Pastāsti savu ceļu, kā iepazinies ar basketbola bumbu.
Cik atceros, nebija nekas traks. Tā laikam bija otrā klase. Vēl pirmajā klasē es gāju vieglatlētikā un biju tur vienīgais no čaļiem, jo pārējie, ja nemaldos, 13 zēni, gāja basketbolā. Tā to vienu gadu atšķīros no visiem pārējiem. Pēc tam viens draugs paaicināja uz basketbolu, un nu tā jau 17 gadus esmu tajā iekšā. No tiem trīspadsmit esmu arī vienīgais, kas tik ilgi noturējies.

Kas bija galvenais motivētājs, lai centīgi un regulāri apmeklētu treniņus un basketbols kļūtu par sirdslietu?
Varētu teikt, ka tas bija brīvais laiks. Tā kā neko nedarīju un sports bija ļoti tuva lieta, tā bija iespēja pavadīt laiku ar draugiem lieliskā gaisotnē. Gribējās vienmēr dzīvē būt pirmajam un pierādīt, ka es varu spēlēt basketbolu, lai arī sākumā biju diezgan pašvaks. Es pat netiku komandā, mani nosvieda pie divus gadus jaunākiem spēlētājiem, taču laika gaitā gribējās jau atkal sevi pierādīt, kas arī izdevās, un tā es nonācu līdz profesionālajai līgai.

Atceries savu pirmo treniņu un kas tev bija mugurā?
Pirmo treniņu es atceros, bet - kas man bija mugurā?! To es nevaru atcerēties, bet gan jau, ka sporta tērps… Pirmajā treniņā man nebija pašam savas bumbas, kamēr visiem citiem bija. Treneris man to piešķīra. Pirmajā treniņā nemaz nespēlējām basketbolu, bet gan bija brīvās cīņas - divi kāpj uz āža un gāž viens otru zemē. Biju par visiem fiziski spēcīgāks un uzvarēju. Tad visi uz mani tā forši paskatījās.

Vai atceries savu pirmo spēli? Kādas bija sajūtas dodoties laukumā? Biji nobijies vai tieši pretēji – gatavs cīnīties?
Savu pirmo spēli gan neatceros – pārāk sen.

Vai tev ir bijis vai arī vēl tagad ir kāds cilvēks (varbūt tieši basketbolists) no kā iedvesmojies, iegūsti pārliecību, ka viss izdosies?
Es parasti pats sevi iedvesmoju, ka varu vēl labāk. Protams, ir daži faktori, kas to neatļauj, un ne vienmēr tas izdodas. Tad noskatos kādu foršu multfilmu un visas pozitīvās emocijas ir atkal atpakaļ. Motivāciju rodu pats sevī un mazos bērnos. Ļoti uzjautrina mazi bērni, kas dzīvē grib ko sasniegt. Ja apkārt skraida tādi mazi “pipariņi”, tad tu saproti, ka neesi centies tikai sev, bet savai nākotnei un bērniem, kuriem vari būt kā paraugs.

Ogrē jauniešu līmenī augstu attīstīts ir arī futbols. Vai neesi domājis par citu sporta veidu?
Par futbolu Ogrē es gandrīz vispār neko nezinu, bet mani mēģināja dabūt uz handbolu. Es biju gara auguma, un vajadzēja spēcīgu čali. Tad gribēja pierunāt  uz airēšanu, bet basketbols tomēr bija sirdij tuvāka lieta, un nemaz nedomāju neko mainīt.

Atskatoties tagad uz basketbola skolā “Ogre” pavadīto laiku, kam būtu vērts teikt vislielāko paldies par tavu attīstību?
Protams, manam trenerim Pēterim Ozoliņam, jo viņš man lielā mērā aizstāja tēvu un bija liels paraugs dzīvē, motivējot un vienmēr dzenot uz priekšu ne tikai caur labo, bet arī negatīvo, stimulējot mani, kas parādās manā dzīvē arī tagad. Kā arī manam kolektīvam, kas mani pilnveidoja un padarīja labāku, jo tieši viņi gadu gaitā palīdzēja sasniegt to, ko es varu un daru tagad.

Ilgus gadus esi pavadījis Liepājā. Kā tur nonāci, un vai tieši tos var uzskatīt par taviem pirmajiem soļiem lielajā basketbolā?
Es sāku spēlēt basketbolu VEF Rīga sistēmā - VEF Junioru komandā, kur nospēlēju pusgadu pēc traumas. Tad es lauzu līgumu ar šo komandu un priekšā nāca pasaules U-19 čempionāts. Pēc tā cerēju, ka dabūšu kādu foršu līgumu, bet atkal dabūju traumu un pusgadu izlaidu. Pēc tam mans draugs Arnolds Helmanis, kas spēlē Liepājā, ar treneri Agri Galvanovski bija runājuši, ka komandā vajag garo spēlētāju. Arnolds trenerim paziņoja, ka esmu jauns un foršs čalis, taču pašlaik bez darba, un ir iespēja mani paņemt komandā. Tajā brīdi noteikti biju gatavs pievienoties Liepājas Lauvām. Nospēlēju divarpus sezonas un tad pievienojos Latvijas Universitātei.

Saki godīgi - kad pirmo reizi Liepājas Lauvu sastāvā izgāji laukumā pret LU, vai nodomāji ko nicinošu par studentu komandu?
Tajā sezonā LU komanda nebija diez ko sliktāka par Liepājas Lauvām, jo togad  mēs ar viņiem cīnījāmies par trešo vietu – bronzas godalgām. Mēs tomēr vinnējām LU, bet noteikti nedomāju nekā nicinoša. Tur bija tādi spēlētāji kā Žanis Peiners un Kristaps Dārgais, par kuriem neko sliktu nevarēju domāt - tie bija kā paraugi. Tieši Dārgais bija manas basketbola skolas audzēknis, un mēs vienmēr esam bijuši draugi.

Visiem zināms, ka esi ļoti komunikabls un labsirdīgs cilvēks. Tev vairāk draugu ir Ogrē vai Liepājā?
Nezinu, vai esmu baigi komunikabls, bet, ja kāds ar mani uzsāk sarunu, tad noteikti piebiedrojos un veidoju foršas attiecības, mēģinu nevienu, tā teikt, “neuzmest”. Nemaz nemāku nodalīt, kur man ir vairāk draugu. Tomēr tāds lielāks kodols ar draugiem laikam ir izveidojies Liepājā. Tur ir ļoti daudz tādu kā sirdsdraugu, kuri man palīdzēja iejusties lielajā basketbolā, un mēs vēl joprojām kontaktējamies. Viņi man ir kā brāļi. Taču pārsvarā visi, ar kuriem esmu pārrunājis dažādas situācijas, pasmējies, pakomunicējis, man ir labi draugi.

Par ko ir visspilgtākās atmiņas no Liepājas laikiem? Varbūt kaut kā no tā pietrūkst?
Laikam jau tie ir mani draugi. Tagad esam izmētāti pa visiem Latvijas stūriem, piemēram, Kristaps Miglinieks spēlē Jēkabpilī, Arnolds Helmanis – Liepājā, Artis Ate – Ventspilī, Ingus Jakovičs – VEF Rīga. Mēs bijām tāds foršs kolektīvs, viens pie otra gājām taisīt vakariņas, spēlējām boulingu. Radās tāda kopīga saikne, kā tagad diemžēl pietrūkst.
Bet man ļoti patīk arī pati pilsēta. Liepāju es jau uzskatu par savu pilsētu un noteikti tur dzīvē atgriezīšos vai pat dzīvošu.

Iespējams, lielākā daļa pat nenojauš, kā profesionālis vienā brīdī maina prioritātes un pievienojas studentu komandai. Kas tavā gadījumā lika pieņemt tādu lēmumu?
Protams, mani gadi, kā arī tas, ka sāka klibot veselība. Zinu, ka dzīvē ilgi nenovilkšu ar to basketbolu un vajag arī izglītību. Biju tik dziļi sirdī basketbolā, bet vajag arī izglītību, lai vispār kaut ko tālāk varētu sasniegt. Nezinu, cik lielā mērā CV palīdz vārds bakalaurs, bet tas dod lielu pieredzi. Tālākā dzīve ir atkarīga no taviem draugiem, iepazītiem cilvēkiem. Spēlējot LU vai Liepājas Lauvās, īsti jau nekas nemainījās. Spēlēju tajā pašā līgā, pret tām pašām komandām, tikai papildus vēl varu apgūt savu profesiju, kas noteikti ir ļoti svarīgi.

Un, protams, tradicionālais jautājums - kādēļ tieši Latvijas Universitāte?
Latvijas Universitāte piedāvā šādu iespēju spēlēt augstākajā līgā un studēt - to visu var apvienot. Tomēr, spēlējot profesionālajā līgā, uz tevi neviens neskatīsies kā uz studentu. Ir jābūt apmeklētiem visiem treniņiem, nekādu atlaižu nebūs, tādēļ arī skola šad tad paliek novārtā.

Vai pats aptuveni zini, cik daudz spēļu esi aizvadījis tieši LU komandā?
Apmēram pusotra sezona, bet spēļu skaitu nezinu gan. Pagājušajā sezonā īpaši daudz nebija - varbūt kādas 18 - un šogad ir kādas 13 spēles.

Kā nākas, ka studijas uzsāki LU PPMF psiholoģijas studiju programmā, bet nu jau esi otrā kursā kā topošais sporta skolotājs?
Studijas īstenībā uzsāku daudzās vietās. Sāku Liepājā par sporta skolotāju, to pametu. Tad turpat mēģināju iestāties biznesa organizācijas vadībā, bet to man arī nācās pamest. Un tad pagājušajā gadā iestājos psiholoģijas studiju programmā, bet man pietika ar vienu dienu, lai saprastu, ka tas nebūs domāts man. Ja es to mācītos, man neatliktu laika basketbolam. Tad es sazvanījos ar kluba direktoru, ka mācības turpināšu sporta skolotāja programmā. Tās divas izvēles pa vidu laikam bija tādas muļķošanās, ko es gribēju pamēģināt, bet nesanāca. Tomēr vienmēr jāpamēģina, lai izlemtu, kas tev ir piemērotākais. Un beigu beigās nonācu pie, manuprāt, piemērotākā.

LU basketbolistu vidū populārākā ir Ekonomikas un vadības fakultāte. Tas tevi nesaista?
Ekonomika, vadība un kultūra – tas ir domāts citiem, tāpat arī politika un viss pārējais. Es esmu radošs cilvēks, man vairāk vajag praksi un darbošanos, lai varu sevi pierādīt un pilnveidoties. Sēdēt, rakstīt, kārtot papīrus – tas laikam vairāk piemērots meitenēm. (smejas)

Cik grūti vai viegli bija, uzsākot studijas, rast koncentrēšanos 90 minūšu lekcijām?
Grūti, jo es vēl joprojām neesmu spējis rast koncentrēšanos tām 90 minūtēm. Skolas apmeklējums man ir tāds diezgan pašvaks un blāvs. Principā es vairāk koncentrējos basketbolam, ģimenei un savām lietām, tikai tad ir skola. Pagaidām sanāk to apvienot, tomēr ir grūti. Ja vēl ir rīta treniņš un pēc tam mācības, tad jau pēc pirmajām desmit lekcijas minūtēm ir zudušas jebkādas koncentrēšanās spējas un gribas gulēt. Ja es būtu pedagogs, tad noteikti nevarētu novadīt 90 minūšu lekciju, lai mācītu bērnus un studentus.

Ne visi zina, ka esi jau ar vienu profesionālo izglītību kabatā. Pa kuru laiku to esi paspējis?
To es paspēju pēc devītās klases, iestājoties Ogres Valsts tehnikumā, tagad jau Ogres Tehnikumā, kur apguvu būvizstrādājumu galdnieka profesiju. Tur nomācījos četrus gadus. Nebija nekas grūts, taču ļoti interesanti, jo tas ir praktisks un radošs darbs. Man ļoti patīk darboties ar koku. Vasarā taisu visādas lietiņas, remontus mājās, piepalīdzu visur, kur nepieciešams. Tā man ir kā relaksācija - atpūta un hobijs kopā.

Tu esi viens no retajiem, kurš pilnīgi objektīvi var salīdzināt profesionāļa un studenta basketbolista ikdienu. Kurš no dzīves ceļiem ir grūtāks un kurš sniedz lielāku gandarījumu?
Kādreiz, pirms sāku studēt, likās, ka profesionāls basketbols ir kaut kas nenormāli kruts. Taču tajā pašā laikā baigā rutīna – ej, paēd, uzspēlē, guli – un tā visu laiku. Kalendārs sakārtots tā, ka gandrīz nekas nemainās, un tā visu sezonu. Tev iestājas rutīna, viss ir apnicis, un tas likās nenormāli grūti.
Tad atnācu uz Latvijas Universitāti. Trenējos tikpat daudz kā profesionāļi, paralēli vēl eju uz skolu. Ja vēl skolā uzdod 16 mājasdarbus, kas jāizpilda, tad vispār nevar atrast laiku, lai to visu izdarītu. Tad tu sēdi un domā, ka uz to lekciju neiešu, labāk izpildīšu mājasdarbu. No rīta treniņi, tad skola, vakarā atkal treniņi. Kamēr nonāku mājās (Renārs dzīvo Ķegumā, autores piezīme), tikmēr jau ir gandrīz nakts.

Vai kāds cits basketbolists ir prasījis tev padomu par pievienošanos studentu komandai?
Īsti jau nē. Prasījis padomus ir tikai mūsu jaunais spēlētājs Artūrs Grīnbergs. Viņš jautāja, kā te viss notiek, ko sagaidīt no komandas. Atbildēju, ka viss ir savienojams -  gan treniņi, gan skola. Tikai, protams, jāpierod pie tā ritma.

Jau otrajā gadā esi iecelts kapteiņa amatā. Vai šāds gods tev ir pirmoreiz?
Jā, šāds gods man ir pirmoreiz. Es īsti nemāku teikt, vai tā ir baigā loma. Kapteinis jau ir tikai tāds vārds. Principā uz laukuma mēs visi esam kapteiņi, katrs ar savu spēles stilu kaut ko dod komandai.

Kāda ir kapteiņa nasta? Kas ir tavi galvenie pienākumi? Pirmais esi zālē un pēdējais no tās izej?
Viennozīmīgi - komanda ir jāuzmundrina, jārisina ikdienas jautājumi, jārunā ar treneri, jārisina problēmas. Tā ir kā tāda forša sarunāšanās komandas labā.
Bieži vien pirmais esmu zālē un arī kā pēdējais palieku ģērbtuvē, bet tas varbūt ir tāpēc, ka man autobuss vai vilciens nekursē pietiekami bieži uz Rīgu vai mājām.

Futbolā, florbolā kapteiņiem ir apsēji uz rokas, hokejā uz krekla “C” burts - kā lai līdzjutēji basketbolā atpazīst komandas kapteini?
Spēles protokolā. Bet visi jau pārsvarā zina, kas ir komandas kapteinis. Izsaukšanas laikā arī piesaka kapteini, sekretariāts ar to ir iepazīstināts, kā arī tas parādās online statistiskā.

Kā lai uzmundrina komandu spēlēs, kad pašam spēle nevedas?
Uzšaujot pa dibenu, uzbļaujot, motivējot, pasakot labus vārdus. Piemēram: “Vecīt, saņemies, viss izdosies!”. Vairāk jau motivētājs ir mūsu treneris, pasakot labus un stimulējošus vārdus mums visiem kopā.

LU klubs tev ir nodrošinājis dzīvesvietu Rīgā, taču zināms, ka pie katras iespējas dodies uz mājām Ogrē. Vai būt mājās tev nozīmē ļoti daudz?
Bieži braucu uz mājām, jo tur ir diezgan daudz darbu, kas jādara. Esmu jauns, tāpēc ir jāpalīdz, cik vien var. Jāsaskalda malka, jāsanes tā mājās, jāsaremontē kaut kas, ja nepieciešams. Mājās ir tikai sievietes, tāpēc kurš to darīs, ja ne es. Es nevaru tā dzīvoties pa Rīgu un neko nedarīt mājās, sirdsapziņa man to neatļauj. Kā arī Ogrē man ir tā saucamās mazās haltūriņas, kur piepelnos, jo, kā jau visiem zināms, students neko nepelna.

Kādēļ neaudzē matus?
Es audzēju. Šogad novembrī biju izaudzējis kādu centimetru.
Bet īstenībā es nevaru, jo man tie ir baigi biezi un netieku galā. Agrāk man bija tā saucamās modernās frizūras, kas bija modē. Kā 16 gadu vecumā nogriezu matus, tā arī neesmu ataudzējis. Vieglāk tomēr, ja aizej pēc treniņa uz dušu, ātri izmazgā un galva jau gandrīz kā sausa.
Laikam neesmu no tiem modernajiem, kas tagad audzē matus un taisa astītes. Man ir labi ar vienu frizūru, nav jau nevienam jāizpatīk. Galvenais, ka pašam patīk.

Kādām rakstura iezīmēm, tavuprāt, jāpiemīt basketbolistam?
Noteikti neatlaidībai. Nekad nepadoties, iet uz konkrētu mērķi. Lai ir galva uz pleciem un spētu nepadoties visādiem kārdinājumiem, turpināt trenēties, lai viss sanāktu gan basketbolā, gan ikdienā. Ja tu dzīvē kaut ko patiešām vēlies, tad to vienmēr dabūsi, galvenais ir nepadoties. Tāpēc tā neatlaidība ir tik ļoti vajadzīga.
Ja apkārt skraida tādi mazi “pipariņi”, tad tu saproti, ka neesi centies tikai sev, bet savai nākotnei un bērniem, kuriem vari būt kā paraugs.

Renārs Magone

Dzimis: 1992.gada 3.martā Ogrē.
Augums: 201 cm Svars: 98 kg
Pozīcija laukumā: Spēka uzbrucējs
Sporta skola: Ogres BS
Studē: LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, ,,Sporta skolotājs’’, 2.kurss.
Karjera LBL:
2010-2011 VEF Rīga
2011-2014 Liepājas Lauvas (no 2012.gada Liepāja/Triobet)
2014- …. Latvijas Universitāte
Augstākie sasniegumi basketbolā: Jaunatnes čempionātā 1. vieta B2 grupā;
Dalība Latvijas U-16 un U-18 jaunatnes izlasēs ar augstāko sasniegumu izcīnītu bronzas medaļu U-18 izlases rindās (2010.gads), dalība U-19 izlasē Pasaules čempionātā;
Bronzas medaļa LBL ''Liepāja/Triobet'' sastāvā (2012.gads)
Interesanti: 2013.gada LBL ''Zvaigžņu spēlē'' Renārs piedalījās 3 punktu metienu konkursā, savukārt gadu vēlāk meta izaicinājumu BK LU spēlētājam Robertam Jaunozolam un citiem atlētiem ''Slam dunk'' konkursā.

Interviju sagatavoja: Annija Apine, bk.lu.lv