraukt mājās?
- Protams, ir patīkami atgriezties mājās, satikt ģimeni un uzspēlēt pilnā ''Arēnā Rīga''. Tas ir kaut kas īpašs un kas tāds, ko vienmēr gaidu. Arī ēdiens – var uzēst vecmammas un mammas gatavoto ēdienu. Tas varbūt ir īss, bet patīkams laiks būt mājās.

Nākamvasar gatavosimies ''EuroBasket 2025''. Ko tev nozīmētu iekļūt sastāvā un spēlēt savās mājās?
- Tas noteikti man būtu liels sasniegums. Par to pagaidām nedomāju, vienkārši trenējos dienu no dienas. Kā jau teicu, cenšos neuzlikt lieku spiedienu sev. Noteikti tas būtu kaut kas īpašs, bet arī saprotu, ka mans laiks, iespējams, būs nākamajos gados. Manā pozīcijā ir ļoti daudz spēlētāju ar vienādiem parametriem. Konkurence būs liela. Citiem varbūt ir lielāka pieredze, tāpēc man varbūt būs grūtāk tikt sastāvā, bet par to neuztraucos. Katrā ziņā būšu ļoti priecīgs būt tur ar izlasi, par katru pavadīto dienu un pēc iespējas ilgāk centīšos tur atrasties.

Kas ir tie spēles elementi, pie kuriem, tavuprāt, vēl jāpiestrādā, lai paceltos vēl līmeni augstāk – uz kādu Spānijas grandu un Eirolīgu?
- Jebkurā elementā. Caurgājiens, ar labāku precizitāti mest no distances. Nākamais noteikti būtu caurgājiens, nevis tikai caur metienu spēlēt uzbrukumā.

Ir basketbolisti, kuri brīvajā laikā daudz skatās basketbolu, un ir tādi, kuri to nedara vispār vai seko citiem sportiem, piemēram, futbolam. Starp kuriem varam skaitīt tevi?
- Skatos basketbolu, bet ne NBA. To nevaru paskatīties. Skatos Eirolīgu un ACB līgu.

Kas ir tavas favorītkomandas Eirolīgā, kurām vairāk seko līdzi?
- Parīze. Mums ir līdzīgs spēles stils. Atceros, ka pret daudziem spēlētājiem, kas komandā saglabājušies, spēlējām Čempionu līgā, kad viņi visi spēlēja Bonnā. Sanāca pret viņiem spēlēt play-off. Ir interesanti tagad pasekot vairāk un redzēt, kā saglabājies kodols un viss no Vācijas pārcelts uz Parīzi, spēlējot labāko basketbolu Eiropā. Uzskatu, ka tā ir top 5 komanda Eiropā.

Tevi pārsteidz tas, ko dara Parīze? Ar trenera maiņu viņi ir spējuši pārnest savu spēli nākamajā līmenī.
- Manuprāt, visus tas ir pārsteidzis. Nedomāju, ka viņiem būs tik labs sezonas sākums. Labi, viņi zaudēja trīs spēles, bet tas, kā viņi ir turpinājuši… desmit uzvaras pēc kārtas. Tas ir kaut kas ļoti grūti atkārtojams. Nedomāju, ka viņi būs tik augstu tabulā.

Paliekot nedaudz pie Eirolīgas, pagājušajā sezonā kādu brīdi, līdzīgi kā tagad Parīze, dominēja Madrides ''Real''. Kāpēc, tavuprāt, viņiem līdzšinējā sezona bijusi tik neizteiksmīga?
- Viņiem vairs nav tik daudz pieredzes. Ir pieredzējuši spēlētāji kā [Fakundo] Kampaso, [Serhio] Juļs, [Valters] Tavaress, [Mario] Hezoņa un [Džanans] Musa, bet Rudijs Fernandess un Čačo [Serhio Rodrigess] bija tie, kas vadīja spēli. Viņiem vienmēr bija pārliecība par to, ko viņi dara. Viņi varbūt nespēlēja daudz, bet savā spēles laikā deva milzīgu pienesumu komandai. Tagad viņi ir parakstījuši citus spēlētājus, kuri nav tik daudz spēlējuši Eirolīgas līmenī.

Ar ko tev patīk nodarboties brīvajā laikā, ja tāds vispār ir? Ir sportisti, kas ir geimeri, ir tādi, kas lasa, skatās filmas un seriālus, vai spēlē galda spēles. Ko dari tu?
- Datorspēles brīvajā laikā. Dažreiz, kad ir kāda brīva diena, patīk aizbraukt uz kādu tuvāko pilsētu un kaut ko apskatīt, piemēram, Barselonu. Ļoti bieži braucu uz Barselonu paēst, pastaigāties vai kaut ko apskatīt. Tās ir divas lietas, ko daru brīvajā laikā – datorspēles un apskates objekti.

Kas jāizdara gan invidiuāli tev pašam, gan komandai, lai jūnijā varētu atskatīties uz sezonu un būt ļoti apmierināts?
- Jāiekļūst Spānijas Karaļa kausā. Tas klubam vienmēr bijis liels notikums, ja iekļūstam Karaļa kausā. Otrs būtu ACB līgas izslēgšanas spēles. Ja tiksim Karaļa kausā vai izslēgšanas spēlēs, tā man būs trešā reize četros gados, kad būšu tur ticis. Gribētu arī tikt pāri pirmajai kārtai kādu reizi. Tie ir divi galvenie mērķi.

Un Čempionu līgā?
- Klubs, protams, pievērš uzmanību, bet galvenais turnīrs ir ACB līga. Vienmēr ir bijis mērķis noturēties ACB, bet tā kā pēdējās sezonās labi spēlējam, tad mērķi ir auguši. Čempionu līgā spēlēsim, bet skatīsimies kas, ko un kā, kādas komandas nāks pretī. Varbūt tas nav pats svarīgākais. Noteikti arī pašiem vietējiem svarīgākais ir palikt ACB līgā.

Kur un kā tu redzi sevi pēc desmit gadiem, kad tev būs 33?
- Par šo nekad nerunāju publiski. Man nepatīk uzlikt kaut kādus mērķus un stāstīt par tiem. Paturēšu to pie sevis un nesolīšu par sevi kaut ko lielu.