Ļaksa: "Uz nākamo sezonu skatos ar cerībām"

2007.gadā no "Ventspils" devies uz Grieķiju, tad sekoja Kipra, Ukraina, bet pēc tam it kā pazudi.
– Jā, pēc sezonas "Egaleo" noslēdzu līgumu ar citu grieķu komandu "Olimpia Larrisa", taču ar to sezonas sākums neizdevās, tāpēc sākās izmaiņas sastāvā. Protams, pirmie lidoja leģionāri. Arī kopumā situācija nebija pateicīga, jo uz manu pozīciju bija arī grieķis. Tāpēc, kad ar mani lauza līgumu, īpaši pat nepārdzīvoju. Pārcēlos uz Kipru, kur gan ir ļoti īsa sezona, tāpēc vajadzēja meklēt vēl kādu komandu. Kiprā no manis prasīja rezultātu, un tas rezultāts arī tiešām bija, taču klubā sākas naudas problēmas. Tajā reģionā tas vispār ir raksturīgi. Labs piedāvājums bija no Ukrainas, taču tur sanāca tikai divi treniņi, viena spēle, un trauma. Var teikt, ka no tā brīža arī sākās problēmas, no kurām esmu ticis vaļā tikai tagad. Ukrainā savainoju ahileju, bet cerēju, ka līdz sezonas beigām izvilkšu, vasarā izārstēšos, un viss būs kārtībā. Tomēr nebija tik vienkārši. Atsākot trenēties, visu sasteidzu un savainoju kāju atkal. Tā tas viss man ievilkās.

Vēl jau bija kaut kāds Rumānijas variants?
– Tas bija interesanti. Finansiāli piedāvājums bija izdevīgs, treneris bija lietuvietis, spēlēja Balkānu līgā. Kāja nebija īsti vesela, tomēr domāju, ka pamazām iekustēšos, taču pēc trim nedēļām komanda vienkārši izjuka. Spēlētāji bija savākti, trenējāmies nometnē, bet vienu dienu pateica, ka komandas vairs nav. Prezidents esot atstājis klubu, komandas vairs nav – paldies, brauciet prom.

Kā parādījās "ASK" variants? Kurš kuru atrada?
– Viņi piezvanīja man. Teica, ka meklē spēlētājus, jautāja, kā es jūtos. Izstāstīju, ka joprojām esmu pusklibs, bet uz izšķirošajām spēlēm arī varētu būt ierindā. Februārī tāds sāku trenēties ar ASK, bet pavasarī jau varēju kaut cik justies pēc cilvēku un sākt spēlēt. Tā kā jāsaka paldies Kalniņam un Jučmanim (ASK menedžeri – P. N.), kuri man deva šo iespēju. Bija grūti atsākt pēc garākas pauzes, bet pamazām gāja uz labo pusi, un beigās, pat bija žēl, ka tā sezona jau beidzās.

Pats biji cerējis, ka jau šajā sezonā varēsi spēlēt tādā līmenī?
– Norakstīt šo sezonu netaisījos, bet, protams, bija grūti paredzēt, kā sanāks ar spēlēšanu. Bija arī psiholoģiski smagi, tāpēc darbojos piesardzīgi, negāju caurgājienos, jo visu laiku likās, ka atkal tūlīt kaut kas būs. Uz beigām jau bija tīri normāli, un pats arī jutos labi.

Bija jau arī caurgājiens ar triecienu no augšas!
– Jā, ar to laikam es sevi salauzu un pierādīju sev, ka varu to darīt. Uz sezonas beigām jau biju ticis ar visu to galā un nebaidījos. Protams, uz visiem simts procentiem gatavs tik un tā nebiju. Kaut kas jau sanāca, bet domāju, ka varēju nospēlēt vēl labāk.

Vai tev arī ir kādas naudas problēmas ar "ASK"?
– Neliela astīte jau palika, bet nauda man nebija galvenais. Galvenais bija atgriezties apritē un sākt spēlēt normālā līmenī. Viņi nedaudz palīdzēja
man, es nedaudz palīdzēju viņiem.

Izlases sakarā par tevi kāds ir interesējies?
– Nē, un es nedomāju, ka šobrīd vispār ir vērts par to runāt. Jānospēlē labā līmenī pilna sezona un tad jau var kaut ko domāt.

Labi, tad par sieviešu izlasi. Kā vērtē tās sniegumu?
– Domāju, ka nospēlēja labi. Protams, bija tās runas par četrinieku un medaļām, tāpēc varbūt kādam ir kaut kāda vilšanās, tomēr uzskatu, ka viņas nospēlēja labi. Iekristu pret Krieviju vēl kāds metiens, būtu četriniekā un būtu varones. Sportā tas ir ļoti ātri – te tu esi varonis un te vairs neesi.

Vai ir kāda skaidrība par nākamo sezonu?
– Pagaidām nav nekādas. Aģents strādā un meklē variantus, bet nekā konkrēta vēl nav. Protams, Latvijā gribētos palikt, bet neizskatās, ka šeit nākamajā sezonā būs sevišķi liela izvēla. Man galvenais ir spēlēt stabilā komandā, kurā tu vari domāt tikai par basketbolu, nevis vēl daudz blakus lietām.

Ventspils?
– Es laikam jau esmu par vecu šim modelim (smejas). Komanda interesanta, un būs interesanti, kā veiksies Eirolīgas kvalifikācijā. Protams, jaunajiem spēlētājiem nebūs viegli, bet mainīt modeli Eirolīgas dēļ gan nebūtu pareizi. Žēl, ka tāds modelis nebija, kad es biju tas jaunais (smejas). Nu, neko darīt.
Kāpēc tev sanāk tā, ka atgriežoties Latvijā, atgriezies Rīgā, nevis Ventspilī?
– Nezinu, tā vienkārši sanāk. "Baronā" nedaudz uzspēlēju, jo aģents vilka garumā ar komandu meklēšanu. Sākumā ar viņiem tikai trenējos. Tagad, lai atgūtu formu, Rīgā trenējos kopā ar "Ķeizarmežu" pie trenera Gunta Endzeļa, un sekoja "ASK" piedāvājums.

Kad traumas ārstēšanās ieilga, bija arī domas, ka jāmet spēlēšana pie malas un jāķer pie kā cita?
– Protams, kad sāp vienu mēnesi, sāp otru, tad sāc domā, ka basītis jau nebūs mūžīgi, ka jādomā arī par ko citu. Šobrīd gan nejūtos tik vecs un slims, lai beigtu spēlēt. Uz nākamo sezonu skatos ar cerībām, jo beidzot vasarā varēšu kārtīgi pastrādāt. Pēdējos gados visu laiku kaut kas traucēja. Tā, kā kārtīgi jātrenējas, jāieliek bāze un jāspēlē.

Izmantotie resursi
Laikraksts "Ventas Balss"