Freimanis: ''Krievijā atstāju 40% no līguma summas. Šoreiz tas nebija svarīgi''

Rolands Freimanis bija pirmais no trim latviešiem Krievijas basketbola klubos, kurš lēma par vienības pamešanu pēc valsts iebrukuma Ukrainā. Basketbola laukumos sezona Freimanim, kurš iepriekšējā gadā tika atzīts par Vienotās līgas labāko sesto spēlētāju, bijusi raiba. Statistiski – FIBA Čempionu līgā basketbolists vidēji pavadītajās 25.6 minūtēs laukumā izcēlās ar 9.7 punktiem, kamēr Vienotajā līgā 21.8 minūtēs ar 9.5 punktiem. Ne sniegums, kādu pats vēlējies.

- Februāra beigās tika oficiāli ziņots, ka pamet ''Nizhny Novgorod''. Kurā brīdī pieņēmi lēmumu, ka neturpināsi spēlēt Ņižņijnovgorodā?
- Principā jau pirmajā kara dienā bija skaidrs, taču sākotnēji aģents man lūdza nedaudz nogaidīt, jo sākumā neviens vēl īsti neticēja notiekošajam. Pirmās divas dienas arī pats biju šokā. Sapratu, ka palikt nevaru – ne es to gribu, ne mana ģimene to vēlas. Ja turpinātu tur spēlēt, to neviens nesaprastu, tāpēc tādu variantu pat neapsvēru. Lēmumu pieņēmu ātri, taču pagāja laiks, kamēr sakārtojām papīrus, tāpēc Latvijā ierados aptuveni kara sestajā dienā. Atšķirībā no citiem basketbolistiem, kuri sākumā līgumu nelauza, bet to uzlika tā kā uz pauzes, mana nostāja bija, ka līgums ir jāpārtrauc uzreiz. Pēcgarša situācijas pasaulē dēļ pēc laika Ņižņijnovgorodā nav patīkama. Paldies Dievam, es neesmu nosodīts, ka spēlēju Krievijā.

- Pieļauju, ka nosodījums sekotu, ja turpinātu spēlēt Krievijā.
- Ja es būtu palicis, tad, manuprāt, man Latvijā vietas vairs nebūtu, taču to darīt negribēju, jo tas ir arī pret maniem dzīves uzskatiem. Pie tam, man ir ģimene un bērni, kuriem šeit jāuzaug. Negribu būt nodevējs – vēsturiski mums ir tādi, kuriem joprojām šī slava nāk līdz. Lai kā viņi teiktu, ka viņiem ir vienalga, tā nav. Tas ir tikai sports, tikai basketbols, tavu dzīvi šīs lietas nemaina. Arī nauda – vienu dienu viņa ir, bet citu nav. Tikmēr sava nostāja jāuztur, lai pašam pret sevi būtu cieņa.

-Cik vispār pretimnākošs bija klubs un vai savstarpēji ātri vienojāties, ka tu vairs šajā Krievijas klubā nespēlēsi?
- Biju palicis vienīgais ārzemnieks, jo pārējie bija jau atlaisti līdz šīs situācijas sākumam. Klubs saprata manu nostāju. Tur arī saprot, kas notiek Ukrainā, un līdz ar to nebija nekādu pretenziju. Teicu komandas vadībai, ka esmu pret notiekošo Ukrainā un man tas nav saprotams. Biju pat pārsteigts, cik ļoti pretimnākoši viņi bija. Iebildumu nebija, arī treneris (Zorans Lukičs - T.M.) mani saprata. Viņš sešus mēnešus ir piedalījies bijušās Dienvidslāvijas karā, kur stresa līmenis, kad tev lode jebkurā brīdī var ielidot pierē, ir citā līmenī. Treneris manu lēmumu atbalstīja, lai gan pats vēl palika Krievijā. Viņa nostāju es nezinu, to treneris man nestāstīja. Lukičs ir arī Krievijas izlases speciālists, tāpēc viņa situācija ir nedaudz citādāka.

- Kad vēl biji Krievijā kara laikā – uz ielas varēja sajust, ka Krievijas iedzīvotāji saprot notiekošo?
- Nejutu neko daudz. Pirmajās dienās dzirdēju tikai pastiprinātas runas par rubļa kursu. Cilvēki, ieskaitot komandas biedrus, runāja, ka rublis kļūs vājš, situācija pasliktināsies, bet sadzīve sadārdzināsies. Vietējie klubā teica, ka būšot liela krīze un nezinot, kā dzīvos tālāk. Iespējams, līdzīgi domā lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju, taču viņi baidās to teikt atklāti. Krievijā režīms iekārtots tā, ka vārda brīvība neeksistē. Ja izteiksies, vari palikt bez darba vai sliktākajā gadījumā nonākt cietumā.

- Tavā komandā neviens no vietējiem basketbolistiem nenāca ar lozungiem par kara atbalstīšanu?
- Nē, tā nebija. Jau esmu teicis, ka lielākā daļa cilvēku ar ienākumiem virs vidējā līmeņa saprot notiekošo. Karu Krievijā vairāk varētu atbalstīt cilvēki ar zemāku izglītības līmeni un zemākiem ienākumiem. Žēl, ka informācijas telpa Krievijā ir tik slēgta – arī pats to izbaudīju. Piemēram, sociālajā tīklā "Twitter" nevarēju redzēt video. Pēdējās dienās Krievijā sākām skatīties Latvijas televīziju kanālu ziņas. Man karjerā sakritis, ka esmu bijis abās Ukrainas krīzēs kādā no valstīm. 2014. gadā spēlēju Južnijā - redzēju tankus un kā šaudījās. Arī toreiz nebija omulīgi. Pie bankomātiem bija lielas rindas, bet pārtikas veikalos tukši plaukti. Pagājuši astoņi gadi un biju nonācis otrā pusē.

- Vienošanās ar Ņižņijnovgorodu jau tev bija tikai uz šo sezonu?
- Jā! Daudz vairs atlicis tajā nebija, taču tāpat Krievijā atstāju aptuveni četras algas jeb 40 % no noslēgtā līguma. Kad saproti apkārt notiekošo, tad šoreiz šis faktors nebija svarīgs. Joprojām ir grūti to visu aptvert – tas ir šausmīgi.

- Kā jums komandā maksāja algas? Iespējams, finansiālajā ziņā nemaz zaudētājs neesi.
- Līgums bija dolāros, taču maksāja rubļos, kas bija piesaistīts algas izmaksas dienas kursam pret dolāru. Godīgi sakot, pēdējā alga, kura klubam bija jāizmaksā, nebija viņiem ļoti izdevīga.

- Par sezonas turpinājumu – ir jau kādi piedāvājumi bijuši?
- Jā, vairāki. Ir bijis, ka man jau ir atsūtīts līgums, bet beigās darījums nav noticis. Tādas reizes bijušas divas – viena no kādas laba līmeņa Eiropas augstākās līgas, kurai pastiprinātāk seko arī Latvijas līdzjutēji. Iemeslus īsti nezinu, kāpēc šis piedāvājums neīstenojās. Arī Latvijā nevienas komandas pārstāvis nav interesējies. Neviens nav pat piezvanījis un painteresējies – esmu šeit kā neeksistējošs basketbolists.

- No tevis teiktā noprotu, ka laba piedāvājuma gadījumā šajā sezonā vēl vēlies spēlēt.
- Jā, viennozīmīgi. Negribu martā beigt sezonu. Pirmo reizi martā esmu mājās, tāpēc gribētu šogad vēl divus mēnešus uzspēlēt. Šobrīd uzturu sevi formā individuāli un būšu gatavs spēlēt, ja tāda iespēja radīsies.

- Tava nonākšana Ņižņijnovgorodā. Tas bija finansiāli labākais piedāvājums vai bija citi apsvērumi lēmumam pievienoties šai komandai?
- Finansiāli tas varbūt nebija pats labākais variants, taču bija solīds. Gribēju turpināt spēlēt Vienotajā līgā. Kad jūlijā no viņiem saņēmu piedāvājumu, tad vēl pats pie sevis domāju – pieņemt vai tomēr vēl nogaidīt. Vai šo lēmumu esmu nožēlojis – melošu, ja teikšu, ka neesmu par to domājis vairākas reizes sezonas laikā. Mani brīdināja, ka nebūs viegli, taču pašam likās, ka būšu mentāli gatavāks. Kad aizbraucu un sākās tie nenormālie treniņi – no rīta divas stundas, vakarā divas stundas un tā katru dienu ar vienu brīvdienu mēnesī, tad jāsaka, ka mentāli un fiziski tam tomēr nebiju gatavs. Divus mēnešus biju zombijs un vispār nesapratu, kur atrodos. Nekad savas karjeras laikā nevienā klubā nebiju tā trenējis kā Ņižņijnovgorodā.

- Tieši šo iemeslu dēļ tava izvēle par labu Ņižņijnovgorodai šķita jautājumus raisoša. Galvenais treneris Lukičs tomēr ir samērā stingrs.
- Viņš man zvanīja un teica, ka par mani vispār neuztraucas, jo esmu spēlējis pie Žana Tabaka. It kā Tabaks arī ir stingrs treneris, taču viņš nav tik stingrs. Kopumā viņa metodes nav sliktas, īpaši daudz iegūst jaunie basketbolisti. Tomēr tajā karjeras vecuma posmā, kādā esmu es – viegli nebija. Visos treniņos izpildīju prasīto, taču jutu, ka baterijas sēžas. Pēc spēlēm uzreiz bija treniņi, bet atpūtu varēja izbaudīt tikai pārbraucienu laikā autobusā vai lidmašīnā. Arī mentāli viegli neklājās, taču šī man bija vērtīga pieredze. Arī kā cilvēks no šādas sezonas daudz ieguvu.

- Mentālais spiediens rezultātu dēļ?
- Nē! Vairāk no trenera un viņa izvēlētās spēlētāju rotācijas. Viņa piegājiens bija ļoti savdabīgs.

- Teici, ka sazvanījāties pirms nonāci komandā. Vai tad treneris tevi neiepazīstināja ar iespējamo lomu?
- Sazvanoties, stāstīja vienu, bet, aizbraucot, situācija bija cita. Pats līdz galam nesapratu, kāda bija mana loma. Par spēles laika svārstībām mani brīdināja jau VEF galvenais treneris Jānis Gailītis. Vasarā viņam bija zvanījuši no kāda Turcijas kluba un par mani jautājuši. Jānis sazinājās ar mani, sakot, ka esot labs variants Turcijā, bet tobrīd jau biju parakstījis līgumu ar Ņižņijnovgorodu. Viņš man ieteica gatavoties, ka vienu spēli spēlēšu 30 minūtes, bet nākamo tikai piecas. Vienā iemetīšu 25 punktus, bet citā nevienu. Un tā arī bija. Varēja novērot, ka šis ir kā izlases bāzes klubs, kur uzsvars tiek likts uz vietējiem basketbolistiem. Es spēlēju, minūtes laukumā saņēmu, taču nevaru teikt, ka man tur veiksmīgi gāja. Labas spēles mijās ar ļoti sliktām. Pat neatceros, kad uzbrukumā būtu spēlējis tik neveiksmīgi.

- Iespējams, vienkārši varam teikt, ka savā ziņā neiederējies Ņižņijnovgorodā.
- Jā, iespējams, tā nebija mana vieta, taču tāpat centos atrast veidus, kā varu būt lietderīgs. Skatoties statistiku, nav nedz labi, nedz briesmīgi. Zinu, ka varu labāk un arī varēju dot lielāku pienesumu. Ir nedaudz vilšanās sajūta arī pašam.

- Teici, ka sezonas laikā esi domājis par lēmuma pievienoties Ņižņijnovgorodai pareizību. Vai apsvēri atstāt klubu jau pirms situācijas ar karadarbību Ukrainā?
- Īsti nē, taču ģimenē dažas reizes par to runāju. Neesmu radis padoties un man bija iekšējā sajūta, ka kaut kādā brīdī spēle aizies. Tieši ap šo laiku šķita, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. Diemžēl neizdevās to pārbaudīt. Lai cik tas būtu dīvaini, klubs ar mani bija apmierināts. No komandas puses uz mani spiediens netika izdarīts – lielāko spiedienu uz sevi liku pats.

- Latvijas izlase. Cik man zināms, iepriekšējā vasarā pēdējā brīdī atteicies no dalības valstsvienībā. Pats to argumentēji ar ģimenes apstākļiem – vai tā bija taisnība?
- Tas bija vienīgais iemesls. Kad Polijā notika izšķirošās spēles par titulu, man zvanīja galvenais treneris Banki. Mēs aprunājāmies, treneris stāstīja, ka redz man lomu izlasē kā vienam no pieredzējušajiem spēlētājiem. Nodomāju – labi, lai cik nepatīkama bija pēcgarša pēc nelaimīgās spēles pret Bulgāriju, mēģināšu vēl vienu ciklu, kas, iespējams, būtu mans pēdējais. Jūnijā sākās treniņi, un tad neaizgāju uz nevienu no tiem. Sieva bija pēdējo mēnesi stāvoklī, kamēr es biju vēl noguris no garās sezonas, kurā aizvadīju ļoti daudz spēļu. Lēmu, ka sākšu ar visiem jūlijā, taču pirms tiem treniņiem mums tikko piedzima otrais bērns. Vispirms piezvanīju Emīlam Tomam, sakot, ka tomēr nevarēšu ierasties, bet vēlāk sazinājos arī ar treneri. Banki bija manī vīlies, jautāja, kāpēc es nebūšu, un teica, ka tas ir slikts tēls Latvijas izlasei. Atzīstu – mana kļūda, ka informēju par to novēloti, taču tikai nedēļu pirms sapratu, ka neesmu gatavs nedz mentāli, nedz fiziski. Redzēju, ka sastāvā ir arī citi meistarīgi džeki. Tālāk īsti neesmu aicināts, taču ir citi, kuri var spēlēt, kā arī ir izveidojies kodols. Vai es ko baigi mainīšu – domāju, ka nē.

- Februārī gan tu biji paplašinātajā sarakstā.
- Jā, biju. Treneris man zvanīja un teica, ka man jābūt gatavam palīdzēt, ja sastāvu nākas koriģēt saslimšanas ar Covid-19 dēļ. Saruna mums bija par Rīgas spēli. Es nebiju 12 spēlētāju sarakstā, taču, ja kāds saslimst, tad man bija jābūt gatavam braukt. Tam piekritu, un būtu bijis gatavs spēlēt. No izlases aizgājis vēl neesmu.

- Saprotu, ka kamēr esi aktīvs spēlētājs, tikmēr esi gatavs spēlēt arī valstsvienībā.
- Ja man redz noteiktu lomu, tad kāpēc ne. Ja tā vienkārši, tad labāk lai spēlē citi. Ir jau kas to var darīt – rezultāts ir labs, izlase uzvar spēles. Dotajā brīdī viss ir labāk nekā bija.

- Nez vai tu gribētu, ka tava pēdējā spēle izlasē ir pret Grieķiju neveiksmīgajā Eiropas čempionāta kvalifikācijā.
- Ceru, ka vēl kādu spēli izlasē uzspēlēšu. Bija man mērķis nospēlēt 100 spēles izlasē, bet 100. mačs bija lielākā izgāšanās Latvijas izlases vēsturē. Varbūt pat labi, ka tā notika. Tagad ir jauns treneris, jauns sastāvs, jaunas vēsmas Latvijas basketbolā.

- Kad runājām pagājušā gada pavasarī, teici, ka tev mērķis ir spēlēt tik ilgi, lai abi dēli redz, kā tu iedanko. Tas joprojām ir spēkā?
- Jā! Tikai nezinu, kādā līmenī. Varbūt jau spēlēšu amatieros (smejas). Spēlēšu tik ilgi, cik atļaus veselība. Plinti krūmos metis vēl neesmu – mēģināšu arī ko sasniegt atlikušās karjeras laikā. Šajā līmenī vēl aptuveni trīs sezonas mierīgi varu spēlēt.
-