Blumbergs: "Dirka feidaveju jau vairākus gadus atstrādāju"

Roberts Blumbergs, par spīti piedāvājumam no Latvijas čempionvienības, izvēlējās savu profesionālo karjeru Latvijā sākt Valmieras komandas sastāvā. "Valmiera Glass/ViA" vienībā spēka uzbrucējs aizvadījis 14 spēles, izceļoties ar 13,8 punktiem un astoņām izcīnītām atlēkušajām bumbām.

Sezonas pirmā puse ir aizvadīta. Cik daudz no tā ko spēj pašam ir izdevies parādīt laukumā?
Sākums pašam likās ļoti pozitīvs. Viss iesākās ļoti labi, bet decembrī iztraucēja tā potītes trauma, kuras dēļ četras spēles nācās izlaist. Tajā laika periodā bija svarīgas spēles, īpaši Liepājā, kur komandai izdevās uzvarēt otrajā pagarinājumā. Man nesanāca iegūt tās pagarinājuma uzvaras emocijas, taču kopumā līdz šim iegūtās emocijas vērtēju pozitīvi. Protams, ir kur tiekties un ir lietas pie kurām vēl daudz ir jāstrādā.

Svaigi biji savainojis potīti un komandai Liepājas izbraukumā līdzi nebiji. Kā no basketbolista perspektīvas ir skatīties savas komandas spēli neklātienē. Pieņemu, ka nav tāpat kā parastajam līdzjutējam un vairāk redzi tās kombinācijas ko komanda izpilda. Tas skatīšanās process ir savādāks nekā neitrālai spēlei?
Jā, ir savādāk. Jau redzi, ko savas komandas spēlētāji darīs vēl pirms sākas kaut kāda kustība uzbrukumā. Domāju, ka tā ir viena no smagākajām lietām spēlētājam pašam. Zini, ka varētu palīdzēt komandai sasniegt pozitīvu iznākumu, taču neesi klāt un nevari pat iedot kādu padomu vai uzmundrināt komandas biedrus. Tas ir ļoti grūti. Taču to nevar ietekmēt. Skatoties spēli, ļoti labi redzu kā mainās kombinācijas un kādas shēmas tiek pielietotas aizsardzībā.

Par kombinācijām runājot, bija epizode sezonas sākumā, kad pēc centra iemetiena Valters Vēveris uzreiz meta tev gaisiņu. Cik daudz pie tādām īsajām sadarbībām treniņos iznāk pastrādāt?
Tas ir ļoti rets gadījums. Tā vairāk ir tāda ātrā ideja spēlē. Ja zini, ka ir lēnāks pretinieks, kurš no pirmajām sekundēm nav gatavs atgriezties aizsardzībā un gatavojas cīnīties tikai par to gaisā uzmesto bumbu, tad rodas tādas ašās idejas. Pārāk bieži to nevar izmantot, jo pretinieki ātri tādu lietu atkož un tad tas vairs neiet cauri.

Pats vari augstu uzlekt, ir garas rokas. Kā komandas biedri saprot cik liela ir tā kaste virs groza, kurā bumba var uzmest un tiksi viņai klāt, lai liktu no augšas?
Tas jau jāprasa viņiem, bet pārsvarā visas bumbas, kas lido ap vairogu, varu savākt. Tā nav problēma, vairāk varētu vien piesieties pie komunikācijas. Ja gaidi, ka bumbu metīs kaut kur augšā, bet nomet lejā, brīdī kad jau esi uz pirkstiem palecies, tad ir grūti kaut ko labot. Vai arī ja gaidi piespēli ar atsitienu pret grīdu, bet viņa lido augšā, tad vairs nevari paspēt uzlekt. Ja esmu gatavs, ka bumba lidos, tad problēmu nav.

Kurš ir tavs elks basketbolā?
Vairākus gadus jau tas ir Kevins Durants, jo patīk tas spēles stils. Vairākus gadus jau esmu skatījies viņa spēles un atstrādājis tās kustības. Viņš ir viens no tiem, kuriem pievēršu lielu uzmanību.

Gaidīju, ka atbildēsi Dirks Novickis, jo vairākās fotogrāfijās esi noķerts, izpildot to pustālo metienu no vienas kājas. Taču Kevins arī kaut ko līdzīgu reizēm izpilda.
Ir spēlētāji no kuriem paņemu vairākas kustības, kas spēles laikā varētu palīdzēt. Nav jau tikai viens spēlētājs no kura taisi savu spēli. Ieraugu lietu, kas priekš paša liekas pietiekami viegli izpildāma priekš sava ķermeņa un ielieku to savā spēlē. Dirka feidavejs ir metiens, kas jau vairākus gadus tiek atstrādāts. Jau ilgi man tas ir komfortabls metiens. Varbūt, cilvēkiem no malas liekas, ka tas nav labākais metiens, krītot uz aizmuguri. Domāju, ka ja tas ir atstrādāts, tad tas kļūst par ļoti efektīvu metienu.

Tev līdzšinējā karjerā ir sanācis nedaudz netradicionāls ceļš. Biji Čehijā akadēmijā, kur iepriekš arī Kristaps Gludītis bija. Kāpēc tieši tur sanāca nonākt?
Čehijā tā komanda vairāk bija domāta tam, lai uzlabotu spēlētāja individuālo prasmi un basketbola IQ. Nebija mērķis ar komandu tikt augstākajā līgā vai kaut kur, bet tieši katram individuāli kā spēlētājam sasniegt nospraustos mērķus. Sanāca, ka to gadu iesāku Vācijā, bet sezonas laikā notika treneru maiņa. Jaunais treneris vairs neredzēja iespēju mani laist laukumā. Pussezonu izlaist negribējās, tad Čehijas variants bija ātrā iespēja aizbraukt un uzreiz spēlēt, kā arī strādāt individuālajai prasmju pilnveidošanai. Tas bija labs posms, kurā uzlaboju savu spēli.

Aizbrauci uz Ameriku, taču to parasto četru gadu kursu neizgāji. Kādēļ tā?
Sākums Amerikā bija ļoti pozitīvs un viss bija labi. Taču sāka mainīties spēlētāji un treneri. Pašā skolā nebija problēmas vispār. Salīdzinot izglītību Latvijā un Amerikā, domāju, ka šeit pie mums līmenis ir daudz augstāks. Skolas lietām pieiet nebija nekādu problēmu, bet basketbola ziņā gribējās vairāk spēlēt. Laika gaitā spēles laiks palika mazāks, jo jaunie treneri gribēja mainīt sistēmu, kas balstīta vairāk uz citiem spēlētājiem. Koledžā ir pieņemts lielāku spēles laiku dot trešā un ceturtā gada studentiem, kuriem arī tika lielākas minūtes. Es līdz tam vēl nebiju ticis. Tieši tajā laikā gribējās spēlēt vairāk un parādīt ko es varu, nevis pavadīt spēles uz soliņa.

Tiek runāts, ka tur tas atlētisms ir krietni augstāks. Šeit pie mums vari jebkuram pārlekt pāri. Vai tur Amerikā mūsu latviešu atlētiskie spēlētāji uz tā fona nepazūd?
Domāju, ka sākumā nepieciešams laika periods, lai pierastu pie tās spēles. Tur praktiski visi spēlētāji var uzlekt un aizskriet. Spēles ātrums ir lielāks. Latvijā labāk zini katru spēlētāju, zini viņa īpašības, ko viņš var vai nevar izdarīt. Tur visiem tas ir puslīdz vienādi augstā līmenī. Tiklīdz pie tā pierodi, vari viņus arī apspēlēt ar prātu. Nav sajūta, ka varētu izkrist uz viņu fona ārā.

Kā šeit Valmierā ar Klāvu Dubultu jums groza apakšā izveidojusies savstarpējā dinamika?
Patīk ar Kāvu atrasties kopā laukumā. Priekš piektā numura viņš ir ļoti ātrs. Nav līdz šim sanācis ar tik ātriem centriem spēlēt. Klāvs nav pats atlētiskākais spēlētājs, bet viņš labi strādā ar augumu un savāc savas bumbas zem groza. Viņā vajadzības gadījumā var arī ar driblu pāriet pāri laukumam. Citās komandās no piektajiem numuriem to nevar sagaidīt. Patīkami un viegli ar viņu spēlēt.

Klāvam ejot uz maiņu, pašam sanāk ik pa laikam spēlēt centra pozīcijā. Kā jūti sevi šajā lomā? Vari sevi iedomāties arī kā piektais vai tomēr nākotni saisti ceturtā numura pozīcijā?
Protams, labāk jūtos kā četri. Daudzi uzdevuši šo jautājumu. Pagaidām gan sevi neredzu kā pieci, jo neesmu tik masīvs un smags kā prasa centra pozīcijas parametri. Cenšos izmantot to pozitīvi, lai apskrietu un apspēlētu pretiniekus uz ātrumu un atlētismu. Tiecos spēlēt tieši ceturtajā pozīcijā.