Gailītis par 17 gadiem VEF, Vācijas izaicinājumu, Latvijas izlasi un pašizaugsmi

17 gadi ''VEF Rīga'' organizācijā. No spēlētāja līdz galvenajam trenerim. Ko tev nozīmē šī organizācija un ko tā nozīmē Latvijas basketbolam?
- Kaut kāda loma tam visam noteikti ir. Man, protams, nozīmē daudz. 17 gadi – principā mana vienīgā darba vieta, ja to var saukt par darbu. Ļoti daudz cilvēki, kas ilgi ir ne tikai komandas biedri vai darba biedri, bet arī draugi. Tas ir daudz. Pati komanda Latvijas basketbolam – daudz tituli, pieturvieta daudz labiem spēlētājiem, izlases spēlētājiem, jauniešiem, kuri sāka savu karjeru, treneriem. Diezgan auglīgs saraksts.

''VEF podkāstā'' teici, ka spilgti neatceries konkrētas sezonas, tāpēc jautāšu savādāk – kas šajos 17 gados ir bijuši tavi spilgtākie mirkļi VEF organizācijā?
- Pirmais tituls ir ļoti paliekošs atmiņā. Pirmais zaudējums kā galvenajam trenerim Valmierā ir ļoti paliekošs. Ja man tagad jāatceras kādi konkrēti momenti, tad tie ir tie, kurus atceries ilgstošāk. Tie noteikti ir divi visspēcīgākie. Kovida sezona bija ļoti interesanta – mums bija ļoti labs sastāvs, bet diemžēl toreiz skatītāji nevarēja daudz baudīt to basketbolu klātienē. Droši vien vēl un vēl viskautkas. Tā organizācijas amplitūda, kad bija spēles pret Bilbao vai Valensiju, ir pavisam cita. Sastāvējām no ļoti pieredzējušiem un nopietniem basketbolistiem, vēlāk bija nedaudz cits koncepts finansiālo iespēju dēļ. Viskautkas ir bijis. Ir redzēts un izdarīts daudz.

Arī tavs brālis [Gunārs Gailītis] ir basketbola treneris. Kāpēc šo gadu laikā ne reizi nestrādājāt kopā?
- Esam izlasē strādājuši kopā – viņš kā brīvprātīgais treneris, es kā asistents. Tā ir sanācis. Viņš nevarēja ar mani strādāt kopā, jo nebija Vefā. Nekur citur jau es neesmu bijis. Viņš atkal ir ļoti ilgi bijis savā vietā. Tā vienkārši sanācis. Es pat īsti līdz galam nezinu viņa basketbola redzējumu. Nav bijusi iespēja. Daudz ko zinu, bet dziļāku redzējumu nē.

11. Latvijas čempiontituls, trešais Latvijas kauss, izšķirošā spēle Čempionu līgas grupu turnīrā. Kā vērtē aizvadīto sezonu?
- Vērtēju diezgan pozitīvi. Bija grūts sākums dažādu lietu dēļ. Esam ļoti sensitīvi un jūtīgi uz vienu vai divām spēlētāju izvēles kļūdām. Vari izvēlēties varbūt labu spēlētāju, kurš neiederas komandā vai kuram kaut kas pietrūkst mūsu attiecīgajā sastāvā. Ņemot vērā to, ka jau no paša sezonas sākuma gājām cauri acīmredzamām izmaiņām sastāvā, manuprāt, ļoti veiksmīgi kuģojām un devām sev iespēju Turcijas spēlē. Tā bija iespēju spēle. Kausa izcīņa ir darbs, ko mums prasās izdarīt. Latvijas čempiontituls ar tik īsu sastāvu, tik maz spēlētājiem pietiekoši konkurētspējīgā gadā – uzskatu, ka diezgan veiksmīgs gads kopumā. Jauni čaļi parādīja sevi basketbolā. Gan Blūms, gan vairāk vai mazāk Pinnis, gan Būmeisters, kurš ir bijis principā visās Latvijas komandās un gandrīz nevienam vairs nav bijis vajadzīgs. Viņš pietauvojās pie mums un finālā bija viens no pamata spēlētājiem. Ne tik emocionāli, bet diezgan veiksmīgs gads.

Jau pats skāri šo tēmu. Ja raugāmies no leģionāru prizmas, sezonas gaitā tika uzbūvēti divi dažādi sastāvi. Ko tas prasa no tevis kā galvenā trenera?
- Tas prasa daudz izmaiņu. Pirmkārt, komandai ir savā starpā jāaizvada kāds laiks, ir jāizveidojas, jāmāk reaģēt uz problēmām. Ir jābūt pieredzei kopā. Lielākajā daļā gadījumu pat viena spēlētāja izmaiņas, ienākšana vai iziešana, ir kaut kāds satricinājums komandai uz vienu vai otru pusi. Lielākiem meistariem, visticamāk, vajag mazāk laiku, spēlētāji dažreiz salīmējas veiksmīgi kopā ātrāk savu kvalitāšu dēļ – gan fizisko, gan mentālo, bet kopumā tā bauda trenerim parasti ir ap sesto, septīto sezonas mēnesi, kad komanda jau performē, visu zina. Pat varbūt neuzvar spēles, bet treniņprocess un viss izskatās automatizēts. Var runāt par advancētākām lietām, bet līdz tādam līmenim ar šādu politiku un šādām darbībām mēs vienkārši nevaram nonākt. Tas nav iespējams.

''VEF podkāstā'' arī izteicies, ka VEF ir labākā vieta, kur attīstīties jaunajiem spēlētājiem, nevis ārzemes, Spānija vai Itālija. Lūdzu, paskaidro savu domu.
- Ne gluži domāju, ka tā ir vienīgā vieta, kur attīstīties. Vairāk nožēloju, ka mēs nebijām uzstājīgāki, pārdodot savus labos stāstus, kas mums ir, un varbūt kādu reizi bija kāds gads, kad mums bija kapacitāte dot lielas iespējas gan laukumā, gan treniņos kādam talantīgam spēlētājam, kas lielākās vai mazākās sistēmās ārzemēs nesaņemtu kaut ko līdzvērtīgu. Negribētu monopolizēt un pateikt, ka tas ir labākais, ko darām mēs, bet, ka mēs spējam izaudzināt spēlētāju. Tas jau ir pierādījies, ka mums ir savā ziņā spiestā politika to darīt. Visi nodarbojas ar spēlētāju audzināšanu tad, kad ir mazāks budžets. Tas uzreiz paliek aktuālāk. Mūsu darbinieki, kas pārsvarā ir fiziskās sagatavotības treneri, ārsti, fizioterapeiti, visi ir Latvijas izlases un manā izpratnē augstākā līmeņa speciālisti. Tas ir ļoti nozīmīgs segments jauniešiem, it sevišķi tajos gados. Viss kopā – tā vide un iespējas ļauj. Katram jau pašam jāpieņem lēmums.

Saprotu, ka pagājušajā sezonā ar nolūku darboties jauno spēlētāju attīstībā tika piesaistīts serbu speciālists Viktors Antičs.
- Jā, viņš bija vairāk tieši strādāt ar Pēteri Pinni. Tā ir viena no lietām, ko viens no mūsu kluba galvenajiem dzinējspēkiem Ivars Bērziņš ļoti uzsver no savas puses, kas viņam ir svētīgi. Tā bija viņa iniciatīva. Tas vēlreiz pastiprina to ideju, ka mums tas ir svarīgi. Visas mazās iespējas, un tās bija diezgan daudz, uzlaist laukumā jaunos spēlētājus, dot iespējas, ļaut spēlēt, kaut kur ziedoties. Mēs pēc pilnas sirdsapziņas arī tās mēģinājām izmantot.

Iepriekšējās sezonās, vērojot VEF izslēgšanas spēlēs, acīs krita šaurā rotācija, kas gan nav neierasta prakse kopumā. Ko turpmāk būtu jādara citādāk, lai tādas situācijas neatkārtotos?
- Tā ir mūsu kapacitāte riskēt, novirzīt lielāku budžetu uz vadošajiem spēlētājiem. Riskēt īpaši sezonas pirmajā daļā. Ja godīgi un ekonomiski skatamies, tad kāda ir nozīme janvārī, februārī tērēt naudu pilnam soliņam? Un vispār Latvijas čempionātā komandai, kas var atļauties iekļūt izslēgšanas spēlēs ar mazāku spēlētāju skaitu tīri ekonomisku viedokļu vadīti. Protams, ka ir citas lietas, kad tiek veidota komanda, bet, ja mums ir kapacitāte pat ar mazāk spēlētājiem, un uz naža asmens riskējot, kā tas notika ar [Māri] Gulbi, kad mums ir pusotrs spēlētājs uz vienu pozīciju, viņš nespēlē un mēs to jūtam. Roberts Bērziņš nespēlē, mēs to jūtam. Ja mums kapacitāte joprojām ir un mēs to varam atļauties, tad varam izvēlēties šādu risku. Ja mūs par to sodīs vai nākamgad cilvēki, kas strādās, izvēlēsies savādāku piegājienu, tas arī ir ļoti respektējams, varbūt tas nostrādās labāk. Mēs izvēlējāmies iziet uz šāda veida risku. Pēdējos divus gadus tas bija īpaši manāms, jo bija traumas. Tādā brīdī esam ļoti sensitīvi uz traumām.

Jaunais VEF treneris ir Mārtiņš Gulbis. Pats esi izteicies, ka tev ļoti rūp šī organizācija. Vai, esot jauna trenera meklējumos, tika vaicāts arī tavs viedoklis?
- Nosacīti. Nemāku pateikt. Mēs, protams, apspriedāmies, bet mēs apspriežamies par daudzām lietām, par basketbolu kopumā. Vai tas tika ņemts vērā? Vai es ko rekomendēju? Godīgi sakot, pat nemēģināju. Man par Mārtiņu ir kopumā labs viedoklis. Man šķiet, ka ir diezgan liela iespēja, ka kaut kādas lietas turpināsies, varbūt uzlabosies, kaut kas mainīsies. Nedomāju, ka tas ir treneris, kurš pilnībā pārvērtīs komandu. Idejiskais stils mums salīdzinoši ir vienā virzienā.

Kas, tavuprāt, ir nākamie soļi, ko VEF kā organizācijai būtu jāveic, lai paceltos nākamajā līmenī?
- Nevaru būt super oriģināls un runāt par finansēm. Ir jāsaprot, kāda ir finanšu kapacitāte, spēja savākt finanses. Ja VEF joprojām ir spēcīgākā organizācija, savācot finanses, tas nozīmē, ka tas darbs tiek darīts labi vai vismaz labāk nekā citiem, vai arī ir lielākas iespējas nekā citiem. Ir diezgan skaidrs, ka savienībai, un es to nepārmetu viņiem, klubu basketbols nav galvenā rūpe. Iespējams, ka pareizi, iespējams, ka nepareizi. To jau katrs var skatīties. Manuprāt, svarīgi būtu izveidot sporta mentalitāti, kas ir vairāk saistīta nevis ar sacensību formātu un tādām lietām, bet ar to, ka sports ir izklaides industrija un skatītājs ir prioritāte, un no tā veidot visu pārējo. Negribu teikt labu vai sliktu, bet kaut kādā ziņā tas varētu atbilst Zeļļu filozofijai, ko viņi šodien runā un cenšas izdarīt, bet tajā pašā laikā kādam ir jāveido basketbola saturs. Mēs nevaram palikt bez Eiropas kausiem, tas nebūtu labi. Mūsu kapacitāte mārketingā ir diezgan ierobežota, jo mēs principā visu naudu ieguldām, lai varētu Eiropā izskatīties kaut cik pieklājīgi. Varbūt to var darīt labāk vai sliktāk, nemāku to pateikt. Būtu labi, ja līgai būtu ģenerālsponsors, kas atvieglotu kādus finanšu slogus klubiem, līdz ar to klubam būtu lielāks uzsvars uz standartu, kā radīt acij kvalitatīvāku produktu skatītājiem, un būtu vairāk standarti un prasības no līgas, bet pati līga var izvirzīt prasības tikai tad, kad kaut ko dod pretī. Plašais čempionāts ar daudz ļoti vājām spēlēm kopumā ir sacensību formāts, nevis nopietna, kvalitatīva basketbola līga, lai arī ir pietiekoši daudz kvalitatīvu komandu un organizāciju.

Sanāk, ka pievienojies atsevišķu komandu viedoklim par to, ka jāvirzās atpakaļ uz slēgtu Latvijas čempionātu?
- Nē, es tam nepiekrītu. Neesmu pārliecināts. Domāju, ka tas, ka esam kopā ar Igauniju, nav slikti. Protams, Latvijas iekšējās spēles rada lielāku interesi, bet tas, ka spēlējam pret ''Kalev/Cramo'', ''Tartu Ulikool'', ''Parnu Sadam'' – tās ir nopietnas organizācijas. Es tur nekā slikta neredzu. Tas ir tikai labi, bet ''Ventspilij'' un ''Liepājai'', protams, ar to kopumā ir grūtāk. Nedrīkst salaist kopā tik dažādas filozofijas un komandas. Šis standarts ir ļoti izplūdis. Manuprāt, ir daudz spēles, kas ir bezjēdzīgas. Tās nevienam nav par labu un nevienam nepalīdz, nekādu labumu nedod. Katrai spēlei ir jābūt tādai, lai es ieslēgtu televizoru. Komandām nav kapacitāte spēlēt divas dienas pēc kārtas pēc sešām stundām autobusā. Viņi nevar radīt normālu un kvalitatīvu produktu. Viņi spēlē, redz, ka zaudē, atdod spēli. Tas ir neiespējami jebkurā sakarīgā līgā, kur komanda nedēļu gatavojas vienai spēlei, ka pēc trešās ceturtdaļas uzlaiž visus jaunos, jo uz tablo ir -17 un rīt ir vēl viena spēle. Tas vairs nav profesionāls piegājiens. Skaidrs, ka tas ir ekonomisku un citu faktoru dēļ. Varbūt tāpēc ir jānorobežo šādas komandas, kas var atļauties, spēj un vēlas standartu, un pārējās komandas. Nav runa par sportisko principu, ir runa par ekonomiskā standarta principu. Komandas ir jāliek kopā pēc tāda principa. Varbūt kāda no otrās divīzijas būs stiprāka nekā pirmajā divīzijā, bet mums visiem kopā ir jārada basketbola skatītājs.

Kad un kā saprati, ka šī būs tava pēdējā sezona kā ''VEF Rīga'' galvenajam trenerim?
- Šī bija pirmā sezona, kad sākām nopietnāk kaut ko meklēt ārzemēs. Arī skaitļi ir ļoti nozīmīgi vefam – izcīnīt 11. titulu un pārspēt tuvākos sekotājus. Likās, ka tas ir atskaites punkts, no kura atkal sākt domāt, ko darīt tālāk. Droši vien no tā arī tas viss izriet – sajūtu līmenis. Meklējām laicīgi – trenerim tirgū ir ļoti grūti. Komunikācija starp aģentiem un klubiem ir ilgstoša. Viņi iepazīstina, rāda, domā, stāsta. Klubu ģenerālmenedžeri vai sporta direktori paseko līdzi, paskatās, kā treneris strādā. Tas ir kā ar zivīm – iebaro barību un tad viņas lēnām sapeld. Arī jādod iespēja, jo tā konkurence trenera amatā ir diezgan liela.

Kā tu raksturotu Vācijas Bundeslīgā spēlēto basketbolu?
- Kopumā daudz kur var redzēt treneru rokrakstus. Treneru specifika ir ļoti dažāda, jo, ja nemaldos, 14, 15, vai pat 16 treneri starp 18 komandām bija ārzemnieki. Tur nav izteiktas skolas, pieņemta stila. Daudz ko nosaka četru vietējo spēlētāju noteikums. Komandas, kas ir bagātākas, var pilnvērtīgāk nokomplektēt sastāvu un dabūt vairāk kvalitātes no vāciešiem. Rotācijas ir lielākas, līdz ar to arī izvēles uz pamatspēlētājiem ir nedaudz savādākas. Tas dod papildus bonusu. Jebkurš var uzvarēt jebkuru. Daudz komandu spēlē Eiropas turnīros, kas arī ietekmē viņu noguruma fāzi sezonas laikā. Kalendāram ir ļoti liela nozīme. Katrā sezonā parādās kāds liels pārsteigums līdz pat brīdim, kad viņi var uzvarēt titulu. Diezgan neprognozējama līga. Minhenes ''Bayern'', protams, ir finanšu monstrs, Berlīnes ''Alba'' ne tik izteikti. Nav tāda garantēta fināla, kā pēdējā laikā tas izskatās ir Turcijā, Grieķijā vai Itālijā. Labi, šogad finālā spēlēja ''Bayern'' un ''Alba'', bet pēdējos gados tas, šķiet, ir pirmo reizi.

Kas pārliecināja, ka tieši ''Syntainics MBC'' būs tā komanda, kur spert nākamo soli? Vai nostrādāja aģenta pieredze? Pirms sezonas kluba sistēmā bija Kristaps Ķilps.
- Protams, ka aģents zināja. Viņam ir komunikācija ar kluba vadību un laba pieredze saistībā ar Kristapu. Vispār Vācijā organizācijām noteikumi un mentalitāte neļauj būt paviršām un nestabilām. Protams, ka tā ir solīda basketbola līga. Pati Veisenfelsas komanda ir pietiekoši pacietīga un pieredzējusi, bez agresīvām svārstībām. Viņu kurss ir nomainīts – iepriekš salīdzinoši bieži ņēma pieredzējušus trenerus, kas vairāk ir šodienas rezultāta treneri. Es sevi neiedalu gluži tādā kategorijā. Pēc tā visa, kā mums gāja, viņi deva diezgan daudz pārliecības man par to, ka viņi ļoti vēlas, lai es būtu klubā. Tās ir lietas, kas trenerim ir svarīgas. VEF es arī vienmēr esmu baudījis labu uzticību no vadības. Tas droši vien ir viens no galvenajiem faktoriem. Protams, arī turnīra amplitūda – ļoti spēcīgs turnīrs. Tā nav pavisam cita kultūra. Bija tas gods satikties ar Uvi Helmani un parunāt par Japānu. Viņš teica, ka tas nav gluži tas pats basketbols, ko mēs zinām kā basketbolu. Vācijā to gluži tā nevar teikt. Mūsu pieredze šeit palīdzēs arī Vācijā.

Ja tik ātri izšķīries par labu ''Syntainics MBC'', nebija kādi citi piedāvājumi, kas liktu svārstīties?
- Bija vairākas sarunas. Bija gan Polija, gan sezonas laikā. Diezgan daudz sarunu. Mani apmierināja viss tas, kas bija Vācijā. Man likās, ka tā ir pietiekami laba situācija.

Sezonas gaitā dzirdēju baumas par iespējamu treneru rokādi, kas atbrīvotu vietu uz Boloņas ''Virtus'' treneru soliņa. Bija runas, ka tu varētu doties uz Boloņu un kļūt par Banki asistentu. Cik tuvu vai tālu tās bija no patiesības?
- Šoreiz tā nav patiesība. Tā varbūt ir kāda loģika, kad kāds galvā izdomā, ka tur ir vieta, ka tas ies tur, tāpēc, ka ir tur. Tam visam nebija nekādas loģikas. Arī, ja skatamies uz Luku, domāju, ka viņš ir ieinteresēts Latvijas basketbolā kā tādā, un graut sezonas vidū organizācijas un klubus, paņemot treneri, nav viņa interesēs.

VEF lielā mērā tieši tu biji atbildīgs par komandas komplektāciju. Kā būs Vācijā? Cik zinu, ģenerālmenedžeris Martins Gaislers pats spēlētājus neparaksta.
- Mēs pie tā strādājam. Es ļoti respektēju viņa pieredzi, jo īpaši vietējā tirgū. Jāskatās vēsturē – viņam ir ļoti daudz labu piku. Nezinu, vai viņš tos izdarīja vai akceptēja, vai treneri izdarīja, bet kaut kādā ziņā viņš bija iejaukts. Es redzu, ka viņam ir ļoti laba izpratne par lietām. Mums ir vienošanās, ka abi divi kopā darbosimies pie šī procesa un viens bez otra piekrišanas neparakstīsim spēlētājus un tajā pašā laikā nemēģināsim būt politiski korekti un nepiekritīsim, tāpēc ka viens piekrita otram un otrs otram, un beigās nevienam nav labi. Mēs palīdzam viens otram.

Ja varu minēt, tad teikšu, ka Ivans Tkačenko bija tevis ieteikts spēlētājs, bet Spenseru Rīvsu, kurš jau iepriekš spēlējis Vācijā, piemeklēja Gaislers.
- Tkačenko sakarā jāņem vērā situācija un budžets. ''Prometey'' pazušana arī ukraiņu spēlētāju tirgus vērtību ir ļoti ietekmējusi. Mums bija pāris vietas, kurās redzējām lomu spēlētājus ar zinām budžetu. Risks ir diezgan minimāls. Zinām, ko šie spēlētāji var izdarīt. Spenseru vairāk es izvēlējos. No vāciešiem viņš nebija tik daudz ieteikts. Man liekas, ka ir ļoti labi, kad vietējie spēlētāji klubam var iedot ne tikai savu esamību, ka ir vietējie, bet arī kvalitātes. Spensers var iedot kvalitātes. Viņš nesen ticis pie vācu statusa. No desmit spēlētājiem nepieciešami četri vācieši. Tāds īsts vācietis, šķiet, nav neviens – visi ir tikai ar nominālām pasēm, lai cik tas nebūtu interesanti.

Vai padomā ir kāda latviešu spēlētāja piesaiste?
- Konkrēti šodien nav neviens, bet redzēsim. Tirgus tikai tagad sākas. Sākumā spēlētāji strādā ar skaitļiem, ko grib vai ir saņēmuši iepriekš. Tirgus lēnām virzās. Es jau būtu ļoti priecīgs, ja kāds latvietis varētu pastiprināt komandu un pats sev uzlabot karjeru, un latvieši blakām – tas vienmēr palīdz. Tajā pašā laikā dod zināmu atbildību. Teiks, tu esi viņus atvilcis, kāpēc viņš nespēlē vai spēlē. Es no tā nebaidos. Grūti pateikt, šodien neviena konkrēta nav.

Tas nav neierasti vai pārsteidzoši, bet pēdējos gados ''Syntainics MBC'' regulāri mainās ārzemnieki. Arī tagad sekoja kluba paziņojums, ka septiņi spēlētāji neturpinās pārstāvēt komandu. Varētu teikt, ka nāc iekšā ar komandas pārbūvi?
- Priekš VEF standartiem tur paliek ļoti daudz spēlētāju. Paliek Džons Braients, saspēles vadītājs Čārlzs Kalisons, kura līgums tika pārslēgts. Vēl runājam ar spēlētājiem, kuriem būs atgriešanās komandā pēc viena vai divu sezonu pārtraukuma. Vēlme spēlētājus atgriezt ir ļoti liela, bet kapacitāte parakstīt spēlētājus uz diviem vai trīs nav tik liela. Tas ir tāds pusatspēriena klubs. Arī pilsētas izmēra dēļ [Veisenfelsa ir mazākā Bundeslīgas pilsēta]. Cilvēki ir jauni, viņus tas nedaudz biedē. Tas viss kopā neļauj veidot komandas uz trīs, četriem gadiem.

Pieļauju, ka labi atceries 2014. gadu, kad trenēji Latvijas U16 izlasi. Viens no tā čempionāta spilgtākajiem spēlētājiem bija Kostja Mušidi, kurš ''Syntainics MBC'' pārstāvējis iepriekšējās trīs sezonas. Šķiet, ka viņš nav attaisnojis tās cerības, kas uz viņu tika liktas pirms desmit gadiem. Vai viņš ir tavos plānos? Noprotu, ka aģents ļoti vēlas, lai viņš pārceltos uz jūsu sīvākajiem konkurentiem ''Chemnitz''.
- Saprotu, ka viņam, kā tu saki, bija augsts potenciāls un zemi kritieni dažādu iemeslu un paša izvēļu dēļ. Principā no tiem pēdējiem trīs gadiem viņam bija ļoti zems starts. Martins viņu izvilka ārā. Veiksmīga sezona, otrā sezona super veiksmīga, bet trešā sezona, kad viņš jau atkal ir nostabilizējis savu vārdu, sniegums atkal iet uz leju. Liekas, ka tas ir spēlētājs, kurš spēlē labi tikai tad, kad viņš ir lielās ziepēs. Šodien viņa vērtība ir uzkāpusi. Ir iemesli, kāpēc daudzi nav apmierināti ar viņu. Vāciešu pase, vācietis – tirgū viņš nepazudīs nekad. Ir komandas, kas gatavas riskēt vai kurām nav, ko zaudēt – tās vienmēr būs gatavas. Nezinu, vai ''Syntainics MBC'' ir tāda komanda. Martins teica, ka viņam ar Kostju gāja grūti, bet kopumā viņš atrada labu valodu un nospēlēja diezgan veiksmīgi.

Esi domājis, kā būs pārcelties no Rīgas un Pierīgas uz Vācijas mazpilsētu?
- Man jau vairāk jāsatraucas par ģimeni. Tomēr tā ir liela vērtība. Spēlētājiem vienmēr domājam, ka kaut kur ir nedaudz vieglāk, īpaši, ja nav bērnu. Atbildība pret pārējiem ir nedaudz mazāka. Treneri, protams, arī vērtē dzīvi pēc tā, vai redz bērnus, cik bieži satiek un kas ir tā vērtība beigās. Mēs mēģināsim darīt visu iespējamo, lai balansētu un neviens nejustos slikti, un es nepazaudētu pašu galveno – ģimeni. Tas tajā izvēlē ir pats grūtākais.

Kad jādodas uz Vāciju, lai gatavotos sezonai? Vai tas nepārklājas ar izlases darbu?
- Nē, tas nepārklājas. Ja mums paveiksies, spēlēsim Parīzē. Tomēr priekš basketbola sezonas olimpiskās spēles ir diezgan agri. Vācija sākas nedaudz agrāk kā Latvija. Vācija, atšķirībā no Latvijas, vismaz zina, kad sāks, zina kalendāru. (smejas) Plānošana principā jau šodien ir izdarīta – augusta pirmā puse. Normāls, redzēts gatavošanās plāns, līdzīgi kā šeit piekopām – piecas, sešas nedēļas ar septiņām, astoņām pārbaudes spēlēm. Tur neko savādāk cilvēki īpaši nedara.

Vai ņemsi līdzi kādu latviešu treneri – asistentu vai fiziskās sagatavotības? (Pēc sarunas ieraksta tika finalizēts kluba treneru soliņš)
- Dažādu iemeslu dēļ pagaidām neredzu tādu iespēju. Protams, ka es ļoti gribētu, lai man tāda iespēja būtu, bet tā pozīcija nav arī tik finansiāli apmaksāta. Tajā pašā laikā mums arī jāsaprot, ka jāatstāj zināma pēctecība – cilvēki, kas tur strādājuši, var daudz palīdzēt. Man nav vēlme radīt revolūciju, vienkārši uzlabot kādas lietas tik, cik spēšu. Varbūt izdosies, varbūt nē. Ja tas būtu iespējams, es būtu ļoti priecīgs.

Pirms kāda laika intervijā teici, ka mums ir spēlētāji labās līgās, bet neviens no tiem necīnās par medaļām vietējos čempionātos. Gribu apgalvot, ka situācija tagad ir mainījusies – Porziņģis, Šmits, Lomažs, Kuruci. Redzi, ka sniegums un paveiktais izlasē tam palīdzējis?
- Tur konkrēti jāapskatās tie gadījumi. Mursijas gadījums, protams, ir ļoti veiksmīgs, kur Rodions ļoti daudz palīdzējis. Mursijai nevajadzētu spēlēt Spānijas finālā, ja skatamies kopumā. Viņi tur ir. Protams, par Šmitu jautājumu nav. Arī par Žagaru – viņam tur vajadzētu spēlēt vairāk. Vairāk domāju par to, ka mums nav salīdzinoši daudz tādu spēlētāju, kas uzvar arī vidējus čempionātus, kā, piemēram, Nīderlandi un Beļģiju. Ja tu vari uzvarēt tādā čempionātā kā leģionārs, tas nozīmē, ka tev ir liela loma un tu esi nevis lomas spēlētājs, bet galvenais nesējs. Tādi spēlētāji, kas vēl nav gatavi Spānijai un Turcijai, tādās līgās un top komandās, līdzīgi kā Vefā, var radīt meistarību un pievienoto vērtību kā uzvarētāji. Kopumā arī Pasaules kauss to parādīja. Lomažu varbūt šodien nevaram ieskaitīt, ka viņš tur spēlētu, bet viņš komandā bija. Jā, tā tendence tāda ir. Iespējams, ka nākamgad atkal neviens nebūs. Grūti pateikt.

Kā tu kopumā vērtētu izlases basketbolistu aizvadīto sezonu klubos pēc garas pagājušās vasaras?
- Gads ir pagājis, ir cilvēki, kas ir pietuvojušies izlasei, bet vai ir kāds, kurš pagājušajā vasarā nebija, izņemot traumētos, par kuru šodien visi teiks, ka šim spēlētājam noteikti jābūt izlasē? Domāju, ka tāds vārds pa sezonu nav atradies. Jā, varbūt kandidātos, bet jauna un skaļa vārda nav. Tas ir salīdzinoši okei – gads nav tik liels periods un latiņa ir augsta. Uz spēlētājiem skatamies no perspektīvas trauma/minūtes. Žagara trauma bija tāda, ko zemapziņā varējām nojaust. Bija signāli, ka viņš īsti nav gatavs vēl aizvadīt pilnu sezonu galvenā vilcēja statusā, īpaši komandā, kas spēlē divas spēles nedēļā. Šmitam bija anormāla slodze – Lietuva ir viens no garākajiem čempionātiem. Viņš tajā vienmēr būs līdz beigām. Pauzes ir īsas. Izlasē viņš piedalās visos procesos. Arī viņš ir riska grupā. Jāsaprot, ka šie spēlētāji, kas desmit mēnešus ir prom no mājām, atbrauc un tikai divus mēnešus ir pie ģimenes, un principā visu laiku pavada ar izlasi. Tas ir milzīgs ziedojums, arī ķermenim – atbraukt šeit un darboties bez pareizām pauzēm. Četrus, piecus gadus no vietas šādi strādāt nespēj neviens. Kaut kādā ziņā, ja tas spēlētājs ir ļoti uzticīgs izlasei, tas klubs, kas šo spēlētāju parakstīs, agri vai vēlu kaut kur iekritīs, kad būs traumas. Tā tas vienmēr ir bijis un būs. Mums ir ļoti svarīgi, lai nebūtu traumu. Rodions ir ļoti pacēlis savu vērtību – viņš ir galvenais ienaidnieks visiem pretiniekiem Spānijas basketbolā. Zorikam bija interesanta pirmā sezona, arī kaut kur bija traumas, un vēlme spēlēt Latvijas izlasē, kas ir ļoti apsveicama, kaut kādā ziņā nospēlēja lomu – viņš ir ar izlasi un traumas krājas. Gražuļa operācija kaut kādā ziņā bija plānota, no kluba perspektīvas to varēja atlikt. Vienmēr nonākam pie momenta, kad kāds būs zaudētājs – klubs, izlase vai spēlētājs. Visu pavilkt un visu uzvarēt šeit nevar. Mums kā izlasei ir jādomā viss iespējamais, lai labi ir izlasei un spēlētājam – kaut kur uz klubu rēķina. Mums kā klubam, piemēram, VEF, jādomā, ka gribam labākos un atpūtušākos spēlētājus laukumā un visu sezonu. Balanss pie šāda sacensību tempa un līmeņa, manuprāt, nav iespējams.

Cik svarīgi komandai ir aizvadīt olimpisko kvalifikāciju mājās? Tas neuzliek papildu spiedienu?
- Spiedienu jau spēlētāji uzliek paši sev. Tas ir tikai vēl viens iemesls, lai viņi to uzliktu. Pie šādas pieredzējušas spēlētāju grupas es vispār neredzu nekādu problēmu. Mēs esam tajā stadijā, kad baudām savu basketbola kvalitāti un spēli, ja paspēsim to sasniegt īsajā laikā, nevis pienākuma vadīti cenšamies neizgāzties savu skatītāju priekšā. Tās ir divas dažādas mentalitātes. Tas, ko esmu novērojis šajā izlasē, skatoties uz spēlētāju grupu, viņi vairāk pieder pie tās pirmās mentalitātes. Kaut vai Arča Žagars – viņš nav spēlētājs, kurš spēlē, lai nekļūdītos. Viņš ir spēlētājs, lai baudītu basketbolu. Var nosaukt daudz tādus vārdus, kas tajā pašā laikā ir pietiekoši disciplinēti. Tas noteikti ir pluss.

Ko jau tagad vari pateikt par olimpiskās kvalifikācijas pretiniekiem?
- Mums pēdējā laikā ir pieradums zināt [par pretiniekiem], bet pievērst uzmanību sev, jo izlašu logi vienmēr rada neprognozējamību līdz pēdējam mirklim. Mūsu gadījumā būtu vispriecīgākie, ja varētu prognozēt sevi. Tas jau ir ļoti daudz. Spēlētāju kapacitāte uztvert informāciju un tas daudzums, ko varam iedot, kad, iespējams, neredzēsim daudz pretinieka spēļu, ir tik limitēts, ka tas pat piespiež vairāk domāt par sevi. Viennozīmīgi, attīstoties turnīram, fokuss ir uz pretiniekiem un iespēja stipri lielāka. Tieši turnīra sākumā par tiem spēlētājiem, kas ir labi, zināsim, ko viņi darīs. Trenerus pazīstam. Arī viņiem ir divu, trīs nedēļu sagatavošanās. Paveikt kaut kādus brīnumus? Manuprāt, nevar izdarīt nekādus lielos pārsteigumus. Fokuss uz sevi.

Parīzes kluba treneris Tomass Īsalo neizmanto sociālos tīklus, daudz lasa grāmatas un sēž klusumā, domājot par basketbolu. Arī tu neesi sociālajos tīklos. Kā tu atslēdzies no basketbola un attīsti sevi profesionāli, ārpus treniņiem un spēlēm – vai tās ir klīnikas un tīklošanās?
- Neesmu sociālajos tīklos, jā. Man ir projekts ar bērniem, ko trenēju. Apmēram stādos priekšā, kas tur notiek, bet tas nav tas, no kā dzīvoju un kas man vispār ir interesanti. Arī sociālajos tīklos var pasmelties ļoti daudz informācijas. Ne tik koncentrēti, kā brīžiem vēlētos, bet var. Esmu ievērojis, ka vislabākā skola ir darīšanas skola jeb dzīves skola. Visas praktiskās lietas, ko tu dari, rada jautājumus, un pēc tam tu meklē atbildes. Pirms tam sagatavot atbildes uz iespējami visiem jautājumiem, kas būs tavā ceļā, ir gandrīz nereāli. Es esmu grāmatu fans kopumā, bet nevaru lielīties, ka man pēdējā laikā ir izdevies ļoti daudz lasīt. Bija vecums, kad lasīju daudz vairāk. Bija posmi, arī kovida posms, kad ļoti daudz ar to aizrāvos. Manuprāt, personības evolūcija, pat neiegūstot jaunas basketbola zināšanas, palīdz redzēt to pašu basketbolu ar advancētākām acīm. Tu nemaini formu, bet mainīji skatienu, līdz ar to redzi daudz ko vairāk. Protams, es esmu basketbola patērētājs augstākajā līmenī. Tā ir tā praktiskā daļa. Man ir limitēts treneru daudzums, kas visi nav basketbola treneri, kuri man liekas ļoti interesanti, ja ir iespēja redzēt kādas intervijas vai podkāstus, taču parasti viņi ļoti daudz ar to nenodarbojas. Daudz esmu pieķēries NFL treneriem, piemēram, Bilam Beličikam, varbūt nedaudz mazāk futbolam, jo ir tā amerikāņu mentalitāte, kas ir amerikāņu futbolā, ir tuvāka basketbolam. Protams, arī leģendārāki treneri – Džons Vudens. Futbolā bija laiks, kad daudz iedziļinājos Žuzē Morinju. Likās, ka viņš ir uzvarētājs. Tur bija daudz interesantu lietu. Pēdējā grāmata, ko izlasīju, bija par Karlo Ančeloti. No sākuma izlasu, tad pēc idejas nākamajai būtu jābūt Ergina Atamana grāmatai, bet nav. (smejas) Tā ir staigājoša grāmata. Savlaik mēģināju atrast daudz informācijas par Bobu Hārtliju. Manuprāt, Latvijas hokeja izlases kultūra ir diezgan interesanta lieta. Man vairāk interesē tas, kā vada organizācijas, kā risina dažādas situācijas. All Blacks Jaunzēlandes regbija komandā bija interesantas lietas. Netīšām uzeju un tādas lietas man interesē. Par treneru klīnikām? Tas nekad nav galvenais. Galvenais ir tur būt ar cilvēkiem, kas arī grib zināt. Visi dalās, runājas, daudz kas atklājas – basketbols ir tika viena vienīga tīklošanās (networking). Nav labāku vai sliktāku treneru, tev iedot vietu – paņem vai nepaņem. Tīrākā tīklošanās, sajūtu līmenis un uzticības bizness. Gan vadīt, gan apmeklēt klīnikas ir super labs variants, kā tīklošanos uzturēt labā līmenī.

Jau pats pieminēji – kas īsti ir projekts ''Čempionu brokastis''?
- Tas viss sākās diezgan triviāli. Tā kā man savu dēlu trenēt viens pret vienu nav iespējams, tāpēc ka viņš saka, ka viņam nav interesanti un viņš grib spēlēt. Es ar viņu spēlēt negribu un viņš arī to negrib. Man radās ideja izveidot treniņu grupu, kur labā līmenī darboties, savienojot gan individuālo, gan beigās arī mēģinot to implementēt darbā. Kādā mirklī tas apauga ar ko lielāku. Tagad tas viss rezonējas ar to, ka trīs dienās pēc abu pušu vēlēšanās izveidojām Development Days, kur bija trīs dienu intensīvs un kvalitatīvs basketbola tusiņš. Mums palīdzēja gan Dāvis Bertāns, gan Kristers Zoriks, bija arī Mārtiņš Gulbis un Uvis Helmanis. Luka nedaudz palīdzēja ar savu harizmu, lai jaunajiem cilvēkiem, starp kuriem bija arī meitenes, par ko prieks, dotu impulsu un informāciju, citu standartu. Es to nedaru, lai pelnītu naudu vai kaut kas notiktu. Es jūtu patīkamo enerģiju, kas nāk no bērniem. Arī vecāki ļoti rūpējas un ir iekšā tajā visā. Tas ir ne gluži hobijs, bet atbildība nodot kaut ko nākotnei, iedot kādam un palīdzēt. Būtu prieks vēlāk kādu redzēt profesionālā vai jaunatnes izlašu līmenī. Mums ir tēmas, par ko runājam, rādu dažādus piemērus. Arī paskatos viņu spēles, kas pieejamas, aizsūtu. Dažiem spēlētājiem monitorējam izaugsmi sezonas garumā. Man arī ir diezgan interesanti. Dažādas vecuma grupas jau apmēram zinu basketbolistus. Apmēram zinu, kāda ir basketbola evolūcija, kā var palīdzēt nākotnē. Man rodas dažādi jautājumi, meklēju atbildes un tad viņiem tās nododu. Tas palīdz arī man. Tas atkal ir tas, ka kaut ko dari un paliec labāks.